Aloizs Lukša,

Čehijas Veksilologu kluba ārzemju biedrs

Latvijas ģerboņu līnijas.

1918 — 1940

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 305/307, 22.10.98., 308/311., 23.10.98.

Latvijas reģionālā simbolika

Lai ieviestu kārtību pilsētu ģerboņu lietās, pārskatītu jau esošos pilsētu ģerboņus un izstrādātu ģerboņus tām pilsētām, kam to vēl nebija, ar Saeimas 1923. gada 4.jūnijā pieņemto Likumu par pašvaldības iestāžu ģerboņiem tika nodibināta Heraldiskā komiteja. Tās lēmumiem bija jāstājas spēkā tikai pēc tam, kad tos bija apstiprinājis Valsts prezidents.

Heraldiskā komiteja, sadarbojoties ar pilsētu pašvaldībām, pārstrādāja visus agrāk piešķirtos pilsētu ģerboņus un izstrādāja ģerboņus visām tām pilsētām, kam to nebija, to vidū arī visām pilsētām, kam pilsētas tiesības bija piešķirtas neatkarīgās Latvijas laikā. Ar Valsts prezidenta lēmumiem šie ģerboņi tika apstiprināti 1925.gada 31.oktobrī, 1936.gada 30.jūnijā un 1938.gada 21.oktobrī. Pavisam apstiprināja 61 Heraldiskās komitejas izstrādātu pilsētas ģerboni. (Kuldīgai ģerboni apstiprināja 1925.gadā, bet 1938.gadā to aizstāja ar citu; ar 1940.gada 1.janvāri Lejasciems zaudēja pilsētas tiesības, un Latvijas pilsētu skaits kļuva 59.)

1925.gadā apstiprinātā Rīgas pilsētas ģerboņa oficiālo attēlu bija izstrādājis grafiķis Rihards Zariņš, bet pārējo pilsētu (un arī apriņķu) ģerboņu attēlu apstiprinātos paraugus — viņa apdāvinātais skolnieks grafiķis Kārlis Krauze.

Bet pilsētu ģerboņu lietošana pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai tika pārtraukta. Un tikai LPSR Augstākās Padomes Prezidija (APP) 1988.gada 29.septembrī pieņemtais lēmums paredzēja Latvijas pilsētu vēsturisko ģerboņu atjaunošanu. Šā mērķa īstenošanai ar APP 1988.gada 17.novembra lēmumu tika izveidota APP Heraldikas komisija, bet ar APP 1989.gada 23.februāra dekrētu "Par Latvijas PSR pilsētu ģerboņiem" apstiprināts šās komisijas izstrādātais attiecīgais nolikums.

Latvijas valsts ģerboņa grafiskie attēli (1921—1940)

Latvijas administratīvais iedalījums

Neatkarīgās Latvijas valsts teritorijā ietilpa gandrīz visa bijusī Kurzemes guberņa (ar Aizputes, Bauskas, Grobiņas, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jelgavas, Kuldīgas, Talsu, Tukuma un Ventspils apriņķi), izņemot nelielo Palangas novadu, kas tika atdalīts no Grobiņas apriņķa un pievienots Lietuvai. No Lietuvā ietilpstošās bijušās Kauņas guberņas Latvijai savukārt tika pievienoti vairāki nelieli ar Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Jaunjelgavas un Ilūkstes apriņķi robežojoši latviešu apdzīvoti novadi. No bijušās guberņas Latvijas teritorijā tika iekļauti četri latviešu apdzīvotie apriņķi (Cēsu, Rīgas, Valkas un Valmieras apriņķis); neliela Valkas un Valmieras apriņķu teritorijas daļa tomēr tika pievienota Igaunijai. No bijušās Vidzemes Vitebskas guberņas Latvijai tika pievienoti latviešu apdzīvotie apriņķi (Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķis) un daļa no Drisas apriņķa. No Pleskavas guberņas Latvijas teritorijā tika iekļauta daļa Ostrovas apriņķa, kas robežojās ar Valkas un Ludzas apriņķi.

Latvijas teritorija bija sadalīta četros apgabalos, kam atbilda četri Latvijas vēsturiskie novadi — Kurzeme, Latgale, Vidzeme un Zemgale. Tiem nebija savas pašvaldības. Vēlēšanu un statistikas ziņā kā piektais apgabals tika nodalīta galvaspilsēta Rīga.

Apgabali, ko veidoja vēsturiskie novadi, dalījās apriņķos. Sākumā Kurzemē to bija pieci (Aizputes, Grobiņas, Kuldīgas, Talsu un Ventspils apriņķis), Latgalē — trīs (Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķis), Vidzemē — četri (Cēsu, Rīgas, Valkas un Valmieras apriņķis) un Zemgalē — pieci (Bauskas, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jelgavas un Tukuma apriņķis). Apriņķi savukārt dalījās pagastos.

1920.gada 9.augustā Grobiņas apriņķis tika pārdēvēts par Liepājas apriņķi ar centru Liepājā. Pārmaiņas radīja arī 1924.gada 26.jūnija Likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos. Ar šo likumu Jaunjelgavas apriņķis tika pārdēvēts par Jēkabpils apriņķi un par tā centru noteikta Jēkabpils pilsēta; no Cēsu un Valkas apriņķu daļām izveidots Madonas apriņķis; no Ludzas apriņķa daļas izveidots Jaunlatgales apriņķis (ar 1938.gada 31.marta likumu tas pārdēvēts par Abrenes apriņķi). No 1924. līdz 1940.gadam Latvijā bija 19 apriņķu, no tiem Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē pa pieciem apriņķiem, bet Latgalē — četri. Pašu apriņķu robežas gan tika vairākkārt grozītas.

Latvijas valsts dibināšanas laikā tās teritorijā bija 30 pilsētu. Latvijas patstāvības gados 30 miestu ieguva pilsētas tiesības. Pilsētas bija neatkarīgas no apriņķu pašvaldībām. Vairākas pilsētas Latvijas Republikas laikā tika pārdēvētas: 1924.gadā — Jēkabmiests par Jēkabpili, 1926.gadā — Sasmaka par Valdemārpili, 1938.gadā — Jaunlatgale par Abreni. Saskaņā ar 1939.gada 29.septembra likumu Lejasciemam ar 1940.gada 1.janvāri tika atceltas pilsētas tiesības. Līdz ar to 1940.gadā Latvijā bija 59 pilsētas.*

*Lielas pārmaiņas pilsētu skaita ziņā Latvijā notikušas pēc 1940.gada; 1944.gadā Abrene (ar nosaukumu Pitalova) pievienota Krievijai; 1945.gadā pilsētas tiesības piešķirtas Viļakai; 1946.gadā Rīgas Jūrmala (kā Jūrmalas rajons) pievienota Rīgai; 1953.gadā Grīva pievienota Daugavpilij; 1957.gadā Gostiņi pievienoti Pļaviņām; 1959.gadā, apvienojot Ķemeru, Sloku un no Rīgas atdalīto Jūrmalas rajonu, izveidota Jūrmalas pilsēta; 1962.gadā Krustpils pievienota Jēkabpilij; 1967.gadā pilsētas tiesības piešķirtas Aizkrauklei (toreiz Stučka) un Olainei; 1991.gadā pilsētas tiesības piešķirtas Aknīstei, Baldonei, Baložiem, Cesvainei, Kalnciemam, Pāvilostai, Saulkrastiem, Sedai, Stendei un Vangažiem, 1992.gadā — Alojai, Brocēniem, Dagdai, Ikšķilei, Lielvārdei, Līgatnei, Lubānai un Staicelei, 1993.gadā — Ķegumam un Salaspilij, 1996.gadā — Skrundai.

Sakarā ar Abrenes un vairāku Abrenes apriņķu pagastu pievienošanu Krievijai par Abrenes apriņķa centru 1944.gadā tika noteikta Viļaka un pats apriņķis 1945.gadā pārdēvēts par Viļakas apriņķi. 1946. un 1947.gadā no lielākajiem apriņķiem tika nodalīti 6 jauni apriņķi (Alūksnes, Gulbenes, Krāslavas, Limbažu, Ogres un Viļānu apriņķis). 1949.gadā Latvijā tika ieviests jauns administratīvi teritoriālais iedalījums — 25 apriņķu vietā izveidoti 58 rajoni. Pēc tam rajonu skaits ir vairākkārt mainījies. Saskaņā ar Augstākās Padomes 1991.gada 6.jūnijā pieņemto likumu Latvijas teritorija iedalās rajonos (likuma pieņemšanas laikā 26 rajoni) un republikas pilsētās (Rīga, Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne un Ventspils). Rajoni savukārt iedalās rajonu pilsētās un pagastos. Ar šiem pārveidojumiem tika izjauktas 1940.gadā pastāvējušo apgabalu un apriņķu robežas.

Latvijas pilsētu ģerboņi pirms 1925. gada

Aizpute

Daugavpils

Dobele

Jelgava

Limbaži

Latvijas Satversmes Sapulces

1921. gada 15. jūnija kopsēdē pieņemtais

Likums

par Latvijas republikas karogu un ģerboni

I nodaļa.

Valsts karogs

1. Latvijas valsts karogs ir sarkans ar horizontālu baltu svītru. Karoga apakšējai un augšējai daļai katrai jābūt divas reizes platākai par vidējo balto daļu (2 : 1 : 2).

II nodaļa.

Valsts ģerbonis

2. Valsts lielā ģerboņa vairogs ir dalīts un apakšā skaldīts.

Augšā: no zilā laukuma apakšējās malas paceļas zelta saules puse.

Apakšējā labā pusē: stāvošs pa kreisi pagriezies sarkans lauva sudrabā (Kurzeme un Zemgale).

Apakšā kreisā pusē: sarkanā laukā stāvošs pa labi pagriezies sudraba greifs ar zobenu labajā ķetnā (Vidzeme un Latgale).

Virs vairoga: trīs zelta piecstaru zvaigznes.

Vairoga turētāji: sarkans lauva labā pusē un kreisā pusē sudraba greifs.

Zem vairoga: stilizēts ozola lapu pinums un sarkan–balti– sarkana lente, valsts karoga samēros.

3. Valsts mazais ģerbonis ir lielā ģerboņa vairogs ar trim piecstarainām zelta zvaigznēm virs vairoga.

4. Valsts lielo ģerboni lieto svarīgos gadījumos valsts galva un valsts amata personas un iestādes, kurām uz to dod tiesību valsts galvas rīkojums.

5. Valsts mazo ģerboni lieto visas pārējās valsts amata personas un iestādes, kurām ir tiesība lietot savu zīmogu.

Satversmes Sapulces prezidents

Satversmes Sapulces sekretārs

"Valdības Vēstnesis", 1921., Nr.135, 1.lpp.

Ministru kabinets 1934.g. 21. decembrī ir pieņēmis

un Valsts Prezidents izsludina šādu likumu:

Papildinājums likumā

par Latvijas republikas karogu un ģerboni

Likuma par Latvijas republikas karogu un ģerboni (Lik. kr.1921.g., 118) 5. pantu papildināt ar sekojošo:

"kā arī iestādes, ku®ām ar likumu tas paredzēts".

Rīgā, 1934.g. 24. decembrī. Valsts Prezidents

"Valdības Vēstnesis", 1934., Nr.292, 1.lpp.

Rīkojums par valsts lielā ģerboņa lietošanu

Pamatojoties uz Satversmes Sapulces 1921.g. 15. jūnija kopsēdē pieņemto likumu par Latvijas republikas karogu un ģerboni (4.p.) un atzīstot, ka valsts lielais ģerbonis lietojams tikai svarīgos gadījumos attiecīgu dokumentu apstiprināšanai un arī dekorēšanas un popularizēšanas nolūkā, atļauju lietot lielo ģerboni:

1. Ministru prezidentam — sevišķos gadījumos uz dokumentiem, ku®iem piešķirama svarīga valstiska nozīme kā iekšzemē, tā arī ārzemēs.

2. Ārlietu ministrim — uz pilnvarām, diplomātiskām pasēm un svarīgiem dokumentiem, ku®i iesniedzami, vai uzrādāmi ārzemju valdībām.

3. Latvijas legacijām ārzemēs — tāpat uz svarīgiem dokumentiem, minētiem 2. punktā.

Piezīme. Konsuli lieto valsts mazo ģerboni.

4. Augstākās tiesu iestādēs: Senatā, tiesu palātā un apgabaltiesās lielo ģerboni uzstādīt sēžu zālēs uz estrādes attiecīgā vietā aiz tiesnešu sēdekļiem.

5. Uz valstspapīriem lietot kā dekoratīvu elementu un proti: uz turpmāko izdevumu valstskases zīmēm, uz valsts aizņēmumu vērtspapīriem, uz augstāku vērtību pastmarkām, zīmogmarkām un uz valsts krāj– un kredītbankas noguldījumu, vai aizdevumu zīmēm.

6. "Valdības Vēstneša" galvā iespiest teksta vidū.

Reproducēšanas tiesības pieder tikai valstpapīru spiestuvei.

Ārpus šī rīkojuma nevienam nav tiesības bez manas atļaujas lietot valsts lielo ģerboni.

Satversmes Sapulces prezidents

Rīgā, 1921.g. 5. oktobrī. Kancelejas direktora vietas izpildītājs

"Valdības Vēstnesis" 1921.g., nr.228

a Turpinājums — seko