Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Aloizs Lukša, Čehijas Veksilologu kluba ārzemju biedrs

Latvijas ģerboņu līnijas 1918 — 1940

Latvijas valsts ģerbonis

No Brīvības cīņu laikiem līdz Latvijas armijas izformēšanai 1940.gadā pirmā valsts ģerboņa attēls bija arī nacionālo bruņoto spēku cepuru nozīme — kokarde (tās sākotnējais veidols tika grozīts ar apsardzības ministra 1922.gada 29.jūlija pavēli nr.17, ar ko no kokardes tika izņemts burts L). Krāsains pirmā valsts ģerboņa attēls bija 1920.gadā izveidotās Armijas sporta savienības (vēlākā Armijas sporta kluba) emblēmā.

Brīvības cīņu laikā izveidojās arī vēl viena valsti simbolizējoša emblēma, kas saglabājās līdz 1940.gadam, — Latvijas kara lidmašīnu pazīšanas zīme. To veidoja plaši izplatītais latviešu tautiskā ornamenta elements — sarkans ugunskrusts baltā aplī.

Brīvības cīņu beiguposmā, 1920.gada 17. un 18.aprīlī, tika ievēlēta Satversmes sapulce, kuras uzdevums bija izstrādāt valsts iekārtas pamatlikumu un kura darbu sāka 1920.gada 1.maijā. Tās ievēlētā Satversmes komisija atzina par nepieciešamu izstrādāt jaunu valsts ģerboni un šim nolūkam izveidoja heraldikas apakškomisiju. Satversmes komisija 1920.gada 29.novembrī izsludināja konkursu valsts ģerboņa attēla izstrādāšanai, kurš noslēdzās 1921.gada februārī. Pirmo godalgu tajā ieguva mākslinieka grafiķa Viļa Krūmiņa darinātais valsts ģerboņa mets. Vēlāk, to nedaudz pārveidojot, mākslinieks grafiķis Rihards Zariņš izstrādāja valsts ģerboņa oficiālo attēlu.

Satversmes sapulce ar 1921.gada 15.jūnijā pieņemto Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni apstiprināja jaunā valsts ģerboņa oficiālo aprakstu. Bija paredzēti divi valsts ģerboņa veidi — lielais un mazais. Šis likums noteica, ka lielo valsts ģerboni lieto valsts galva un valsts iestādes un amatpersonas, kam uz to tiesības dod valsts galvas rīkojums, bet mazo — pārējās valsts iestādes un amatpersonas, kam ir tiesības lietot savu zīmogu. Darbs pie valsts ģerboņa oficiālā attēla tika pabeigts nedaudz vēlāk, un apritē tas ienāca tikai ar 1921.gada 19.augustu, kad lielā ģerboņa attēls tika iespiests valdības oficiālā laikraksta "Valdības Vēstnesis" galvenē un Valsts kanceleja pasūtīja zīmogus ar jaunā valsts ģerboņa attēliem (1921.gada augustā valsts ģerboņa attēls parādījās arī "Ilustrētajā Žurnālā").

Latvijas valsts ģerboņa vairogs, izsakoties atbilstoši heraldikas terminoloģijai, bija dalīts un apakšdaļā skaldīts. Viens no ģerboņa pamatelementiem bija uzlecoša zelta saule zilā laukā vairoga augšdaļā (aizgūta no pirmā valsts ģerboņa). Vairoga apakšdaļas labajā pusē bija sarkans lauva sudraba laukā no Kurzemes vēsturiskā ģerboņa kā Kurzemes un Zemgales simbols (to teritorija bija apvienota gan Kurzemes hercogistes, gan Kurzemes guberņas laikā). Vairoga apakšdaļas kreisajā pusē bija ar zobenu bruņots sudraba grifs sarkanā laukā kā Vidzemes un Latgales simbols (Pārdaugavas hercogistes laikā tās bija apvienotas, bet grifs to ģerboņos bija arī vēlāk). Virs vairoga bija trīs piecstarainas zelta zvaigznes ar tādu pašu simbolisku nozīmi kā pirmajā valsts ģerbonī, t.i., tās simbolizēja trīs Latvijas vēsturiskos novadus — Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Mazo ģerboni veidoja šis vairogs ar trijām zvaigznēm virs tā. Lielajā ģerbonī bija vēl īpaši šā vairoga turētāji: sarkans lauva vairoga labajā pusē un sudraba grifs kreisajā. Tie stāvēja uz diviem ozolzariem, kas bija savienoti ar lenti nacionālajās krāsās.

Lai gan likumā bija paredzēti tikai divi ģerboņa veidi — lielais un mazais ģerbonis (un šis likums laika gaitā netika grozīts), faktiski bija vēl trešais oficiālais ģerboņa veids, ko pēc tā veiktajām funkcijām pilnīgi pamatoti var saukt par vidējo valsts ģerboni. To veidoja mazais valsts ģerbonis, ko no abām pusēm ietvēra divi zem vairoga sakrustoti ozolzari. Kā liecināja viens no Latvijas poligrāfijas veterāniem, toreizējais litogrāfs Ēriks Melderis, pie šā ģerboņa attēla izveides strādājis Valstspapīru spiestuves galvenais zīmētājs Jānis Tupiks, iespējams, ka R.Zariņa uzdevumā (vai pat pēc viņa uzmetuma). Šis ģerboņa veids praksē bija visvairāk izmantots. To savos zīmogos, iespiestus uz veidlapām un savu oficiālo izdevumu vākiem un titullapām lietoja ministrijas un to departamenti, Latvijas Banka, pasts; tas rotāja Latvijas pilsoņu pases un citus dokumentus, bija attēlots uz valsts īpašuma (uz dzelzceļa vagoniem, telefona aparātiem).

Attiecībā uz valsts ģerboni svarīgs bija Satversmes sapulces prezidenta 1921. gada 5.oktobra rīkojums, ar ko tika piešķirtas tiesības lielo valsts ģerboni lietot Ministru prezidentam, ārlietu ministram un Latvijas pārstāvniecībām ārzemēs (izņemot konsulātus). Kā dekoratīvu elementu lielo valsts ģerboni bija atļauts iespiest uz naudaszīmēm, uz valsts vērtspapīriem, uz lielāko nominālu pastmarkām un zīmogmarkām. Ar šo pašu rīkojumu tiesības reproducēt ģerboni tika piešķirtas vienīgi Valstspapīru spiestuvei.

Tajā pašā 1921.gadā Valstspapīru spiestuve, kuras pārvaldnieks bija oficiālā valsts ģerboņa attēla autors R.Zariņš, iespieda un laida pārdošanā atklātnes ar krāsainiem un melnbaltiem visu triju ģerboņa veidu oficiālajiem attēliem (visiem trijiem ģerboņa veidiem zīmējums vairogos bija pilnīgi vienāds, izņemot saules attēlu, kam visu triju ģerboņa veidu melnbaltajos zīmējumos uz stariem bija ēnojuma svītriņas; pārējās zīmējuma vietās krāsaino attēlu kontūrzīmējums pilnīgi sakrita ar melnbalto attēlu kontūrzīmējumu visiem trijiem ģerboņa veidiem). Jāpiebilst, ka likuma tekstā ģerboņa apraksts nebija pilnīgs un absolūti precīzs. Tur, piemēram, nebija pateikts, ka grifam vairogā un abiem vairoga turētājiem (lauvam un grifam) ir zelta mēles; ka ozolzari ir to dabiskā krāsā (pelēkzaļi); arī lente bija nevis sarkanbaltsarkana (kā teikts likumā), bet gan sarkana ar horizontālu sudraba krāsas joslu vidū.

Krāsainie un melnbaltie valsts ģerboņa attēli tādā veidā, kā tie redzami uz Valstspapīru spiestuvē iespiestajām atklātnēm, tika konsekventi lietoti visu neatkarīgās Latvijas Republikas pastāvēšanas laiku līdz tās pievienošanai Padomju Savienībai (pēdējo reizi "Valdības Vēstneša" galvenē lielais valsts ģerbonis iespiests 1940.gada 5.augusta numurā).

Ar papildinājumiem pie Satversmes sapulces prezidenta 1921.gada 5.oktobra rīkojuma un ar Valsts prezidenta rīkojumiem, no kuriem pēdējais dots 1939.gada 30.decembrī, tika atļauts izmantot lielā valsts ģerboņa attēlus daudzos konkrētos un vienreizējos gadījumos (piemēram, izšūt armijas karogos, attēlot augstāko mācību iestāžu diplomos, izkārt ierāmētā veidā valsts un pašvaldības iestādēs un skolās, iespiest uz oficiālo un dažu citu izdevumu vākiem un titullapām, kā arī vairākos citos gadījumos).

Heraldiskā komiteja savā 1930.gada 5.marta sēdē pēc šās komitejas priekšsēdētāja Marģera Skujenieka priekšlikuma nolēma ierosināt Latvijas valsts ģerboņa attēla grozīšanu. Valsts ģerboņa vairogā bija paredzēts iekļaut visu četru Latvijas vēsturisko novadu ģerboņus, vairoga augšdaļā attēlojot Kurzemes un Vidzemes, bet tā apakšdaļā — Latgales un Zemgales ģerboni. Atsaucības trūkuma dēļ šī iecere netika īstenota.

Simboliskā nozīmē saule Latvijas valsts ģerbonī tika uzskatīta par brīvības sauli, kas uzlēkusi, valstij iegūstot neatkarību; lauva bija valsts varas spēka, drošsirdības un augstsirdības, bet grifs — gudrības un uzmanības simbols.

Lasot ģerboņu aprakstus, jāņem vērā, ka heraldikā labā un kreisā puse tiek noteikta nevis pēc skatītāja, bet gan pēc paša ģerboņa vairoga attiecīgās (labās vai kreisās) puses.*

* 80.gadu beigās, pastiprinoties kustībai par Latvijas valstisko neatkarību, izvirzījās jautājums par Latvijas valsts un reģionālo simbolu atjaunošanu. Šās idejas popularizēšanā un priekšdarbos, kas tika veikti šo simbolu praktiskai atjaunošanai, lieli nopelni ir akadēmiķim Jānim Stradiņam. Ar Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990.gada 12.janvāra lēmumu tika atzīts par nepieciešamu mainīt LPSR simboliku — par oficiālajiem valsts simboliem atzīt 1921.gadā apstiprināto valsts ģerboni, sarkanbaltsarkano karogu par valsts karogu un dziesmu "Dievs, svētī Latviju!" par valsts himnu. Šis lēmums tika īstenots ar Augstākās Padomes 1990.gada 15.februārī pieņemtajiem likumiem (oficiālais valsts nosaukums — "Latvijas Republika" — tika atjaunots ar Augstākās Padomes 1990.gada 4.maijā pieņemto deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"; pilnīga Latvijas neatkarība no PSRS pasludināta 1991.gada 21.augustā).

Latvijas reģionālā simbolika

Pie neatkarīgās Latvijas laikā valsts varas oficiāli apstiprinātajiem Latvijas reģionālajiem simboliem pieder četru apgabalu, 19 apriņķu un 60 pilsētu ģerboņi un triju pilsētu karogi.

Apgabalu ģerboņi bija Latvijas četriem apgabaliem — Kurzemei, Latgalei, Vidzemei un Zemgalei, kas bija apstiprināti ar Ministru prezidenta 1930. gada 26.aprīlī parakstītajiem Noteikumiem par Latvijas apgabalu ģerboņiem. Apgabaliem ģerboņi veidoti, par pamatu ņemot attiecīgo novadu vēsturiskos ģerboņus. Kurzemes apgabala ģerbonī bija sarkans lauva sudraba laukā (tāds Kurzemes simbols bija Kurzemes hercogistes ģerbonī no XVI gadsimta un Kurzemes guberņas ģerbonī). Zemgales apgabala ģerbonī bija sudraba alnis zilā laukā (Zemgali, kas bija gan Kurzemes hercogistes, gan vēlāk Kurzemes guberņas sastāvdaļa, Kurzemes hercogistes vecākajā ģerbonī simbolizēja zelta alnis zilā laukā, bet Kurzemes guberņas ģerbonī — sudraba briedis zilā laukā). Vidzemes apgabala ģerbonī bija sudraba grifs ar zobenu ķetnā sarkanā laukā (tāds ģerbonis bija Pārdaugavas hercogistei no XVI gadsimta, pēc tam zviedru Vidzemei un Vidzemes guberņai, mainoties vienīgi monogrammām uz grifa krūtīm; iespējams, ka grifs ir aizgūts no Pārdaugavas hercogistes pārvaldnieka J.H.Hodkeviča dzimtas ģerboņa). Latgales apgabala ģerbonī bija sudraba grifs ar zobenu ķetnā zilā laukā (Latgalei kopā ar Vidzemi veidojot Pārdaugavas hercogisti, abām kopīgs bija šās hercogistes ģerbonis: pēc tās sadalīšanas Polijas pārvaldē palikusī Latgale, kam bija dots Inflantijas vojevodistes nosaukums, paturēja Pārdaugavas hercogistes ģerboni, bet grifam tika uzlikts kronis; lai Latgales apgabala ģerbonis nebūtu vienāds ar Vidzemes apgabala ģerboni, tika mainīta vairoga krāsa un grifs pagriezts pretējā virzienā).

Visi apriņķu ģerboņi veidoti neatkarīgās Latvijas laikā, jo agrāk apriņķiem ģerboņu nebija. Saskaņā ar Saeimas 1923. gada 4.jūnijā pieņemtā Likuma par pašvaldības iestāžu ģerboņiem 2.pantu apriņķu pašvaldību valdēm un tām padotajām iestādēm varēja piešķirt tiesības lietot ģerboņus. Saeimas 1927. gada 5.novembrī pieņemtā Likuma par apriņķu pašvaldību 6.pants jau paredzēja apriņķa valdei zīmogu ar apriņķa ģerboni. Atsaucoties uz šiem likumiem, Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departaments 1923. un 1927.gadā uzaicināja apriņķu pašvaldības iesūtīt savus apriņķu ģerboņu projektus. Heraldiskā komiteja, ņemot vērā arī iesūtītos priekšlikumus, izstrādāja oficiālos apriņķu ģerboņu attēlus, un ar Valsts prezidenta lēmumu pirmie četri apriņķu ģerboņi tika apstiprināti 1936.gada 30.jūnijā, bet pārējie — 1938.gada 21.oktobrī. Pēc apriņķu ģerboņu apstiprināšanas to attēli tika izmantoti arī attiecīgo apriņķu pagastu valžu zīmogos.

Nodibinoties neatkarīgajai Latvijas valstij, pilsētu ģerboņi bija tikai 19 vecākajām Latvijas pilsētām ar tādiem ģerboņu attēliem, kādus tos bija apstiprinājis Krievijas ķeizars Kurzemes un Zemgales pilsētām 1846., Vidzemes pilsētām 1788. un Latgales pilsētām 1781.gadā. Vairākos no šiem pilsētu ģerboņiem bija izmantota Krievijas impērijas un monarhiskā atribūtika. Tāpēc, lai pasvītrotu pilsētu piederību pie neatkarīgās Latvijas ar tās republikānisko valsts iekārtu, attiecīgo pilsētu pašvaldības pasteidzās atbrīvot savu pilsētu ģerboņus no šās atribūtikas. Tā, piemēram, Rīgas pilsētas dome 1923.gadā apstiprināja jaunu, mākslinieka Kārļa Brencēna izveidotu Rīgas pilsētas ģerboni. Jaunajā ģerbonī, kurā par vairoga turētājiem bija divi lauvas, vairs nebija ne tikai cara ērgļu, bet arī Zviedrijas karaļa 1660.gadā Rīgas pilsētas ģerbonim dāvāto kroņu, kas bija atzinības zīme Rīgas pilsētai par tās varonīgo aizstāvēšanos pret krievu karaspēku pilsētas aplenkuma laikā. No Daugavpils ģerboņa tika izņemts Krievijas ērglis; Aizputes ģerbonī Krievijas karogs tika aizstāts ar Latvijas karogu; Jelgavas ģerbonī Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas ģerboni nomainīja pirmā Latvijas valsts ģerboņa attēls. Dažu pilsētu, piemēram, Valmieras un Valkas pašvaldības pilnīgi atteicās no agrākajiem ģerboņiem. Valmieras jaunajā ģerbonī bija ozols un trīs vārpas, bet Valkas ģerbonī — pie senlatviešu pils vārtiem stāvošs senlatviešu karavīrs ar ugunskrustiem uz tērpa.

Turpinājums — seko

Pirmais Latvijas valsts ģerbonis uz zīmogmarkām un pastkartēm (1919)

Latvijas kara lidmašīnu pazīšanas zīme

Vilis Krūmiņš (1891—1959)

Latvijas Republikas valsts zīmogs

Latvijas Republikas Saeimas zīmogs

Rihards Zariņš (1869—1939)

Kurzemes hercogistes ģerbonis (1605)

Pārdaugavas hercogistes ģerbonis (1566)

Inflantijas vojevodistes ģerbonis (1677)

Anša Cīruļa darinātais Rīgas pilsētas ģerboņa mets (1917)

Kārlis Brencēns (1879—1951)

Rīgas pilsētas ģerbonis (pirms 1923)

Rīgas pilsētas lielais un mazais ģerbonis (1923)

Rīgas pilsētas mazais ģerbonis zīmogos (1923)

Rīgas pilsētas mazais ģerbonis zīmogā (1923)

Iespējamais Rīgas pilsētas karoga projekts (ap 1923. gadu)