Par ilglaicīgu un īslaicīgu saimniekošanu

Egils Tītmanis, Rūpniecības konfederācijas izpilddirektora vietnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Egils Tītmanis

Sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Rūpniecības konfederācija" dibināta 1993.gada 15.novembrī. Tā apvieno lielāko rūpniecības nozaru asociācijas un to uzņēmumus; konfederācijas biedru vidū ir arī Tehniskā universitāte, Tehnoloģiskais parks un virkne firmu, kas nodarbojas ar jaunās tehnoloģijas ieviešanu un profesionālo apmācību. Konfederācijas kolektīvo biedru skaits kopumā tuvojas diviem simtiem. Un, protams, šīs organizācijas mērķis ir aizstāvēt savu biedru intereses, paust speciālistu viedokli un izteikt priekšlikumus rūpniecības nozares attīstīšanai un saglabāšanai mūsu valstī. Arī šajā grūtajā laikā.

— Nozīmīgs solis bija Mazo un vidējo uzņēmumu nacionālās programmas izstrāde. Tomēr nevaru teikt, ka iepriekšējās valdības būtu pievērsušas pietiekamu uzmanību uzņēmējdarbības attīstīšanai; nav arī radīti priekšnosacījumi, lai programmā noteiktās vadlīnijas varētu īstenot dzīvē.

— Šobrīd, kad gandrīz visas rūpniecības nozares skārusi ekonomiskā krīze Krievijā, tātad arī daudziem ražotājiem klājas grūti. Kas jūsuprāt darāms, lai valsts tautsaimniecībā saglabātu līdzsvaru, saglabātu ražotāju, kas ir arī nozīmīgākais nodokļu maksātājs?

— Jau gada sākumā mēs konfederācijā paredzējām, ka nekas labs tirdzniecības attiecībās ne ar Krieviju, ne citām NVS valstīm nav gaidāms, un tāpēc Ekonomikas ministrijai (mums ir vienošanās protokols par sadarbību) maijā iesniedzām priekšlikumu kopumu par pasākumiem, kas neatliekami būtu jāveic valdības līmenī, lai situāciju kaut nedaudz atvieglotu. Šajā paketē bija vairāki pielikumi ar konkrētiem ieteikumiem. Tajā skaitā — kā uzņēmumus atbrīvot no vecajiem nodokļu parādiem, kas uzņēmumiem radās 1992. un 1993. gadā. Šeit varētu noderēt lietuviešu pieredze. Taču Finansu ministrija visus priekšlikumus noraidīja, jo patlaban tai šķiet svarīgāk nodokļus iekasēt par katru cenu, neņemot vērā, ka šādas politikas rezultātā var pienākt brīdis — šo nodokļu maksātāju vienkārši vairs nebūs.

— Kā jūsuprāt iespējams uzņēmumu parādu nastu atvieglot?

— Bez šaubām, parādus tā vienkārši masveidā nodzēst nevar. Acīmredzot katra uzņēmuma situācija būtu jāvērtē atsevišķi. Tiešām, te varētu izmantot Lietuvas pieredzi — tur par attiecīgajām summām akcijas tika emitētas un pārdotas fondu biržā vai citādi realizētas. Lietuvā katrs uzņēmums pēc tam attiecīgajā ieņēmumu dienesta nodaļā iesniedza savu maksājumu termiņus — viena gada, trīs, piecu laikā, un ir ziņas, ka visi bez problēmām pildot šos nosacījumus. Pie mums dažkārt izveidojas gluži paradoksāla situācija — atsevišķiem uzņēmumiem atlikuši vairs tikai soda naudas maksājumi, jo tā tika uzrēķināta, pārsniedzot Civillikumā noteiktos 6 procentus. Ja šā gada vidū kopējais nodokļu parāds valsts budžetā Latvijas uzņēmumiem bija 171 miljons latu, tad pagarināto maksājumu summas bija tikai četri miljoni latu. Tas nozīmē, ka Finansu ministrijas komisija, kas lemj par nodokļu maksājumu pagarināšanu, nekādus reālus atvieglojumus uzņēmumiem nav devusi. Uzņēmumi darbotos daudz veiksmīgāk un spētu attīstīties, ja tiem kaut kādā veidā šo nodokļu parādu slogu atvieglotu.

— Kādi vēl jūsu skatījumā ir priekšnoteikumi, lai rūpniecības nozarei nodrošinātu attīstības perspektīvas?

— Izdarot izmaiņas uzņēmumu ienākumu nodokļa maksājumu kārtībā, varētu izveidot investīciju sistēmu jaunu iekārtu un tehnoloģiju iegādei. Ja uzņēmums iegādājas jaunas iekārtas, tam attiecīgi pazemina ienākuma nodokļa maksājumus. Tas nav nekas jauns. Šādi nodokļu atvieglojumi pastāv lielākajā daļā Eiropas valstu. Un loģiski — ja šāda atlaide tiek dota, uzņēmums pēc gada, diviem vai pieciem šo summu valstij nodokļos atlīdzinās ar vairākkārtīgu uzviju. Vēl aktuāla ir sabiedrisko darbu fondu radīšana, īpaši tas attiecināms uz Latgales reģionu. Kamēr uzņēmumi pārorientējas uz jaunu tirgu, protams, notiek ražošanas apjomu un arī strādājošo skaita samazināšana, palielinot bezdarbnieku skaitu. Jādomā par to, kā šīs piespiedu dīkstāves laikā — kaut uz pusgadu vai ilgāk — cilvēkus nodarbināt, dot viņiem iespēju nopelnīt. Šo jautājumu patlaban risina Labklājības ministrija un Valsts nodarbinātības dienests.

— Situācija valsts budžeta izpildē veidojas arvien saspringtāka, ekonomisti ar bažām lūkojas uz gada nogali. Vai nav tā, ka šobrīd domāt par palīdzību uzņēmējiem ir pārāk vēlu?

— Es saprotu, ka mums ir ļoti daudzas sfēras, kur nepieciešams papildu finansējums, tomēr uzņēmējdarbības atbalstam arī vajadzēja atrast līdzekļus. Mums ir likums par valsts un pašvaldību atbalsta kontroli uzņēmējdarbībai, bet joprojām nav noteikta kārtība, kā šo atbalstu piešķirt. Tas nozīmē, ka uzņēmējiem pie šāda atbalsta būs ļoti grūti tikt, jo kontrolēt vienmēr ir vieglāk nekā kaut ko piešķirt. Šeit ļoti raksturīgs piemērs ir ar a/s "Dambis", kurai pagaidām netiek piešķirts lūgtais bezprocentu aizdevums 400 tūkstošu latu apmērā jaunas konkurētspējīgas produkcijas ražošanas uzsākšanai.Uzņēmējam, lai iekļūtu Rietumu tirgū, nepieciešami lieli pūliņi un ilgs laiks. Daudzos gadījumos jāmaina produkcijas veidi. Tas nav izdarāms pāris mēnešos, pat ne gados. Cik gadu par Eiropas tirgus iekarošanu jau cīnās a/s "Rebir"? Tagad tai ir četri Eiropas Savienības prasībām atbilstoši sertificēti produkcijas veidi. Vēl astoņi izstrādājumi gatavi sertifikācijai, taču šai procedūrai nepieciešams gandrīz miljons latu, kuru uzņēmumam nav. Līdz šim "Rebir" 80 procentu produkcijas eksportēja uz Krieviju, un nu šis tirgus ir pilnīgi apstājies. Strādājošo skaits šobrīd no 2200 samazināts līdz 900; ja tuvākajā laikā situācija neveidosies labāka, uzņēmuma darbību pat var apturēt. Īpaši smagi krīze Krievijā skārusi Latgales uzņēmumus. Pastāv gan cerība, ka personīgie kontakti, kas starp partneriem Latvijā un Krievijā nav pārtrūkuši, palīdzēs tirgus attiecības kaut daļēji turpināt.

— Jā, lai cik šobrīd smagi arī būtu, Krievijā ieņemto tirgus nišu jācenšas saglabāt, lai to izdevīgā brīdī neaizņem citi...

— Diemžēl tas jau notiek. Lietuviešu uzņēmēji cenšas izmantot šo apjukuma situāciju, lai izstumtu mūsējos no ieņemtajām vietām. Lietuvieši ir spēcīgi: viņu valstī attieksme pret uzņēmējiem tomēr ir citāda. Piemēram, Lietuvas rūpniecības konfederācijas pārstāvis, gan bez balsstiesībām, bet tomēr ir valdības loceklis. Izkatot jebkuru ar rūpniecību vai uzņēmējdarbību saistītu jautājumu, izstrādājot gan likumprojektus, gan Ministru kabineta noteikumus un citus normatīvos dokumentus, tiek uzklausīts un ņemts vērā arī šīs organizācijas ekspertu viedoklis.

Diemžēl arī tad, ja ir iespēja Latvijas precei Krievijā rast noietu, lielākoties samaksa tiek piedāvāta bārtera veidā. Ar šo darījumu koordināciju nevar nodarboties atsevišķi uzņēmēji. Kas to darīs? Kā? Pirms pāris mēnešiem Latvijā darbu uzsākusi Pasaules bārtera korporācijas filiāle. Šai korporācijai ir filiāles 18 pasaules valstīs, tās reāli darbojas gan šo valstu iekšējā, gan ārējā tirgū.

Ir iespēja, ka šī filiāle noslēgtu ar konfederāciju līgumu un uzņemtos mūsu uzņēmumiem Latvijas pusē koordinēt bārtera darījumus. Taču vispirms ir rūpīgi jāizpēta situācija, preču piedāvājums, apdrošināšanas iespējas utt.

— Kā jūs redzat Latvijas rūpniecības attīstību nākotnē?

— Te jārunā par Latvijas rūpniecības attīstības koncepciju un citām attīstības programmām, ko izstrādājusi gan Ekonomikas ministrija, gan pārējās valdības iestādes. Manuprāt, tos veidojot, vairāk izpildītas Eiropas Savienības attiecīgo institūciju vēlmes, un šie darbi pārsvarā tapuši kā konceptuāli risinājumi, pie kuriem vēl daudz kopīgi jāstrādā gan valsts organizācijām, gan uzņēmējiem, lai tie no deklaratīviem dokumentiem kļūtu par reālas darbības programmām. Īpaši nepieciešama mūsuprāt ir ārējās tirdzniecības jeb eksporta veicināšanas programmas izstrāde. Tajā, piemēram, varētu būt iekļauti ārējās tirdzniecības nosacījumi dažādos pasaules reģionos, ko katram uzņēmējam atsevišķi izzināt nav iespējams. Diemžēl šis darbs tā arī palicis pusceļā. Tas ne tuvu nav vienīgais nepaveiktais darbs. Mēs izteicām Ekonomikas ministrijai konkrētus priekšlikumus sadarbības veicināšanai ar Ukrainu. Piedāvājām izveidot darba grupu, kurā konkrētus uzdevumus varētu veikt gan konfederācija, gan nozaru asociācijas. Mums atbildēja — jā, tas ir labi, vajadzētu pie tā strādāt, un apsolīja septembrī izveidot šādu darba grupu. Nu jau oktobris iet uz beigām, bet vēl arvien nekā nav. Kaut gan katrā mūsu valdes sēdē piedalās atbildīgi Ekonomikas ministrijas pārstāvji no dažādiem departamentiem, tomēr ļoti bieži visi labie nodomi apstājas tikai parunāšanas līmenī, bet nekāda darbība tālāk nenotiek. Šķiet, intensīvāk vajadzētu izmantot arī PHARE programmu palīdzību. Valstij jārod līdzekļi, lai uzņēmējiem kaut daļēji atvieglotu piedalīšanos starptautiskās izstādēs un gadatirgos, jo bez tā nav iespējams savus ražojumus ievirzīt plašākos pasaules tirgos.

Mūsu viedoklis ir tāds, ka nākamajai valdībai tomēr vajadzētu padomāt par rūpniecības un ārējās tirdzniecības ministrijas izveidi. Nākamajai valdībai mūsuprāt būtu nepieciešams arī pievērst pastiprinātu uzmanību, lai uzņēmējdarbībai Latvijā radītu labvēlīgākus apstākļus un reālu valsts atbalstu. Tie ir gan starpvalstu nolīgumi, gan izmaiņas likumdošanas aktos, gan elastīgāka nodokļu politika, gan iespēja iegūt aizdevumus ar zemākiem procentiem. Protams, Latviju ir skārusi ekonomiskā krīze, un šādus soļus spert kļūs arvien grūtāk. Tomēr uzņēmējdarbība ir arī valsts ekonomikas balsts tagad un nākotnē, un jādomā, kā to saglabāt.

Mudīte Luksa, "LV"