Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Aizsardzība: Ne soli atpakaļ, vienmēr tik uz priekšu

Kārļa Ulmaņa

(1877 – 1942) laiks

(11.09.1919. – 11.06.1920.)

Premjerministrs un vienlaikus ministrs

TP 1919.gada 3.novembra sēdes dalībniekus Ulmanis informēja pavisam lakoniski: "Es gribu tikai īsos vārdos paziņot, ka šorīt mūsu karaspēks ir pārgājis uzbrukumā plašā rajonā, Sabiedroto flotes pabalstīts. Šīs dienas spraustie mērķi līdz šim ir visi sasniegti. Vēl īsi pirms šurp nākšanas man ziņoja virspavēlnieks (kopš 16.oktobra pulkv. Jānis Balodis — R.T.), ka ir ieņemti ļoti svarīgi stratēģiski punkti, kurus vārdā nosauks pēc dažām stundām, kad iznāks vakara ziņojums. Ienaidnieks atspiests vairāk vietās lielos apgabalos, pie kam saņemti 2 lielgabali un vairāki ložmetēji. Kā es jau teicu, šīs dienas darbība attīstās ļoti apmierinoši un dod cerības uz labiem panākumiem arī uz priekšu."

Šīs cerības nebija veltas — Latvijas armija 11.novembrī pabeidza Rīgas atbrīvošanas operāciju. Ulmanis par šo spožo uzvaru ziņoja nākamajā dienā TP sēdē. Arī šī viņa uzstāšanās ir pelnījusi kaut vai fragmentāru publicēšanu.

"Cīņā, kuru mēs piespiestā kārtā uzsākām pirms vairāk nekā mēneša, mēs esam pēdējā nedēļā sasnieguši labus panākumus (..). Šis [pret] uzbrukums bija iesākts pēc plāna, kuru bija izstrādājusi mūsu komisijas priekšniecība apmēram nedēļu pirms tam, kad uzbrukums varēja sākties. Šis plāns bija izstrādāts visos sīkumos, gan atlikās viņu tikai izvest, un šī izvešana jau ir izdevusies jo spīdoši (..). Mēs visi varam apvienoties vienā sajūtā, un šī sajūta ir pateicība mūsu kareivjiem. Šis slavenais gājiens vispirmā kārtā bija iespējams tādēļ, ka mūsu kareivji gāja cīņās ar pašaizliedzību, spēcināti no ticības un pārliecības, ka viņam katram skaidrs un gaišs mērķis, ka viņi cīnās par taisnu un svētu lietu. Tā bija tā lielā izšķirība starp mūsu un ienaidnieka armijām. Viņā pusē bija algādži, kuri cīnās par to, ko viņi dabū kā dienas algu un ko viņi var salaupīt. Mūsu pusē bija pārliecība un ticība pašiem un saviem spēkiem, tēvu zemes mīlestība, cenšanās ziedot visu, pat savu dzīvību par savas tēvijas gaišāku un labāku nākotni. Izšķirība bija arī tā, ka mūsu augstākā kara vadonība stāvēja savu uzdevumu augstumos (..). No liela svara bija tas, ka starp armiju un tautu valdīja vislielākā vienība. Mums nebūtu armija, kāda mums ir, mums nebūtu tie panākumi, ja armija nebūtu jutusi, ka visa tauta stāv aiz viņas. Visi Latvijas iedzīvotāji šajā cīņā stāvēja aiz mūsu armijas. Man bija izdevība jau agrāk atzīmēt, ar kādu sajūsmu tauta atsaucās uz uzaicinājumiem. To mēs piedzīvojām pagājušo nedēļu, kad uznāca aukstais laiks, kad tauta redzēja, ka armijai nāksies ciest no sala un aukstuma, kad valdība un kara vadonība griezās pie iedzīvotājiem ar uzaicinājumu, lai ziedo katrs, ko spēj. Nāca pierādījums, ka visa zeme zin, ko šī cīņa nozīmē, priekš kā armija lej savas asinis, priekš kā armija ir ar mieru atdot savu dzīvību. Atsaukšanās nāca tādā veidā, ka no visām pusēm nāca ārkārtīgi lielā daudzumā siltu drēbju ziedojumi. Tie nāca no pilsētām un no laukiem. (..)

Sevišķi pēdējās nedēļās ir bijušas cīņas, par kurām es gribu teikt dažus vārdus, un par to lielo atzinību un palīdzību, ko mums sniedza mūsu sabiedrotie. Mēs jūtam pateicību par tādiem darbiem. Mēs zinām ka Sabiedroto flote, Francijas un Anglijas flote slavenā admirāļa Brisona vadībā, ir mums pierādījusi, ka angļu kara kuģi, kuri stāv Rīgas ostā, kopā ar Francijas kara kuģiem ir darījuši ļoti, ļoti daudz. Un angļu kuģi, es domāju, to varu teikt droši — nestāv tikai Rīgas ūdeņos vien. Viņi stāv arī Liepājas un Ventspils ostās (..). Bet palīdzība ir nākusi ne tikai caur floti. Jums visiem zināms, ka nākošās dienās oficiāli ieradīsies Amerikas Sarkanā Krusta priekšstāvji. Es gribu teikt, ka amerikāņu priekšstāvji mums arvien ir tuvu stāvējuši caur viņu ierīkotajām un uzturētajām bērnu ēdināšanas nodaļām, un cik apbrīnojamā kārtā un cik plašā veidā citi Amerikas priekšstāvji mums palīdzējuši, tur ir pārtika, tur ir zāles, tur pārsienamie līdzekļi, tur ir automobiļi — smagie un vieglie, un viss tas ir bijis mūsu rīcībā."

1919.gada 8.decembrī Ulmanis sastādīja jau trešo Pagaidu valdību, pats joprojām palikdams arī apsardzības ministra amatā. Tajā pašā dienā viņš nolasīja valdības deklarāciju, kuras pirmā iedaļa bija veltīta valsts aizsardzībai. Ministru prezidents atzīmēja, ka Latvija ir guvusi lielus panākumus karalaukā, taču, kamēr vēl pastāv uzbrukuma draudi un kamēr nav likvidēts lielinieku iebrukums, "mēs nedrīkstam ne uz mirkli atslābt." Viņš norādīja, ka Apsardzības ministrija tāpēc varēs veltīt vairāk laika armijas iekšējai nostiprināšanai. Pirmajā vietā joprojām atradīsies bruņoto spēku apgādāšana ar visu nepieciešamo. Daudz kas šajā ziņā ir uzlabojies, taču daudz vēl ir arī darāmā. Ministrija vairāk domās par karaskolām, kā arī pabeigs izveidot karatiesas.

Izpildot jau iepriekš minēto ģen. Sīmansona 13.septembra pavēli, nodibināja karaskolu, virsnieku kursus un instruktoru bataljonu. Karaskolā, kuras pirmais priekšnieks bija pulkv. M.Peniķis, pieteicās 301 reflektants, bet iestājeksāmenus izturēja 170 vīri. Jau pašā mācību sākumā viņiem bija jādodas cīņā pret Bermontu. Kaujās krita 14 kadeti, no tiem 12 nelaimīgajā Varelu kaujā 1919.gada 18.novembrī, kur no 58 vēl neapmācītajiem kadetiem 13 arī ievainoja un 8 krita gūstā. Karaskola varēja atsākt darbu tikai 1.decembrī. Līdztekus teorētiskajiem priekšmetiem (topogrāfija, fortifikācija, karaspēka reglamenti u.c.), kam skolā veltīja apmēram trešdaļu laika, liela uzmanība tika veltīta praktiskajām nodarbībām. 1920.gada 20.maijā notika karaskolas pirmais izlaidums — 233 kājnieki un 67 artilērijas virsnieki saņēma diplomus. Pēc izlaiduma skolu pārorganizēja no kājnieku skolas par apvienoto ieroču skolu ar 4 nodaļām — kājnieku, artilērijas, jātnieku un inženieru — un ar divgadīgu mācību kursu.

1920.gada 1.martā darbu sāka arī pulkvežleitnanta V.Kaminska vadīti īpaši 3 mēnešu kursi kara laika virsnieku teorētisko zināšanu pavairošanai. Tos beidza 40 virsnieki.

Par četru rotu lielā instruktoru bataljona komandieri iecēla pulkv. J.Apini. Topošie instruktori apguva dažādu sistēmu strēlnieku ieročus, taktiku un reglamentus.

Karatiesu organizēšana sākās jau 1919.gada februārī, nodibinot karatiesu, kara prokuratūru un kara izmeklēšanas tiesnešu kameru. 18.jūlijā izveidoja Karatiesu pārvaldi, bet 12.septembrī tika pieņemti pagaidu noteikumi par Latvijas karatiesām. Sākumā bija stipri sajūtams sagatavotu kara juristu trūkums, kas lielā mērā traucēja šo tiesu darbību, īpaši pulku un etapu komandu līmenī. Lai dotu praktiskus norādījumus šīs sfēras darbiniekiem, Karatiesu pārvalde 1920.gadā sarīkoja īstermiņa kara juridiskus kursus. Tā paša gada sākumā nodibināja kara virstiesu, kas bija tikai kasācijas instance.

Ulmanim gan kā Ministru prezidentam, gan kā apsardzības ministram tiešāk vai netiešāk piedaloties, 1920.gada janvārī tika atbrīvota Latgale. 16.aprīlī sākās Latvijas un padomju Krievijas miera sarunas, un 11.augustā tika parakstīts miera līgums. Līdz ar to Ulmaņa misija kara jautājumu kārtošanā bija beigusies. Viņa biogrāfs, izcilākais mūsdienu latviešu vēsturnieks prof. Edgars Dunsdorfs (Austrālija) par to raksta: "Lai šo patstāvīgo valsti sasniegtu, Latvijai vajadzēja no savas zemes gan ar pašu spēkiem, gan ar veiklu diplomātiju, iesaistot kaimiņu bruņotos spēkus, iztriekt Lielvācijas avantūristus, Lielkrievijas ideologus un pasaules revolūcijas praviešus, Ulmaņa vēsturiskais nopelns ir tas, ka viņš uzņēmās cīņas vadītāja pienākumus pret visām šīm trim frontēm" ("Kārļa Ulmaņa dzīve" — R., 1992. — 149.lpp.).

Virspavēlnieks ģenerālis Balodis apspriedē ar divīziju komandieriem Rēzeknē 1920.gada jūlijā

Ērika Mārtiņa Feldmaņa

(1884 – 1945) laiks

(12.06.1920. – 15.12.1920.)

Ceturtais apsardzības ministrs

Zemgalietis. Dzimis Jelgavā tirgotāja un namīpašnieka ģimenē. 1904. gadā absolvējis vietējo ģimnāziju, 1909.gadā — Tērbatas universitātes Juridisko fakultāti. Bez tam Pēterhofas virsnieku skolu. Seko darbs dzimtajā pilsētā — vispirms tiesas amata kandidāta statusā apgabaltiesā, pēc tam zvērināta advokāta palīga postenī. Jaunais tiesībnieks iesaistās arī Jelgavas sabiedriskajā dzīvē — viņu ievēlē par domnieku un Savstarpējās kredītbiedrības padomes priekšsēdētāju. Četri gadi (1914 – 1918) jāstaigā Pirmā pasaules kara ērkšķainās takas. Atgriezies dzimtenē, 1918.gada rudenī kopā ar K.Pauļuku un A.Kviesi nodibina Jelgavā Latviešu zemnieku savienības nodaļu un kā šīs partijas pārstāvis kļūst par priekšparlamenta — Tautas padomes — locekli, kur darbojas juridiskajā, pašvaldību un amnestijas komisijā. 1918.gada beigās tiek iecelts par Jelgavas apgabaltiesas prokuroru. 1919.gada sākumā Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotais gūstekņu lietās Vācijā. Pēc tam atkal prokurors Jelgavā.

Feldmanis kļuva par apsardzības ministru ceturtajā Latvijas valdībā, kuru — pirmo pēc Satversmes sapulces vēlēšanām — tāpat kā iepriekšējās sastādīja Kārlis Ulmanis.

Galvenais normatīvais akts, turklāt konceptuāls, kas tika pieņemts jaunā resora vadītajā īsajā ministrības laikā, — bija noteikumi par Apsardzības ministrijas (AM) padomi, kurus Ulmanis un Feldmanis parakstīja 1920.gada 13.augustā.

To 1.punktā bija teikts, ka padome pastāv kara likumdošanas, karaspēka organizācijas, iesaukšanas, mobilizācijas, apmācības un uzturēšanas jautājumu apspriešanai. Tā sastāv no priekšsēdētāja un 9 locekļiem, kurus ieceļ Ministru kabinets pēc apsardzības ministra priekšlikuma. Priekšsēdētājs un četri pastāvīgie locekļi ieceļami pēc iespējas no akadēmiski izglītotām personām, kuras neatrodas armijā citā amatā un ir ieņēmušas amatus ar tiesībām, kuras ir ne mazākas kā divīzijas komandierim. Pārējie pieci locekļi ieceļami no apsardzības resora augstākām amatpersonām un starp viņiem jābūt galvenā vai ģenerālštāba priekšniekam, apgādības priekšniekam un vienam divīzijas komandierim. Padomes priekšsēdētāju un pastāvīgos locekļus ieceļ uz diviem gadiem.

AM padomes pienākumi bija:

"— likumprojektu izstrādāšana par karaspēka iekārtu un resora pārvaldes izstrādāto likumprojektu apspriešana;

— pastāvošo likumu izlabošanas, papildināšanas un atcelšanas nepieciešamības atzīšana;

— jautājumi par pārmaiņām karaspēka organizācijā, apmācībā un apgādāšanā;

— štatu un normu apspriešana;

— kara resora budžeta iepriekšējā caurskatīšana;

— apgādības, būvju un remontu plānu apspriešana par summām, kuru apstiprināšana pārsniedz galveno pārvalžu priekšnieku tiesības;

— jautājumi par nekustamo īpašumu iegūšanu kara resora vajadzībām vai tādu resoram piederošu īpašumu atsavināšana;

— svarīgākās lietas par civilpersonu prasībām pret kara resoru un resora prasības pret civilpersonām;

— resora gada pārskata caurlūkošana;

— vecāko virsnieku, sākot no pulka komandieriem un viņiem tiesībās līdzīgiem priekšniekiem, atcelšana un kandidātu sarakstu sastādīšana uz pulku komandieru un augstākiem amatiem."

Tajā pašā dienā abi minētie valstsvīri lika savus parakstus zem rīkojuma par karavīru atalgojumu komandējumos. Šajā aktā bija noteikts, ka karavīri no kareivjiem līdz jaunākiem virsniekiem saņem 15 Latvijas rubļus lielu dienasnaudu, no jaunākiem virsniekiem līdz rotas komandieriem — 30 rbļ., no rotas komandiera līdz pulka komandierim — 40 rbļ., karavīri un amatpersonas, kuras saņem algu pēc virskategoriju normām, — 50 rbļ. dienā.

Feldmaņa vārds bija saistīts arī ar ordeņiem. Latvijas atbrīvošanas kara slavenākajā un grūtākajā cīņas dienā 1919.gada 11.novembrī tika nodibināts Lāčplēša kara ordenis, kuram bija trīs šķiras un devīze "Par Latviju!" Ordeņa statūtus valdība akceptēja kā steidzamu likumu starpsesiju laikā. Kad 1920. gada 18.septembrī statūtu apstiprināšana kārtējās likumdošanas kārtībā nonāca Satversmes sapulcē, daļa brīvības cīnītāju, kā ziņoja Feldmanis, jau bija apbalvota ar Lāčplēša ordeni. Šajā pašā dienā Augstais nams ievēlēja ordeņa domi, kurā iegāja Rainis, J.Goldmanis, V.Zāmuēls, J.Rubulis, K.Kasparsons, J.Celms un M.Gailītis.

1920.gada 13.augustā Ulmanis un Feldmanis parakstīja rīkojumu par ārvalstu ordeņu, medaļu un dažādu krūšu zīmju nēsāšanu Latvijā. Rīkojumā bija noteikts, ka šos apbalvojumus Latvijas pilsoņi var pieņemt un atklāti nēsāt tikai ar valdības atļauju, kuru karavīriem izsniedz apsardzības, bet civilpersonām — iekšlietu ministrs.

Aizgājis no darba ministrijā, Feldmanis strādāja par Latvijas sūtniecības padomnieku un sūtni Maskavā (1921–1923). Un atkal atgriešanās vecajā labajā Jelgavā — tiesnesis, apgabaltiesas vicepriekšsēdētājs un kopš 1930.gada priekšsēdētājs. Top arī grāmata "Jelgavas Apgabaltiesa no 1918. gada līdz 1938.gadam" un raksti presē. Tad divas okupācijas, cietums Rīgā un čekista lode 1945.gada 4.augustā...

Jāņa Goldmaņa

(1875 – 1955) laiks

(16.12.1920. – 18.06.1921.;

24.12.1925. – 06.05.1926.)

Pa divi lāgi aizsardzības resora galvgalī

Dzīves stāstu sk. "LV" 7.–8.05.98.

Pirmais normatīvais akts, kura izstrādāšanā piedalījās jaunais ministrs, bija mobilizācijas orgānu darbības noteikumu papildinājums. Ulmanis un Goldmanis to parakstīja 1921. gada 14. janvārī. Šajā dokumentā bija noteikts, ka iesaukšanas un ārstu komisiju lēmumus attiecībā uz karaklausību pārbauda pārraudzības kārtībā starpresoru komisija, izsaucot saskaņā ar apsardzības ministra norādījumu katrā atsevišķā gadījumā attiecīgas personas uz otrreizēju veselības stāvokļa pārbaudi. Starpresoru komisijā ieiet armijas Sanitārās pārvaldes priekšnieks kā priekšsēdētājs un kā locekļi mobilizācijas nodaļas priekšnieks, Tiesu palātas prokurors vai viņa biedrs, Iekšlietu ministrijas priekšstāvis un divi vecākie ārsti. Par apskatītā dokumenta svarīgumu liecina fakts, ka to 1921. gada 15. aprīlī pieņēma Satversmes sapulce.

Nedēļu vēlāk Ulmanis, Goldmanis un darba ministra vietā valsts kontrolieris Mincs akceptēja karaspēka amatu sadalījumu kategorijās. To bija daudz — sākot no galvenā štāba priekšnieka un karaspēka inspektora un beidzot ar sargiem un pavāru palīgiem. Šajā dokumentā bija noteikts arī aktīvā kara dienestā atrodošos algu lielums. Seši simti Latvijas rubļu saņēma mēnesī virsseržanti, bocmaņi, seržanti kurinātāji, seržanti motoristi u.c.; 500 rubļu — seržanti, jūras radiotelegrāfisti, seržanti signālisti un seržanti stūresvīri; 400 rubļu — kaprāļi, dižkurinātāji, elektriķi u.c.; 325 rubļus — dižkareivji, mantziņi, mašīnisti u.c.; 300 rubļu — kareivji un matroži. Algas izmaksāja vienreiz mēnesī — 15. datumā.

Ar naudu bija saistīti arī noteikumi par dienas maksu apsardzības resora darbiniekiem dienesta komandējumos valsts robežās, kurus Ulmanis un Goldmanis parakstīja 1921. gada 14. jūnijā. Tie paredzēja, ka karavīri, kā arī uz brīvā līguma pieņemtie darbinieki, izbraucot amata darīšanās ārpus pastāvīgās dienesta vietas, saņem dienas naudu 3% apmērā no mēneša algas, atlīdzību par tiešajiem ceļa izdevumiem un bezmaksas biļeti braukšanai pa dzelzceļiem un ūdensceļiem. (Obligatoriskā dienesta instruktoriem un kareivjiem bija citāda apmaksas sistēma.) Komandējuma izdevumu segšanai vajadzīgās naudas summas izsniedzamas avansa veidā pirms izbraukšanas.

Tīri komerciāls, bet vienlaikus stingrs un pat soldafonisks raksturs bija noteikumiem par armijas ekonomisko veikalu, kurus Ministru prezidents un apsardzības ministrs parakstīja 1921. gada 3. janvārī. Jau noteikumu 1. punktā bija nosacīts, ka pat veikala nodaļas atveramas un slēdzamas ar apsardzības ministra rīkojumu. Ministrs nosaka arī veikala darbinieku skaitu un viņu atalgojumu. Veikala priekšniekam attiecībā uz viņa padotajiem ir bataljona komandiera tiesības. Vislielākās labvēlības princips Apsardzības ministrijai, pie kuras pastāvēja veikals, bija definēts noteikumu 7. punktā: "Ekonomiskais veikals atsvabināts no tirdzniecības–rūpniecības nodokļa, kā arī no ienākumu un vietējo nodokļu maksām." Nākamais punkts noteica, ka preces veikalā pārdod tikai karavīriem un viņu piederīgiem. To pārdošana privātpersonām pielaižama tikai izņēmuma gadījumos ar ministra atļauju.

Veikala ienākumu izlietojums bija paredzēts desmit pozīcijās. Minēsim pirmās piecas no tām:

— kustama un nekustama īpašuma iegādāšanai veikala vajadzībām; telpu nomāšanai, viņu apkurināšanai, apgaismošanai un remontēšanai;

— veikala personāla atalgošanai (ieskaitot veikala personālam no Apsardzības ministrijas budžeta izmaksāto algu atmaksu valsts kasei);

— procentu nomaksai par valsts aizdevumiem;

— dažādu veikalam izsniegtu valsts summu atmaksai;

— veikala apgrozības kapitāla palielināšanai.

Tāpat kā šīs apceres sākumā minētais dokuments arī noteikumi par armijas ekonomisko veikalu pārtapa likumā, kuru Satversmes sapulce pieņēma 1921. gada 11. martā un kuru parakstīja tās prezidents J.Čakste un sekretārs R.Ivanovs. Parlamenta variants būtiski neatšķīrās no tā pamata.

1926. gada 28. janvārī Ulmanis un Goldmanis apstiprināja noteikumus par militāro audzināšanu un apmācību valsts, sabiedriskās un privātās mācību iestādēs. Tajos bija sacīts, ka skolu jaunatnes militārās audzināšanas mērķis ir atvieglot pilsoņu sagatavošanu kara dienestam. Šā darba uzdevumi ir:

"attīstīt audzēkņos dziļu tēvijas mīlestību, drošsirdību, pašaizliedzību un nelokāmu gribu uzupurēties tēvijas labā;

izveidot viņos pienākumu un atbildības apziņu;

pieradināt jaunatni pie stingras kārtības, pašdisciplīnas un kopdarbības, attīstot draudzības sajūtu un gatavību aizstāvēt savus līdzbiedrus, un attīstīt viņos nacionālo un valstisko lepnumu, kā arī valsts varoņu un armijas cieņu."

Šo uzdevumu realizēšanai skolās:

"jāizmanto ikviens gadījums skolas, sabiedrības un valsts dzīvē, lai ar attiecīgām pārrunām un priekšlasījumiem attīstītu audzēkņos augstāk norādītās īpašības;

jāsarīko katru gadu ekskursijas, pēc iespējas uz vēsturiskām vietām (Brāļu kapiem, kauju vietām, latvju pilskalniem, kara muzeju utt.); ekskursijas saistāmas ar attiecīgiem paskaidrojumiem;

jāsarīko svinīgi akti un skolēnu gājieni valsts svētkos, ņemot dalību parādēs un tautas varoņu godināšanā;

jāpiegriež sevišķa vērība mācību un lasāmo grāmatu izvēlei, dodot priekšrocību tām, kurās ievietoti stāsti par varonību, tēvijas mīlestību, pašuzupurēšanos tēvijas labā utt.;

vēstures stundās sevišķi jāizceļ latvju senlaiku brīvības cīņas un Latvijas atbrīvošanas laikmets;

dziedāšanas stundās piegriežama sevišķa vērība patriotiskām dziesmām."

Militārās apmācības nolūks, kas bija fiksēts noteikumos, ir "dot jaunatnei militāro priekšsagatavojumu, lai atvieglotu apmācību armijā". Šī apmācība pamatskolās, vidusskolās, skolotāju institūtos un līdzīgās mācību iestādēs ietilpst vispārējā mācību plānā kā obligatorisks mācību priekšmets.

Augstskolu studenti militārai apmācībai iesaucami armijā, organizējot viņu īpašas vienības. Viņus apmāca piemēroti virsnieki un instruktori, kuri organizē šo procesu pēc kara ministra apstiprinātas programmas. Vidusskolās, skolotāju institūtos un līdzīgās mācību iestādēs to dara pieaicināti virsnieki, rezerves virsnieki vai virsnieku vietas izpildītāji, kuri beiguši īpašus kursus, pamatskolās un zemākās arodskolās — skolotāji, kas beiguši pamatskolas skolotāju militārās apmācības kursus.

Noteikumi nosacīja, ka militārai apmācībai piešķirams: pamatskolu 5. un 6. klasē viena stunda nedēļā un četras mācību dienas gadā katrā klasē; vidusskolās, skolotāju institūtos un līdzīgās mācību iestādēs — vismaz viena stunda nedēļā un piecas mācību dienas gadā katrā klasē.

Beidzis darbu Kara ministrijā, Jānis Goldmanis turpināja strādāt 2. Saeimā, kuras deputāts viņš bija.

Turpmāk — vēl

a