Šodien Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam dzejniekam Andrejam Eglītim 86. dzimšanas diena

— Tas bija 13.augusts. Kad Rīgas lidostā izkāpu no lidmašīnas, spīdēja saule. Un saulainas ir arī šīs rudens dienas. Tās skrien tik ātri. Grūti ticēt, ka pagājuši jau divi mēneši. Bet vēl grūtāk ir apzināties, ka tik ilgi esmu dzīvojis svešā malā. Sirdī un domās es vienmēr esmu bijis mājās.

Pašlaik Andrejs Eglītis kārto izsūtīšanai kārtējo Latviešu Nacionālā fonda biļetenu — pirmo, kas tiek iespiests Latvijā. Fonda valde turpina darbu Stokholmā, bet dzejnieks ar pilnu sparu strādā mājās, apzinādams daudzbērnu ģimenes un skolas, kam pirmām kārtām būtu jāsniedz materiālais atbalsts.

— Visvairāk mani satrauc stāvoklis Latgales skolās. Tur ir liels bezdarbs, ģimenes trūcīgas, un arī skolas ir nabadzīgas. Ar kādu pateicību mazajās lauku skoliņās pieņēma mūsu fonda dāvinātos datorus! Daudziem skolēniem maksājam arī par pusdienām.Te, Latvijā, kopā ar mani strādā vairāki cilvēki, jo līdzekļus jācenšas sadalīt taisnīgi. Nākamnedēļ Bauskā notiks skolēnu konference par latviešu valodas un vēstures mācīšanu, kurā tiek iesaistītas skolas no visiem novadiem. Arī šim pasākumam esam piešķīruši mazliet naudas, jo bērnu audzināšana par savas tēvzemes patriotiem ir pats svarīgākais uzdevums.

Dzīvodams ar šādu pārliecību, dzejnieks pagaidām atstājis mazliet novārtā kalpošanu savai mūzai un atlicis trimdas gados tapušo publicistisko rakstu apkopošanu. Toties viņš piedalījās pirmā Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieka Oskara Kalpaka piemiņas sarīkojumā Madonas pusē, kur bija ļoti daudz skolēnu, un Latvijas armijas gadadienai veltītā svētbrīdī Krusta baznīcā, kur uzrunāja jaunos karavīrus. Un kur tad ikdienas tālruņa zvani, vēstules, tikšanās... Dzīvojot līdzi daudzbērnu ģimeņu un lauku skolu rūpēm, priecājoties par katru kaut vismazāko panākumu Latvijas iekšpolitikā un ārpolitikā, dienas ir piepildītas. Un dzejnieka dzimšanas dienas rītā varam pateikties viņa mātei Aizsaules dārzos par dēla auklējumu.

Ir māte mani mācījusi

Ir māte mani mācījusi:

Kā kalnā grūtu nastu nest,

Un pērkoņlaikā krustus mest.

Ir māte mani mācījusi:

Ik bitei ziedos ceļu griezt,

Pie zemes bēdās vaigu spiest.

Ir māte mani mācījusi:

Ar saldu līksmi Dievu lūgt,

Bez prieka puķi nenoplūkt.

Ir māte mani mācījusi:

Tik karsti visu mīlēt, just,

Laiks nedzīvots lai nevar zust.

No krājuma "Zelta vālodze"

Daudz baltu dieniņu!

"LV"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"