PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

LZA korespondētājloceklis, Dr.med. ARNIS VĪKSNA

Par kādu gaitnieku sārta ausmā — par ārstu Kārli Kasparsonu

Nobeigums. Sākums "LV" nr. 297/298., 20.10.98.

Iztirzājums

Par sarkano teroru Valmierā ir pietiekami daudz liecību kā no vienas, tā otras puses. Revolucionārais tribunāls strādāja ātri, sodu piesprieda pēc "revolucionārās sirdsapziņas" un tūlīt izpildīja. Mācītāja Neilanda muižā ierīkoja koncentrācijas nometni, ko vietējie iedzīvotāji sauca par "zvēru dārzu". Padomju varas laikā 1919. gadā Valmierā nošāva ap trīssimt cilvēku17. Par to nekautrējoties rakstīja tālaika Valmieras komunistu avīze, piemēram, īsa informācija: "Revolucionārais tribunāls sēdi noturēja 28. janvāra vakarā. Tika iztiesātas vairākas lietas par nodevību, piederību pie baltiem gvardiem un laupīšanu. Piespriesti 10 nāves sodi. Spriedums jau izpildīts. Nošauto vārdi tiks publicēti vēlāk"18. Patiešām, nošauto saraksti publicēti turpmākos numuros — saimnieki, pagasta ierēdņi, sagūstīti karavīri, pat jaunas meitenes (bet arī starp tiesātājiem un šāvējiem bija pusaudži). Šeit neviļus rodas pārdomas par notikumiem 1919. gada decembrī, kad jau cita vara nošāva vēlāk labi pazīstamos vienpadsmit Valmieras komjauniešus. Vai tikai tā nebija zemiska, neģēlīga atriebība? Starp komjaunietēm jaunākai bija 16 gadu, pirms nāves viņas tika izvarotas19.

Atmiņām kā vēstures avotam ir nepieciešama kritika, ticamības pārbaude. Stāstītājs, pēc vairākiem gadu desmitiem atceroties, gluži nevilšus savu lomu notikumos pārspīlē, dažreiz kaut ko noklusē, sagroza, izlaiž, stāstījumā ieņem tagadnei vēlama vērtējuma pozīciju, reizēm baidās, citreiz jauc faktus, vienuvārdsakot, atmiņām piemīt vairāk vai mazāk subjektīvs raksturs. Šajā gadījumā tās savstarpēji jāsalīdzina un jākonfrontē ar citiem pieejamiem datiem.

Gan Augusts Dargēvics (1896–1988), gan Voldemārs Ruģēns (1895–1983) tolaik Valmieras slimnīcā strādāja kā medicīnas studenti. Viens bija studējis Tērbatā, otrs — Maskavā, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti abi beidza 1923. gadā. Gan A.Dargēvics, gan V.Ruģēns apgalvo, ka tieši viņš (un ne otrs) sniedzis pirmo palīdzību K.Kasparsonam cietumā (varbūt abi kopā?). Viens ministru atminas, ģērbušos "lepnā kažokā", otrs — "laucinieka kažociņā". Nav īsti skaidrs, kad notikusi palīdzības sniegšana cietumā — no rīta vai vakarā, kur slimnieks atguvis samaņu — cietumā vai slimnīcā? Stāstījumos vēl ir daudzas citas sīkas pretrunas un neprecizitātes. Bet skaidrs, ka pašnāvības mēģinājums ir noticis.

Kā veidojās toreizējo studentu, vēlāk — ķirurgu turpmākais liktenis?

A.Dargēvics īslaicīgi strādāja Rīgā, turpmāk — Jelgavā, kur bija pilsētas slimnīcas direktors un veselības pārvaldes priekšnieks, arī pilsētas domes priekšsēdētājs, sabiedrisks darbinieks, mākslas mecenāts, vietējā teātra direktors. 1944. gadā viņš emigrēja20 un 1988. gadā nomira 92 gadu vecumā Denverā, ASV. Padomju Latvijā A.Dargēvica vārds bija aizliegts. Atminos, ka 1974. gadā mans raksts par Jelgavas slimnīcas vēsturi krājumam "Iz istorii medicini" tika noraidīts tikai tāpēc, ka starp daudziem citiem bija minēs A.Dargēvics. Rakstu publicēju citā krājumā, protams, ievērojot aizrādījumu21.

V.Ruģēns strādāja Rīgā, Valkā un no 1931. gada — Talsos, kur bija slimnīcas direktors un galvenais ārsts. Arī viņš nodzīvoja garu mūžu — līdz 1983. gadam, sasniedza sirmu vecumu — 88 gadus22. V.Ruģēna vārdā 1990. gadā nosaukta Talsu iela, kas ved gar slimnīcu. Atminos pēdējo sarunu ar viņu, kuras noslēgumā ārsts teica — no nāves man baiļu vairs nav.

Valmierā abu studentu šefs bija slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs Alberts Ziediņš (1879–1940), kam K.Kasparsona ārstēšanā piekrita svarīgākā loma. A.Ziediņš pēc studijām Tērbatā zināšanas pilnveidoja Vācijā, arī pie slavenā Ferdinanda Zauerbruha (1875–1951), strādāja Strenčos, no 1912. gada — Valmierā, kur apliecināja sevi kā spožu ķirugu. Vēlāk viņš bija Valmieras slimnīcas direktors (no 1924. līdz 1928. gadam — Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktors) un pilsētas galva23.

Bet citētajās atmiņās nav minēts vēl viens cilvēks, kas atradās Valmieras ārstu hierarhijas virsotnē — medicīnas doktors Georgs Apinis (1859–1920). Arī viņš K.Kasparsona labā paveica daudz un tālab (ko redzēsim vēlāk) no ministra puses izpelnījās īpašu labvēlību. G.Apinis bija Valmieras pilsētas galva, pazīstams mecenāts, 1914. gadā uzcēla jaunu slimnīcu un bija tās direktors līdz mūža beigām. Valmierā ir G.Apiņa iela (no 1951. līdz 1989. gadam — 1. Maija iela).

Daļa atmiņās minēto personu ir labi pazīstamas (K.Ulmanis, J.Balodis, K.Petss). Vietām lietoti novecojuši pilsētu nosaukumi (Rēvele — Tallina, Verava — Veru, Rējene — Rūjiena, Mēmele — Klaipēda). Reinharda klīnika Rīgā atradās namā K.Barona (Suvorova) ielā 2. Ar Gustavu Reinhardu (1868–1937) K.Kasparsons bija pazīstams kopš studiju laika, vēlāk abus vienoja kopīgi uzskati atturības jautājumos. Šai klīnikā K.Kasparsons varēja justies droši. Padomju varas laikā 1919. gadā G.Reinhards bija Tautas veselības kopēju arodbiedrības priekšsēdētājs un ar drosmīgu rīcību panāca daudzu ārstu atbrīvošanu no apcietinājuma24. Vēlāk viņš bija Veselības departamenta pirmais direktors un Latvijas Universitātes docētājs.

Diskutējams ir K.Kasparsona atmiņās paustais apgalvojums, ka pēc amnestēšanas viņam nācies slapstīties. P.Stučka un F.Roziņš viņu iesaistīja Padomju Latvijas augstskolas veidošanā, norīkojot profesora darbā, ir zināms, ka viņš nolasījis ievadlekciju "Latvijas dabas bagātības". Šai laikā K.Kasparsons esot izvirzījis arī Zinātņu akadēmijas dibināšanas projektu, kas neīstenojās25. Padomju varas augšstāvā K.Kasparsons bija oficiāli rehabilitēts, taču apakšslāņos viņš varēja kļūt par nejaušas patvaļas vai revolucionārā bandītisma upuri, tālab piesardzība (slapstīšanās) par ļaunu nenāca.

Pēc padomju varas krišanas Rīgā 1919. gada maija beigās K.Kasparsons atgriezās Latvijas Republikas izglītības ministra postenī. Neapšaubāmi ir viņa nopelni Latvijas Universitātes izveidošanā26, kuras atklāšanas aktā 1919. gada 28. septembrī viņš teica šādus vārdus:

"Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas vēsturi. Bija laiks, nesen vēl tas bija, kad par to domāt, kas tagad mums ir, bija sapnis, — kad teica un ticēja: tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdeņa, spalva grims dibenā. Un tomēr tas ir nācis, tas ir noticis. Šis notikums latvju tautas mūžā, šis fakts — kā gaišs saules stars tas slīd pār Latviju. Šī rudens diena runā uz mums pavasara valodu. Mēs elpojam pavasara cerības (..). Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas augstskolu (..). Un visās fakultātēs ieritēs Latvijas dzīves ritms, mūsu dzimtenes īpatnējais dzīves ritms."27.

K.Kasparsons līdzēja izveidot arī Medicīnas fakultāti, pieaicinot šim darbam jau minēto G.Reinhardu, kā arī Ādamu Butuli (1860–1938), Pēteri Sniķeru (1875–1944) un Eduardu Zariņu (1876–1947), kuriem pievienojās Oskars Voits (1866–1959) un Augusts Pētersons (1878–1966), pirmo sēdi noturot 1919. gada 28. augustā28.

Bet vērts arī palūkoties, kā turpmāk veidojās K.Kasparsona attiecības ar pieciem saviem kolēģiem mediķiem, kas viņam sniedza palīdzību pēc pašnāvības mēģinājuma. Tās bija ļoti labvēlīgas. Par G.Reinhardu jau minēts. G.Apini 1920. gada maijā K.Kasparsons uzaicināja uz Rīgu, lai pārrunātu iespējas ieņemt profesūru Medicīnas fakultātē (jo mācībspēku ļoti trūka), taču, iebraucis no Valmieras Rīgā, G.Apinis pēkšņi nomira29. A.Ziediņa kandidatūru, domājams, K.Kasparsons kā Rīgas domnieks 1924. gadā atbalstīja Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktora postenim. Viņš varēja palīdzēt arī abiem studentiem A.Dargēvicam un V.Ruģēnam pēc diploma iegūšanas uzsākt darbu Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā, jo šai organizācijā ieņēma augstu posteni. Labi darbi tiek atlīdzināti.

Toties P.Stučka ar sarūgtinājumu rakstīja šādas rindas: "Tiešām, asara nobirst par šīs galvas sķiršanos iz mūsu rindām. Tādas otras latviešu inteliģences starpā es nezinu. Un man acu priekšā stāv Kasparsons Tērbatas studentu literāriskā pulciņā un runā dedzinošus vārdus, salīdzinādams Jaunās strāvas cīnītājus ar bezbailīgo gladiatoru Romas zvēru cirkū. Bet viņš bija "kabineta zinātnieks", šķirts no dzīves, un pirmā sadursme ar dzīves īstenību sagāza viņa galvas "kāršu namiņu". Priekš mums viņš ir miris. De mortuis nihil nisi bene . — Par mirušiem tikai labu."30.

Tā 1920. gadā rakstīja Pēteris Stučka. Laika gaita liecina citu.

Vēres

17. Šilde Ā. Pirmā Republika. Rīga, 1993, 194.lpp.

18. Valmieras Apriņķa Strādnieku un Bezzemnieku padomes Biļetens, 1919, 30.janv.

19. Eiduss Z. Valmieras varoņi. Rīga, 1948, 73.lpp.

20. Pavasars R. Augusts Dargēvics — astoņdesmitgadnieks. LĀZA Apkārtraksts, 1976, 110.nr., 5.–6.lpp.

21. Vīksna A.A., Dzirkalis G.P. Iz istorii Jelgavskoi boļnici. Sociaļnaja gigiena i organizacija zdravoohranenija. Riga, 1976, s.124–129.

22. Zviedrāns J. Talsu slimnīca simt gados. Talsi, 1994, 36.lpp.

23. Liesma, 1940, 1.nov.

24. Brennsohn I. Die Aerzte Kurlands. Riga, 1929, s.333–334.

25. Stradiņš J. Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni. Rīga, 1982, 233., 237., 242., 245.lpp.

26. Latvijas Universitāte 75. Rīga, 1994, 39.lpp.

27. Dāle P. Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu. Rīga, 1921, 36.lpp.

28. Latvijas Universitātes piecgadu darbības pārskats. Rīga, 1925,177.lpp.

29. Šaurums G. Dr.med.Georgs Apinis (filantrops un patriots). Limbaži, 1933, 29.–30.lpp.

30. Stučka P. Lekcijas par vēsturisko materiālismu. Maskava, 1920, 45.lpp.

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Aizsardzība: Ne soli atpakaļ, vienmēr tik uz priekšu

Mazāk par mēnesi palicis līdz mūsu valsts 80. gadadienai. Šo lielo jubileju sagaidot, "Latvijas Vēstneša" lappusēs kopš pagājušā gada oktobra jau ir publicētas daudzas profesora Riharda Treija sagatavotas biogrāfiskas un laikmetu raksturojošas apceres par septiņu Latvijas Republikas ministriju vadītājiem no 1918. līdz 1940. gadam — Tieslietu, Finansu, Zemkopības, Tautas labklājības, Satiksmes, Iekšlietu un Izglītības. Tagad lasītāju ievērībai piedāvājam 16 kara ministru darbības aprakstus. Pēc tam sekos ārlietu ministru un visbeidzot — plašāka informācija par to ministriju vadītājiem, kuras darbojās pavisam neilgu laiku — Apgādības, Tirdzniecības un rūpniecības un Sabiedrisko lietu.

Jāņa Zālīša

(1874 – 1919) laiks

(06.12.1918. – 13.07.1919.)

Pirmais apsardzības ministrs

Zālīša dzīves gaitas sākās namdara ģimenē Cēsu apriņķa Sausnējas pagastā. Pirmo izglītību baudījis vietējā pareizticīgo pagastskolā, viņš absolvēja garīgo skolu un semināru Rīgā, bet pēc tam devās uz daudzu latviešu dēlu sapņu pili — Tērbatas universitāti.

Jaunais censonis bija cītīgs Juridiskās fakultātes students. Viņš bija iestājies augstskolā nevis tāpēc, lai tiktu pie naudas un mantas vai lai taisītu karjeru, bet zināšanu dēļ, kuras vēlāk varētu izmantot dzīvē ne tikai savā, bet arī citu labā. Dzīve nebija viegla. Daudz bija tādu dienu, kad topošais tiesībnieks ieturēja maltīti tikai vienu reizi.

Zālītis beidza universitāti 1901. gadā ar kand. jur. grādu un sāka darbu Rīgā — vispirms kā zvērināta advokāta palīgs, bet pēc tam kā advokāts. Drīz vien viņš nodevās arī sabiedriskajai darbībai, kļūdams par Rīgas latviešu biedrības un labdarības biedrības biedru. Latviešu biedrība izdeva konversācijas vārdnīcu, kuras sagatavošanā, būdams izdošanas komitejas un juridiskās nodaļas vadītājs, kā arī autors, Zālītis netaupīja pūļu.

Zālītis bija nacionālists vārda labākajā nozīmē. Kaut ieguvis "krievu" izglītību, viņš savos centienos bija īsts latvietis. Jaunais jurists nepiederēja pie kreisajiem, bet — latviešu biedrībā atradās opozīcijā un pēc saviem uzskatiem bija patiess demokrāts. Viņš kā aizstāvis uzstājās vairākās lielās politiskās prāvās, dažās kopā ar Kerenski — nākamo Krievijas Pagaidu valdības vadītāju — un pazīstamo Rīgas advokātu Arvedu Bergu.

Zālīša popularitāte auga, un 1912. gadā viņu ievēlēja par Krievijas IV Valsts domes deputātu no Rīgas. Viņš patiesībā nekāroja pēc šī goda un deva piekrišanu balotēties tikai savu draugu un pazīstamu pierunāts. Bet, reiz ievēlēts par valsts domnieku, Zālītis pielika visus spēkus, lai godam izpildītu viņam uzticētos pienākumus, netaupīdams ne laiku, ne veselību.

Rīgas deputāts nebija spīdošs orators, bet uzcītīgs un pamatīgs darbinieks gan. Viņš, būdams Valsts domes juridiskās komisijas loceklis, tur arī galvenokārt strādāja.

J.Zālītis, tapat kā Jānis Goldmanis, pieslējās progresīvajam blokam Valsts domē. Viņi bieži kāpa tribīnē, lai runātu par Baltijas lietām. Ja arī savās uzstāšanās reizēs abi domnieki uzsvēra latviešu tautas nešķiramo piederību krievu impērijai, tad tas bija vairāk taktisks gājiens un reālpolitiska pielāgošanās apstākļiem, nevis vienas tautas pakļaušanās Krievijas virskundzībai. Zālītis, kādā savā runā pārmērīgi saslavējis Krievijas režīmu, tomēr piebilda: "Ceram un ticam, ka pēc kara beigām priekš mums iestāsies gaišākas dienas, ka izzudīs feodālisms un teitoņu jūga pēdējās paliekas un iestāsies visu tautu vienlīdzība likuma priekšā."

Latviešu viedokli pašvaldības jautājumā Valsts domē visnoteiktāk aizstāvēja Zālītis. Viņš 1916.gada 24. februārī prasīja Latvijai vietējās pašvaldības tiesības, piebilstot, ka tās tikai "pārejas pakāpe uz plašāku pašvaldību". 1916.gada decembrī arī Zālītis Petrogradā politiskajā latviešu sabiedrisko darbinieku sanāksmē izteicās par Latvijas autonomijas vajadzību, bet pašās gada beigās devās uz Zviedriju, Norvēģiju un Angliju, lai informētu turienes sabiedrību par Latvijas stāvokli un nākotnes perspektīvām. Pēc Februāra revolūcijas uzvaras viņš Valsts domes 13.marta sēdē jau prasīja visu latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu vienā pārvaldes sistēmā. Jāpiemetina, ka latviešu sabiedrībā šajā laikā vēl valdīja uzskats "Brīvu Latviju brīvā Krievijā!".

Lai šo saukli realizētu, Latviju nedrīkstēja atdot Vācijai. Kad latviešu tauta redzēja, ka krievu armija negrib un nespēj aizstāvēt Latviju pret vācu iebraucējiem, tad sāka mosties tautas pašsaglabāšanās instinkts, kas izpaudās latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā. Šīs ārkārtīgi svarīgās akcijas ierosinātāji bija Zālītis un Goldmanis, kuri panāca atļauju bataljonu dibināšanai. 1915.gada 19.jūlijā viņi publicēja vēsturisko uzsaukumu latviešu tautai "Pulcējieties zem latviešu karogiem!". Tajā cita starpā bija teikts:

"Ienaidnieks samin mūsu druvas, pārvērš mūsu mājas par pelniem un mūsu pilsētas par gruvekļiem. Jūsu sirmgalvji un bērni, mātes, sievas un meitas vienmēr vēl bēg no ļaunā vajātāja. Viņu ciešanas brēc pret debesīm, viņi gaida aizstāvēšanos. (..) "Uz ežiņas galvu liku sargāt savu tēvu zemi." Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!

Latvju dēli, atsaucieties — pati dzimtene jūs sauc! Un jūs, kas esat izklīduši pa tāliem, svešiem lielceļiem un minat bēgļu tekas, — apstājieties, dzimtene jūs sauc!

"Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!""

Tiesa, arī šajā emocionālajā dokumentā bija maksāti mesli impērijai. Tā autori aicināja latviešus pulcēties zem divgalvainā ērgļa spārniem, lai Latvija arī turpmāk zeltu kā varenās Krievijas daļa u.tml. Taču bez šiem vārdiem latviešu bataljonu, bet pēc tam arī pulku droši vien nebūtu.

Zālītis 1917.gadā vēl iestājās par autonomu Latviju Krievijas sastāvā, bet gadu vēlāk viņš jau bija to latviešu politiķu vidū, kuri stāvēja kūmās pie neatkarīgās Latvijas dzimšanas. 1918.gada 17.novembrī viņš kā viens no Radikāldemokrātiskās partijas pārstāvjiem piedalījās vēsturiskajā sēdē, kurā konstituējās Latvijas priekšparlaments — Tautas padome (TP) — un tika pieņemta padomes politiskā platforma. Kā TP loceklis Zālītis nākošajā dienā savas partijas vārdā runāja suverēnās Latvijas svinīgās proklamēšanas aktā, cita starpā sacīdams: "Apsveicu apvienotās, neatkarīgās Latvijas nodibināšanu un pasludināšanu. Apsveicu arī Latvijas Tautas padomi kā augstākās varas pagaidu orgānu. Piepildās Latvijas tautas vēlēšanās nostāties stingri uz savām kājām, būt pašai par sava likteņa noteicēju. Smagi, ļoti smagi bija nežēlīgā kara upuri, ko nesa Latvija. Bet pacelsies viņa no drupām ar jaunu sparu un droši ies pretim gaismai un labklājībai. Līdz ar visas pasaules demokrātiskām valstīm Latvija pasaules tautu savienībā. Nava bijušas veltīgas Latvijas labāko dēlu pūles un upuri, ir svētīta labiem panākumiem pasaules demokrātisko valstu cīņa par imperiālisma gāšanu un mazo tautu pašnoteikšanās viedokļa uzvaru. Lai dzīvo neatkarīgā Latvija! Lai dzīvo tautu savienība!"

Tā kā stāvoklis Latvijā 1918.gada beigās bija ļoti saspringts, jo vēl nebija aizgājis vācu okupācijas karaspēks, bet no austrumiem tuvojās padomju Krievijas armijas daļas, sarkanos latviešu strēlniekus ieskaitot, jau ceturtajā dienā pēc latvju valsts proklamēšanas tika izveidota Pagaidu valdības sastāvā Apsardzības ministrija (AM) un 6.decembrī tās vadību uzņēmās Jānis Zālītis, izdodot attiecīgu pavēli.

"Pavēle Nr.4

Rīga, 6.decembrī 1918.g.

§1.

Ar Latvijas Ministru prezidenta pavēli es esmu iecelts par apsardzības ministru un no šīs dienas uzņemos ministrijas vadību.

§2.

Līdzšinējam Apsardzības ministrijas pārvaldītājam R. Dambītim griezties pie saviem tiešiem uzdevumiem.

§ 3.

Lai apvienotu ministrijas darbību, pavēlu nodaļas priekšniekiem visos organizācijas jautājumos griezties pie manis caur G.Grīnberģi, bet apgādības jautājumos — caur R.Dambīti.

Apsardzības ministrs: J.Zālītis "

Šajā laikā ministrijā strādāja jau 15 cilvēki, to skaitā tādi jau toreiz un īpaši vēlāk pazīstami virsnieki kā A.Plensners, R.Kļaviņš, E.Ramats, J.Juškevics un citi. Liela daļa no viņiem pārstāvēja 1917.gada augustā latviešu strēlnieku nodibināto Latvju kareivju nacionālo savienību. Diemžēl jau nākamajā dienā pēc stāšanās amatā un pēc tam vēl 29.decembrī jaunais ministrs bija spiests Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības vārdā parakstīt nepopulārus līgumus ar Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto Baltijā Vinnigu par kopēja landesvēra organizēšanu. Tas bija sava veida izmisuma solis biedroties ar latviešu tautas senseniem ienaidniekiem, taču acīmredzot citas izejas, ja gribēja saglabāt tikko nodibinājušos valsti, toreiz nebija.

1918.gada decembra otrajā pusē Pagaidu valdība publicēja rīkojumu par mobilizāciju, kuru bija parakstījuši Ulmanis un Zālītis. Tika iesaukti bijušās Krievijas armijas, flotes un gaisa flotes latviešu tautības virsnieki līdz 50 gadu vecumam un apakšvirsnieki līdz 33 gadu vecumam. Neraugoties uz to, stāvoklis turpināja pasliktināties. Zālītis valdības sēdē 22.decembrī ziņoja par karaspēku, kas nāk no lielinieku valsts uz Latviju: "Tādu spēku sapulcināts Maskavā ap 5000, uz Veru un Pečoru ceļiem atrodas 4 pulki, no Daugavpils nāk 3 pulki, ap Jēkabmiestu atrodas apmēram 1000 cilvēku; kopā iebrūk ap 10 000 cilvēku. Tas pabalsts, ko var dot vāci, ir nepietiekošs, lai mūs aizsargātu. Tikai sabiedrotie var dot pietiekošus spēkus. Pie tiem mums arī jāgriežas. Ja no turienes pabalsta nav, tad nav arī glābiņa."

1919.gada 2.janvārī, kad Pagaidu valdība jau bija spiesta pārcelties uz Jelgavu, apsardzības resora vadītājs atkal informēja savus kolēģus par situāciju. Tā nebija apskaužama: "Arī Jelgavas stāvoklis ir stipri apdraudēts; uz Jelgavu nāk 3.latviešu strēlnieku pulks, kurš ir diezgan stiprs; vajadzīgo spēku, ko pretim stādīt, nav. Vācu karaspēks ir demoralizēts. Sastādīt pietiekoši stipru latviešu armiju īsā laikā nav iespējams." Ziņotājs bija spiests atzīt, ka "latviešu tauta ir stipri lielinieciska, kas neļauj drošai armijai sastādīties." Zālītis, kas nebūt nebija proģermāniski noskaņots, atkal un atkal uzsvēra, ka stāvoklis varētu grozīties tad, ja nāktu pietiekoši stiprs atbalsts no ārienes, no sabiedrotiem.

No Jelgavas Pagaidu valdība bija spiesta doties uz Liepāju, kur vara vēl atradās vāciešu rokās. Valdībai iebraucot Liepājas stacijā, to un latviešu karavīrus, kas pavadīja vilcienu, ielenca vācu bruņotas patruļas. Tiklīdz pēdējās grasījās latviešus atbruņot, tiem nostājās pretim Zālītis, liekot atbrīvot ceļu. Redzēdams, ka viņa protestu neievēro, ministrs uzsauca: "Puiši, ap mani!" un gatavojās novākt vācu provokatorus no ceļa. Tas šoreiz palīdzēja.

Sākot darbu Liepājā, valdībai vairāk par visu bija vajadzīgs iespiests vārds, lai diendienā informētu Kurzemes iedzīvotājus un latviešu karavīrus par notiekošo, lai aicinātu viņus aizstāvēt savu valsti. Pie jauna laikraksta veidošanas stājās neliela grupa Latvijas patriotu — pieredzējušu žurnālistu. Taču ar to vien nepietika. Vajadzīga bija arī nauda, kuras nedaudz bija vai vienīgi Apsardzības ministrijai. Avīzes redaktora Artura Krodera atmiņās lasām: "Izlūdzos audienci pie apsardzības ministra J.Zālīša. Kad biju viņu plaši informējis par saviem nodomiem, viņš jautāja: "Cik tad būtu nepieciešami vajadzīgs, lai varētu ko iesākt? Tikai ziniet, ka mums naudas nav tikpat kā nemaz."

Es lūdzu tikai izdevumu pašam pirmam sākumam un visnepieciešamāko summu.

"Divi tūkstoši rubļu, ministra kungs."

"Nu ko tad ar tik niecīgiem līdzekļiem iesāksiet?"

"Paļaujieties, ministra kungs, ka esmu visu apsvēris un sākumam pietiks, un esmu pārliecināts, ka vairāk arī nevajadzēs."

"Ja tik vien, tad jau tā lieta var iet." ("Vārds" — 1937. — 9.nr. — sept. — 207.lpp.)

Jaunais laikraksts "Latvijas Sargs", kas sāka iznākt 1919.gada 21.janvārī, ātri izpelnījās lasītāju atzinību un kļuva par neoficiālu Pagaidu valdības izdevumu. 13. februārī tas publicēja noteikumus par kara stāvokli, kurus valdības vārdā bija parakstījuši iekšlietu ministrs Dr.Miķelis Valters un J.Zālītis. Šā akta sākumpunktos bija teikts:

"1) Kara stāvokli var ievest: a) kad valsti apdraud ārējs ienaidnieks un b) kad valstī ir izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud pastāvošo valsts iekārtu.

2) Kara stāvokli ieved uz Ministru kabineta lēmuma pamata.

3) Kara stāvokli var ievest tikai uz noteiktu laiku un ne ilgāk, kā uz sešiem mēnešiem.

4) Kara stāvokli var izsludināt kā visā valstī, tā viņas atsevišķos apgabalos.

5) Rīkojums par kara stāvokļa ievešanu nāk spēkā: pilsētās — sākot ar rīkojuma pasludināšanas dienu, bet uz laukiem — divas dienas pēc rīkojuma pasludināšanas, ja pašā rīkojumā nav paredzēts cits termiņš.

6) Rīkojums par kara stāvokļa ievešanu darāms zināms iedzīvotājiem caur atsevišķiem paziņojumiem, kuri izlipināmi redzamās vietās un piesūtāmi valdības un pašvaldības iestādēm. Paziņojumu izsūtīšana un izlipināšana piekrīt policijai un pašvaldības iestādēm.

7) Reizē ar kara stāvokļa ievešanu tiek atceltas pilsoniskās brīvības zemāk pievesto noteikumu robežās."

Tālāk bija sīki aplūkotas kara iestāžu tiesības apgabalos, kuri izsludināti kara stāvoklī, civilpārvaldes iestāžu un kara priekšniecības savstarpējās attiecības, kara tiesu kompetence attiecībā uz civiliedzīvotājiem un civilpārvaldes iestāžu sevišķas pilnvaras apgabalos, kuri izsludināti kara stāvoklī.

Jau nākamajā dienā "Latvijas Sargā" varēja lasīt Pagaidu valdības 13.februāra lēmumu par kara stāvokļa izsludināšanu, kuru bija parakstījuši jau minētie valstsvīri.

"Ievērojot Krievijas lielnieciskā kara spēka iebrukumu Latvijā un valsts iekšējo stāvokli, Pagaidu valdība nolemj izsludināt visā Latvijā kara stāvokli uz 6 mēnešiem.

Kara stāvoklis stājas spēkā: Liepājā — 14.februārī 1919.g., pulksten 12 dienā, pārējā Kurzemē — 16.februārī, pulksten 12 dienā, citās Latvijas daļās no tās dienas, kad šis lēmums tur tiks publicēts.

Visiem iedzīvotājiem, kara, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kara stāvokli no 11.februāra 1919.g."

Pamatojoties uz šo ārkārtas aktu, Zālītis 1919.gada 5.aprīlī izdeva rīkojumu par dažādu ziņu izplatīšanas aizliegšanu, kurā bija sacīts:

"Latvijas operējošā kara spēka interešu nodrošināšanas labā ir noliegts:

I. Izplatīt rakstiski, mutiski, caur presi vai atsevišķiem drukas darbiem sekošas ziņas, izņemot oficiālus un no attiecīgām iestādēm atļautus ziņojumus:

1) par kara spēka daudzumu un kustībām,

2) par sagatavošanās darbiem uz atsevišķām kara operācijām,

3) par jaunu kara spēka nodaļu formēšanu,

4) par varbūtējo mobilizāciju,

5) par kara flotes un gaisa kuģu kustībām un darbību,

6) par kara spēka apgādāšanu ar ieročiem, apģērbu un pārtiku,

7) par ieroču pārvadāšanu un uzglabāšanas vietām un

8) par kara iestāžu rīkojumu un atvēļu projektiem.

II. Nosodīt vai kritizēt kara iestāžu izdotās pavēles un rīkojumus vai uzaicināt tās neizpildīt.

III. Nosodīt vai kritizēt kara spēka nodaļu vai atsevišķu kareivju darbību, izņemot gadījumus, kad ziņotāja rokā ir neapgāžami pierādījumi par kara spēka nelikumīgu rīcību.

Par šo noteikumu pārkāpšanu vainīgos sodīs administratīvā kārtā ar cietumu līdz 6 mēnešiem vai naudas sodu līdz 10000 rbļ,. ja likumā nav paredzēts bargāks sods."

Zālīša uzmanības aplocē ik dienu bija nacionālo bruņoto spēku veidošanas jautājumi. Jau 1919.gada 25.janvārī viņš izdeva pirmo rīkojumu par mobilizāciju Liepājā un Grobiņas apriņķī, Pagaidu valdības vārdā pasludinot bijušo Krievijas armijas, flotes un gaisa flotes virsnieku līdz 45 gadiem un apakšvirsnieku līdz 33 gadiem, izņemot vācu tautības (viņi kalpoja landesvērā — R.T.), iesaukšanu. Līdzi vajadzēja ņemt gada laikam piemērotu, vismaz diviem mēnešiem pietiekamu apģērbu, 3 maiņas veļu, gultas maisu un drēbes, pāri zābaku, kā arī pasi vai citu personības apliecību. Vecāki virsnieki un apakšvirsnieki varēja pieteikties kā brīvprātīgie. Iesauktie dod svinīgu uzticības solījumu Pagaidu valdībai.

1919.gada 5.martā aizsardzības ministrs izsludināja mobilizāciju Aizputes, Kuldīgas un Ventspils apriņķī uz tādiem pašiem noteikumiem, izņemot divas lietas — apakšvirsnieku vecuma cenzs bija paaugstināts līdz 35 gadiem, bet "par atraušanos no mobilizācijas un kara dienesta un iesaukto un dezertieru slēpšanu, kā arī amata pienākumu izpildīšanas aizkavēšanu vai traucēšanu, vainīgiem draud nāves sods." Iepriekšējā rīkojumā bija paredzēts cietuma sods līdz 2 gadiem. Nāves sodu pieļāva noteikumi par kara stāvokli. Pakāpeniski sāka mobilizēt visus vīriešus Latvijas pavalstniekus no 18 līdz 35 gadu vecumam.

Par spīti fon der Golca liktajiem šķēršļiem pamazām, bet sistemātiski Kurzemē Zālīša virsvadībā turpinājās Pagaidu valdības bruņoto spēku formēšana. Līdz 3. martam tika iesaukti 947, bet līdz mēneša beigām — 1324 cilvēki.

Fon der Golcs dēvēja latviešu tautas vairākumu par lielniecisku un Pagaidu valdību par puslielniecisku, zemkopības ministru Jāni Goldmani un Zālīti pat saucot vārdā kā lielnieku draugus. Kā un cik grūti tas arī bija, tomēr karavāna gāja tālāk.

1919.gada 14.martā Zālītis kopā ar Anglijas pārstāvi ieradās Saldū, kur iepazinās ar landesvēra Latviešu atsevišķā bataljona karavīriem. Ministrs ar gandarījumu varēja konstatēt, ka, 11 dienu nemitīgās cīņās ieņemdams vienu vietu pēc otras, bataljons bija iztīrījis zemi no pretinieka vairāk kā 30 verstu garā frontē un, ieņēmis Saldu, gatavojas atkal tālākām kaujām. Lai gan bija kritis bataljona komandieris pulkvedis O.Kalpaks un vēl vairāki virsnieki," es (Zālītis — R.T.) redzēju latviešu varoņus nopietnus, bet možus."

21.martā ministrs izdeva pavēli, ar kuru Latviešu atsevišķo bataljonu pārdēvēja par Latvijas armijas dienvidu grupu, tās komandēšanu uzdodot pulkvedim J.Balodim.

13. un 14.aprīlī J.Zālītis atkal bija frontē, šoreiz kopā ar ģenerāli A.Misiņu un pulkvežleitnantu V.Grīnu u.c. ASV militārajiem pārstāvjiem apmeklējot iecirkni no Kaugurciema līdz Kalnciemam. Baloža brigāde šajā laikā bija kļuvusi krietni vien spēcīgāka, par ko lielā mērā bija jāpateicas apsardzības ministra pūliņiem.

Šodien var tikai apbrīnot, kā mēdz sacīt, uzdrīkstēšanos tajās bargajās dienās, kad gāja cīņa uz dzīvību un nāvi par brīvu vai nebrīvu Latviju, domāt par topošās nacionālās armijas pakāpēm, zīmotnēm un ietērpu... Zālītis un viņam padotie ne tikai domāja, bet arī darīja, būdami pārliecināti par savas valsts nākotni, par tās bruņoto spēku nākotni.

Jau 1919.gada ziemā Apsardzības ministrija Liepājā izstrādāja pirmās Latvijas armijas zīmotnes un vienveida ietērpu paraugus. Šo projektu apsprieda ar plkv.Oskaru Kalpaku Rudbāržos, piedaloties arī citiem viņa bataljona virsniekiem. Uz šīs sanāksmes lēmuma pamata Zālītis 1919.gada 28.februārī izdeva ministrijas pavēli Nr.13 "Par kareivju apģērbu". Karavīru ietērpa detaļas diezin vai var interesēt mūsdienu lasītāju, tāpēc minēsim tikai virsnieku dienesta pakāpes: leitnants (bij. praporščiks) virsleitnants (pod.– un poručiks) , kapitans (bij. št.–kap. un kapitans), kopvedis (apakšpalkavnieks), pulkvedis (palkavnieks), ģenerālis.

Zālītis atradās apsardzības ministra amatā līdz 1919.gada 15.jūlijam, kad darbu uzsāka otrā Latvijas Pagaidu valdība. Atstādams savu atbildīgo posteni, viņš izdeva pavēli, kura skanēja: "Jau vairākas reizes Apsardzības ministrijas pavēlēs no 3.februāra , 6. un 21. marta, 17. un 30.jūnija ir atzīmēts, kādos ārkārtīgi grūtos apstākļos visiem bija jādarbojas pie mūsu armijas organizēšanas un zemes aizsargāšanas. Tanīs pašās pavēlēs raksturota virsnieku, kareivju un ierēdņu darbība un tautas griba un gatavība.

To pašu atkārtoju pilnā mērā arī tagad. Atstājot kara resora vadību, es vēlreiz dziļi pateicos visiem virsniekiem, ka tie ar savām zināšanām veica un atvieglināja organizēšanas darbus un bija priekšzīmīgi kareivji kaujās, pateicos kareivjiem par pacietību un izturību, kādu viņi izrādīja grūtos apstākļos un kaujās, pateicos latvju tautai par viņas gatavību visu ziedot tēvijas drošībai un labklājībai.

Nododot resoru ģenerāļa Sīmansona rokās, uzaicinu visus kopīgi un sirsnīgi strādāt uz priekšu un izsaku pārliecību, ka arī turpmāk darbs sekmīgi veiksies par labu mūsu mīļai, dārgai Latvijai.

Sveiki, kareivji! Dievs, dod mūsu tēvu zemei saules mūžu nodzīvot!

Ministrs J.Zālītis."

1919.gada otrajā pusē Zālītis rosmīgi piedalījās Tautas padomes (TP) darbā. Nepilna pusgada laikā viņš referēja par pieciem likumprojektiem — par pavalstniecību, TP kārtības rulli, par dažiem atvieglinājumiem civillietās un krimināllietās personām, kuras atrodas kara dienestā u.c. Priekšparlamenta IV sesijas 8.sēdē 27.augustā eksministrs lūdza vārdu ārpus dienas kārtības. Viņš aicināja tautpadomiešus izturēties ar vislielāko nopietnību pret vācu karaspēka koncentrēšanos Jelgavā un valstij draudošajām briesmām, aicināja griezties ar uzsaukumu pie Latvijas tautas un Sabiedroto tautām. TP atbalstīja šo priekšlikumu un ievēlēja speciālu komisiju abu uzsaukumu izstrādāšanai.

21.oktobrī, kad Bermonta karaspēks stāvēja jau pie Rīgas, Zālītis atkal ņēma vārdu. Viņš cita starpā teica: "Tagadējā momentā ir uz spēli mūsu tautas patstāvība kā tāda, mūsu jaunās Latvijas valsts nākamība, viņas suverenitāte. Šajā brīdī mums (..) jāsaņem visi spēki". Pēc Zālīša ieskata, vajadzēja vienoties ar Igauniju par palīdzību cīņā pret kopējo ienaidnieku.

1919.gada 2.decembrī viņš runāja TP sēdē pēdējo reizi. Tieši pēc nedēļas Augstā nama priekšsēdētājs Jānis Čakste, atklājis sēdi, teica: "Man Tautas padomei jāpaziņo sēru vēsts, kuru es šodien dabūju. Šodien no rīta ir no mums šķīries mūsu uzticamais darbinieks Jānis Zālītis. Mēs visi zinām, ko nozīmē šis darbinieks visai Latvijas tautai un speciāli priekš Latvijas Tautas padomes. Neapnicīgs, pašaizliedzīgs darbinieks, kurš nav rūpējies par savu materiālu labumu, bet visus savus spēkus, savas spējas ziedojis savas tautas labā. Šis darbinieks tagad no mums ir šķīries. Robs, kurš palika pēc viņa nāves, nebūs viegli pildāms. Šodien viņš no mums ir šķīries, bet mēs paturēsim viņu mūžīgā piemiņā."

Zālīti apbedīja ar militāru godu Rīgas Debesbraukšanas baznīcas kapos, bet 1924.gadā pārveda uz Brāļu kapiem un guldīja blakus citiem pirmajiem cīnītājiem par brīvo Latviju.

 

Turpmāk — vēl