Čehijas Republikā

Šodien, 28. oktobrī, — Neatkarības diena

"Lai mēs iespējami ātrāk sastaptos Eiropas Savienībā!"

Jana Bulenova, Čehijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vēstnieces kundze, šodien Čehijas Republika svin savus valsts svētkus — Neatkarības dienu, atceroties 1918. gadā dibināto valsti. Taču Čehijas valstiskumam ir daudz dziļākas saknes vēsturē.

— Jā, čehu valsts attīstība bijusi nepārtraukta — pakāpeniski tā formējusies no agrīnajiem viduslaikiem: vispirms, sākot ar IX gadsimtu, kā kņaziste un no 1212. gada kā karaliste. Savu vienotību un identitāti Čehija nepazaudēja pat pēc 1526. gada, kad Čehijas karaļvalsts kļuva par Hābsburgu impērijas sastāvdaļu. Draudi čehu tautas eksistencei pieauga pēc Bildhoras kaujas 1620. gadā, kas iesāka Trīsdesmitgadu karu Eiropā, un pēc čehu muižniecības un čehu pilsētu sacelšanās apspiešanas, kas nozīmēja čehu inteliģences likvidāciju. Pirmais pasaules karš izbeidza ne tikai Hābsburgu virsvaldību, bet arī satricināja visu tālaika varas sistēmu. Austroungārijas teritorijā radās virkne pēctecīgu valstu. Starp tām arī Čehoslovākija. Galvenā personība šajā laikā mums bija Tomāšs Masariks, kurš veltīja daudz pūļu, lai panāktu patstāvīgas Čehijas valsts rašanos. 1915. gadā viņš devās uz ārzemēm, lai organizētu ārzemju sabiedroto atbalstu šai iecerei. Par būtiskāko šī nodoma īstenošanā un valsts slāviskā rakstura saglabāšanā čehu un slovāku politiķi uzskatīja kopīgas valsts izveidi. Atbalsts tika iegūts, arī pateicoties čehoslovāku leģionu noorganizēšanai Krievijā, Francijā un Itālijā. Šīs vienības aktīvi iesaistījās cīņās pret Austroungāriju, Vāciju un to sabiedrotajiem. Tautas kustība sasniedza kulmināciju vispārējā streikā 1918. gada 14. oktobrī un 28. oktobrī, kad nacionālā komiteja pasludināja Čehoslovākiju par patstāvīgu valsti. Ar Martinas deklarāciju jaunajai valstij tika pievienota Slovākija. Čehoslovākijas robežas tika nodrošinātas ar Versaļas un Trianonas miera līgumiem. Jaunā, neatkarīgā valsts kļuva par demokrātisku republiku, kas dibināta uz liberālām un demokrātiskām vērtībām. Tika likvidēti aristokrātiskie tituli, realizēta zemes reforma un ar likumu noteikta astoņu stundu darba diena. Demokratizācijas process tika pabeigts ar konstitūcijas pieņemšanu 1920. gadā. Tās teksts ietvēra pilsoņu tiesību un brīvību hartu un pamatprincipos balstījās ASV un Francijas konstitucijām.

Neatkarības iegūšana izbeidza čehu un slovāku tautu eksistences apdraudēšanu, atbrīvoja ekonomikas un kultūras progresu. Čehu zemes tolaik piederēja pie visattīstītākajām Eiropā. Pateicoties tradicionālajām stikla, mašīnbūves un tekstila rūpniecības nozarēm, Čehoslovākija 20. gados sasniedza 10. līdz 15. vietu pasaules ekonomikā. Neatkarīgā valsts īpaši atbalstīja kultūras progresu. Daudzi 20. gadu čehu rakstnieki ir pasaulslaveni līdz pat mūsu dienām — Karels Čapeks, Jaroslavs Hašeks, Ferdinands Peroutka, arhitektūrā — Josefs Gočars. Mūzikā šādi dižgari ir Leošs Janāčeks, Bohuslavs Martinū, Josefs Suks.

1948. gadā pēc Komunistiskās partijas februāra puča Čehoslovākija kļuva par padomju bloka sastāvdaļu un 1968. gadā tika pārveidota par divu republiku federatīvu valsti. No 1993. gada 1. janvāra federācija ir sadalījusies un radušās divas patstavīgas valstis: Čehijas Republika — principā ar tādām pašām robežām, kādas bija Čehijas Karaliskā kroņa zemēm, un Slovākijas Republika. Čehoslovākijas prezidents Vāclavs Havels tika ievēlēts par čehu prezidentu, un Čehijas Republika sāka demokratizācijas un tirgus ekonomikas ceļu, kā arī turpināja īstenot un piepildīt savas politiskās prioritātes.

— Šodien, Čehijas Republikas valsts svētku dienā, daudziem latviešiem nāk prātā arī Prāgas pavasaris un 1968. gada augusts, kad jūsu tautas centienus pēc demokrātijas samina komunistiskā ļaunuma impērija zem padomju tanku kāpurķēdēm.