Turpinājums

no 1.lpp.

Mārtiņš Dudelis,

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Laikraksts "Latvijas Vēstnesis" 1998.gada 9.aprīlī publicēja Augstākās tiesas Senāta 1998.gada 25.marta spriedumu E.Rinkas prasības lietā pret Rīgas domi par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu un Augstākās tiesas senatora Roberta Namatēva komentāru par šo spriedumu.

Pēc šīs publikācijas atsevišķos preses izdevumos par šo tematu tad parādījās citu juristu un žurnālistu raksti. Tā laikraksts "Diena" 1998.gada 11.augustā publicēja ASV advokāta I.Bērziņa rakstu "Apkaunojošs spriedums", bet laikraksts "Rīgas Balss" 1998.gada 9.septembrī — K.Seržanta rakstu "Vai sākusies jauna nacionalizācija?", kur kategoriski, nesaturot juridiski pamatotu argumentāciju, izteikts viedoklis, ka abi minētie 1991.gada 30.oktobrī pieņemtie likumi esot piemērojami arī attiecībā uz tā saucamajiem baltvāciešu īpašumiem. Līdz ar to pie šī jautājuma jāatgriežas atkārtoti.

Tātad: Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 30.oktobrī pieņemtie likumi uz baltvāciešu īpašumiem neattiecas.

Minētajos likumos ir konkrēti noteikti īpašumu veidi, uz kuriem šie likumi attiecas, un norādīti apstākļi, kuriem pastāvot, likumu normas piemērojamas. Abu likumu tiesiskā bāze veidojās tiesu praksē jau pirms likumu pieņemšanas. Izsakot savu viedokli par likumiem, kad tie vēl bija projektu stadijā, Latvijas Republikas Augstākā tiesa jau tad norādīja, ka jautājums par baltvāciešu īpašumiem prasa izpēti un par tiem būtu jāpieņem speciāls likums, taču abi jau sagatavotie likumprojekti ir pieņemami, lai nenovilcinātu denacionalizācijas un namīpašumu atdošanas procesu represētajām un citādi administratīvi vai patvaļai pakļautajām personām. Tad Augstākās tiesas viedoklis tika atzīts par pareizu un ņemts vērā. Tajā pašā laikā Latvijas Republikas Augstākajai tiesai ne tad, ne vēlāk nav bijis tāds viedoklis, ka īpašuma tiesības uz baltvācu īpašumiem nevajadzētu atjaunot.

Runa gan ir bijusi par to, lai nebūtu pārsteidzības šī jautājuma risināšanā, ja to darītu tikai uz tiesu vispārējo likumu interpretācijas pamata. Tāpēc jautājums ir nopietns un sarežģīts, un tas jārisina likumdošanas ceļā taisnīgi un vispusīgi.

Vēl publicētajos rakstos aizskarts baltvācu izceļošanas process no Latvijas, jo arī šajā jautājumā Augstākās tiesas Senāta spriedumos izteiktais tiek sagrozīts.

Spriedumos minētais tikai atspoguļo faktiskos apstākļus par baltvācu izceļošanas procesu, šī procesa juridisko pamatu un tā mantiskajām sekām, bet nekādā mērā nav saistāms ar tajā laikā pieņemto starpvalstu nolīgumu tiesisko vērtējumu. Jo vēsturiski process saistās ar 1939.gada 23.augustā noslēgto Vācijas un PSRS Ribentropa–Molotova paktu par interešu sfērām un 1939.gada 28.septembra vienošanos par to, ka PSRS neceļ iebildumus pret vietējo vāciešu pārcelšanos uz Vāciju, paredzot, ka izceļotāju mantiskās tiesības tiks ievērotas.

Šī 1939.gada 28.septembra vienošanās bija par pamatu tam, ka Vācija 1939.gada 30.oktobrī noslēdza līgumu ar Latvijas Republiku, bet 1941.gada 10.janvārī — ar PSRS par savstarpējo mantisko prasību nokārtošanu, saskaņā ar kuru PSRS maksāja Vācijai 200 miljonu reihsmarku par baltvāciešu atstāto īpašumu. Jau līdz 1941.gada 10.janvāra vienošanās noslēgšanai par mantisko prasību nokārtošanu un 1940.gada 28.oktobra dekrētam "Par lielo namu nacionalizāciju" PSRS Tautas komisāru padome 1940.gada septembrī noteica, ka, izlemjot savstarpējās mantiskās pretenzijas, jāņem vērā līdz 1940.gada 31.maijam Latvijā reģistrētais nekustamais īpašums. Par daļu lielo namu bija sastādīti nacionalizācijas akti, taču arī tie bija iekļaujami baltvāciešu atstātā īpašuma deklarācijā.

Līdz ar to Latvijas PSR Finansu komisariāts 1941.gada aprīlī, sastādot vācu izceļotāju vērtību un saistību bilanci, tajā iekļāva arī nekustamos īpašumus, kuri bija minēti nacionalizācijas aktos. Šajā bilancē iekļauti arī izceļotāju parādi par 28 000 000 rubļiem. Un ar PSRS Tautas komisāru padomes 1941.gada 26.aprīļa lēmumu "Par kārtību, kādā realizējama manta, kas palikusi Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR saskaņā ar PSRS—Vācijas 1940.gada 10.janvāra vienošanos", nekustamais īpašums tika nodots Latvijai.

Vācijas un Latvijas Republikas 1939.gada 30.oktobra līgums un Vācijas un PSRS 1941.gada 10.janvāra vienošanās paredzēja Vācijai kompensāciju par baltvāciešu atstātajiem īpašumiem Latvijā. Norēķināšanos ar izceļotājiem no Latvijas kārtoja Berlīnē nodibinātā Vācu fiduciārā sabiedrība (DUT). Arī pēckara periodā Vācijas 1952.gada likums "Par nastu izlīdzinājumu" paredzēja šiem izceļotājiem izmaksāt kompensāciju.

Tā kā par Latvijā atstātajiem baltvāciešu īpašumiem bija noteikta kompensācija, tad, pastāvot atlīdzības elementam, tas ir vēl viens no motīviem, uz kuru pamata Augstākās tiesas Senāts uzskata, ka, izšķirot strīdus par īpašuma tiesību atjaunošanu uz baltvācu atstātajiem īpašumiem, nav piemērojami iepriekšminētie Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 30.oktobrī pieņemtie likumi, bet ir nepieciešams speciāls likums, kas noregulētu to personu vai viņu mantinieku mantiskās attiecības, no kuru valdījuma nekustamais īpašums izgāja sakarā ar izceļošanu no Latvijas uz Vāciju uz starpvalstu līguma pamata.

Tagad sagatavots izskatīšanai Saeimā likumprojekts par grozījumu izdarīšanu likumā "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā". Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta senatoru vienotais viedoklis par likumprojektu ir negatīvs, jo, grozot esošo likumu, problēma netiks atrisināta. Izdarot grozījumus likumā "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā", netiek atrisināts jautājums par to īpašumu atdošanu izceļojušajiem baltvāciešiem, kuru īpašumi šeit palika, bet tie netika iekļauti nacionalizācijas aktos. Likumprojektā ir runa tikai par tiem īpašumiem, kuri pirms izceļošanas tika nacionalizēti. Līdz ar to izceļotāji atkal sadalīti divās grupās, un tās izceļotāju daļas, kuras īpašumi pirms izceļošanas nebija nacionalizēti, tiesības uz nekustamo īpašumu atgūšanu netiek risinātas. Turklāt likumprojekts nerisina mantiskās kompensācijas problēmas, ja namīpašumu vai tā daļu nevar atdot bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

Lai tālāk nesarežģītu jau tā sasāpējušo problēmu, nepieciešams izstrādāt atsevišķu likumu par īpašuma tiesību atjaunošanu minētajai personu kategorijai. Atsevišķam likumam tad arī vajadzētu dot atbildi uz visām problēmām, kas pastāv un radīsies no jauna sakarā ar īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu.