Kā valsts mājas Salaspilī poš privatizācijai

Rīgā jau vairākus gadus darbojas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācija. Tā tika dibināta ar skatu nākotnē — apzinoties, ka dzīvojamo māju privatizācija aktualizēs arī to pārvaldīšanu un apsaimniekošanu un šajā pakalpojumu tirgū pašvaldību monopolu strauji sāks izspiest konkurējošas privātstruktūras. Tā arī noticis. Ir paplašinājies asociācijas biedru loks un arī funkcijas. Sākotnējā padomu sniegšana un izglītošana likumdošanas jomā pirms pāris gadiem izvērsās regulāros kursos, kur daudzpusīgas zināšanas privatizēto māju apsaimniekošanā apguvuši jau pāris simti klausītāju, namu nākamo pārvaldnieku; mācības apmeklējis arī ne viens vien pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas komisijas loceklis un namu pārvaldes darbinieks. Taču, kā spriež asociācijas prezidents Vitolds Peipiņš, teorētiskās zināšanas vien nav nekā vērts, ja to noderība nav pārbaudīta praksē. Turklāt tā var dzīvē pārbaudīt arī pašreizējā dzīvojamo māju privatizācijas un apsaimniekošanas modeļa dzīvotspēju un kvalitāti.

Un tā kopš 1998. gada janvāra darbojas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas bezpeļņas uzņēmums "Mācību atbalsta centrs" (MAC), kura direktors ir V. Peipiņš.Viņš skaidro, ka šāda atsevišķa struktūrvienība izveidota tālab, lai nodalītu asociācijas kā juridiskas personas un šī saimnieciskā uzņēmuma naudas lietas, jo tās tomēr saistītas ar zināmu risku. Šis uzņēmums piedalījās Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas (CDzMPK) rīkotajā konkursā un, noslēdzot attiecīgu sadarbības līgumu, ieguva tiesības apsaimniekot un sagatavot vispārējai privatizācijai 13 valsts dzīvojamās mājas Rīgas rajonā Salaspilī, agrākajā zinātnieku pilsētiņā. Šie nami ar Ministru kabineta rīkojumu nodoti CDzMPK valdījumā. Līgums paredz, ka MAC funkcijas beidzas tajā brīdī, kad attiecīgā māja nodota privatizācijai un to turpmākai apsaimniekošanai pārņem dzīvokļu īpašnieku sabiedrība. Tātad CDzMPK un MAC , var teikt, apvienotiem spēkiem ir atbildīgas par šīm mājām līdz laikam, kad tām beidzot būs atrasts privāts saimnieks, ar kuru noslēgt līgumu par mājas nodošanu apsaimniekošanā. Tā nu ir atrasts kompromisa variants, kā valsts mājas dabūt zem privāta jumta, izvairoties no bezsaimnieka posma, tātad — arī izputināšanas.

Kā tad MAC izdodas veikt šā pagaidu pārvaldnieka lomu?

— Sākās ar visā Latvijā tradicionālu konfliktsituāciju. Pirms mums šīs mājas apsaimniekoja bezpeļņas uzņēmums — Salaspils namu pārvalde. Kad dzīvojamās mājas pārņēma MAC, namu pārvaldei vairs nebija ko darīt, sākās maksātnespējas un bankrota procedūra. Kad tika apkopota bilance, izrādījās, ka iedzīvotāji namu pārvaldei ir parādā vairākus desmitus tūkstošu latu, bet pārvalde dažādām apkalpojošām organizācijām — vēl daudzkārt vairāk. Kur šie parādi paliek? Saskaņā ar likumdošanu par uzņēmējdarbību jautājumu vajadzētu risināt šādi: notiek tiesas process, un namu pārvaldes parāds ar attiecīgu spriedumu tiek norakstīts kā neveiksmīgas uzņēmējdarbības rezultāts, bet no iedzīvotājiem piedzītā parādu summa savukārt tiek proporcionāli atmaksāta kreditoriem, cik nu kuram no tās tiek.Taču — vislielākais namu pārvaldes kreditors ir vietējā pašvaldība un atsevišķi tās uzņēmumi. Un, lūk, rodas neapmierinātība: kādēļ MAC nepārņem namu apsaimniekošanu kopā ar visiem vairākos gados sakrātajiem namu pārvaldes parādiem? Tā sākas domstarpības un konfliktsituācija ar pašvaldību. Kaut arī CDzMPK cenšas to izlīdzināt, jo mums ir kopējas intereses un likuma aizstāvētas tiesības, "Mācību atbalsta centrs" tomēr ir it kā starp diviem dzirnakmeņiem. Un šis citas organizācijas parādu jautājums uzliek savu zīmi visai turpmākajai mūsu darbībai.

Dzīvojamā māja nevar funkcionēt patstāvīgi. Tā saistīta ar virkni apkalpojošo dienestu. Lai to pakalpojumus saņemtu, apsaimniekotājam jānoslēdz attiecīgs līgums. Tā ir visiem zināma patiesība. Un, lūk, lielākā daļa šo pašvaldības komunālo uzņēmumu ar MAC līgumus noslēguši un sniedz arī attiecīgus pakalpojumus, bet, lūk, divi ūdens un siltumapgādes uzņēmumi, "Valgums" un "Salaspils siltums", veco parādu dēļ atteicās to darīt, kamēr nebūs noskaidrots, kurš īsti ir saistību tiesību pārņēmējs. Divus mēnešus — janvārī un februārī — MAC no iedzīvotājiem tomēr pieņēma maksājumus, cik lielā apmērā viņi tos veica, un santīmu santīmā pārskaitīja komunālajiem uzņēmumiem. Trešajā mēnesī V. Peipiņam tika darīts zināms, ka līgumu šīs abas organizācijas ir ar mieru slēgt vai nu tikai ar māju valdītāju — CDzMPK, vai ar iedzīvotājiem. Savukārt V.Peipiņam ir savi principi — ja netiek noslēgts līgums, viņam nav tiesību iekasēt no iedzīvotājiem naudu par pakalpojumiem. Vietējā avīzē parādījies paziņojums, ka šo māju iedzīvotājiem pašiem jānorēķinās ar siltuma un ūdens piegādātājiem. Attiecībā uz ūdeni šī sistēma darbojas joprojām, bet "Salaspils siltums" visai drīz pārdomāja, ka naudu tomēr neiekasēs, un tā iznāca, ka pagājušajā apkures sezonā divus mēnešus — martā un aprīlī — par siltumu faktiski netika veikti nekādi norēķini. Šoruden, tuvojoties apkures sezonai, MAC sākās pārrunas ar pašvaldību, kura šajā situācijā vaino māju pārvaldnieku, bet tas, balstoties uz likumdošanas aktiem, savu vainu neatzīst un neatrod arī par vajadzīgu mēģināt radušos "robu" maksājumos aizpildīt. Pirms apkures sezonas V.Peipiņš tomēr saņēma jaunu līguma variantu, kuru gatavojās parakstīt, bet ar noteikumu — apmaksai par siltuma ražošanai patērēto gigakaloriju daudzumu jāatbilst realitātei. Siltuma piegādes cena tiek aprēķināta kā par kvalitatīvu pakalpojumu, kad dzīvokļos nodrošināta 18 grādu temperatūra, taču pērn īstenībā tā bija tikai 13 — 15 grādu. Samaksai jābūt atbilstošai. Turklāt karstā ūdens nesējam piejaukti gaisa burbuļi, un tādēļ strādniekiem centrālapkures sistēmas nepārtraukti jāatgaiso, lai nodrošinātu kaut cik normālu ūdens cirkulāciju. Nākamais — ūdenim ir arī daudz smilšu piejaukuma, kas bojā automātiskās siltuma regulēšanas iekārtas un rada papildu zaudējumus. Papildus sarežģījumus radījis arī tas, ka "Salaspils siltums" par siltumpgādi pieprasījis priekšapmaksu. MAC, dabiski, šādu līdzekļu nav, un arī iedzīvotājiem šādi maksājumi nav pa spēkam. 20. oktobrī V.Peipiņš iesniedzis prasību Rīgas rajona prokuratūrā, lai pierādītu šādu prasību nelikumību. Bet, kamēr tiek noskaidrotas attiecības un principi, šo Salaspils namu iedzīvotāji — gan parādnieki, gan tie, kas apzinīgi kārtojuši maksājumus, — tiek spīdzināti neapkurinātos mājokļos. Te skaidri redzams, cik sāpīgas sekas rada nesakārtotība un neprecizitātes apsaimniekošanas lietās un ar tām saistītajos normatīvajos dokumentos. Paliek atklāts arī mūžīgais jautājums — kā galu galā nokārtot šīs apkures lietas, ja daļa iedzīvotāju objektīvu iemeslu dēļ nav spējīgi apmaksāt rēķinus. Protams, arī siltumapgādes uzņēmums nevar atļauties gadu gadiem sponsorēt šos zaudējumus. V.Peipiņš uzskata, ka vienīgā izeja — atļaut iedzīvotājiem parādus pakāpeniski nosegt vasaras mēnešos pēc apkures sezonas beigšanas.

Taču tas vēl nav viss. MAC atbilstoši līgumam ar CDzMPK bez Salaspils māju apsaimniekošanas, ar ko nodarbojas 20 cilvēku, ir vēl viens uzdevums — šo māju ierakstīšana zemesgrāmatā. Tātad arī visi priekšdarbi, lai to paveiktu. Līgums paredz, ka šie izdevumi jāsedz no līdzekļiem, kas iegūti par īres maksājumiem. Taču tie, kā zināms, ir ļoti ierobežoti un jāiegulda mājas uzturēšanā.

— Likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" nosaka, ka nekustamie īpašumi līdz privatizācijai zemesgrāmatā nostiprināmi par privatizācijas procesā iegūtajiem līdzekļiem, tātad par CDzMPK līdzekļiem. Uzrakstīju komisijai vēstuli, lai pārskaita man attiecīgās summas, ko MAC izlietojis objektu nostiprināšanai zemesgrāmatā, lai būtu, par ko remontēt jumtus, siltummezglus un visu pārējo. Nedz atbildi, nedz naudu neesmu saņēmis līdz šai dienai. Taču paredzu, ka man ieteiks meklēt "iekšējās rezerves", samazināt štatus, kas jau tā ir pieticīgi. Taču šo 13 māju ierakstīšana zemesgrāmatā izmaksāja aptuveni trīsarpus tūkstošus latu, kas ļoti nepieciešami māju remontam, — stāsta V.Peipiņš.

Viņš arī informē, ka māju reģistrācijas process vilcies no janvāra līdz oktobrim, jo šajā darbā iesaistītas daudzas instances ar savu birokrātisko aparātu, kas nereti izsniedz neprecīzi noformētus dokumentus, kurus nākamā instance atzīst par nederīgiem. Par stihisku nelaimi izvērsies vasaras atvaļinājumu laiks, jo lietu kārtošana apstājusies tādēļ vien, ka priekšnieki atvaļinājumā un nav, kas paraksta dokumentus.

Lūk, tādas ziņas par situāciju valsts dzīvojamo māju apsaimniekošanā un sagatavošanā privatizācijai nāk no Salaspils. Šīs informācijas nolūks nav parādīt, ka MAC veikums būtu labs vai slikts. Gribējās uzzināt, kā tas notiek. Varbūt citur šādu problēmu nav?

Mudīte Luksa, "LV"