Par konkurētspējīgu ražošanu

Ar linkopību jau izsenis nodarbojas daudzi Latgales zemnieki. Lai gan te augsne nebūt nav tā piemērotākā šīs kultūras audzēšanai (tāpat kā graudi un cukurbietes, tā vislabāk padodas Zemgales un Kurzemes pusē), tomēr šeit savā laikā tika celtas linu pirmapstrādes rūpnīcas. Zemnieki gribot negribot ir samierinājušies ar šo faktu. Diezin vai zemgalieši un kurzemnieki labprāt mainītu daudz ienesīgāku kultūru audzēšanu pret darbietilpīgo un krietni vien mazāku peļņu nesošo — liniem?

Kā atzīst vairums linkopju, nozarei pienākuši grūti laiki. Linkopība acīmredzami iznīkst, un pēdējos gados linaudzējamās platības tikai sarūk.

Par to, kā atjaunot linu audzēšanu Latgalē un izveidot to par nozari ar līdzsvarotu ražošanas, pārstrādes un realizācijas sistēmu, latgalieši runāja Balvos notikušajā linu audzētāju konferencē. Gan jāpiebilst, ka šo zemnieku, pārstrādātāju un linu speciālistu saietu grūti nosaukt par konferenci, jo diemžēl interesentu zālē bija maz.

Līdz 1991.gadam linu pirmapstrādes rūpnīcām valsts aptuveni 75 procentu apmērā kompensēja iepirkto izejvielu vērtību, taču jau pēc diviem gadiem tā pārtrauca atbalstu linkopībai, un tos vairs neaudzēja.

1994.gadā tika atjaunotas valsts piešķirtās subsīdijas. Balvēnieši uzskata, ka ir ekonomiski neizdevīgi vest linu stiebriņus uz Rēzekni vai Ludzu (apmēram 100 km), jo Viļakas linu fabrika praktiski ir bankrotējusi.

Balvu pusē linu audzētāji sasparotos, ja tiktu atrisināts Viļakas fabrikas privatizācijas jautājums. Šis ir visai nepateicīgs objekts gan lielo parādu dēļ, gan arī augstās novērtējuma cenas (26 tūkstoši latu) dēļ. Vēl jāņem vērā apstāklis, ka zeme zem ražošanas ēkām ir atdota īpašumā saimniekam, kurš dzīvo ārzemēs. Protams, ka šādā situācijā neviens zemnieks nepirks šo objektu. Trīs reizes ir notikušas pat izsoles, bet tās palikušas bez rezultātiem. Paši linkopji ir ierosinājuši izņemt no fabrikas visas darbojošās iekārtas un tās izvietot citā piemērotā telpā.

Linu pirmapstrādes uzņēmumu budžeta parāds 1997.gadā sasniedza 220 tūkstošus latu. Šogad no šīs summas vajadzēja atmaksāt 90 tūkstošus latu, bet līdz 2000.gadam ir jānokārto viss parāds.

Pēdējos gados linu platības un pirmapstrādes rūpnīcām realizēto linu stiebriņu apjomi noslogo to jaudas tikai par 20 procentiem. Daļēji tas izskaidrojams ar linu pirmapstrādes rūpnīcu parādiem linu audzētājiem par 1995. un 1996.gadā pārdotajām izejvielām. Bet šie parādi radās tāpēc, ka ārējā tirgū samazinājās pieprasījums pēc neapstrādātās linšķiedras. Tolaik darbu pārtrauca un no linu fabrikām vairs neiepirka linšķiedru valsts uzņēmums "Larelini". Kopš 1996.gada, kad "Larelini" tika privatizēts, linšķiedras realizācijas problēmas nepastāv un runām par to, ka linu produkciju nav kur likt, nav pamata. Mūsu linu rūpnīcas ir spējīgas saražot linšķiedru, kas atbilst pasaules standartiem. Šobrīd Latvijā ražo apmēram 15 procentus no linu daudzuma, kāds nepieciešams Jelgavas rūpnīcai. SIA "Larelini" pat ieved garo linšķiedru no Francijas. Gandrīz visa produkcija, ko ražo "Larelini", tiek eksportēta. Apmēram 85 procenti linu izstrādājumu tiek eksportēti galvenokārt kā linu diegi un neapstrādāts audums. Speciālisti lēš, ka produkciju ir iespējams eksportēt daudz vairāk, nekā jelgavnieki izstrādā.

No SIA "Larelini" darbības zināmā mērā ir atkarīgi visas linkopības nozares darba rezultāti. Jāņem vērā, ka SIA "Larelini" pārņēma valsts uzņēmuma "Larelini" parādus 1,02 miljonu latu apmērā. Lai gan uz trim gadiem ir pagarināta nodokļu parādu (Ls 840 tūkstoši) atmaksa, tie tomēr ierobežo uzņēmuma iespējas veikt ražošanas modernizāciju. Turpmāk tas var ietekmēt konkurenci linu tirgū. Finansiālā situācija uzņēmumā kļūtu stabilāka, ja tiktu pieņemts lēmums par kavējumu naudas samazināšanu.

Konferencē vairāki linkopji uzsvēra, ka Latgales reģionam jāizstrādā linu audzēšanas programma. Bet no valsts linkopji gaida konkrētu atbildi, vai turpmāk — vismaz 4—5 gadus — tiks saglabāts esošais atbalsts. Jau kopš 1994.gada linkopībai valsts subsīdiju programmā ir atvēlēta nemainīga summa — 270 tūkstoši latu. Pērn linu audzētājiem tika izmaksāts par 30 tūkstošiem latu vairāk. Ja veiksmīgi varēs realizēt linu produkciju, tad arī šogad subsīdijas var tikt pārsniegtas par 60 līdz 70 tūkstošiem latu. Tomēr, ja tuvākajos gados linkopībai atvēlētā naudas summa netiks palielināta, šai lauksaimniecības nozarei perspektīvas nebūs.

Linu audzēšanas speciālisti ir vienisprātis, ka lini jāsēj daudz lielākās platībās, jāveido vairāk specializēto saimniecību. Lai gan tādu zemnieku, kuru saimniecībā linkopība ir pamatnozare, ir maz. Tas galvenokārt izskaidrojams ar specifiskajiem šīs kultūras audzēšanas apstākļiem — vienā un tajā pašā laukā linus var audzēt 5—6 gadus, pēc tam tikpat ilgi šajā laukā ir jāsēj kāda cita kultūra. Tāpat svarīga ir jaunu agrīnu un vidēji agrīnu šķirņu un tām piemērotu audzēšanas tehnoloģiju ieviešana, sēklas materiāla, minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu iegādes kreditēšanas sistēmas veidošana (trīspusēji līgumi: audzētājs, firma, linu pārstrādes uzņēmums). Valsts atbalsta programmā ir jāparedz linu audzēšanas tehnikas iegādes subsidēšana.

Šogad, neraugoties uz slikto laiku vasarā, lini labi padevušies.

Dagnija Muceniece