• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.10.1998., Nr. 305/307 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50286

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

100. reizi pie Jums nāk - mūsu "Jurista vārds"!

Vēl šajā numurā

22.10.1998., Nr. 305/307

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Aizsardzība: Ne soli atpakaļ,

vienmēr tik uz priekšu

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 299/304., 21.10.98.

Jāņa Zālīša

(1874 – 1919) laiks

(06.12.1918. – 13.07.1919.)

Pirmais

apsardzības ministrs

Jau nākamajā dienā "Latvijas Sargā" varēja lasīt Pagaidu valdības 13.februāra lēmumu par kara stāvokļa izsludināšanu, kuru bija parakstījuši jau minētie valstsvīri.

"Ievērojot Krievijas lielnieciskā kara spēka iebrukumu Latvijā un valsts iekšējo stāvokli, Pagaidu valdība nolemj izsludināt visā Latvijā kara stāvokli uz 6 mēnešiem.

Kara stāvoklis stājas spēkā: Liepājā — 14.februārī 1919.g., pulksten 12 dienā, pārējā Kurzemē — 16.februārī, pulksten 12 dienā, citās Latvijas daļās no tās dienas, kad šis lēmums tur tiks publicēts.

Visiem iedzīvotājiem, kara, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kara stāvokli no 11.februāra 1919.g."

Pamatojoties uz šo ārkārtas aktu, Zālītis 1919.gada 5.aprīlī izdeva rīkojumu par dažādu ziņu izplatīšanas aizliegšanu, kurā bija sacīts:

"Latvijas operējošā kara spēka interešu nodrošināšanas labā ir noliegts:

I. Izplatīt rakstiski, mutiski, caur presi vai atsevišķiem drukas darbiem sekošas ziņas, izņemot oficiālus un no attiecīgām iestādēm atļautus ziņojumus:

1) par kara spēka daudzumu un kustībām,

2) par sagatavošanās darbiem uz atsevišķām kara operācijām,

3) par jaunu kara spēka nodaļu formēšanu,

4) par varbūtējo mobilizāciju,

5) par kara flotes un gaisa kuģu kustībām un darbību,

6) par kara spēka apgādāšanu ar ieročiem, apģērbu un pārtiku,

7) par ieroču pārvadāšanu un uzglabāšanas vietām un

8) par kara iestāžu rīkojumu un atvēļu projektiem.

II. Nosodīt vai kritizēt kara iestāžu izdotās pavēles un rīkojumus vai uzaicināt tās neizpildīt.

III. Nosodīt vai kritizēt kara spēka nodaļu vai atsevišķu kareivju darbību, izņemot gadījumus, kad ziņotāja rokā ir neapgāžami pierādījumi par kara spēka nelikumīgu rīcību.

Par šo noteikumu pārkāpšanu vainīgos sodīs administratīvā kārtā ar cietumu līdz 6 mēnešiem vai naudas sodu līdz 10000 rbļ,. ja likumā nav paredzēts bargāks sods."

Zālīša uzmanības aplocē ik dienu bija nacionālo bruņoto spēku veidošanas jautājumi. Jau 1919.gada 25.janvārī viņš izdeva pirmo rīkojumu par mobilizāciju Liepājā un Grobiņas apriņķī, Pagaidu valdības vārdā pasludinot bijušo Krievijas armijas, flotes un gaisa flotes virsnieku līdz 45 gadiem un apakšvirsnieku līdz 33 gadiem, izņemot vācu tautības (viņi kalpoja landesvērā — R.T.), iesaukšanu. Līdzi vajadzēja ņemt gada laikam piemērotu, vismaz diviem mēnešiem pietiekamu apģērbu, 3 maiņas veļu, gultas maisu un drēbes, pāri zābaku, kā arī pasi vai citu personības apliecību. Vecāki virsnieki un apakšvirsnieki varēja pieteikties kā brīvprātīgie. Iesauktie dod svinīgu uzticības solījumu Pagaidu valdībai.

1919.gada 5.martā aizsardzības ministrs izsludināja mobilizāciju Aizputes, Kuldīgas un Ventspils apriņķī uz tādiem pašiem noteikumiem, izņemot divas lietas — apakšvirsnieku vecuma cenzs bija paaugstināts līdz 35 gadiem, bet "par atraušanos no mobilizācijas un kara dienesta un iesaukto un dezertieru slēpšanu, kā arī amata pienākumu izpildīšanas aizkavēšanu vai traucēšanu, vainīgiem draud nāves sods." Iepriekšējā rīkojumā bija paredzēts cietuma sods līdz 2 gadiem. Nāves sodu pieļāva noteikumi par kara stāvokli. Pakāpeniski sāka mobilizēt visus vīriešus Latvijas pavalstniekus no 18 līdz 35 gadu vecumam.

Par spīti fon der Golca liktajiem šķēršļiem pamazām, bet sistemātiski Kurzemē Zālīša virsvadībā turpinājās Pagaidu valdības bruņoto spēku formēšana. Līdz 3. martam tika iesaukti 947, bet līdz mēneša beigām — 1324 cilvēki.

Fon der Golcs dēvēja latviešu tautas vairākumu par lielniecisku un Pagaidu valdību par puslielniecisku, zemkopības ministru Jāni Goldmani un Zālīti pat saucot vārdā kā lielnieku draugus. Kā un cik grūti tas arī bija, tomēr karavāna gāja tālāk.

1919.gada 14.martā Zālītis kopā ar Anglijas pārstāvi ieradās Saldū, kur iepazinās ar landesvēra Latviešu atsevišķā bataljona karavīriem. Ministrs ar gandarījumu varēja konstatēt, ka, 11 dienu nemitīgās cīņās ieņemdams vienu vietu pēc otras, bataljons bija iztīrījis zemi no pretinieka vairāk kā 30 verstu garā frontē un, ieņēmis Saldu, gatavojas atkal tālākām kaujām. Lai gan bija kritis bataljona komandieris pulkvedis O.Kalpaks un vēl vairāki virsnieki," es (Zālītis — R.T.) redzēju latviešu varoņus nopietnus, bet možus."

21.martā ministrs izdeva pavēli, ar kuru Latviešu atsevišķo bataljonu pārdēvēja par Latvijas armijas dienvidu grupu, tās komandēšanu uzdodot pulkvedim J.Balodim.

13. un 14.aprīlī J.Zālītis atkal bija frontē, šoreiz kopā ar ģenerāli A.Misiņu un pulkvežleitnantu V.Grīnu u.c. ASV militārajiem pārstāvjiem apmeklējot iecirkni no Kaugurciema līdz Kalnciemam. Baloža brigāde šajā laikā bija kļuvusi krietni vien spēcīgāka, par ko lielā mērā bija jāpateicas apsardzības ministra pūliņiem.

Šodien var tikai apbrīnot, kā mēdz sacīt, uzdrīkstēšanos tajās bargajās dienās, kad gāja cīņa uz dzīvību un nāvi par brīvu vai nebrīvu Latviju, domāt par topošās nacionālās armijas pakāpēm, zīmotnēm un ietērpu... Zālītis un viņam padotie ne tikai domāja, bet arī darīja, būdami pārliecināti par savas valsts nākotni, par tās bruņoto spēku nākotni.

Jau 1919.gada ziemā Apsardzības ministrija Liepājā izstrādāja pirmās Latvijas armijas zīmotnes un vienveida ietērpu paraugus. Šo projektu apsprieda ar plkv.Oskaru Kalpaku Rudbāržos, piedaloties arī citiem viņa bataljona virsniekiem. Uz šīs sanāksmes lēmuma pamata Zālītis 1919.gada 28.februārī izdeva ministrijas pavēli Nr.13 "Par kareivju apģērbu". Karavīru ietērpa detaļas diezin vai var interesēt mūsdienu lasītāju, tāpēc minēsim tikai virsnieku dienesta pakāpes: leitnants (bij. praporščiks) virsleitnants (pod.– un poručiks) , kapitans (bij. št.–kap. un kapitans), kopvedis (apakšpalkavnieks), pulkvedis (palkavnieks), ģenerālis.

Zālītis atradās apsardzības ministra amatā līdz 1919.gada 15.jūlijam, kad darbu uzsāka otrā Latvijas Pagaidu valdība. Atstādams savu atbildīgo posteni, viņš izdeva pavēli, kura skanēja: "Jau vairākas reizes Apsardzības ministrijas pavēlēs no 3.februāra , 6. un 21. marta, 17. un 30.jūnija ir atzīmēts, kādos ārkārtīgi grūtos apstākļos visiem bija jādarbojas pie mūsu armijas organizēšanas un zemes aizsargāšanas. Tanīs pašās pavēlēs raksturota virsnieku, kareivju un ierēdņu darbība un tautas griba un gatavība.

To pašu atkārtoju pilnā mērā arī tagad. Atstājot kara resora vadību, es vēlreiz dziļi pateicos visiem virsniekiem, ka tie ar savām zināšanām veica un atvieglināja organizēšanas darbus un bija priekšzīmīgi kareivji kaujās, pateicos kareivjiem par pacietību un izturību, kādu viņi izrādīja grūtos apstākļos un kaujās, pateicos latvju tautai par viņas gatavību visu ziedot tēvijas drošībai un labklājībai.

Nododot resoru ģenerāļa Sīmansona rokās, uzaicinu visus kopīgi un sirsnīgi strādāt uz priekšu un izsaku pārliecību, ka arī turpmāk darbs sekmīgi veiksies par labu mūsu mīļai, dārgai Latvijai.

Sveiki, kareivji! Dievs, dod mūsu tēvu zemei saules mūžu nodzīvot!

Ministrs J.Zālītis."

1919.gada otrajā pusē Zālītis rosmīgi piedalījās Tautas padomes (TP) darbā. Nepilna pusgada laikā viņš referēja par pieciem likumprojektiem — par pavalstniecību, TP kārtības rulli, par dažiem atvieglinājumiem civillietās un krimināllietās personām, kuras atrodas kara dienestā u.c. Priekšparlamenta IV sesijas 8.sēdē 27.augustā eksministrs lūdza vārdu ārpus dienas kārtības. Viņš aicināja tautpadomiešus izturēties ar vislielāko nopietnību pret vācu karaspēka koncentrēšanos Jelgavā un valstij draudošajām briesmām, aicināja griezties ar uzsaukumu pie Latvijas tautas un Sabiedroto tautām. TP atbalstīja šo priekšlikumu un ievēlēja speciālu komisiju abu uzsaukumu izstrādāšanai.

21.oktobrī, kad Bermonta karaspēks stāvēja jau pie Rīgas, Zālītis atkal ņēma vārdu. Viņš cita starpā teica: "Tagadējā momentā ir uz spēli mūsu tautas patstāvība kā tāda, mūsu jaunās Latvijas valsts nākamība, viņas suverenitāte. Šajā brīdī mums (..) jāsaņem visi spēki". Pēc Zālīša ieskata, vajadzēja vienoties ar Igauniju par palīdzību cīņā pret kopējo ienaidnieku.

1919.gada 2.decembrī viņš runāja TP sēdē pēdējo reizi. Tieši pēc nedēļas Augstā nama priekšsēdētājs Jānis Čakste, atklājis sēdi, teica: "Man Tautas padomei jāpaziņo sēru vēsts, kuru es šodien dabūju. Šodien no rīta ir no mums šķīries mūsu uzticamais darbinieks Jānis Zālītis. Mēs visi zinām, ko nozīmē šis darbinieks visai Latvijas tautai un speciāli priekš Latvijas Tautas padomes. Neapnicīgs, pašaizliedzīgs darbinieks, kurš nav rūpējies par savu materiālu labumu, bet visus savus spēkus, savas spējas ziedojis savas tautas labā. Šis darbinieks tagad no mums ir šķīries. Robs, kurš palika pēc viņa nāves, nebūs viegli pildāms. Šodien viņš no mums ir šķīries, bet mēs paturēsim viņu mūžīgā piemiņā."

Zālīti apbedīja ar militāru godu Rīgas Debesbraukšanas baznīcas kapos, bet 1924.gadā pārveda uz Brāļu kapiem un guldīja blakus citiem pirmajiem cīnītājiem par brīvo Latviju.

Dāvida Sīmonsona

(1859 – 1933) laiks

(14.07.1919. – 10.09.1919.)

Ģenerālis

apsardzības ministra

amatā

Dzīves ceļš sācies Valmieras pagasta "Pilātos" lauksaimnieku ģimenē. Beidzis Limbažu apriņķa skolu. 1880.gadā labprātīgi iestājas armijā. 1883.gadā beidzis Rīgas junkurskolu praporščika dienesta pakāpē. Jaunā latviešu virsnieka dienesta karjera ir strauja: praporščiks (1888), poručiks (1892), štābkapteinis (1899), kapteinis (1901), apakšpulkvedis (1904), pulkvedis (1910), ģenerālmajors (1915). 1894.gadā beidzis Ģenerālštāba akadēmiju. No 1898.gada rotas komandieris, no 1904.gada — bataljona komandieris. Piedalījies Krievijas — Japānas karā, kur kontuzēts. 1910.–1912.gadā vecākais virsnieks štābos, 116. kājnieku pulka bataljona komandieris Rīgā. Iecelts par 66. kājnieku pulka komandieri, 1915.gadā — par 17. divīzijas brigādes komandieri. Pēc tam komandējis Kalugas atsevišķo brigādi, 135. divīziju un 4. atsevišķo divīziju. Kaujās divas reizes kontuzēts. 1917.gada oktobrī atstājis dienestu, dzīvo Vitebskā un Orlā. 1919.gada janvārī atgriežas dzimtenē un 6. jūnijā Rīgā iestājas 1.latviešu atsevišķajā brigādē.

K.Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 8.jūlijā atgriežas no Liepājas Rīgā. Arī Tautas padome (TP) atsāka darbu galvaspilsētā. 10.jūlijā notika tās starpfrakciju komisijas sēde, kurā apsprieda jaunā Ministru kabineta sastāvu sakarā ar gaidāmo valdības reorganizāciju, ko pieprasīja Antante. Par apsardzības ministru tika nolemts ieteikt ģenerāli Sīmonsonu.

Tajā pašā dienā valdība iecēla viņu par Latvijas armijas virspavēlnieku. Tūdaļ tika izdota:

"Pavēle Nr.1

Latvijas armijai — Rīgā 11.jūlijā 1919.gadā

Uz pagaidu valdības pavēli no 10.VII 1919. esmu iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, pie kura dienesta pienākumu izpildīšanas, sākot no šīs dienas, esmu stājies.

Pamats: Pagaidu valdības pavēle no 10.VII 19.

Latvijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Sīmonsons"

Pazīstamie kara vēstures pētnieki V.Bērziņš un A.Bambals norāda ("Latvijas armija" — R., 1991. — 17.lpp.), ka šī iecelšana liecināja par kompromisa meklējumiem sakarā ar Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas brigāžu komandieru J.Baloža un J.Zemitāna nesaprašanos.

TP pilnvarojumā Ulmanis sastādīja otro Pagaidu valdību, pats uzņemoties arī zemkopības un apgādības ministra pienākumus. Kā jau bija norunāts, par apsardzības ministru kļuva Sīmonsons, paliekot arī armijas virspavēlnieka postenī. Divu tik atbildīgu amatu apvienošana vienās rokās, protams, nekas labs nebija, taču nedrīkst aizmirst, ka Latvijā tajā laikā turpinājās karš, ka valstī bija izsludināts kara stāvoklis un varas centralizācija bija nepieciešama un tālab attaisnojama. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka šajā laikā Latvijā trūka pieredzējušu latviešu virsnieku, jo daļa no viņiem joprojām atradās padomju Krievijas armijā, bet neliela saujiņa (piem., ģenerālis R.Bangerskis) kalpoja Kolčaka vai Deņikina karaspēkā.

Sīmonsons par sava štāba priekšnieku iecēla pulkvežleitnantu E.Kalniņu, par operatīvās daļas priekšnieku — kapteini M.Hartmani (vēlāk abi kļuva par ģenerāļiem). Štābs sāka funkcionēt 15.jūlijā.

Virspavēlnieka vadībā 1919.gada jūlija vidū Latvijas armijas Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas brigādes pārorganizēja par Kurzemes un Vidzemes divīzijām, atstājot tām līdzšinējos komandierus J.Balodi un J.Zemitānu. Tolaik jaunizveidotajā armijā, ieskaitot jaunformējumus Liepājas rajonā, rezerves bataljonus, etapus un komandatūras, pavisam bija 1246 virsnieki, 24182 instruktori un kareivji. Viņu apbruņojumā līdz ar šautenēm bija 107 ložmetēji un 87 patšautenes. Nedaudz vēlāk sākās 3. divīzijas — Latgales — organizēšana, par kuras komandieri iecēla bijušo 2.Cēsu kājnieku pulka komandieri K.Berķi.

1919.gada 28.jūlijā Ulmanis un Sīmonsons parakstīja pagaidu noteikumus par mobilizācijas orgānu darbību. Noteikumos bija sacīts, ka "Latvijas apsardzības spēks formējas caur vispārīgu iesaukšanu, neizslēdzot labprātīgu pieteikšanos". Rīkojumu par iesaukšanu izdod Ministru kabinets. Šis rīkojums caur Apsardzības ministriju (AM) paziņojams attiecīgo apriņķu apsardzības priekšniekiem, kuri ir atbildīgi par iesaukšanas un mobilizācijas kārtīgu norisi uz vietām.

Jaunu karaspēka daļu formēšanu ļoti traucēja ieroču un ietērpa trūkums. Vēl grūtāk gāja ar jātnieku un tehnisko daļu organizēšanu, jo nepietika zirgu, lielgabalu u.c. kara tehnikas. 1919.gada augustā reorganizēja jau saformētās jātnieku komandas. Katrā kājnieku divīzijā veidoja vienu eskadronu. Taču sakarā ar jātnieku iesaistīšanu kaujās reorganizācija ievilkās.

Par armijas Artilērijas pārvaldes priekšnieku iecēla pulkvežleitnantu J.Ruškevicu. Saskaņā ar armijas virspavēlnieka plāniem katrā kājnieku divīzijā vajadzēja būt artilērijas pulkam, kas sastāvētu no trim divizioniem, katrā divizionā trīs baterijas, bet katrā baterijā — četri lielgabali. Taču Sīmonsonam stājoties virspavēlnieka postenī, armijā bija tikai 13 lielgabali. Arī aviācijas grupu vajadzēja sākt formēt gandrīz no nulles punkta.

1919.gada vasarā Latvijas armijai bija divi bruņuvilcieni, kuriem rudens sākumā varēja palīdzēt jau četri bruņu automobiļi — "Lāčplēsis", "Zemgalietis", "Kurzemnieks" un "Imanta".

Lai nokārtotu ievainoto karavīru izvešanu no kaujaslauka, transportēšanu un ārstēšanu, 19.jūlijā nodibināja armijas Sanitāro pārvaldi, bet desmit dienas vēlāk apstiprināja Veterinārās pārvaldes štatus. Karaspēka apgādei izveidoja armijas Saimniecības pārvaldi.

Jūlijā tika reorganizēts uz Tukuma apkārtni atgājušais Baltijas landesvērs. Pēc Vācijas algotņu atbrīvošanas to ieskaitīja Latvijas armijā un par komandieri iecēla angļu pulkvežleitnantu H.Aleksandru.

1919.gada jūlijā Sīmonsona ministrija mainīja pirms četriem mēnešiem ieviestās karavīru dienesta pakāpes. Zemākās bija kareivis un dižkareivis. Instruktoru sastāvu veidoja kaprālis, seržants un virsseržants. Virsnieku dienesta pakāpes bija apakšleitnants, leitnants, virsleitnants, kapitāns, pulkvežleitnants, pulkvedis, ģenerālmajors, ģenerālleitnants un ģenerālvirsaitis. Saprotams, ka no "kapitāna"un ģenerāļu trejsavienības to izgudrotāji drīz vien atteicās.

Tā kā Sīmonsons tomēr pirmām kārtām bija profesionāls augsti stāvošs militārists un, lai liktu pirmos pamatus Latvijas armijai, darāmā bija pāri galvai, Tautas padomē viņu gandrīz neredzēja, vismaz runātāju katedrā ne.

Vienīgais izņēmums bija TP IV sesijas 5.sēde 1919.gada 18.augustā, kad apsardzības ministram vajadzēja atbildēt uz diviem tautpadomiešu jautājumiem par mobilizācijas problēmām Vidzemē un Augškurzemē un ievainoto un kritušo kareivju ģimeņu apgādāšanu. Atbildes bija kareiviski īsas un konkrētas, neizraisot nekādus papildjautājumus vai debates.

TP IV sesijas 11.sēdē 5.septembrī ārpus dienas kārtības runāja Ulmanis, informējot klātesošos, ka esot notikusi vienošanās, nenorādot gan konkrēti, ar ko, ka jānotiek zināmām izmaiņām kabineta sastāvā, un ko viņam ir izdevies līdz šim sasniegt, tas ir, ka "kara un apsardzības ministra (tā stenogrammā. — R.T.) pienākumi ir uz priekšu uzlikti Ministru prezidentam (resp., viņam pašam. — R.T.)". 16.oktobrī Sīmonsons tika atbrīvots arī no armijas virspavēlnieka posteņa. Acīmredzot vecišķajam ģenerālim vairs nebija pa spēkam tik atbildīgi amati. Arī veselība kliboja. Lielbritānijas pilnvarotais Baltijā S.Dž.Talentss 1919.gada augustā rakstīja: "Ģenerālis Sīmonsons ir laipns un patīkams cilvēks, bet nekādā ziņā ne organizators."

Ģenerāli ieskaitīja AM rezervē. No 1920.gada decembra ministrijas padomes loceklis. 1924.gadā iecelts par šī resora padomes priekšsēdētāja vietas izpildītāju, 1925.gada februārī atvaļināts slimības dēļ.

Sirmais ģenerālis šķīrās no dzīves 1933.gada 13.janvārī Rīgas kara slimnīcā. Apbedīts Dāvids Sīmonsons Brāļu kapos.

Kārļa Ulmaņa

(1877 – 1942) laiks

(11.09.1919. – 11.06.1920.)

Premjerministrs

un vienlaikus ministrs

Ulmanis, kas vadīja Latvijas pirmo Pagaidu valdību, sastādīja arī otro Ministru kabinetu, kas sāka darbu 1919.gada 14.jūlijā. Viņš pats uzņēmās vadīt arī zemkopības un apgādības resoru.

Priekšparlamenta — Tautas padomes (TP) — IV sesijas 11.sēdē 1919.gada 5.septembrī viņš lūdza vārdu ārpus dienas kārtības un paziņoja, ka notikušas zināmas izmaiņas kabineta sastāvā. Zemkopības ministrs būs līdzšinējais ministra biedrs (Augusts Kalniņš — R.T.), bet viņš pats vadīs Apsardzības ministriju (līdz tam Dāvids Sīmansons — R.T.). Būšot arī jauns iekšlietu ministrs (Arveds Bergs — R.T.).

Tā, protams, ir sagadīšanās, ka dažas dienas pēc Ulmaņa stāšanās jaunajā amatā Latvijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Sīmonsons 13.septembrī izdeva pavēli, ar kuru tika likti pamati vienotai komandieru sagatavošanas sistēmai valsts bruņotajos spēkos. Taču nav gadījuma raksturs tam, ka Ulmanim jau ar ministrības pirmo dienu vajadzēja bez jebkāda pārtraukuma nodarboties ar jaunās republikas aizsardzības jautājumiem, jo bermontiāde bija tikpat kā klāt.

Naktī no 24. uz 25.augustu vācu un krievu karavīri bija sarīkojuši Jelgavā demonstrācijas ar lāpu gājienu, kas bija vērstas pret Latvijas valdību. Demonstranti pēc tam bija iebrukuši latviešu komandantūrā, virsnieku klubā un kazarmās un atbruņojuši latviešu karavīrus. Visu septembri turpinājās rosīga gatavošanās agresijai. Jelgavā ieradās ešeloni ar Vācijas gūstekņu nometnēs savervētiem krievu karavīriem. Īsā laikā tika saformēta krievu baltgvardu Rietumu armija ar avantūristu Bermontu priekšgalā, kurā ar fon der Golca gādību iestājās gan dzelzs divīzijas, gan daudzo tā dēvēto brīvkorpusu karotāji, pavisam apm. 40 tūkstoši vāciešu. Viņu bija četrreiz vairāk nekā krievu karavīru, tā kā pāreja "krievu dienestā" būtībā aprobežojās ar zīmotņu u.tml. atribūtikas nomaiņu.

Pēc paša Bermonta ziņām, viņa rīcībā atradās 51–52 tūkstoši kareivju, 100 ložmetēju, 100 lielgabalu, 50 mīnmetēju un 120 lidmašīnu. Pēdējo skaitli kara vēstures lietpratēji V.Bērziņš un A.Bambals gan apšauba, taču viņi konstatē, ka bermontiešiem salīdzinājumā ar pretimstāvošajām "Latvijas armijas daļām, kam Rīgas rajonā (no Vecdubultiem līdz Ķekavai) bija 11,3 tūkst. vīru ar 9 lielgabaliem, 23 smagajiem ložmetējiem, 43 patšautenēm, bruņuvilcienu, trijiem bruņuautomobiļiem un pāris lidmašīnām, bija liels skaitliskais un vēl jo vairāk militāri tehniskais pārsvars." ("Latvijas Armija" — R. 1991. — 27.lpp.).

1919.gada 1.oktobrī bermontiešu vadoņi nolēma pāriet uzbrukumā Rīgas virzienā un ieņemt pilsētu. Akcija sākās pēc nedēļas.

9.oktobrī notika TP sēde, kurā par Bermonta uzbrukumu runāja Ulmanis. Tā bija, varētu sacīt, vēsturiska runa, tāpēc lai lasītājs iepazīst pagarāku fragmentu no tās.

"Latvija šinī brīdī pārdzīvo likteņa stundu. Mēs atrodamies notikumu pašā vidū, to notikumu vidū, kuriem ir vislielākā nozīme priekš mūsu nākotnes (..). Uzbrukums sākās vakar no rīta. Drīzā laikā viņš pārņēma visu Kurzemes fronti, sākot no jūras līdz pašai Daugavai. Vakarējā diena un pagājušā nakts bija ļoti grūtas priekš mums. Uzbrukums tika sākts ar lieliem spēkiem, un arvienu jauni spēki tika sūtīti cīņā. Bet, kaut gan pretinieki cīņai bija ilgi gatavojušies, tad tomēr uzbrucēji bija pārrēķinājušies. Viņi nebija varējuši pilnīgi aprēķināt mūsu spēkus, un mums bija iespējams stādīt viņiem pretim daudz lielākus spēkus, nekā viņi bija gaidījuši (..). Bet kas deva mums iespēju stāties viņiem pretim ar tādu spēku, ar kādu mēs esam stājušies? Kas deva iespēju mums salauzt visus viņu rēķinus, kuri bija tādi, lai ar pirmo spiedienu mūsu spēkus iz-nīcinātu, lai mūsu spēkiem mazinātu dūšu un panāktu ceļu jo drīzā laikā tikt Rīgā? Man jāsaka un sevišķi jāpastrīpo, ka tas burvīgais spēks, kas viņus saturēja, bija vienīgi tas, ka šinī brīdī cēlās pret savu ienaidnieku visa Latvijas tauta kā viens vīrs. (..) Latvijas tauta stāv aiz savas armijas, viņa stājas armijas rindās. Mēs visi zinām, ar kādu neparedzētu sajūsmu vairojas mūsu armijas rindas. Mēs zinām, ka visus brīvprātīgos ir grūti pierakstīt, ka nāk un stājas armijā no visām iedzīvotāju šķirām (..). Bet šī cīņa vēl nav galā. Mēs varam savai armijai pateikties, ka viņa caur savu pašaizliedzību un pašuzupurēšanos ir gatava atdot savu dzīvību par mūsu Latvijas nākotni, par tēvijas labklājību, lai mums visiem labāk klātos, ka mēs esam panākuši to, ka frontē stāvoklis ir griezies mums par labu (..). Mums būs jāturpina mobilizācijas, būs jāaicina strādnieki tranšeju rakšanai un citiem darbiem frontes nostiprināšanai (..). Pateicoties mūsu armijai, mūsu kareivjiem par to, kas ir darīts, kā arī par visu to sirsnību, ar kādu iedzīvotāji atsaucas uz armijas vajadzībām, mums var droši būt tā pārliecība, ka mums izdosies Rīgu aizstāvēt vispirmā kārtā ar mūsu pašu spēkiem un beidzot ar mūsu kaimiņu palīdzību, ka mēs varēsim ķerties pie tā darba, kas mums jau sen bija jāizdara, ka no aizstāvēšanās mēs varēsim pāriet uzbrukumā un iztīrīt Kurzemi no vācu karaspēka."

14.oktobra rītā Ulmanis apmeklēja Daugavmalas ierakumus, kur viņu viegli ievainoja. Lielbritānijas pilnvarotais Baltijā S.Dž. Talentss tās dienas ziņojumā savai Ārlietu ministrijai rakstīja: "Kāda šrapneļa šķemba ķērusi viņa zābaku un kontuzējusi kāju. Ievainojums viņam nesagādās neērtības, bet politiski nāks par labu."

Ulmanis un ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics ar apbrīnojamu neatlaidību meklēja palīdzību pie sabiedrotajiem. Lai gan Daugavā visu laiku atradās angļu un franču karakuģu eskadra, kas oktobra vidū atbalstīja latviešu karaspēka sekmīgu pretuzbrukumu Daugavgrīvas un Bolderājas rajonā, Ulmanis 25.oktobrī griezās pie ASV militārā atašeja Rīgā pulkveža T.Holideja ar rakstu, lūdzot, lai Antante atbalsta Latvijas armijas cīņas, lai palīdz ar ieročiem, munīciju, kā arī pabalstu naudā divi miljoni mārciņu apmērā, tāpat turpina sniegt līdzšinējo palīdzību ar pārtiku. Ministru prezidents lūdza ne vairāk, ne mazāk kā 72 lielgabalus ar munīciju, 250 ložmetējus, 10 tūkstoš šauteņu ar desmit miljoniem patronu utt., u.tml. Tas bija par daudz pat tēvocim Semam, un vajadzēja vien apmierināties ar ēdamlietām.

Turpmāk — vēl

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!