PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Aizsardzība: Ne soli atpakaļ,

vienmēr tik uz priekšu

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 299/304., 21.10.98.; nr. 305/307., 22.10.98.;

nr. 308/312., 23.10.98.

Gustava Zemgala

(1871 – 1939) laiks

(19.06.1921. – 26.01.1923.)

No apsardzības

ministra

par Valsts ministru

Dzīves aprakstu sk. "LV" 27.03.98.

Jurists un politiķis, priekšparlamenta — Tautas padomes — priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals kļuva par apsardzības ministru piektajā Latvijas valdībā, kuru vadīja zemsavietis Zigfrīds Meierovics. Būdams viens no svarīgākā resora vadītājiem un vienlaikus ministra kabineta loceklis, viņš diendienā piedalījās valsts normatīvo aktu izstrādāšanā, pirmām kārtām militārajā sfērā. Minēsim svarīgākos šāda rakstura dokumentus.

Saskaņā ar Satversmes sapulces 1922. gada 18. jūlija sēdes lēmumu par algas paaugstināšanu karavīriem Ministra kabinets 18. augustā nolēma paaugstināt algu sekojošos apmēros: ierindas karaspēka daļu (izņemot Latgalē novietoto) un Latgalē novietoto ārrindas daļu virsniekiem un virsdienesta instruktoriem — par 15%; Latgalē novietoto ierindas karaspēka daļu virsniekiem un virsdienesta instruktoriem — par 20%; ārrindas karaspēka daļu (izņemot Latgalē novietoto) virsniekiem un virsdienesta instruktoriem — par 10%.

Karaspēka daļu augstākiem priekšniekiem izdevumu segšanai, kuri saistīti ar ieņemamo amatu, tika noteikta īpaša piemaksa: divīzijas komandieriem 12 tūkstoši Latvijas rubļu gadā, pulka komandieriem — 8 tūkstoši un pārējiem atsevišķu ierindas daļu priekšniekiem — 6 tūkstoši rubļu gadā.

Jau agrāk valdība uz apsardzības ministra priekšlikumu bija pieņēmusi lēmumu par apsardzības resora darbinieku atalgošanu, kuru Meierovics un Zemgals parakstīja 1921. gada 17. novembrī. Lēmumā bija paredzēts paaugstināt Apsardzības ministrijas amatu kategorijās ierindotiem karavīriem un brīva līguma darbiniekiem algu par 200 līdz 1200 Latvijas rubļiem mēnesī un atcelto gada naturāliju vietā izmaksāt katram darbiniekam 300 rubļus mēnesī. Atkarībā no tā apsardzības resora darbiniekiem no 1921. gada 1. novembra alga (kopā ar gada naturāliju naudu) izmaksājama sekošos apmēros mēnesī: I kategorijā 12 300, II — 10 900, III — 9900, IV — 8900, V — 8100, VI — 7300, VII — 6700, VIII — 6100, IX — 5600, X — 5100, XI — 4700, XII — 4300, XIII — 4000, XIV — 3700, XV — 3400, XVI — 3100, XVII — 2900, XVIII — 2700, XIX — 2500 un XX — 2300 rbļ.

Satversmes sapulce 1922. gada 17. martā pieņēma likumu par zirgu, ratu, ragavu, pajūgu, automobiļu un citu transporta līdzekļu mobilizāciju un rekvizīciju karaspēka vajadzībām, kuru parakstīja augstās sapulces prezidents J.Čakste un sekretārs R.Ivanovs. Likumā bija noteikts, ka rīkojumu par zirgu, ratu, ragavu, pajūgu, automobiļu un citu transporta līdzekļu mobilizāciju izdod apsardzības ministrs un izsludina uz vietām kara apriņķa priekšnieks caur policijas un pašvaldības iestādēm.

Zirgu un transporta līdzekļu mobilizāciju organizē mobilizācijas komisijas, sastāvošas no kara apriņķa priekšnieka vai viņa vietnieka kā priekšsēdētāja, viena vietējās pašvaldības iestādes priekšstāvja un viena Iekšlietu ministrijas priekšstāvja kā locekļiem. Kara apriņķa priekšnieks uzaicina komisijas locekļus un attiecīgus speciālistus, turklāt pēdējie bauda padomdevēja balsstiesības.

Kara apstākļos divīzijas komandieriem ir tiesība izdarīt pašiem zirgu un transporta līdzekļu rekvīzīciju. Tādā gadījumā rekvīzīciju organizē rekvīzīcijas komisija, kurā ieiet viens virsnieks kā priekšsēdētājs, viens speciālists un viens pašvaldības iestādes priekšstāvis kā loceklis.

Cenas par karaspēka vajadzībām mobilizētiem un rekvizētiem zirgiem un transporta līdzekļiem, kā arī atlīdzības saņemšanas kārtību noteic apsardzības ministrs saziņā ar finansu un iekšlietu ministru.

Brāļu kapus Rīgā, kuru pirmsākumi meklējami 1915. gada oktobrī, kad tur apglabāja pirmos kritušos latviešu strēlniekus, 1920. gadā pārņēma savā ziņā Brāļu kapu komiteja, kas rūpējās arī par šīs tautas svētnīcas izbūvi.

1922. gada 2. maijā Ministru kabinets apstiprināja Brāļu kapu komitejas statūtus. To pirmajos punktos bija sacīts:

"1. Komitejas mērķis ir izkopt un turēt kārtībā pasaules un Latvijas atsvabināšanas karā kritušo un mirušo Latvijas karavīru brāļu kapus.

2. Komitejas darbības rajons ir visa Latvija, un sekmīgai darbu veikšanai viņai ir tiesība dibināt nodaļas."

Komitejas līdzekļus veido: ikgadējās biedru maksas, ziedojumi, ienākumi no dažādiem izrīkojumiem un loterijām, komitejas iestādēm, uzņēmumiem un nekustamiem īpašumiem, aizņēmumiem un valsts pabalstiem.

Par biedru komitejā var iestāties ikviens Latvijas pilsonis neatkarīgi no tautības un ticības, kas sasniedzis pilnus 18 gadus. Biedrs maksā noteiktu iestāšanās naudu un bez tam ik gadus noteiktu biedru maksu. Apsardzības ministram miera laikā un armijas virspavēlniekam kara laikā ir tiesības prasīt viena vai otra biedra izslēgšanu.

Komiteju pārvalda, bija teikts statūtos, pilna sapulce, valde un revīzijas komisija. Apsardzības ministram ir tiesības atcelt tos komitejas pārvaldes orgānu lēmumus un rīkojumus, kuri nesaskan ar valdības norādījumiem.

Brāļu kapu izbūve un izveidošana ilga 16 gadus, izmaksājot pusotru miljonu latu. Kapus iesvētīja 1935. gada 11. novembrī.

Ar nule aplūkoto dokumentu sasaucās Ministru kabineta apstiprinātie noteikumi par Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi, kurus Ministru prezidenta vietā zemkopības ministrs V.Zāmuēls un apsardzības ministrs parakstīja 1923. gada 2. maijā. Tajos bija sacīts, ka piemiņas zīmi piešķir karavīriem Latvijas pilsoņiem, kuri atbrīvošanas cīņu laikmetā no 1918. gada 18. novembra līdz 1920. gada 11. augustam kalpojuši nacionālajā armijā.

Izcilo valsts un sabiedrisko darbinieku Gustavu Zemgalu 1927. gadā ievēlēja par Valsts prezidentu. Sabijis šajā Latvijas visaugstākajā amatā trīs gadus, viņš strādāja par finansu ministru (1931– 1932). Zemgalu ievēlēja 1. un 4. Saeimā.

Jāņa Ducena

(1888 – 1925) laiks

(27.01.1923. – 26.01.1924.)

Pirmais kara ministrs

Dzimis Jaunpiebalgas pagastā. Beidzis Rīgas Aleksandra ģimnāziju. Gadu nostrādājis par skolotāju dzimtā pagasta draudzes skolā, zināšanu alku mudināts, dodas uz Krievijas otro galvaspilsētu, kur 1915.gadā ar pirmās šķiras diplomu absolvē Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. 1917.gadā atgriežas dzimtenē un pēc neatkarīgās Latvijas pasludināšanas iestājas nacionālajā armijā, kur strādā galvenokārt kara tiesu iestādēs par kara prokuroru, kara visprokurora palīgu, kara virsprokuroru un kara tiesu pārvaldes priekšnieku. Lasījis lekcijas karaskolā likumzinātnēs. Kā Latviešu zemnieku savienības biedrs ievēlēts 1.Saeimā. Pēc demobilizēšanās 1922.gada pavasarī strādājis par tiesnesi Rīgas apgabaltiesā.

Tā kā 1923.gada 20.jūlijā Apsardzības ministrija tika pārdēvēta par Kara ministriju, Ducens kļuva par pirmo kara ministru. Viņa vārds ir cieši saistīts ar divu konceptuālu normatīvu aktu izstrādāšanu un pieņemšanu valsts aizsardzības laukā. Pirmais bija Saeimas apstiprinātais karaklausības likums, kuru Valsts prezidents J.Čakste izsludināja 1923.gada 20.jūlijā. Tā sākumpanti skanēja:

"1. Visiem vīriešu kārtas Latvijas pilsoņiem no pilna 17. līdz 50. dzīvības gadam, bet virsniekiem un kara ierēdņiem līdz 55. dzīvības gadam jāņem dalība valsts aizsardzībā.

Piezīme. Kara laikā vajadzības gadījumā iesauc kara dienestā ar Valsts prezidenta pavēli arī jaunākus un vecākus.

2. Kara klausības pienākumus katrs pilsonis izpilda personīgi.

Piezīme. Visas personas, bez dzimuma izšķirības, kas stāv valsts vai komunālu iestāžu dienestā, ja šīs iestādes ar mobilizācijas pasludināšanu vai kara laikā pāriet armijas vai flotes rīcībā, ir padotas dienesta ziņā kara laika sevišķiem noteikumiem, kurus izstrādā kara ministrs un izdod virspavēlnieks.

3. Visi Latvijas vīriešu kārtas pilsoņi, kuri atrodas valsts, sabiedriskās vai privātās mācību iestādēs, ir padoti militārai audzināšanai un apmācībai. Šīs militārās audzināšanas un apmācības noteikumus izstrādā kara ministrs saziņā ar izglītības ministru un apstiprina Ministru kabinets. Kontrole pār militārās audzināšanas un apmācības izvešanu dzīvē piekrīt kara ministram.

Piezīme. Valsts pabalsta sabiedriskās organizācijas un biedrības, kuru mērķis ir tautas fiziskā audzināšana un militāra apmācība; sevišķi pabalstāmas tās organizācijas, kuras apmāca savus biedrus šaušanā. Kara ministrs pabalsta minētās organizācijas ar vajadzīgo apgādi pēc sava ieskata. Kontrole pār šādas militāras apmācības nostādīšanu un izvešanu piekrīt kara ministram."

Likums noteica, ka valsts bruņotie spēki sastāv no aktīvā karaspēka, no karavīriem, kas atvaļināti līdz turpmākam rīkojumam, no rezerves un no zemesargiem. Aktīvā dienestā katru gadu iesaucami pilsoņi, kuri sasnieguši 20 gadu vecumu, bet karaklausību var izpildīt arī brīvprātīgi. No iesaukšanas atsvabināmi garīdznieki, kuriem ir draudze.

Kara klausība un tās ilgums sadalās: obligatoriskā aktīvā dienestā — 18 mēneši; līdz turpmākam rīkojumam atvaļināto karavīru kategorijā — 3 gadi; rezervē — līdz pilnam 40.dzīvības gadam, un zemesargos — līdz pilnam 50.dzīvības gadam. Šis dienesta ilgums noteikts miera laikam. Kara laikā karavīri paliek dienestā tik ilgi, cik to prasa kara apstākļi.

Likumā bija sacīts, ka aktīvā dienestā kareivjiem un instruktoriem par visu dienesta laiku piešķirams 14 dienu ilgs atvaļinājums vienā vai vairākos paņēmienos pēc priekšniecības ieskata. Atvaļinājumu var liegt tikai tajā gadījumā, ja kareivis vai instruktors ir nolaidīgi pildījis savus dienesta pienākumus.

Likums nosacīja, ka aktīvā kara dienestā esošas personas nevar sastāvēt politiskās partijās. Viņas bauda pasīvas un aktīvas vēlēšanu tiesības un var piedalīties tautas nobalsošanās, bet nevar piedalīties vēlēšanu aģitācijā ne karaspēka daļās, ne ārpus tām.

1923.gada 2.oktobrī Ministru prezidenta vietā satiksmes ministrs J.Pauļuks un kara ministrs parakstīja kara disciplīnas reglamentu, kuru Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā bija apstiprinājis Ministru kabinets. Reglaments sākās ar vārdiem: "Kara disciplīna prasa stingru kara likumu un noteikumu ievērošanu un dienesta pienākumu izpildīšanu pēc labākās apziņas. Katram karavīram jāizpilda priekšniecības pavēles pareizi un bez atrunām. Savukārt priekšniekam pienākas uzturēt kārtību savā karaspēka daļā, neatlaidīgi, bet taisnīgi sodīt karavīrus par disciplīnas pārkāpumiem." Taču, uzliekot sodus, "nav pielaižama bardzība, kuru neattaisno dienesta prasības". No otras puses, ja padotais pretojas vai neizpilda priekšnieka pavēles, un tas draud izsaukt briesmas, kuru novēršanai nepieciešama tūlītēja nepaklausības vai pretošanās apspiešana, priekšniekam pienākas lietot spēku vai ieročus, ja tas nav panākams citiem līdzekļiem. Šajos gadījumos katram karavīram jāatbalsta priekšnieka rīcība.

Ja visparējos likumos par noziedzīgo nodarījumu paredzēto sodu var atvietot ar disciplinārsodu, bija teikts likumā, tad vainīgais sodāms disciplinārā kārtā. Šo sodu gamma bija plaša, īpaši attiecībā uz zemākajām pakāpēm. Kareivjiem un dižkareivjiem varēja uzlikt septiņu veidu sodus — rājienu, norīkojumu uz darbiem ārpus kārtas līdz 6 reizēm, aizliegumu atstāt dzīvojamās telpas līdz 15 dienām, arestu vai stingru arestu līdz 15 dienām, stingru arestu līdz 10 dienām, atvelkot pamatalgu un atņemot dižkareivja pakāpi.

Instruktoriem varēja uzlikt sešus sodus, sākot ar rājienu, stingru rājienu un rājienu pavēlē un beidzot ar pakāpes atņemšanu. Virsniekiem bija paredzēti pieci sodu varianti — no rājiena, stingra rājiena un rājiena priekšrakstā vai pavēlē līdz stingram arestam līdz 10 dienām, atvelkot pamatalgu. Taču gadījumos, kad disciplinārie sodi nesasniedz savu mērķi, virsniekus, sanitārsvirsniekus un kara ierēdņus var a t l a i s t (retinājums tekstā. — R.T.) no dienesta disciplinārā kārtā ar Valsts prezidenta rīkojumu uz kara ministra priekšlikumu.

Un vēl par vienu dokumentu. Ministru prezidents Z.Meierovics un J.Ducens 1923.gada 22.novembrī akceptēja Brīvības pieminekļa projekta sacensības noteikumus. To pirmajos punktos bija teikts:

"Sacensība ir atklāta. Tanī var piedalītiees Latvijas pilsoņi, kā arī latvieši ārzemnieki. Atsevišķi mākslinieki uzaicināti netiek.

Brīvības piemineklim cēlās, skaidrās un saprotamās formās jāizteic Latvijas atbrīvošanas ideja. Pielaižams ietērpt šo ideju kā skulptūras, tā arī arhitektūras veidos.

Pieminekli cels Rīgā uz Brīvības bulvāra starp Raiņa bulvāri un kanāla tiltu. Piemineklis saskaņojams ar šās vietas raksturu, pie kam pieminekļa tiešā apkārtne tam mākslinieeciski piemērojama."

Noteikumi paredzēja, ka projekti izstrādājami tā, lai pieminekļa celšanas izdevumi nepārsniegtu 300 tūkstošus latu, ieskaitot honorāru. Projekti iesniedzami anonīmi. Trim labākiem no tiem noteikta pirmā godalga 2000 latu, otrā — 1500 un trešā — 1000 latu. Sacensības žūrijas komisijas sastāvs bija visnotaļ autoritatīvs: Ministru prezidents (priekšsēdētājs), izglītības ministrs, pārstāvji no Mākslas akadēmijas — J.R.Tilbergs un prof. K.Rončevskis, no Universitātes — prof. E.Felsbergs un Dr. P.Kundziņš, no neatkarīgo mākslinieku vienības — E.Brastiņš un no Rīgas mākslinieku grupas — R.Suta. Šie noteikumi ievadīja priekšdarbus Brīvības pieminekļa celšanai.

Ducens 1923.gada 17.novembrī publicēja laikrakstā "Valdības Vēstnesis" apskatu "Mūsu armija pirmajos piecos gados". Izklāstījis nacionālā karaspēka veidošanās vēsturi 1919.gadā (Dienvidu un Ziemeļu grupu nodibināšana, armijas virspavēlniecības izveidošana, divīziju un pulku formēšana, cīņa pret Bermontu utt.), publikācijas autors norādīja, ka armija atradās kara stāvoklī līdz 1921. gada 1.aprīlim, kad izbeidzās virspavēlnieka pilnvaras un tika likvidēts viņa amats un štābs.

Ducens atzīmēja, ka kara laikā trūka ne vien ieroču, bet arī militāru likumu, noteikumu, reglamentu un kara karšu. Vajadzēja uz ātru roku latviskot komandas u.c. militārus terminus.

Iestājoties mieram, likvidēja nevajadzīgās daļas un pārvaldes. Sašaurināja komandantūru skaitu, to vietā dibinot kara apriņķu pārvaldes. Izveidoja 4 pulku sastāvā robežsargu brigādi, kuru nodeva Iekšlietu ministrijas ziņā.

Ministrs informēja lasītājus par karaskolas nodibināšanu 1919. gadā, pirmo izlaidumu pēc gada un skolas turpmāko darbību, apvienojot visu ieroču šķiru kadetu apmācību un pārejot uz trīsgadīgu mācību laiku. Jau kopš 1920.gada pastāvēja karalaika virsnieku un artilērijas virsnieku kursi. Tika nodibināti kursi bataljonu un pulku komandieru sagatavošanai. 1922.gadā izveidota viengadīga instruktoru skola.

Ducens atzīmēja, ka līdz pašām brīvības kara beigām nebija latviešu valodā nekādas speciālas militāras literatūras. Tāpēc apsardzības resors stājies pie vajadzīgo grāmatu izdošanas. Tiek strādāts arī pie kara topogrāfisko karšu sagatavošanas un izdošanas.

Apskats beidzās ar vārdiem:

"Armija veic klusu, it kā neredzamu, tomēr lielu un svarīgu gatavošanās darbu, lai nebaltā dienā naidnieks nepārsteigtu mūs vājus un nesagatavotus.

Mūsu armija nav liela, bet viņā valda nacionāls gars un nelokāma griba mācīties kara mākslā un — uzvarēt."

Jānis Ducens šķīrās no dzīves 1925.gada 7.oktobrī ar sirdstrieku pavisam jauns — 37 gadu vecumā. Viņa mirstīgās atliekas atdusas Meža kapos Rīgā.

Friča Birkenšteina

(1888 – 1941) laiks

(27.01.1924. – 23.07.1924.)

Otrais kara ministrs

Saules gaismu ieraudzījis Kandavas pagasta "Kažociņos" lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Ivanovovozņesenskas reālskolu un Kijevas komercinstitūtu (1913). Strādājis par skolotāju dzimtajā pusē un Narvā. 1915.gadā mobilizēts armijā un tajā pašā gadā beidzis praporščiku skolu Kijevā. Dienējis 173. rezerves bataljonā Daugavpilī. No 1915.gada novembra 7.Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlākajā pulkā) podporučiks (1916.g. augusts), poručiks (tā paša gada oktobris), štābkapteinis (1917.gada marts). No 1917.gada maija rotas komandieris, no oktobra — bataljona komandieris, Latviešu strēlnieku pulku apvienotās deputātu padomes izpildkomitejas (Iskolastrela) loceklis. 1917.gada beigās kā skolotājs demobilizēts. Strādājis Narvā. 1918.gada decembrī atgriezies dzimtenē.

No 1919.gada marta kapteiņa pakāpē Latvijas bruņotajos spēkos. Juridiskās nodaļas priekšnieks Apsardzības ministrijas (AM) ģenerālštāba daļā Liepājā. Kā virsnieku rotas komandiera palīgs piedalījies kaujās ar bermontiešiem. 1920.gadā kara prokurora biedra v.i. un kara tiesas tiesnesis. Pulkvežleitnants (1920), pulkvedis (1925). No 1920.gada augusta Kara tiesas priekšsēdētājs.

Birkenšteins kļuva par kara ministru Latvijas astotajā valdībā, kuru sastādīja Voldemārs Zāmuēls, kas piederēja progresīvajiem pilsoņiem, lai gan pats nebija Saeimas deputāts. Pret šo kabinetu Zemnieku savienība un labā spārna partijas nostājās opozīcijā. Zāmuēla valdība varēja nodibināties vienīgi ar sociāldemokrātu atbalstu. Paši valdībā neieejot, viņi taktisku iemeslu dēļ šo Ministru kabinetu atbalstīja.

Ar Birkenšteina vārdu bija cieši saistīta Latvijas kara flotes veidošana. Jau iepriekšējā ministra Jāņa Ducena laikā Kara ministrija (KM) 1923.gada 14.jūlijā iesniedza Ministru kabinetam likumprojektu par kara flotes lielo būvprogrammu, ko īstenotu septiņos gados. Šī programma paredzēja iegādāties 4 zemūdenes, 4 torpēdkuģu iznīcinātājus, vienu sargkuģi, 2 mīnu tralerus aizžogotājus, 12 hidroplānus un 1500 mīnas. Programmas iesniedzēji argumentēja, ka kara gadījumā ar Latvijas varbūtēju pretinieku padomju Krieviju šāda flote "padarītu mūs pilnīgi neatkarīgus no lielo valstu flotes pabalsta, kas arī ne katrreiz tādu vai citādu iemeslu dēļ varētu pienākt īstā laikā".

1923.gada rudenī tomēr kļuva skaidrs, ka līdzekļu trūkuma dēļ ilgtermiņa programmu nevarēs realizēt, kālab izstrādāja arī īstermiņa programmu četriem gadiem, paredzot nopirkt pagaidām 2 zemūdenes, 2 mīnu tralerus aizžogotājus, 6 jūras lidmašīnas un 500 mīnas īpaši Rīgas aizsardzībai.

Šo programmu vajadzēja apstiprināt Saeimai. 1924.gada 11.martā parlamentā notika izšķirīgas debates par jūras krastu aizsardzības izveidošanu. Birkenšteins atzīmēja Latvijas lielo kaimiņu straujo bruņošanos uz jūras. Ar artilēriju vien piekrasti nevarēja nosargāt. Artilērija spēja darboties tikai zināmās vietās, tā nespēja veikt aizsardzības uzdevumus dziļumā un bija nekustīga. Viņa aplēsē krastu aizsardzības sistēma izmaksātu desmit reizes dārgāk nekā neliela kara flote, kuras plānošanai un sagatavošanai tomēr būtu nepieciešami vairāki gadi.

Sociāldemokrātu deputāti debatēs norādīja, ka projektētie Latvijas kara flotes spēki tomēr nebija paredzēti atklātās Baltijas jūras piekrastes aizsardzībai, bet tikai darbībai Irbes jūras šaurumā un Rīgas jūras līcī, un arī tur tie būtu nepietiekami. Sociāldemokrāti prasīja krastu aizsardzības plānošanu ar sauszemes ieročiem. Birkenšteins tomēr pasvītroja, ka tādā gadījumā Rīgas aizstāvēšanai vien būs nepieciešamas 4–5 divīzijas un dārgas artilērijas vienības.

Debašu beigās Saeima pieņēma likumu par jūras krastu aizsardzības līdzekļu iegādi, kuru Valsts prezidents izsludināja 1924.gada 19.aprīlī. Lūk, šā dokumenta teksts.

"1. Jūras krastu aizsardzības līdzekļu iegāde izvedama 4 gados saskaņā ar Kara ministrijas izstrādāto līdzekļu sarakstu.

2. Jūras krastu aizsardzības līdzekļu iegādes izdevumi kopsummā nedrīkst pārsniegt Ls 9 989 200.

3. Otrā pantā parādītā summa sadalāma uz četriem budžeta gadiem un ievedama Kara ministrijas budžetā sekošā kārtībā: pirmā (1924./25.g.) Ls 2 894 760; otrā — Ls 2 903 980; trešā — Ls 3 676 040 un ceturtā — Ls 514 420.

4. Aizsardzības līdzekļu un attiecīgā personāla uzturēšanai vajadzīgās summas, saskaņā ar štatiem un mācības plāniem, paredzamas ikgadus kārtējā Kara ministrijas budžetā."

Pēc šā likuma pieņemšanas nolēma būvēt Francijā divas zemūdenes un divus mīnu kuģus un pašiem izgatavot 500 mīnas, programmu pabeidzot 1928.gadā.

Birkenšteina laikā tika pieņemti divi normatīvie akti, kuriem, nosacīti runājot, bija valsts noslēpumu glabāšanas uzdevumi. Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā 1924.gada 17.jūlijā izdeva noteikumus par karaspēka apsargājamo rajonu nepieejamību, kurus parakstīja Zāmuēls un kara ministrs. Šajā dokumentā bija nosacīts, ka kara ministram ir tiesības noteikt, izsludinot par to "Valdības Vēstnesī", kādos rajonos bez atļaujas aizliegts ieiet nepiederīgām personām, izdarīt fotouzņēmumus vai zemes nivelēšanas darbus, uzņemt vai sastādīt plānus, zīmējumus vai kādu citu notēlojumu jeb aprakstu. Kas bez pienācīgas atļaujas iekļuvis karaspēka apsargājamos rajonos, kaut gan nav izdarījis pārkāpumus, sodāms ar arestu līdz 3 mēnešiem vai naudas sodu līdz 300 latiem. Sodu uzliek iekšlietu ministrs uz kara ministra priekšlikuma.

1924.gada 12.februārī Zāmuēls un Birkenšteins izdeva rīkojumu par ziņu publicēšanu presē attiecībā uz karatiesu iestādēs iztiesājamām un iztiesātām lietām. Šajā aktā bija noteikts, ka ziņas par šīm lietā ar attiecīgo tiesu priekšsēdētāju ikreizēju piekrišanu atļauts publicēt vienīgi "Valdības Vēstnesī" un "Latvijas Kareivī", turklāt bez kādas šo tiesu spriedumu iztirzāšanas vai apspriešanas. Visiem pārējiem periodiskiem izdevumiem šādas ziņas atļauts tikai pārdrukāt no minētajiem laikrakstiem bez kādiem papildinājumiem, saīsinājumiem vai citādiem grozījumiem, turklāt šiem izdevumiem aizliegta katra karatiesu darbības un spriedumu apspriešana.

20.gadu vidū Latvijas armijā turpināja attīstīties militārā izglītība. Darbojās trīsgadīga karaskola, vecāko virsnieku kursi bataljonu un pulku komandieru amatu kandidātiem, virsnieku kursi un dažādi instruktoru kursi. 1924.gada 25.martā Ministru prezidents un kara ministrs apstiprināja noteikumus par kara zinību pasniedzēju atalgojumu. Lektori dalījās trijās grupās. Pirmajā grupā ietilpa virsnieki ar akadēmisku izglītību, augstskolas profesori, personas ar augstskolas izglītību un izcilu praksi pēc galvenā štāba priekšnieka atzinuma; 2.grupā — personas ar augstskolas izglītību un virsnieki, kuri ne mazāk kā 3 gadus pēc kārtas lasījuši lekcijas vienā un tajā pašā priekšmetā; 3.grupa — visi pārējie pasniedzēji. Pirmās grupas lektori saņēma no 5,5 – 13 latiem par vienu lekcijas stundu, 2. grupas — no 4 – 11 latiem, un 3. grupas lektori — no 3,5 līdz 9 latiem. Par praktisko nodarbību vadīšanu atlīdzība bija divas reizes mazāka. Štata lektori maksu nesaņēma, izņemot gadījumus, kad viņi bija nodarbināti iztrūkstošo pasniedzēju vietā.

Izstājies no valdības, Birkenšteins strādāja par KM Kara tiesu pārvaldes priekšnieku un kara virspadomnieka palīgu. Kopš 1928. gada bija Kara virstiesas (vēlākās Armijas) priekšsēdētājs. Birkenšteins šķīrās no dzīves 1941.gada 1.novembrī izsūtījumā Soļikamskas soda nometnēs.

Jūlija Arāja

(1884 – 1967) laiks

(24.07.1924. – 18.12.1924.)

Ministra vietas

izpildītāja statusā

Dzīves aprakstu sk. "LV" 12.12.97.

Kad kara ministrs Fricis Birkenšteins, nenogaidījis Voldemāra Zāmuēla valdības darbības beigas, izstājās no tās, par šā resora vadītāja v.i. uz pusgadu kļuva tieslietu ministrs Jūlijs Arājs. Saprotams, ka viņam pirmā vietā bija, tā sakot, pamatdarbs.

Pats nozīmīgākais Arāja laikā pieņemtais normatīvais akts militārajā sfērā bija Saeimas akceptētais likums par virsnieku un kara ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā, kuru Valsts prezidents J.Čakste izsludināja 1924.gada 17.novembrī.

Tā kā šī problēma ir aktuāla Latvijā arī tagad, īpaši runājot par Nacionālo bruņoto spēku kareivjiem, šķiet, ka būs interesanti izlasīt šo seno dokumentu pilnīgā veidā.

"1. Visiem aktīvā kara dienestā esošiem, līdz turpmākam rīkojumam atvaļinātiem un rezervē vai zemessargos ieskaitītiem virsniekiem un kara ierēdņiem jāprot valsts valoda.

2. Valsts valodas nepratējiem jāiztur pārbaudījums valsts valodā divu gadu laikā, skaitot no šī likuma spēkā nākšanas dienas. Programmu kara dienestā nepieciešamām valsts valodas zināšanām un pārbaudīšanas kārtību nosaka kara ministrs. Valodas nepratējus pārbaudīšanai nozīmē daļu komandieri, ar ne mazākām kā pulka komandiera tiesībām, un kara apriņķu priekšnieki.

1. piezīme. Kara ministrija organizē virsniekiem un kara ierēdņiem pie divīzijas štāba vai atsevišķās daļās latviešu valodas kursus, ja to dalībnieku skaits nav mazāks par 15.

2. piezīme. No pārbaudījuma atsvabināti tie virsnieki un kara ierēd-ņi, kuri izturējuši pārbaudījumu valsts valodas prašanā citā resorā.

3. Tie virsnieki un kara ierēdņi, kuri šinī likumā noteiktā laikā neiztur pārbaudījumu, ar Valsts prezidenta pavēli pārskaitāmi Latvijas armijas kareivju kategorijā (drakonisks noteikums, bet laikam jau tā vajadzēja. — R.T.), attiecinot uz viņiem likumos paredzētos noteikumus par kareivjiem.

4. Iepriekšējā pantā minētās personas ieskaitāmas par jaunu Latvijas armijas virsnieku vai ierēdņu kategorijā ar agrāko dienesta pakāpi tikai pēc pārbaudījuma izturēšanas valsts valodā."

1924.gada 7.novembrī J.Čakste izsludināja Saeimas pieņemto likumu par papildinājumiem un pārgrozījumiem kara klausības likumā. Jaunajā dokumentā bija precizēts 1923.gada likuma pants par iesaukšanas atlikšanu izglītības turpināšanai. To varēja atļaut vidusskolu un arodskolu audzēkņiem līdz pilnam 22. dzīvības gadam; augstskolu studentiem: medicīnas fakultātes — līdz pilnam 29. dzīvības gadam, bet pārējo fakultāšu — līdz pilnam 28. dzīvības gadam; jūrskolu audzēkņiem — līdz pilnam 26.dzīvības gadam; augstskolu un valdības komandētiem zinību papildināšanai ārzemēs — līdz pilnam 29. dzīvības gadam; visu konfesiju garīgo semināru audzēkņiem un skolotāju institūta audzēkņiem — līdz pilnam 25. dzīvības gadam. Kā redzam, salīdzinot ar pirmo dokumentu, šim likumam humanitātes netrūka.

Beidzis darbu abās ministrijās, Arājs turpināja strādāt par ierindas tiesībnieku.

Rūdolfa Bangerska

(1878 – 1958) laiks

(19.12.1924. – 23.12.1925.;

19.12.1926. – 23.01.1928.)

Pirmais ģenerālis

kara ministra postenī

Pasaulē nācis Taurupes pagasta Līčakrogā rentnieka ģimenē. Mācījies Zaubes pagastskolā un Jaunjelgavas pilsētas skolā. 1895. gadā iestājies armijā, apakšvirsnieku mācību bataljonā Rīgā. 1901. gadā beidzis Pēterburgas kājnieku junkurskolu. Strauji virzās augšup pa militārista karjeras kāpnēm: podporučiks (1901), poručiks (1905), štābkapteinis (1910), kapteinis (1914), apakšpulkvedis (1916.X), pulkvedis (1916. XII). Piedalījies Krievijas–Japānas karā. 1912. gadā iestājies Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atgriežas savā 36. kājnieku pulkā rotas komandiera amatā. Vēlāk štāba virsnieks 4. un 31. armijā. 1915. gada augustā icelts par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) komandieri. Ziemassvētku kauju laikā apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks. Pēc tam 17. Sibīrijas strēlnieku pulka komandieris. 1918. gada martā atvaļinājies no armijas, dodas uz Jekaterinburgu, kur iestājas Sibīrijas pretlielinieciskajā armijā. 2. (vēlāk 7.) Urālu kalnu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks, 2. strēlnieku divīzijas komandieris. Balto armijā paaugstināts par ģenerālmajoru (1919) un ģenerālleitnantu (1920). 2. Ufas strēlnieku korpusa komandieris, vēlāk Ufas armijas grupas komandieris. 1920. gada decembrī atvaļinājies un dzīvojis Harbinā Ķīnā. 1921. gadā atgriezies Latvijā. Pulkveža dienesta pakāpē 1924. gada februārī iestājas Latvijas armijā, kur komandē Kurzemes divīziju. 1925. gadā kļūst par ģenerāli, bet neilgi pirms tam par kara ministru.

Ievērojamais trimdas latviešu vēsturnieks prof. Edgars Andersons (1920–1989) tā raksturojis Latvijas aizsardzības resora vadītāju: "Pa divi lāgi, kopā nedaudz vairāk kā 2 gadus kara ministra postenī 1920. gadu vidū un beigās bija arī ģen. Rūdolfs Bangerskis, kas arī nebija militārs ģēnijs, bet iespēju robežās ļoti rūpējās par valsts aizsardzības uzlabošanu, radot labākus karavīru dzīves apstākļus un uzlabojot apbruņojumu. Likteņa ironijas dēļ ģen. Bangerskis, kas Otrā pasaules kara laikā bija Latviešu leģiona inspektors un bija spiests (spiests? — R.T.) sadarboties ar vāciešiem, Latvijas bruņotajos spēkos bija ieguvis "pakreisas" personas slavu sakarā ar viņa sadarbību ar sociāldemokrātiem Latvijas kreisās koalīcijas valdībās." ("Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture". — Toronto, 1983. — 61.lpp.).

Kad Bangerskis otro reizi kļuva par kara ministru, Lielbritānijas sūtnis Latvijā Dž.T.Voks savos ziņojumos raksturoja Latvijas armijas štāba virsniekus kā prātīgus un stabilus cilvēkus un kvalitatīvi pārākus par igauņu un lietuviešu štāba virsniekiem. Ar nožēlu viņš atzīmēja, ka Latvijas armija esot pārāk disciplinēta, lai tās vadoņi to varētu izmantot akcijām pret valdību. Štāba priekšniekam ģen. Airem tādēļ bijis jāatstāj amats, bet ģen. Bangerskis esot sevi "iespīlējis" jaunās valdības rokās (Andersons E. Cit. grām. — 738.lpp.).

Bangerskis kā kara ministrs un vienlaikus valdības loceklis rosmīgi piedalījās daudzu normatīvo aktu izstrādāšanā militārajā laukā, kurus izskatīja un pieņēma (vai arī noraidīja) Saeima un Ministru kabinets. Atzīmēsim svarīgākos no tiem.

1925. gada 11. aprīlī Valsts prezidents J.Čakste izsludināja Saeimas pieņemto likumu par virsdienesta karavīriem. Šī dokumen-ta sākumpantos bija teikts:

"1. Instruktorus, vecākos ārrindas amatos un kareivjus var atstāt pēc obligatoriskā dienesta laika nokalpošanas uz brīvām vietām virsdienestā, ja viņi paši to vēlas un attiecīgā priekšniecība atrod viņus par derīgiem virsdienestam.

Virsdienestā var pieņemt arī tos minēto kategoriju karavīrus, kuri atradušies ārpus aktīvā kara dienesta ne ilgāk par 3 gadiem no vietas.

Piezīme. Orķestra komplektēšanai virsdienestā var atstāt un pieņemt arī muzikantus dižkareivjus un kareivjus ar obligatoriskā dienesta algu, tiesībām un pienākumiem.

2. Tiesība atstāt un pieņemt virsdienestā piekrīt pulka komandierim un tiesībās līdzīgam priekšniekam.

3. Virsdienestā atstāj vai pieņem uz vienu gadu; kas pēc gada vēlas atvaļināties, iesniedz par to rakstisku ziņojumu savai priekšniecībai vismaz vienu mēnesi pirms minētā termiņa notecēšanas."

Likums noteica, ka virsdienesta karavīri saņem uzturu, apģērbu, apavus, apbruņojumu un kaujas tērpu uz tādiem pašiem noteikumiem kā obligatoriskā dienesta karavīri, bet algu un ģimenes piemaksu — pēc Kara ministrijas (KM) sadalījuma kategorijās. Pēc pirmo trīs, astoņu un 13 gadu nepārtrauktas nokalpošanas virsdienestā instruktora alga paaugstināma par 10% no pēdējās pamatalgas naudā. Pēc piecu, desmit un 15 gadu nepārtrauktas izdienas instruktori saņem vienreizēju pabalstu 3 mēnešu pamatalgas apmērā pēc pēdējā amata.

Likumā bija nosacīts, ka virsdienesta instruktoram jādzīvo savā rotā, eskadronā vai baterijā, kur viņam ierādāmas pēc iespējas atsevišķas dienesta telpas. Bez tam instruktors saņem īpašu dzīvokļa naudu pēc kara ministra noteiktām normām, bet ne mazāk par 5% no pamatalgas. Virsdienesta instuktoram, kuram ir ģimene vai kuram jāuztur trūcīgi un darba nespējīgi vecāki, ierādāms par brīvu arī dienesta dzīvoklis. Ja tas nav iespējams, tad izmantojama dzīvokļa nauda pēc kara ministra noteiktām normām, bet ne mazāka par 15% no pamatalgas.

Likums piešķīra tiesības virsdienesta instruktoriem pēc trīs gadus nokalpošanas ierindā kārtot pārbaudījumu uz virsnieka vietas izpildītāja amatu.

Virsdienesta karavīri bija atvaļināmi no dienesta šādos gadījumos: uz paša vēlēšanos, ja viņi nokalpojuši laiku, uz kuru tie pieņemti; slimības dēļ; disciplinārā kārtā pirms virsdienesta termiņa izbeigšanās uz tiešās priekšniecības ierosinājumu — par sliktu uzvešanos, nolaidīgu un nekārtīgu dienestu un ja viņi izrādījušies par nederīgiem ieņemamajam amatam; karaspēka daļas vai iestādes izbeigšanas, pārveidošanas vai štata samazināšanas gadījumā, ja virsdienesta karavīrs nevēlas pāriet uz citu piedāvātu vietu; virsdienesta instruktori pēc 45, bet pārējie virsdienesta karavīri pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas.

Rīgā kopš 1919. gada 3. oktobra sekmīgi darbojās Latvijas karaskola, taču nevienā normatīvā aktā nebija fiksēts tās statuss. Tāpēc Bangerska laikā Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma pirmos noteikumus par karaskolu, kurus 1925. gada 27. oktobrī parakstīja Ministru prezidents H.Celmiņš un kara ministrs.

Skolas uzdevums, bija sacīts noteikumos, ir sagatavot virsniekus attiecīgām ieroču šķirām. Tās audzēkņi saucas par kadetiem un skaitās aktīvā kara dienestā. Skola sastāv no speciālu ieroču šķiru nodaļām pēc vajadzības. Nodaļu skaitu uz Ministru kabineta lēmuma pamata var papildināt. Apmācības laiks ir 3 gadi. Katrā nodaļā uzņemamo skaitu nosaka kara ministrs.

Noteikumi paredzēja, ka skolā uzņem karavīrus un privātpersonas ar vidusskolas un augstāko izglītību triju gadu laikā no gatavības apliecības vai augstskolas diploma saņemšanas dienas. Skolā var iestāties personas, kuras uzņemšanas gada 1. septembrī sasniegušas 17 gadus un nav vecākas par 27 gadiem. LU beigušos uzņem skolā bez pārbaudījumiem, bet pārējos pārbauda vidusskolas kursa apmērā sevišķa komisija latviešu valodā, algebrā, trigonometrijā un fizikā. Reflektantu uzņemšanu skolā, saskaņā ar pārbaudījumu rezultātiem un ievērojot pedagoģiskās padomes atzinumu, izlemj karaskolas priekšnieks, kuram ir divīzijas komandiera tiesības. Viņš arī apstiprina skolas mācību gada plānus un kursu programmas.

Noteikumos bija fiksēts 21 visu nodaļu kadetiem obligāts priekšmets: taktika, kara vēsture, artilērija, kara ģeogrāfija, fortifikācija, topogrāfija, kara administrācija, likumu zinātne, latviešu valoda, viena svešvaloda (franču, angļu, vācu vai krievu) u.c.

Kadetu audzināšanas mērķus aplūkotais dokuments definēja šādi:

— attīstīt un nostiprināt nākamos virsniekos jēdzienu par karavīru augsto uzdevumu — sargāt valsti un tās likumīgo iekārtu;

— izveidot viņos noteiktu un taisnīgu raksturu;

— panākt visu karspēku veidu nākamo virsnieku militāro uzskatu un ideju vienādību;

— ieaudzināt kadetos noteiktu militāru disciplīnu un pienākumu sajūtu.

Varbūt šos mērķus sasniegt palīdzēja arī tas apstāklis, ka visiem kadetiem bija jādzīvo skolā.

Kad karaskola bija apmēram pusotru gadu nostrādājusi apskatīto noteikumu zīmē, pienāca laiks šīm regulām pārtapt par augstākās pakāpes normatīvo aktu — likumu. Jaunais Valsts prezidents G.Zemgals 1927.gada 11.aprīlī izsludināja Saeimas pieņemto likumu par karaskolu. Likums daudz neatšķīrās no iepriekšējiem noteikumiem. Pati svarīgākā atšķirība bija tā, ka karaskolai tika noteikts divu gadu apmācības laiks. Precīzāk bija formulēti panti par skolas pārvaldīšanu, sākot jau ar pirmo, kas skanēja: "Skola atrodas Kara ministrijas pārziņā. To vada skolas priekšnieks, kurš padots galvenā štāba priekšniekam." Kadetu audzināšanas mērķi bija papildināti ar vēl vienu visnotaļ konkrētu apakšpunktu: "Pirmo kursu beigušiem jābūt sagatavotiem par grupas komandieriem; skolu beigušiem jābūt sagatavotiem vada komandiera amatiem: apmācīt, vadīt, komandēt vadu un prast komandēt rotu."

20. gadu vidū sāka plašāk attīstīties Latvijas civilā un armijas kara aviācija. Bangerskis veicināja un vadīja šo procesu. 1925. gadā Kara ministrijā dzima jauna organizācija — Aviācijas veicināšanas biedrība. Ministru kabinets, Bangerski ieskaitot, atbalstīja līdzekļu vākšanu ar labprātīgiem ziedojumiem vai arī netiešiem nodokļiem dažu santīmu apmērā no alkoholiskiem dzērieniem un luksa priekšmetiem aviācijas izveidošanas interesēs. Darbojās arī Latvijas Republikas lidotāju klubs un Latvijas sporta lidotāju biedrība.

KM materiāli atbalstīja lidotāju rezervju sagatavošanu un lidmašīnu būvi Latvijā. 1927. gadā Bangerskis piekrita šīm vajadzībām atvēlēt 1,5 milj. latu. Tā paša gada 5. jūlijā viņš un Ministru prezidents M.Skujenieks parakstīja noteikumus par papildu atlīdzību kara aviācijas lidojošam sastāvam, kā arī citām amatpersonām, kuras uz priekšniecības rīkojumu izpilda dienestu gaisā uz lidmašīnas. Šajā dokumentā bija nosacīts, ka kara aviācijas lidojošais sastāvs saņem papildu atalgojumu: novērotāji lidotāji, novērotāji, kara lidotāji un vecākie jūras lidotāji 80 latu mēnesī, un lidotāji un jūras lidotāji 60 latu mēnesī, ja viņi aizvadītajā mācību gadā sekmīgi izpildījuši armijas komandiera apstiprinātu lidojumu minimuma programmu. Atlīdzību izsniedz arī tad, ja programmu neizpilda bojātas veselības dēļ pēc avārijas. Labs dopings, kā teiktu 20. gs. beigās, 20. gadu gaisa kuģotājiem bija noteikumu 6. punkts:

"Par Latvijā jaunizgatavoto vai kapitāli remontēto, kā arī par ārzemēs iegūto, bet mūsu komisijas uz vietas nepieņemto lidmašīnu izmēģināšanas lidojumu lidotājiem izmaksā 100 latu vienreizēju atlīdzību."

Līdz 1928. gadam Latvijas armija bija pilnīgi atkarīga no ārzemju munīcijas piegādēm. Lai šādu stāvokli likvidētu, Bangerskis 1928. gada 23. janvārī parakstīja līgumu ar čehu firmu "Sellier & Bellot" par patronu fabrikas atvēršanu Rīgā. Vēlāk šī fabrika pārgāja rūpnīcas "Vairogs" pārziņā un strādāja trijās maiņās. Kājnieku un artilērijas munīciju izgatavoja arī Arsenālā.

1928. gada 12. janvārī Ministru prezidents M.Skujenieks un kara ministrs parakstīja Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtos noteikumus par Armijas ekonomisko veikalu, kas diezgan būtiski atšķīrās no 1921. gada likuma par šo objektu. Tāpēc nedaudz sīkāk par jauno normatīvo aktu. Atšķirībā no iepriekšējā likuma, kurā veikalam nebija paredzēti nodokļi, noteikumos bija teikts, ka veikals maksā nodokļus, kādi paredzēti likumā par tirdzniecības un rūpniecības nodokli un ienākumu nodokli. Noteikumos bija jauna sadaļa "Veikala līdzekļi". Tā nosacīja, ka līdzekļi sastādās no rīcības kapitāla un rezerves kapitāla. Rīcības kapitālā ieskaita kustamu un nekustamu mantu, kas pieder veikalam. Rezerves kapitāls sastādās no atvilkumiem no veikala tīrās peļņas, līdz tas sasniedz 1,5 milj. latu. To var izlietot vienīgi uz kara ministra rīkojuma pamata šādos gadījumos:

— varbūtējo tirdzniecisko un rūpniecisko zaudējumu segšanai;

— nekustamo īpašumu iegūšanai;

— aizņēmuma veidā rīcības kapitāla paplašināšanai, ja veikala saimnieciskam stāvoklim sevišķu apstākļu dēļ tas būtu nepieciešami.

Arī peļņas sadalījums bija atšķirīgs. Tīrā peļņa bija izlietojama:

— rezerves kapitālam — 10%;

— līdz 30% kara zinību, izglītības un kultūras veicināšanai armijā; karavīru labierīcību pabalstīšanai un pabalstu izsniegšanai karavīriem sevišķos nelaimes un slimības gadījumos un citiem labdarīgiem mērķiem pēc kara ministra rīkojuma katrā atsevišķā gadījumā;

— līdz 15% tantjemu izmaksai veikala darbiniekiem, nepārsniedzot 3 mēnešu algas apmērus, tantjemu apmērus nosaka kara ministrs;

— 10% valsts ienākumos;

— pārējā tīrās peļņas daļa — rīcības kapitāla palielināšanai, līdz tas sasniedzis Ls 3 000 000.

Pēc darba Kara ministrijā Bangerskis turpināja dienestu armijā. No 1928. līdz 1930. gadam viņš bija Latgales divīzijas komandiera v.i. Pēc tam Augstāko militāro kursu priekšnieks. No 1933. gada bija Zemgales divīzijas komandieris. 1936. gadā atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Strādājis par a/s "Ķieģelis" direktoru rīkotāju. Bijis Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras loceklis.

1941. gadā Bangerskis izvairījās no padomju okupācijas varas represijām, taču vācu okupācijas laikā kļuva par kolaboracionistu, strādājot par referentu pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijā (1942– 1943) un 1943. gada aprīlī kļūstot par latviešu leģiona ģenerālinspektoru. 1945. gada februārī Bangerski Potsdamā ievēlēja par nacistu organizētās tā dēvētās Latvijas nacionālās komitejas prezidentu.

No 1945. gada jūnija angļu apcietinājumā, internēts Fallingsbostelas koncentrācijas nometnē.

Atbrīvots 1946. gada decembrī. Dzīvoja Oldenburgā, Vācijā. 1965. gadā pārbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Eduarda Kalniņa

(1876 – 1964) laiks

(19.05.1926. – 18.12.1926.;

24.01.1928. – 30.11.1928.)

Otrais ģenerālis kara ministra amatā

Šūpulis kārts Plāteres pagasta "Plaužos" lauksaimnieka ģimenē. Pēc pagatsskolas beidzis pilsētas skolu Rīgā (1894) un Pirotehnisko artilērijas skolu (1898). 1901.gadā izturējis virsnieka pārbaudījumus artilērijas junkurskolā Pēterpilī, iegūstot podpraporščika dienesta pakāpi. Dienējis Novogeorgijevskas cietokšņa artilērijā. Ātri virzījies uz augšu pa dienesta karjeras kāpnēm: podporučiks (1902), poručiks (1906), štābkapteinis (1909), kapteinis (1916 V), apakšpulkvedis (1916 XII). Piedalījies Krievijas–Japānas karā Portarturas cietokšņa aizstāvēšanā. Kaujās smagi ievainots. Par varonību apbalvots ar Jura Krustu un zelta zobenu. Atradies japāņu gūstā. Pēc tam dienējis Sveaborgas cietokšņa artilērijā. 1908.gadā iestājies Ģenerālštāba akadēmijā Pēterpilī, taču slimības dēļ jau nākamajā gadā izstājies. Pirmā pasaules kara laikā Sveaborgas cietokšņa artilērijas darbnīcu priekšnieks. 1918.gadā atvaļinājies no armijas un dzīvojis Helsingforsā (Helsinkos).

Pēc atgriešanās dzimtenē 1919.gada 17.janvārī pulkvežleitnanta pakāpē iecelts par Ziemeļlatvijas karaspēka artilērijas priekšnieku. No 1919.gada 15.jūlija armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka v.i., no 18.oktobra — Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieks. Tajā pašā gadā paaugstināts par pulkvedi, 1925.gadā — par ģenerāli. 1920.gadā Latvijas delegācijas loceklis miera sarunās ar padomju Krieviju Maskavā. No 1920.gada augusta Apsardzības ministrijas (AM) padomes loceklis. No 1992. līdz 1934.gadam armijas artilērijas inspektors. Mācījies taktikas kursos Francijā (1924, 1930).

Latvijas vienpadsmitajā valdībā, kuru 1926.gada maijā sastādīja zemsavietis Arturs Alberings, viņš pats divas nedēļas pildīja arī kara ministra pienākumus. Pēc tam šis spēka ministrijas vadītāja amats tika uzticēts pieredzējušajam militāristam Kalniņam. Prof. Edgara Andersona vērtējumā "viņš bija stingrs un noteikts karavīrs un speciālists artilērijas jautājumos" ("Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture". — Toronto, 1983. — 242.lpp.). Laika biedri Kalniņu raksturojuši kā ļoti inteliģentu, bet rezervētu un atturīgu cilvēku, labu speciālistu savā nozarē.

Kalniņa devums Latvijas armijas artilērijas attīstībā ir pelnījis atzinību. Būdams šīs ieroču šķiras pārvaldes priekšnieks, viņš jau brīvības cīņu laikā daudz darīja artilērijas izvēršanā. 1919.gadā angļu kara flote nogādāja Latvijā 6 haubices un 12 — 18 mārciņu lielgabalus. Kalniņš raksta, ka lielgabali bijuši nedaudz lietoti, bet tie iegūti par 20% no to sākotnējās maksas. Haubices bijušas gluži jaunas un iegūtas par 10% no cenas.

Artilērijas inspektors, kas bija augstākais artilērijas priekšnieks, pārzināja artilērijas organizāciju, bruņojumu un artilēristu apmācību, ar savu štābu vadīja artilērijas virsnieku kursus, izstrādāja reglamentus, izdeva mācību grāmatas un žurnālus. Ar divīzijas komandiera tiesībām viņš tieši pārzināja atsevišķo artilērijas divizionu, bruņoto vilcienu pulku, krasta artilērijas, smagās artilērijas un zenītartilērijas pulku. 1938.gadā šajās vienībās bija 384 virsnieki un 3764 instruktori un kareivji. Praktisko šaušanas mācību laikā artilērijas inspektoram bija padoti arī kājnieku divīziju artilērijas pulki.

Kalniņa darbības laikā notika pirmais lielais artilērijas iepirkums Galipoles kaujas laukā Turcijas Eiropas daļā, kur angļi bija pametuši savus kara piederumus. 1922.gada sākumā iegūtie lielgabali bija domāti kā pagaidu apbruņojums līdz jaunāku, labāku modeļu iegādei, bet šie paši Pirmajā pasaules karā lietotie angļu lielgabali, ieskaitot tos, kurus briti nodeva Latvijai 1919.gadā, palika standarta apbruņojums artilērijas pulkiem līdz pat brīvvalsts bojā ejai. Kalniņa ieskatā Latvijas armijas divīziju artilērija bija skaitliski pārāk niecīga, apmēram puse vai trešā daļa no nepieciešamā lielgabalu spēka kara apstākļos. Tikai Latvijas neatkarības norieta brīdī armija saņēma modernas vācu 10,5 cm haubices, kas bija paredzētas mobilizācijas plānos.

Bet tagad par dažiem militāra rakstura normatīviem aktiem, kuri tika pieņemti Kalniņa ministrības periodā, protams ar viņa tiešu līdzdalību. Ministru kabinets Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā 1928.gadā akceptēja pārstrādātu disciplīnas reglamentu (iepriekšējais bija pieņemts 1923.gadā), kuru 7.augustā parakstīja Ministru prezidents P.Juraševskis un kara ministrs. Šī dokumenta 1.pantā bija sacīts:

"Kara disciplīna ir armijā pastāvošās, uz kara likumiem, reglamentiem, priekšnieku pavēlēm un rīkojumiem dibinātās kārtības pilnīga un neatlaidīga ievērošana.

Viņa ir tas spēks, kas dod armijai iespēju vienotā darbībā sekmīgi izpildīt savu vadoņu gribu Latvijas Republikas aizsardzības labā.

Lai to sasniegtu, kara disciplīna uzliek par pienākumu pareizi un bez pretrunas izpildīt priekšnieku pavēles, stingri ievērot militārās pieklājības noteikumus, uzturēt kārtību uzticētā vienībā, apzinīgi izpildīt dienesta pienākumus un neatstāt bez soda pārkāpumus un nolaidības.

Ar pavēli priekšnieks var uzdot tikai tādu rīcību, kuru viņam tiesības prasīt, izpildot savus dienesta pienākumus."

Likums noteica, ka sacelšanās, atklātas nepaklausības vai sabiedriska miera traucēšanas gadījumā priekšniekam pienākas piespiest paklausīt, ja tas nav panākams citiem līdzekļiem, ar spēku vai ieročiem. Šajos gadījumos katram karavīram jāpabalsta priekšnieka rīcība.

Kara disciplīnas reglaments paredzēja ne tikai sodus, bet arī apbalvojumus, lai veicinātu centību, labu uzvešanos un pamudinātu uz sacensību. Apbalvojumi bija sekoši:

— pateicība un uzslava mutiski, rakstiski, ierindas priekšā un pavēlē; apbalvojuma atvaļinājums;

— apbalvojumi ar dažādām nozīmēm, balvām;

— iecelšana augstākā amatā;

— paaugstinājums vai priekšā stādījums paaugstināšanai nākošā dienesta pakāpē;

— priekšā stādījums apbalvošanai ar ordeņiem, goda zīmēm un medaļām;

— apliecība par centību un teicamu uzvešanos armijā.

Cik apbalvojumu, tik arī sodu bija paredzēti kareivjiem un dižkareivjiem:

— rājiens;

— norīkojums uz darbiem vai dienestā ārpus kārtas līdz trim reizēm;

— aizliegums atstāt norādīto vienības novietojuma rajonu (kuģi) līdz 15 diennaktīm;

— arests līdz 15 diennaktīm;

— stingrs arests līdz 15 diennaktīm;

— dižkareivjiem — degradēšana par kareivi.

Turpmāk — vēl

Noteikumu sākumpunktos bija teikts:

"1. Armijas spiestuves uzdevums ir:

a) izgatavot grāmatrūpniecības darbus armijai un

b) uzņemties militāra un vispārēja rakstura izdevumu apgādniecību.

Piezīme. Armijas spiestuve var uzņemties grāmatrūpniecības darbu izgatavošanu valsts un pašvaldības iestādēm un privātām organizācijām un personām.

2. Spiestuve izpilda vispirms armijas, tad pārējo valsts un pašvaldības iestāžu un pēc tam privāto organizāciju un personu pasūtījumus, netraucējot armijas apgādi."

Tā atrodas Galvenā štāba priekšnieka pārziņā, un to pārvalda spiestuves priekšnieks, kuram ir atsevišķas karspēka daļas komandiera tiesības. Spiestuves darbinieki sadalās pastāvīgos štata darbiniekos un ārštata darbiniekos, kuri pieņemami pēc vajadzības uz brīva līguma.

Štata darbinieki (virsnieki, kara ierēdņi vai brīva līguma darbinieki, kuri ieņem viņu vietas) saņem atalgojumu pēc karaspēkam paredzētām algas kategorijām. Kareivjiem un instruktoriem, atkarībā no viņu darba ražīguma un daudzuma, no spējām amata prašanā un no nostrādātā laika spiestuvē, papildu atalgojumu nosaka uzņēmuma priekšnieks.

Spiestuve, kuras ilggadīgs priekšnieks bija pulkv. J.Baumanis, drukāja armijas laikrakstu "Latvijas Kareivis" (1920 – 1940), žurnālus "Artilērijas Apskats" (1922 – 1932) un "Tehnikas Apskats" (1925 – 1932), kurus 1932.gadā apvienoja vienā — "Militārā Apskatā", kas iznāca līdz 1940.gada jūlijam. Armijas spiestuvē no 1920. līdz 1940.gadam drukāja ilgāku vai īsāku laiku vairāk nekā 40 preses izdevumu, lielākoties nemilitāro, un šis uzņēmums līdz ar Armijas ekonomisko veikalu bija lielākais KM peļņas devējs.

Pēc darba ministrijā Eduards Kalniņš turpināja dienestu Latvijas armijā līdz 1934.gada janvārim, kad viņu atvaļināja sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. 1944.gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. No 1954.gada trimdā ASV. Miris 1964.gada 28.jūnijā Losandželosā.