INFORMĀCIJA

Turpinājums no 1.lpp.

Fotoinformācija — blakus, 3.lpp.

Imperatoram Ferdinandam II karš bija izšķirošs, ne tikai lai impērijas kronis paliktu viņa dinastijai, bet arī lai saglabātu viņa kundzību un īpašumus. Hābsburgi valdīja ne tikai pār Bohēmiju un Austriju, kas bija impērijas daļas, bet arī pār Ungāriju un citām zemēm ārpus impērijas. Turklāt Hābsburgu īpašumu austrumu robeža pastāvīgi apdraudēja kareivīgie turki, izmantojot jebkuru Eiropas konfliktu, lai paplašinātu savas ietekmes sfēru.

Protams, Trīsdesmit gadu karš nenozīmē, ka militārās operācijas norisinājās visu laiku un visur. Drīzāk tās bija atševišķas cīņas starp dažādām koalīcijām. To gatavotība un vēlēšanās cīnīties bija atkarīga no finansiālās varenības. Eiropā jau bija attīstījusies labi izstrādāta aizdevumu sistēma. Lielākā daļa bagātāko finansētāju un baņķieru atradās Niderlandē. Pat impērijas ģenerālis Vallenšteins, kurš iegādājās lielus īpašumus par mazvērtīgu valūtu un guva milzīgu peļņu no tiem, pateicoties labai vadīšanai, aizņēmās naudu no Nīderlandes. Reliģija bija tikai virspusējs šķietams konflikta iemesls.

Aizvien vairāk un vairāk

cilvēku ilgojas pēc miera

Kaut arī bija vairākas niknas cīņas līdz pat 1648.gada beigām, aizvien vairāk un vairāk ļaužu tiecās pēc miera, kas bija noguruši no gadiem ilgajām asiņainajām cīņām. Šīs ilgas izteica ne tikai valstis, kas bija smagi cietušas no militārām sagrāvēm, un reģioni, kas bija karavīru izlaupīti, bet arī pāvests, kurš aicināja noslēgt mieru kā Romas katolisko valstu garīgais tēvs.

Tomēr jāatceras, ka — priekšstati par karu un mieru XVII gadsimtā bija atšķirīgi no mūsdienu uzskatiem. Karš un miers tika neizbēgami aplūkoti kā savstarpēji izslēdzoši jēdzieni: drīzāk karu uzskatīja par likumīgu līdzekli, kā panākt mieru. Turklāt miers šajā pasaulē, miers uz Zemes netika uzskatīts par īpaši svarīgu agrīnajos jaunajos laikos, kad cilvēku prāti vairāk bija aizņemti ar domām par Visaugstāko. Lēmums par karu tika atbalstīts vairāk kā smaga pārbaudījuma rezultāts, pat kā Dieva lēmums. Karš tika uztverts kā neizbēgams dzīves fakts, kā mūžīgi draudi, kuriem tie bija pakļauti. Domājot par Simtgadu karu XIV un XV gadsimtā vai nemitīgajiem imperatora Otomana kara draudiem Eiropai kopš 1453.gada, kad krita Konstantinopole, miers šķita kā sapnis. Varbūt tieši tāpēc XV gadsimtā radās daži vairāk vai mazāk futūriski miera projekti, kā Čehijas karaļa Georga "Pasaules Miera manifests".

Šajos apstākļos ideja par mieru Eiropā, kas dotu iespēju eiropiešiem veiksmīgi cīnīties pret Otomana impēriju, palika tikai sapnis. Eiropā nebija miera. Latīņu termins "Europae", kas saistījās ar kariem, kļuva par lozungu karā pret islamu. Taču panākumi izpalika. Bija mēģinājums radīt vienotu Eiropas fronti, kā arī radīt noturīgu miera kārtību Eiropā. Taču viena lieta gan tika iemantota: miers ieguva pozitīvu tēlu cilvēku prātos, ne mazāka nozīme bija lielajam skaitam pamfletu ar politisku un reliģisku saturu, kas kļuva par ierastu lietu līdz ar drukātās preses izgudrošanu.Tas, ko darīja cilvēki, ne vienmēr bija saskaņā ar sludināto propagandu.

Pirmie soļi miera virzienā

Jau 1641.gada jūnijā Francija un Zviedrija sarunu gaitā vienojās par Hamburgas līguma pagarināšanu, lai noslēgtu kopīgu mieru ar impēriju , kaut gan miera sarunas noritēja divās dažādās vietās. Labākas sadarbības interesēs divas valstis izvēlējās divas blakusesošas Vestfālenes pilsētas — Minsteri un Osnabriku kā divas sarunu tikšanās vietas. Imperators Ferdinands II atbalstīja šo vienošanos, 1647.gada decembrī parakstot līgumu. Pāvests piedalījās kā starpnieks Francijas un Impērijas sarunās, bet Dānija piekrita būt par starpnieku starp Zviedriju un impēriju. Pēc 1644.gada, kad Zviedrijas karaliene Kristīne sasniedza pilngadību — 18 gadu vecumu, viņa darīja visu, lai paātrinātu miera sarunas.

"Miera kongress" formāli tika atklāts 1644.gada 4.decembrī. Konferences dalībnieki sešus mēnešus kaulējās par kārtību, kā dažādiem vēstniekiem pieteikt savu oficiālo līdzdalību, kur tituliem un etiķetei bija visai liela lomu. Pa to laiku karš turpinājās, un mainīgā veiksme kara laukā ietekmēja sarunu gaitu.

Miera sarunas bija ļoti sarežģītas. Sarunu dalībniekiem bija jāliek lietā visas viņu diplomātiskās iemaņas, jo attiecības starp sarunu pusēm bija ļoti sarežģītas. Pat Vīnes kongresi 1814.gadā un 1815.gadā bija relatīvi vienkāršāki, jo tad bija viens liels ienaidnieks, kurš vienoja Eiropu, — Napoleons.

Dienas kārtība un rezultāti

Bija jāatrisina vairāki jautājumi — karadarbības izbeigšana un teritoriālās problēmas. Vissvarīgākais bija spēku samērs starp imperatoru un pavalstīm, kā arī attiecības starp protestantiem un romāņu katoļiem.

Sludinot, ka vēlas "mieru kristīgajai pasaulei", Francijai bija tikai viens mērķis: sagraut vai vismaz vājināt Hābsburgu varu, kas pretendē uz pasaules kundzību. Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka Francija nevēlējās mieru ar Hābsburgu Spāniju, kas paildzināja karu vēl par vienpadsmit gadiem.

Vestfālenē Francija uzspieda savu koncepciju par spēku līdzsvaru Eiropas jaunajā kārtībā, kurā "Viskristīgākais karalis"(Francijas karalis) darbojās kā mazo valstu aizstāvis. Francijas teritoriālie ieguvumi bija ievērojami. Lai atbalstītu tās "universālā miera" stratēģiju, Francija arī aizstāvēja ideju, ka Brandenburgai ( vēlāk — Prūsijai) jāatlīdzina teritorijas, kuras tai būtu jāzaudē par labu Zviedrijai.

Zviedrija bija vislielākā ieguvēja, tāpēc ka tai piederēja visstiprākais militārais spēks. Turklāt šī valsts kompensācijā saņēma piecus miljonus tāleru, daļu Vācijas teritoriju. Tas veidoja Zviedriju ne tikai par galveno miera garantētāju, bet arī par Svētās Romas impērijas "zemi", kas nozīmēja, ka ārējam spēkam ir ietekmējoša loma uz impērijas nākotnes politiku. Turklāt Zviedrija valdīja pār Baltiju vairākus gadu desmitus.

Impērijas jaunā konstitucionālā kārtība balstījās uz amnestiju un restitūciju. Cīņa par varu beidzās ar vairāk vai mazāk neizšķirtu rezultātu starp Hābsburgiem un Burboņiem.

1648.gadā noslēgtais Vesfālenes miera līgums ir viens no vissarežģītākajiem izlīgumiem, kas pānākti, laikā līdz XX gadsimtam.

Laura Dūša,

"LV" informācijas redaktore

Pēc Austrijas vēstniecības Latvijā materiāliem