Vēstules "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Bet te taču tiesu vara — es ceru, ka zina, ka tiek paņemta, pat ne pirkta — zagta manta? Un šajā situācijā pat nav svarīgi, vai minētie īpašumi tika vai netika iekļauti 1941.gada 10.janvāra Krievijas—Vācijas līgumā. Kāda gan neatkarīgai Latvijai būtu daļa, par ko Krievija ar Vāciju līga vai nelīga, cik kuram maksāja, ko solīja? Noskaidrojām taču, ka no visiem viedokļiem šis līgums nevarētu būt par pamatu Augstākās tiesas pieņemtajiem lēmumiem. Arī 1952. gada pēckara Vācijā pieņemtais likums "Par zaudējumu atlīdzināšanu", pēc vadošo vēsturnieku publicētien skaidrojumiem, nevar tikt izmantots kā aizsegs īpašumu neatdošanai likumīgiem īpašniekiem. Jo, raugi, minētā likuma preambula saturēja atrunu, ka kompensācijas pieņemšana (kura faktiski gan nav notikusi), tomēr "nenozīmē atteikšanos no tiesībām izvirzīt prasības par dzimtenē atstātā īpašuma atgūšanu".

Varbūt kāds varētu teikt: ko jūs te ņematies? Šī problēma skar tikai nelielu daļu Latvijas iedzīvotāju intereses, mums ir globālākas problēmas. Tad, vienaldzīgākie, padomājiet — vismaz par Latvijas tēlu pasaulē. Mūsu preses izdevumus, "Latvijas Vēstnesi", domāju internetā lasa miljoniem cilvēku pasaulē. Kā tas izskatās, ja atbildīgas Latvijas varas institūcijas, savus lēmumus argumentējot, izmanto neko citu kā Ribentropa—Molotova paktu! Un tādi mēs gribam iesoļot Eiropā?

Maija Kalniņa,

vēsturniece

Laikraksta "Latvijas Vēstnesis" galvenajam redaktoram

O. Gerta kungam

Vēlos izteikt Jums lielu pateicību par to, ka Jūsu vadītais laikraksts pareizi novērtēja Latvijas Tautas frontes lomu Latvijas neatkarības atjaunošanā un veltīja plašu materiālu klāstu LTF dibināšanas 10. gadadienai. (Skat. "Latvijas Vēstnesis", 08.10.1998., nr.288; 09.10.1998., nr.289/290; 13.10.1998., nr.291/292 — Red.) Īpaši svarīgi ir tas, ka LTF dibinātājiem tika dota iespēja publicēt kaut īsas atmiņas par šo laiku, jo saprotamu iemeslu dēļ tolaik daudz kas netika dokumentēts un mūsu vēsturnieki līdz šim nav piešķīruši pienācīgu vērību šā posma vēsturisko faktu fiksācijai un saglabāšanai.

Es ar lielu interesi iepazinos ar savu līdzgaitnieku atmiņām un domāju, ka tās būs ļoti vērtīgas Latvijas jaunāko laiku vēstures veidotājiem.

No visām šīm atmiņām atšķīrās vienīgi Viļa Krūmiņa stāstījums, kurš atšķirībā no citiem ļoti centās izcelt savus nopelnus un tajā pašā laikā izgāzt niknumu pret viņam netīkamām personām.

Es labi saprotu, ka 80 gadu vecumā atmiņa var sākt klibot un cilvēks var sākt atcerēties tādas lietas, kas īstenībā nav notikušas. Tā, piemēram, var apgalvot, ka LTF 1.kongresā ir ticis ievēlēts par LTF Domes valdes locekli, kaut gan tajā pašā lappusē publicētajā LTF Domes valdes sastāvā V.Krūmiņa uzvārdu neatrast. To pašu var teikt arī par dažām citām kļūdām viņa atmiņās, tajā skaitā par to, kas īsti tika lemts tautfrontiešu apspriedē Dž.Skulmes mājā.

Tomēr, manuprāt, ar atmiņas zudumu vien nevar izskaidrot to, ka V.Krūmiņa kungs vēršas pret mani, iztēlojot mani par toreizējās Ministru padomes priekšsēdētāja J.Rubeņa komandas locekli un gandrīz vai pudeles brāli, un tāpēc apšaubot manas tiesības piedalīties LTF orgkomitejas darbā.

Vispirms man jāsaka, ka daudz vairāk varētu apšaubīt paša V.Krūmiņa kunga tiesības piedalīties Tautas frontes veidošanā, jo viņš līdz savai krišanai nežēlastībā bija Latvijas Komunistiskās partijas faktiskais vadītājs un arī pēc tam ieņēma LKP CK nomenklatūrā esošus augstus amatus.

Es atšķirībā no V.Krūmiņa kunga padomju režīma laikā nekad neesmu ieņēmis politiska rakstura amatus un esmu noraidījis visus priekšlikumus pāriet partijas darbā. Es tiešām 15 gadus nostrādāju par LPSR Ministru padomes Lietu pārvaldes juridiskās daļas vadītāju, taču manās pilnvarās neietilpa nekādu valstisku vai pārvaldes lēmumu pieņemšana. Es atbildēju vienīgi par Ministru Padomes lēmumu un citu dokumentu pareizu juridisku noformējumu, bet nevarēju ietekmēt to saturu pēc būtības.

Mani arī nevar uzskatīt par J.Rubeņa komandas locekli, jo mani minētajā darbā uzaicināja nevis viņš, bet viens no viņa priekštečiem Ministru padomes priekšsēdētāja amatā — akadēmiķis J.Peive. Tieši J.Rubeņa valdīšanas laikā es tiku atbrīvots no darba Ministru padomē par "politiskām kļūdām", kas izpaudās kāda nacionālā partizāna represētās ģimenes aizstāvībā, kurai toreizējā vara gribēja konfiscēt jau pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas nopirkto namīpašumu. Vai J.Rubenis bija dzērājs, es nezinu, jo nekad neesmu ar viņu ticies ārpus oficiālām darba attiecībām un tāpēc arī ne tikai neesmu ar viņu kopīgi lietojis alkoholu, bet arī neesmu redzējis viņu iereibušu. Acīmredzot V.Krūmiņa kungam ir plašāka pieredze šajā jautājumā.

Tajā laikā, kad dibinājās Tautas fronte, es jau 14 gadus nekādās valsts varas vai pārvaldes struktūrās nestrādāju. Tomēr tieši tas apstāklis, ka es biju redzējis padomju totalitārās varas mehānismu arī no iekšpuses, man deva iespējas pareizāk novērtēt tā antidemokrātisko un prettautisko būtību un saredzēt šī režīma neizbēgamu galu. Tāpēc es visai agri iesaistījos Tautas frontes veidošanā. Vispirms es 1988.gada vasarā publicēju laikrakstā "Rīgas Balss" lielu rakstu "Nekavēsimies veidot Tautas fronti" un piedalījos Tautas frontes programmas un statūtu izstrādāšanā. Sakarā ar to, izveidojoties LTF orgkomitejai, es kļuvu par tās locekli.

Mēs, LTF kongresa organizatori, tajā laikā aicinājām iekļauties mūsu organizācijā visus, kas apsolīja aktīvi darboties mūsu rindās, lai realizētu LTF programmu. Mēs pieņēmām arī t.s. "Neformālo Tautas fronti", par kuru bija skaidrs, ka tā ir visiem zināmu spēku veidota organizācija, lai šķeltu tautas vienotību un apmelotu LTF. To viņa arī darīja, bet, kad šie mērķi nerealizējās, tā pēdējā brīdī pirms LTF kongresa lūdza uzņemt viņus mūsu rindās. Un mēs to izdarījām, jo sapratām, ka viņu rindās ir daudz godīgu, bet apmuļķotu cilvēku, kurus atstumt nebūtu pareizi. Un tiešām daudzi no viņiem arī aktīvi darbojās LTF mērķu relizēšanai. To pašu es varu teikt arī par V.Krūmiņu, kurš arī, neraugoties uz savu kādreizējo augsta komunistiskā funkcionāra pagātni, godīgi darbojās LTF rindās.

I.Bišers

1998.gada 21.oktobrī

P.S. Tā kā nepareizu faktu izplatīšana par mani ir kvalificējama kā goda aizskārums, lūdzu šo manu vēstuli publicēt Jūsu laikrakstā

I.Bišers