Vakar, 22. oktobrī, turpinājās Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Beļģijā, Vācijā un Francijā

Valsts prezidents Guntis Ulmanis, uzrunājot UNESCO:

Šogad mēs atzīmēsim savas neatkarības astoņdesmito gadadienu. Latvijas valsts liktenis cieši saistīts ar Eiropas vēsturi divdesmitajā gadsimtā. Mēs pārcietām divus pasaules karus, kuri smagi izpostīja Latviju. Mēs pārdzīvojām nacisma okupāciju un arī komunisma okupāciju. Otrajā pasaules karā latvieši cīnījās abās frontes pusēs, un šis fakts izsaka mūsu tautas traģēdiju šajā gadsimtā. Šajā gadsimtā ieguvām neatkarību, tad mums to atņēma, un mēs to atkal atguvām.

Starpkaru posmā Latvija bija aktīva dalībvalsts Tautu Savienībā. Arī tagad mēs cenšamies veidot ciešu starptautisko dialogu ar visām valstīm. Laba sadarbība ir svarīga arī kopējās drošības nolūkā. Pirms Otrā pasaules kara starptautiskās sadarbības modelis vēl nebija pietiekami labi attīstīts. Eiropas kontinents un Latvija šajā gadsimtā daudz cietusi sadalošo līniju dēļ.

Tagad Eiropas pieredze ir gājusi tālāk. Šodienas neatkarīgā Latvijas valsts tāpēc apzināti veido integrācijas politiku Eiropas Savienībā un citās eiroatlantiskās telpas organizācijās. Kopā ar šo organizāciju dalībvalstīm vēlamies veidot vienotu rītdienas Eiropu, kurā vairs nebūtu nekādu mākslīgu dalījuma līniju.

Tāda ir mūsu valsts pieredze divdesmitajā gadsimtā. Tās ir mūsu kultūras un identitātes valstiskās saknes.

Dāmas un kungi! Mūsu kultūrai un identitātei ir dziļas eiropeiskas saknes. Tās ir nozīmīga latviešu identitātes daļa. Tās ir vismaz tikpat senas kā Latvijas galvaspilsētas vēsture. Rīga drīz svinēs savu astoņsimto gadadienu, un vēstures liecības runā par to, ka pilsētu pirms astoņsimt gadiem dibinājis vācu bīskaps. Kristietība, reformācija, apgaismība — tie ir trīs svarīgi Eiropas garīguma simboli. Tie dziļi ietekmējuši arī manas zemes kultūru un manas tautas identitāti.

Šodienas Latvijā saglabātas šīs tradīcijas un piederība tām. Latvijā ir toleranta sabiedrība. Tas labi izprotams, atceroties, ka Latvijā joprojām darbojas katoļu, pareizticīgo, protestantu un citas draudzes. Komunisma gados reliģija bija apspiesta. Mēs atguvām neatkarību pirms gandrīz desmit gadiem, un šajos gados esam atjaunojuši ap divsimt baznīcu visos valsts novados. Arī tā ir viena no mana laikmeta zīmēm Latvijā.

Eiropas idejas vienmēr bijušas saskaņā ar latviešu nacionālajām kultūras vērtībām. Tās ir bagātinājušas latviešu gara pasauli. Eiropas idejas ienāca manā zemē gan no Vācijas kultūras un izglītības centriem, gan arī no Polijas un Zviedrijas. Veidojās mūsu piederība Baltijas jūras reģionam, un Hanzas laiks vēl aizvien ir simbols tai. Veidojās piederība Eiropai, un to simbolizē kultūras dažādība Latvijā.

Kultūru un valodu dažādība ir gan vēsturisks fenomens Latvijā, gan arī šodienas iezīme. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija izvērsta politika attiecībā uz nacionālajām mazākumtautām. Katrai no tām bija iespēja attīstīt savu nacionālo identitāti un saglabāt piederību Latvijas valstij.

Arī tagad Latvijā dzīvo daudzas minoritātes. Komunisma laikā Latvijas sabiedrība bija sašķelta latviešos un nelatviešos. Tagad mūsu uzdevums ir veidot integrētu sabiedrību un pārvarēt divkopienu sabiedrības iezīmes. Latvijā esam izveidojuši latviešu valodas apmācības programmu nelatviešiem. Pirms trim nedēļām notika referendums, kurā pilsoņi apstiprināja izmaiņas Pilsonības likumā. Tā ir zīme, ka mēs apzināmies ilglaicīgas politikas nepieciešamību sabiedrības integrācijai.

Tolerance, kultūru un valodu dažādība raksturo eiropeiskās saknes mūsu kultūrā un identitātē.

Mēs piederam gan savai pagātnei, gan arī savai šodienai un rītdienai. Atguvām neatkarību pirms septiņiem gadiem, un es šo laiku raksturotu kā atgriešanos no komunistiskā materiālisma pie patiesā ideālisma, kurš prasa saglabāt tradicionālās nacionālās kultūras vērtības un padarīt zināšanas pieejamas visiem. Tā ir pāreja no noslēgtās komunisma pasaules uz modernu un atvērtu sabiedrību.

Dāmas un kungi! Latvijas Nacionālā bibliotēka ir zināms simbols šai mūsdienīgajai Latvijas sabiedrībai, kura ir atbildīga par savu rītdienu un kura vēlas pilnībā apzināties savu pagātni. Mēs vēlamies uzcelt jaunu bibliotēku, jau ir izstrādāts tās projekts. To izstrādājis Amerikas latvietis Gunārs Birkerts, kura celtnes skatāmas Itālijā, Venecuēlā, Amerikā. Rakstot par bibliotēku, viņš atzīst, ka tās "forma atgādina stikla kalnu un gaismas pili, kas ir latviešu literatūras un folkloras neatņemama daļa. Bibliotēkas arhīvos ir mūsu literārie un vēsturiskie dokumenti — varētu pat teikt, ka tie ir mūsu gēni. Bibliotēka ir tautas likteņa lieciniece. Celtne stāv kā neaizmirstams simbols nesen notikušajai cīņai par brīvību un demokrātiju".

Latvijas iedzīvotāji būtu pateicīgi, ja UNESCO sniegtu savu palīdzību jaunās bibliotēkas celtniecībai. Tas būtu devums nākamā gadsimta Latvijai.

Es vēlreiz izsaku pateicību par iespēju šodien jūs uzrunāt.