MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Uzrunā Čaka 9. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

"Sveiki, es nāku ar kartupeļlakstu smokinga pogcaurumā!"

Izcila dzejnieka dzīves gājums rit pēc pavisam citām likumībām nekā pārējiem līdzaudžiem un laikabiedriem — viņam ir vairākas dzimšanas dienas, bet paša mūžs turpinās arī pēc šīs zemes gaitu beigšanas.

Līdz ar rudenīgu mārtiņrozi 1901.gada 27.oktobrī, pirmdienā, Rīgas drēbnieka ģimenē uzziedēja jauna dzīvība. Laimīgie vecāki Emīlija un Jānis Čadaraiņi savam pirmdzimtajam deva vārdu Aleksandrs. Pasaulē bija nācis zinātkārs un vērīgs puisēns. Bet līdz dzejnieka piedzimšanai vēl nācās gaidīt vairākus gadu desmitus.

Rokrakstos var uziet jau 1918.gadā radušos pantu:

Kur klusi sano ilgu sils,

Stāv kalna galā gaismas pils.

Simts simtiem gadu viņa celta

Uz kaila akmeņa no zelta.

Šai pilī smagas tēraudsijas

Ap viņām uguns liesmas vijas.

Tomēr tā ir tikai rokas un iztēles vingrināšana. Pats dzejnieks vēlāk sarunā ar literatūrzinātnieku Kārli Egli atzīst, ka par pirmo sacerējumu, kurā atradis sev raksturīgo tēlainību, spilgtos salīdzinājumus un izteiksmes veidu, uzskata dzejoli "Matrozis laķenēs". Tas sacerēts 1924.gada augustā, bet iespiests tikai 1928.gadā krājumā "Sirds uz trotuāra". Bet varbūt dzejnieka dzimšanas diena ir 1925.gada 1.februāris? Jo tieši todien pirmo reizi publicēts nepazīstama autora Aleksandra Čaka darbs — laikrakstā "Latvijas Kareivis" iespiests dzejolis "Sapņi". Tā sākums:

Sapņi, jūs sapņi, kā kūpoši zirgi

Raujiet no zemes prom dvēseli manu,

Dzirdiet, cik apkārt skan kapsētu zvanu—

Griezīgu jūtām kā pilsētu tirgi.

Jā, bet no kurienes radies autora vārds? Izrādās, nemaz tik tālu nav bijis jāmeklē.

Gandrīz neapstrīdama patiesība — katra latvieša saknes rodamas laukos. Arī Rīgā dzimušā pilsētas apdziedātāja Aleksandra Čaka tēvs un māte galvaspilsētā ir ienācēji. Un Čaks nebūt nav autora izgudrojums, bet gan patapināts no vectēva Jēkaba un pat tēva, kam sākotnējie dokumenti glabā dubultuzvārdu — Čadarainis—Čaks. Pārlūkojot Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vārdnīcu, var izlasīt, ka čaks ir apvidus vārds—Lubānas apkaimē par čakiem saucot ērmus.

Lai nu kā ar dažādajām Aleksandra Čaka dzimšanas dienām, viena no tām nupat ir klāt. Jau 48. bez paša autora viņa dzejas cienītāju vidū. Bet allaž atzīmēta šaurākā vai kuplākā draugu pulkā.

Šoreiz Aleksandrs Čaks uzrunā rīdziniekus un galvaspilsētas viesus "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūrī ar fotoattēliem, kas sniedz ieskatu dzejnieka darbistabā, kur visapkārt grāmatas, rokraksti, mākslas darbi, turpat arī atslēgas, paša dzejoļu kopojumu pirmizdevumi. Krājumā "Es un šis laiks" Aleksandrs Čaks 1928.gadā rakstīja:

Istabās manās, kur pavadu gadus,

Puķes un klusums tāds patīkams stāv.

Dzirdu aiz sienām tur dudinot vadus,

Vakara riets kad uz krūtīm man blāv.

Vēl dzejnieks uzrunā ar rindām no dzejoļa "Zaļā nomale" pirmās daļas:

Būtu es varējis sāpēm kā renstelei pārkāpt,

Matu dzeltēnais alus man putotu tagad

virs galvas,

Bet savu sirdi es nepratu ieslēgt

saltuma zārkā,

Un nu man nav vairs šīs balvas.

Savu galvu es nesu kā apaļo, gludo

Simts vatu Osrāma spuldzi uz pleciem.

Un matu vietā no viņas pludo

Savāda gaisma pār asfaltiem veciem.

Sievietes lūpas man tālas kā bērnība mana,

Klīstu no rīta līdz vakaram nomales ielās,

Kazas kur zvana

Ar pulksteņiem saviem pie kakla

kā baznīcās lielās.

Eju gar sētām, kur mazas un ziedošas ābeles

Pretim man smaida kā laternas gaišas

Un kur uz debesu gaišzilās tāfeles

Balti kā porcelāns mākoņi laižas.

Dzirdu, kur strazdi kā puikas svilpo

Dārzos, kur tarkšķi ber zirņus uz skārda veca;

Skatos, ka suns kāds man neiekrīt stilbos,

Uzglūnot mani aiz pievārtes pleca.

Ak, savu nomali zaļo un mīļo

Kā jaunu cepuri uzlikšu galvā.

Tur, kur bulvāri trako un zvīļo,

Sirdis zem smokinga pārvēršot alvā.

Vai lai aiz tukšuma zobus sev bakstu?

Ielās, kur asfalts guļ visā garumā,

Sveiki ,— es nāku ar kartupeļlakstu

Smokinga pogcaurumā!

O, tas nekas, ka man laķenes drusku

ar dzeltēnu krāsu

Un govju smaršas kā plīvuris apkārt

man pludo.

Nomales pienratus vedu pie rokas

kā māsu

Jaunavām pretim pa bulvāri gludo.

Turpat Kārļa Baltgaiļa zīmējumā arī skatāms pats dzejnieks smokingā ar kartupeļlakstu pogcaurumā, bet basām kājām, šis darbs sākotnēji izmantots krājuma "Apašs frakā" vāka apdarē.

Bet vienlaikus Aleksandra Čaka logs šoreiz ir arī kā ielūgums, kas aicina uz dzejnieka dzimšanas dienas sarīkojumu "Sveiki, es nāku ar kartupeļlakstu smokinga pogcaurunā!", kas notiks 1998.gada 27.oktobrī pulksten 18 Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē.

Jaunā dzejnieka lomā, kā jau dažkārt agrāk, atkal iejutīsies aktieris Vilis Daudziņš, no jauna būs iespēja tikties ar Spēlmani— Imantu Skrastiņu, kurš uzstāsies kopā ar Andreju Laukmani, dziedās un spēlēs Uldis Stabulnieks.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"