DOMAS

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Mūsu attīstības spogulis ir bērni un vecie ļaudis"

Turpinājums no 1.lpp.

Pats interesantākais bija tas, ka pirms 350 gadiem pirmo reizi starp valstu vadītājiem tika izveidots sarunu protokols, ka vispār, ja tu esi apsēdies pie galda, tad vai nu tu esi karojis ar šo savu sarunu biedru, vai tu esi labās vai sliktās attiecībās, tev ir jārunā par konkrētām un programmatiskām lietām. Šai brīdī, kad mēs to analizējām un skatījāmies, es iedomājos par tām trim četrām partijām, kas ir vēlēšanās uzvarējušas pie mums un cik tās nīgri cita uz citu skatās, apsēžoties pie sarunu galda, un bieži vien runā par personīgām lietām, bet aizmirst to, kas varbūt ir visbūtiskākais šinī gadījumā. Un Vācijā, Minsterē, kur notika galvenie svētki, visa pilsēta bija iznākusi uz ielām, nu, lielākai daļai tas likās formāls notikums, ka visi Eiropas karaļi un Eiropas prezidenti bija sabraukuši šai nelielajā, relatīvi nelielajā pilsētiņā, kas lepojās arī ar visskaistāko latviešu skolu ārzemēs. Un es apvienoju abus šos divus gadījumus, lai arī apmeklētu šo latviešu skolu, kas tagad ir pārveidota par latviešu informācijas centru, un parunātos arī ar Vācijas latviešiem par problēmām Latvijā. Kopumā es uzskatu, ka šī vizīte deva man personīgi jaunu impulsu tālāk veidot Latvijā šos iekšpolitiskos procesus mūsu pašu interesēs un saskaņā ar Eiropas institūciju viedokli. Un savukārt Eiropas institūcijas, tai skaitā arī Eirobanka, jaunā banka, kas nodarbojas ar jaunās naudas ieviešanu un ar Eiropas monetārās politikas veidošanu — šī tikšanās varbūt bija pirmā ar Baltijas prezidentiem, ar ko viņi tikās, un arī ar Latvijas pārstāvjiem. Bija runa par to, ka Latvija ir viena no pirmajām, kas jau finansiālā ziņā daudzus šos priekšrakstus izpildījusi arī nākotnes vārdā.

— Par Latvijas iekšpolitiku mēs tūliņ, tūliņ runāsim, bet, vēl atgriežoties pie Briseles, — jūs runājāt pārliecinoši un pārliecināti, ka Latvija ir izdarījusi visu, lai tiktu iekļauta sarunu sākšanā par iestāšanos Eiropas Savienībā, uz ko Eiropas Komisijas prezidents Žaks Santērs... nu, tā dažādi tika traktēts viņa izteikums par to ... katrā gadījumā atturīgi. Kā jums šķiet?

G.Ulmanis:

— Jā, es runāju pēc savas pārliecības, nav vērts braukt uz Briseli, nav vērts braukt uz Eiropas Savienību, uz NATO un tur izteikt varbūtības, čīkstēt, gausties vai ko teikt varbūtību formā. Es runāju pārliecinoši, sadalīdams visus jautājumus, kas Latvijā ir izdarīts un izdarīts ļoti argumentēti un pozitīvi, un runāju arī par tām lietām, kas Latvijā vēl nav izdarītas. Ne Eiropas Savienība, ne NATO man neko nesolīja, tas šobrīd ir viņu princips, jo decembrī tiks pieņemti galīgie lēmumi Vīnē. Vakar Vīnē jau notika darba sanāksme, kurā tikās Eiropas Savienības valstu vadītāji, valdību vadītāji un runāja par šīm lietām, bet ar šo nesolīšanu es sapratu, ka Eiropas Savienība ļoti nopietni domā par atbalstu Latvijai un Eiropas Savienība ir uztvērusi Latviju kā vienu no konkrētiem un pozitīviem argumentiem Eiropas Savienības paplašināšanai. No mums pašiem tālāk ir atkarīgs, cik mēs spēsim šo dzelzi kalt, kamēr tā ir karsta, kā saka, vai arī mēs atkal atslīgsim atpakaļ kaut kādā nevarībā, savstarpējās ķildās, konfrontācijā, sevišķi jau runājot par valdības sastādīšanu.

Visās tikšanās reizēs man bija divi jautājumi — kad jums tiks sastādīta jaunā valdība un kāds varētu būt šīs valdības pamatvirziens. Es, protams, teicu, ka neatkarīgi no tā, kāds būs jaunās valdības sastāvs, Latvijas valsts attīstības pamatvirzieni paliks tie paši, tie tiks pastiprināti, un otrs jautājums bija — kas ir noticis ar Šķēli? Kāpēc Šķēle, tik populārs cilvēku vidū, kāpēc Šķēle, būdams uzvarējušās partijas priekšgalā, tomēr negūst atbalstu un viņam netiek uzticēts veidot valdību.

— Ko jūs atbildējāt?

G.Ulmanis:

— Es teicu, ka tas ir partijas vienošanās pamatā un parlamentā ir simt balsis, šīs simt balsis arī izšķir, kas tālāk notiks.

— Es domāju par Šķēli konkrēti.

G.Ulmanis:

— Jā, es domāju arī par Šķēli. Un, ja Šķēle varētu saņemt parlamenta vairākumu, viņš noteikti varētu vadīt valdību. Šobrīd, runājot ar partijām, šādu vairākumu es viņam neredzu.

— Kamēr jūs bijāt prom, partiju sarunas par valdības modeli un premjera kandidātu pagaidām rit bez panākumiem, izskatās, ka 3.novembra izvēle paliks tikai jūsējā.

G.Ulmanis:

— Es tā neteiktu, nē, nē, nav tik bēdīgi, kā kādreiz izskatās, jo sarunas notiek ļoti intensīvi. Atbraucot no tūres pa Eiropu, es aizbraucu uz Īslīces SOS bērnunama atklāšanu, tas man bija liels prieks. Un es gribētu teikt tiem skeptiķiem un pesimistiem Latvijā, kas kādreiz saka, ka nekas mums nesokas, nekas mums nav tā, kā vajag — aizbrauciet uz Īslīci, vai vismaz nepabrauciet garām tai vietai, kā to izdarīja svētdien aicinātie parlamentārieši, partiju pārstāvji, valdības pārstāvji, neviens neatbrauca, visi saprata, ka vēlēšanas ir beigušās un vairs nevienu neinteresē, kas notiek ar bērniem vai kur citur. Un uz šo tikšanos ar Īslīces bērnunamu, kur ir uzbūvētas desmit ģimenes mājas, katrā mājā dzīvos ģimene, kas sastāvēs no pieciem līdz septiņiem bērniem, katrs no šiem bērniem atradīs savu ceļu dzīvē, es esmu pārliecināts, ne sliktāk, kā dzīvojot ģimenē, kas veidojas dabiskā ceļā. Šo atbalstu mums dāvāja Vācija, šo atbalstu mums deva Norvēģija, Zviedrija, Somija, un šis atbalsts ir simtiem tūkstošu latu vērtībā, simtiem tūkstošu, nevis desmit tūkstošu latu apmērā. Un šai bērnunamā spilgti parādās tā patiesā rūpe par bērniem, kas civilizētajā pasaulē ir sasniegusi noteiktu līmeni, jo, Vācijā atrodoties, pats galvenais jautājums vienmēr ir — kā jūtas pie jums bērni un kā jūtas vecie ļaudis. Tas ir valsts attīstības spogulis un valsts pamatstājas spogulis, jo mums ir jārūpējas par to, kas ir mūsu nākotne, mums jārūpējas par to, kas mums ir devis iespēju šodien strādāt un dzīvot. Diemžēl es nejutu Īslīcē šo rūpestību un, arī šīsdienas presē skatoties, visvairāk saredzēju tur sarkasmu un tādu smīkņāšanu, nevis šo patieso pateicību par to, ko Latvijai sniegušas Ziemeļvalstis un Eiropas valstis, arī parādot, kā vajadzētu mums nākotnē rūpēties par mūsu bērniem.

— Es domāju, ka Latvijas radio to darīs. Bet atgriezīsimies pie Latvijas iekšpolitikas. Tomēr šī nedēļa, kad jūs bijāt prom, vai šīs sarunas, kaut neklātienē, jums ir devušas kādu jaunu impulsu izvēles tehnoloģijā?

G.Ulmanis:

— Jā, es vakar tikos ar vairākiem partiju pārstāvjiem, ar atsevišķiem politiķiem, protams, par katrām sarunām netiek sniegta detalizēta informācija, jo šīs sarunas bieži vien atkārtojas, un mēs meklējam tos kopsaucējus, koptekstu, kas varētu dot tālāko risinājumu. Man ļoti simpatizē "Tēvzemes" attieksme, vismaz pēdējās dienās. "Tēvzeme" pirmā no lielākajām partijām ir nākusi klajā ar noteiktu programmu, "Tēvzeme" ir noteikusi savas prioritātes, un es tās noteikti respektēšu vai ņemšu vērā kandidāta izvēlē, un "Tēvzeme" ir pirmā, kas aicina gan "Latvijas ceļu", gan Tautas partiju uz nopietnām konstruktīvām sarunām, veidojot koalīciju. Man ļoti simpatizē "Tēvzemes" uzskats, ka mazākuma valdībai nav perspektīvas Latvijā. Tas ir jautājums, kas mums ir jārespektē, jo šajā situācijā daudzi runā par mazākuma valdību, bet, ja reiz "Tēvzeme" šo mazākuma valdību neatbalstīs, tad tas ir jautājums, kas man liek stingri domāt.

Otrs faktors. Es sapratu pēc vakardienas radio uzstāšanās, kur Šķēle deva manīt — es ceru, ka jūs piekritīsit, es to radioraidījumu tikai daļēji dzirdēju — ka viņš ir gatavs atkāpties no savām pretenzijām uz premjera amatu, ka Tautas partija neizvirza premjera krēslu par vienīgo un prioritāro noteikumu, Tautas partija ir gatava runāt ar pārējiem politiskajiem spēkiem, lai veidotu kabinetu uz konsolidāriem pamatiem un savstarpējo vienošanos par kandidatūru, kas varētu apmierināt visus trīs lielākos politiskos spēkus. Es domāju, ka tā ir laba kustība pagājušajā nedēļā, tā virza uz to, ka varētu būt simptomi par vairākuma valdības sastādīšanu.

— Tātad jūs nenosauksit cilvēku, par kuru jūs zināsit, ka viņam nebūs vairākuma atbalsta?

G.Ulmanis:

— To es neesmu teicis, to teica "Tēvzeme". Te nerunāja par cilvēku, viņi teica, ka viņu prioritāte ir vairākuma valdība, ne mazākuma valdība.

— Tad vai jūs pieļaujat iespēju, ka premjera kandidāts nāk no "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK?

G.Ulmanis:

— Šāds variants pagaidām nav izskatīts, jo vēl ir vēlētāju uzskati, es saņemu šobrīd desmitiem un simtiem vēstuļu, paldies radioklausītājiem, tiem, kas šīs vēstules ir rakstījuši, tās tiešām daudzas ir ļoti interesantas, konkrētas un ierosinājumiem bagātīgas. Visi vēlētāji ir mazlietiņ nesaprašanā: ja reiz katrs ceturtais vai piektais vēlētājs ir balsojis par Tautas partiju, Tautas partija būtu atbildīga par valdības tālāko darbību. Un arī "Tēvzemes" vēstulē, ko viņi man uzrakstījuši piektdien, ir šī doma — ka lielās partijas, kuras aiziet no valdības veidošanas procesiem, arī aiziet no atbildības par valsts tālāko nākotni, un vēlētājiem nav skaidrs, kāpēc, balsodami par "Latvijas ceļu", par "Tautas partiju", par "Tēvzemi", kas kopumā sastāda 62 procentus, kāpēc šīs partijas, kurām ir ļoti tuvas programmas, nespēj vienoties. Es domāju, ka šīm partijām ir zināmā mērā jāatsakās no ambīcijām, tik kategoriskām ambīcijām, kas viņiem traucē sarunāties par personālijām, un jāvienojas par tiem pamatiem, uz kuriem viņi varētu vienoties un tālāk virzīt valdību.

— Acīmredzot vēl šī nedēļa, visas dienas šajā nedēļā ir šīm sarunām un varbūt arī kādām izmaiņām. Jāteic, ir vēl daudz citu jautājumu, ko gribētu jums uzdot, bet aprobežošos ar diviem. Viens ir Nacionālo bruņoto spēku komandiera Jura Eihmaņa dzīvokļa skandāls. Jūs kā Nacionālo bruņoto spēku augstākais vadītājs būsit tas, kurš arī šajā lietā teiks, ja tā var teikt, pēdējo vārdu. Iepriekšējā sarunā, kad jūs bijāt šeit, mēs varējām runāt par 19.oktobri, kad jūs pieņemsit lēmumu, tagad tā vairs nav. Vai šeit, ja nemaldos, trīs atzinumi nav pārāk daudz šis problēmas normālam finālam?

G.Ulmanis:

— Pulksten divos šodien, pēc stundas, es tiekos ar Eihmaņa kungu, es esmu šos dokumentus izskatījis, tas vairs nav skandāls, tā ir vesela likumu un morāles principu pārkāpumu ķēde, kura, jā, manā līmenī akcentējas uz Eihmaņa kungu, bet zem Eihmaņa kunga ir vesela virkne darbinieku, par kuriem Aizsardzības ministrijai nebūtu vis jāizsaka izbrīns vai sašutums, bet par kuriem Aizsardzības ministrijai jāpieņem konkrēti lēmumi, sākot no sagādnieka un beidzot ar Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieku vai Zemessardzes štāba priekšnieku, vesela gada laikā ap šo dzīvokli ir savīts tik daudz nepatīkamu intrigu un tik daudz amorālu lēmumu pieņemts, ka šeit jau ir runa par to, kas notiek mūsu armijā, pieņemot atbildīgus lēmumus, kas, pirmkārt, saistās ar tavu sirdsapziņu un, otrkārt, ar materiāliem izdevumiem un ar morāli. Jo es negribu šeit visus klausītājus aizkavēt ar detaļām. Nevienā budžeta ailē, nevienā līmenī nekad nav bijusi runa par to, ka šim dzīvoklim ir jāiztērē 47 tūkstoši, nekādi lēmumi nav bijuši pieņemti, patvarīgi ir sākts šo dzīvokli remontēt, dažādu amatpersonu atļauts, dažādu amatpersonu, tikai Eihmaņa kungs laikam pats nevienu dokumentu nav parakstījis, un tas liek Aizsardzības ministrijai izpētīt visu šo saistību, jāparāda ir sabiedrībai visa šī notikumu gaita nevis kā skandāls, bet kā negatīvs piemērs tādai amorālai un nelikumīgai rīcībai, kas var novest pie sekām, kas grauj armijas autoritāti un Latvijas autoritāti, jo Nacionālo bruņoto spēku komandieris nav ierindas virsnieks. Un es palieku joprojām pie domām: ja šeit ir juridisks pārkāpums, tad par to tieslietu orgāniem ir jāsaka savs vārds un attiecīgās amatpersonas jāsauc pie atbildības; ja šeit ir morāles rakstura pārkāpumi, tad Eihmaņa kungam nav jāgaida, kad viņam prezidents pateiks priekšā, viņam ir virsnieka gods un virsnieka pienākums, un viņam, šodien atnākot pie manis, ir jāpaziņo par savu lēmumu, es gaidu, ka viņš ar šo savu lēmumu atnāks, argumentēti, ar pienācīgu stāju, nezaudēdams arī pašcieņu, ko nedrīkst virsnieks zaudēt, vēl jo vairāk tāds, kas ieņem visaugstāko armijas amatu.

— Jā, tieši šīs īpašības un kvalifikāciju jūs minējāt jau iepriekšējo reizi, vai jūs saprotat ar to vienu konkrētu lietu — demisiju?

G.Ulmanis:

— Viņam laikam nav demisija, viņam jāpieņem šis lēmums atbilstoši tam, ko viņš ir izdarījis, atbilstoši tam, ko viņš ir izdarījis. Nebūsim vienmēr tādi skolotāji un neteiksim priekšā — tev ir jāizdara tas un tas, tu esi Nacionālo bruņoto spēku komandieris, augsta amatpersona, pieņem lēmumu, ja ir juridiskie pārkāpumi, šos lēmumus pieņems attiecīgie tieslietu orgāni, nav juridiskie pārkāpumi — pieņem šo lēmumu atbilstoši tiem morāles principiem, kādi valda civilizētā sabiedrībā.

— Un, visbeidzot, premjers Guntars Krasts jau pagājušajā nedēļā ir uzdevis sasaukt Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdi, un tā sanāks, cik zināms, šo trešdien, lai sagatavotu priekšlikumus valdības rīcībai ekonomisko grūtību pārvarēšanai, šeit domāta Krievijas krīzes ietekme uz mūsu valsti. Premjers jau vairākkārt ir uzsvēris, ka valdība kā tāda ne ar kādiem finansu līdzekļiem nepiedalīsies neviena rajona vai pilsētas, teiksim, glābšanā. Tomēr, kāda, jūsuprāt, ir un kādai jābūt valsts un šajā gadījumā tomēr valdības personā reakcijai uz veselām pilsētām, kur cilvēki masveidā zaudē darbu?

G.Ulmanis:

— Jā, es nezinu, ko valdība ir domājusi ar šo trīspusējo vai daudzpusējo sanākšanu, es tikai redzu, ka valdība pēdējās dienās ir pieņēmusi lēmumu ignorēt zemnieku prasības, un es nevaru atbalstīt šo lēmumu, es nevaru arī kaut kādā konkrētā veidā iejaukties šajā situācijā, bet bija runa par to, kāda ir bijusi vasara, kāds ir bijis rudens, kāds ir bijis lauksaimniecības stāvoklis, bija Zemkopības ministrijas sastādīts dokuments, kurā prasīja deviņus miljonus, reducēja to uz trim miljoniem, beigās noreducēja uz nulli. Man šāda attieksme pret laukiem, pret zemnieku nav pilnīgi saprotama, un, ja mēs gribam reāli palīdzēt, tad mums nav jādefinē principi, ka nevienam netiks nekas finansiāli palīdzēts. Ja nu būs krīze un būs šie apstākļi katastrofāli, būs mums arī finansiāli jāpalīdz. Un es domāju, ka galvenais šeit ir neslēpt bezdarbu, jo — cik ilgi mēs runāsim: pareizais bezdarbs ir tik daudz, slēptais bezdarbs ir tik daudz, vēl kaut kāds trešais, vidējais, bezdarbs ir tik daudz. Šis bezdarba apjoms pēdējos mēnešos ir ar tendenci pieaugt, šobrīd tas varbūt nav tik krasi, bet es prognozēju, ka nākamajos mēnešos tas būs daudz krasāks, un valdībai ir jādomā, kā atdzīvināt vidējo un mazo uzņēmumu darbību, nevis dot viņiem subsīdijas vai dotācijas noēšanai naudu, bet palīdzēt atjaunot ražošanu. Un otrs — kā garantēt vismaz uz zināmu laika periodu — un ziemas periods varētu būt ļoti smags — sociālo pusi tiem strādājošajiem, kuri ir cietuši, teiksim tā, no krīzes simptomiem. Šobrīd Latvijā jau jārunā reāli par krīzes simptomiem ekonomikā, kas ir saistīts gan ar globālo krīzi, gan ar Krievijas krīzi, gan arī ar to situāciju, kāda pašreiz pie mums ir izveidojusies. Un nebaidīsimies arī varbūt runāt daudz konkrētāk, varbūt pat saasinot šo situāciju, jo bēdīgāk ir tad, ja mēs slēpjam šo situāciju. Un es zinu, ka Latgalē ir 40 — 50 procenti, es zinu, kāda situācija ir "Laumā", es zinu, kāda situācija ir citos uzņēmumos. Un valdībai nevajadzētu norobežoties no tā, ka mēs nedosim nekādu finansiālo palīdzību. Bet es nedomāju, ka valdība tik kategoriski šeit ir paziņojusi, es domāju, ka laiks rādīs un būs jāpieņem arī šie praktiskie lēmumi.

Valsts prezidents intervijā

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

Pēc radioieraksta