Kad Vestfālenes pilsētās Osnabrikā un Minsterē 1648.gada oktobrī visbeidzot tika parakstīts miera līgums, pārtraucot vienu no ieilgušākajiem militārajiem konfliktiem pasaules vēsturē, visa Eiropa atviegloti uzelpoja. Karš plosījās trīsdesmit gadu, un apstākļi visā Viduseiropā, īpaši Vācijā, bija drausmīgi. Miljoniem cilvēku tika noslepkavoti vai nomira no bada un dažāda veida epidēmijām. Vāciski runājošās zemēs, kas bija Svētās Romas impērijas daļa, tirdzniecība un ekonomiskā dzīve faktiski bija apstājusies. Pagāja vairāki gadu desmiti līdz kara laikā iznīcināto iedzīvotāju skaits tika atjaunots un visvairāk izpostītie reģioni atguva daļu no sava agrākā ekonomiskā spēka.

Kara iemesli un iesaistīto

pušu politiskās intereses

Karu izraisīja notikums, kas vēlāk pazīstams kā "Prāgas defenestrācija", kad divus imperatora kandidātus uz Bohēmijas valdību protestantiskās Bohēmijas aristokrāti, izmetot tos pa logu, iemeta Prāgas pils grāvī. Šī rīcība bija skaidra zīme viņu opozicionārajai nostādnei pret Romas katoļiem reformācijas pretiniekiem, kurus pēc imperatora Matiasa un viņa pēcteča Ferdinanda II pavēles iesūtīja Bohēmijā. Kaut arī Ferdinanda uzvara Baltā kalna cīņā pie Prāgas 1620.gadā daļēji apstādināja nemierus Bohēmijā, kur imperators bija uzspiedis savu režīmu ar lielu brutalitāti, problēmas impērijā, kurā reliģiskie konflikti starp Romas katoļiem un protestantiem noritēja kopš 1555.gada, palika neatrisinātas. Impērija bija neatkarīgu prinču kārtu sajaukums ( neieskaitot brīvās pilsētas un citas teritorijas), un daudzi katoļu un protestantu prinči meklēja un atrada sabiedrotos ārpus impērijas, ne vienmēr saistībā ar reliģiju. Tādējādi katoliskā Francija, kuru pārvaldīja kardināls Rišeljē, atbalstīja impērijas protestantus. Francija bija gatava maksāt jebkuru cenu, lai novērstu Hābsburgu kundzību Eiropā (Spānija joprojām atradās Hābsburgu varā). Britānija aizvien vairāk turējās nostāk no Eiropas kara. Pārsvarā tāpēc, ka tā par saviem galvenajiem ienaidniekiem uzskatīja ne vien katolisko Franciju, bet arī protestantisko Nīderlandi. Īpašu sāncensību britu darījumu interesēm izrādīja holandieši, kas centās uzkundzēties tirdzniecības jomā, kas Britānijai bija daudz nozīmīgāk nekā reliģiskās vērtības. Protestantiskā Zviedrija iesaistījas karā, kad impērijas armijas ģenerāļa Vallenšteina vadībā bija pietuvojušies impērijas ziemeļu provincēm, kas apdraudēja Zviedrijas kontroli pār Baltiju. Zviedrijai bija laba armija, taču tā bija atkarīga no Francijas naudas.