Ir jābūt gataviem paiet soli pretī likumībai

Valsts prezidente — intervijā Latvijas televīzijā

Interviju Latvijas televīzijas 20. aprīļa raidījumā "4. studija" pulksten 19.05 vada žurnāliste Sandra Eihmane

— Prezidentes kundze, šo dienu aktualitātes, par kurām spriež ne tikai politiķi, bet visa Latvijas sabiedrība, ir — kas būs jaunais premjerministrs, kāda būs jaunā valdība. Kāda tad ir prezidentes loma šajā situācijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Latvijas Satversmē ir teikts ļoti skopos un vienkāršos vārdos, ka Latvijas Valsts prezidents nosauc Ministru prezidentu, kam tad uztic veidot valdību. Tas ir ļoti skopos vārdos. Iniciatīva nāk no prezidenta. Prezidents nosauc savu kandidatūru, ko tad apstiprina Saeima. Dažiem varbūt ir radies iespaids, ka situācija ir otrāda, bet Satversmē tā nav rakstīts.

— Kā ir rakstīts Satversmē, cik reizes prezidents var nominēt premjera kandidatūru?

V.Vīķe–Freiberga: — Par to absolūti nekas nav teikts. Prezidentam ir pilnīga rīcības brīvība — kaut vai simt vai divsimt reižu. Te nav nekādu ierobežojumu.

— Sakiet, kādi ir galvenie kritēriji, pēc kuriem jūs vadāties, domājot par valdību, par to cilvēku, kuram būs jāsastāda jaunais Kabinets, kādam viņam būtu jābūt?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir, protams, ideālās vēlmes par to, kādu mēs principā vēlētos redzēt šo valdības vadītāju. Bet ir arī dzīves īstenība — ievēlētais Saeimas sastāvs. Ir jārēķinās ar to, kādi politiskie spēki tajā ir pārstāvēti, kādā samērā un kā šie spēki var sadarboties. Lai jaunais valdības vadītājs spētu veidot tādu valdību, kas būtu rīcībspējīga, cerams, noturētos ilgāk par astoņiem deviņiem mēnešiem, viņam būs nepieciešams atbalsts Saeimā, iespēja veidot mazākuma valdību, kas sastāvēs no vairāku frakciju koalīcijas. Es īpaši esmu lūgusi frakcijām un esmu uzsvērusi nepieciešamību šajā situācijā, kur mēs jau esam nonākuši pie trešās šī sasaukuma valdības, jau laikus un tieši valdības veidošanas procesā krietni pārdomāt sadarbības modeli, kā viņi paredz darboties. Īpaši svarīgi tas ir tamdēļ, ka no sākuma tika ievēlēta trīs partiju koalīcija, tā pati, kas jau bija iepriekšējā valdībā, bet šīs partijas ir pierādījušas, ka viņām bijušas grūtības saskaņot savus viedokļus tiktāl, ka valdībai bija jākrīt. Kas tad mums garantē, ka tūliņ pēc nedēļas vai divām mums neatkārtosies tas pats? Tādēļ ļoti rūpīgi ir jāpārdomā koalīcijas partneru sadarbības modelis un jānonāk jau pirms valdības veidošanas pie kaut kādas saskaņas par to, kā sadalīt valdības sfēras, kā izvirzīt prioritātes.

Kas tad mums garantē, ka tūliņ pēc nedēļas vai divām mums neatkārtosies tas pats? Tādēļ ļoti rūpīgi ir jāpārdomā koalīcijas partneru sadarbības modelis un jānonāk jau pirms valdības veidošanas pie kaut kādas saskaņas par to, kā sadalīt valdības sfēras, kā izvirzīt prioritātes. Citādi tas kļūst par vingrinājumu, kur ļaudis skrien riņķī ap galdu, mūzika spēlē, un, kad tā beidz spēlēt, katrs skrien un ieņem kādu ministra krēslu. Kad mūzika sāk spēlēt atkal, visi turpina skriet ap galdu. Ziniet, tas valstij nenes nekādu labumu.

— Jūs esat tikusies ar visām Saeimā pārstāvētajām partijām. Vai politiķi ir rēķinājušies ar to, ka Saeimai un valdībai pašlaik ir viszemākais reitings sabiedrībā? Vai, domājot par jauno valdību, šis aspekts vispār tiek ņemts vērā?

V.Vīķe–Freiberga: — Godīgi sakot, es neesmu droša, vai šīs ziņas, šīs faktu implikācijas ir pietiekami dziļi iesēdušās praktiskajā apziņā. Es domāju, ka viņiem tomēr netīk līdz galam izrēķināt visas tās konsekvences un implikācijas šim tautas izvērtējumam, to, kas no tā izriet.

— To, kādēļ ir šis zemais reitings?

V.Vīķe–Freiberga: — Tieši tā. Viņiem ir vēlme sev iestāstīt, ka tas varbūt nav tik nopietni, tas varbūt nav tik dramatiski. Es domāju, ka tas ir pietiekami dramatiski un nopietni. Mūsu politiķiem būtu nopietni jāņem vērā šis tautas izvērtējums.

— Jūs esat tikusies ar premjera amatam izvirzīto Bērziņa kungu, Ūdres kundzi, Repšes kungu. Kāds jums pēc sarunas radās iespaids par šiem cilvēkiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Viens, ko es vēlējos noskaidrot, — kādi ir tie potenciālie indivīdi, par kuriem jau ir runāts agrāk kā par potenciāliem kandidātiem tādas vai citādas valdības vadīšanas postenim. Es vēlējos ar šiem ļaudīm aprunāties tajā pašā dienā, kad ar partiju pārstāvjiem, lai redzētu, kādi ir iespējamie materiāli, ar kuriem varētu strādāt. Es teikšu tā: man šķiet, ka Latvijā netrūkst spējīgu cilvēku, netrūkst apņēmīgu cilvēku, netrūkst potenciālu kandidātu, kas kā spēcīgas personības varētu uzņemties Ministru prezidenta amatu. Bija svarīgi noskaidrot, ka nav jau tā, ka mums absolūti nebūtu izvēles, ka mēs nevarēsim atrast kandidātu. Kandidāti ir, tā ir laba, pozitīva ziņa.

— Jūs esat plānojusi tikties ar Počas kundzi, kā arī apsvērt vēl citas kandidatūras. Jūs esat teikusi, ka nesteigsities ar lēmuma pieņemšanu.

V.Vīķe–Freiberga: — Es biju aicinājusi frakcijas, lai tās spētu veidot jaunu valdību pēc iespējas ātri. Es apsveicu to ātrumu, ar kuru tās bija gatavas izvirzīt savus kandidātus. Jāsaka, no "Latvijas ceļa" tie bira kā no pārpilnības raga. Vienīgā problēma, ka vienu nedēļu mums tika piedāvāti pieci vai seši kandidāti, tad atkal nākamajā nedēļā jau pavisam citi. Viens, ko es lūdzu šai frakcijai, — rūpīgi pārdomāt, vai viņi paliek pie sava kandidāta gadījumā, ja nāk kāds cits. Viņi apgalvoja, ka tagad tā tiešām esot viņu izvēle, ka Bērziņa kungs nu tagad būtu viņu kandidāts. Es domāju, arī tas atstāj zināmu sasteigtības iespaidu, ka sākumā ir daudz kandidātu, tad viņi pēkšņi pazūd, piemēram, Počas kundze. Reiz viņas vārds tika nosaukts, tad tas atkal nozuda. Es domāju, savā ziņā nenormālā ātrumā. Es vēlētos ar viņu aprunāties, un vispār mani interesē, kādēļ viņas vārds parādījās un tad atkal nozuda, vai tā bija viņas vēlme vai viņas partijas vēlme. Es ceru, tas nebija tādēļ, ka viņa ir sieviete, jo tad tas būtu bijis ļoti nedemokrātiski.

— Daļa politiķu izsaka nožēlu, ka nākamo valdības veidotāju jūs gatavojaties nosaukt nākošnedēļ, kādēļ jūs vilcinoties? Es gribētu jautāt — kādēļ steigties, kā jūs uz to raugāties?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neuzskatu, ka vilcinos, es uzskatu, ka es raiti, ļoti intensīvi eju uz priekšu savās konsultācijās. Domāju, ka nākošās nedēļas vidū es varētu nākt klajā ar kāda vārda nosaukšanu.

— Jūs teicāt, ka jums ir vēlme apsvērt arī kādus citus kandidātus. Vai jūs varat tos atklāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka patlaban nav parādījušies jauni kandidāti.

— Šobrīd politiķi strādā jau pie jaunās valdības deklarācijas, jaunās koalīcijas izveides, cerot, ka Ministru prezidents varētu būt Andris Bērziņš, tajā pašā laikā liekot noprast, ka cita kandidāta virzīšana varētu būt nesekmīga. Jums ir arī tiesības izsludināt Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Vai jūs pieļaujat arī šādu iznākumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, ir vairākas iespējas. Iespējams, ka, atstājot dažas dienas laika pārdomām, partijas, kas līdz šim bija izteikušas vēlmi sadarboties zināmā konfigurācijā, zināmā koalīcijā, varētu pārgrupēties pēc balsu skaita Saeimā, varētu tikt pārbīdītas citās kombinācijās. Tad arī tīri teorētiski varētu parādīties citi vārdi. Tas viss tātad absolūti nav izslēgts. Kā jau teicu, ja man būtu nopietni iebildumi pret Bērziņa kungu… Es gribētu uzsvērt, ka man šobrīd pret viņu nav nekādu iebildumu, es ļoti nopietni apsveru viņa kandidatūru un uzskatu, ka tā ir nopietna un vērā ņemama. Runa nav par to, runa ir par procesu kā tādu. Es vēlētos atgādināt, ka prezidents nosauc kandidatūru, kuru apstiprina Saeima, nevis otrādi. Ir jāievēro un jārespektē tas, ko nosaka mūsu Satversme.

— Kā jūs vērtējat izskanējušo domu, ka jaunajā Ministru kabineta sastāvā nevajadzētu iekļaut bijušos premjerus? Mūsu televīzijas skatītāji šodien, paldies viņiem par zvaniem, uzdod šos jautājumus. Bērziņas kundze saka: lai jaunajā valdībā ministru amatā netiktu neviens bijušais premjers. Ir arī tāds pats lūgums prezidentes kundzei no kāda skatītāja. Kā jūs domājat?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir vēlme, kas izskan no diezgan daudzām mutēm. Es domāju, ka nākamajam Ministru prezidentam šī vēlme būs nopietni jāņem vērā, jo tā acīmredzami atspoguļo ievērojama iedzīvotāju skaita viedokli. Protams, par šo lēmumu būs jāizšķiras Ministru prezidentam.

— Kā jūs vērtējat to, ka uz eventuālo ekonomikas ministra portfeli pretendē visas partijas, bet neviens nav izteicis īpašu vēlmi iegūt izglītības un zinātnes ministra portfeli?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, te mēs redzam, kur mūsu politiķi nostāda savas prioritātes.

— Jūs esat uzsvērusi nepieciešamību premjera amatu uzticēt cilvēkam, kas var abstrahēties no ekonomiskajiem grupējumiem un to intereses par politiku. Taču diemžēl mūsu pašu politiķi neslēpj ekonomikas un politikas mijiedarbību. Kā jūs domājat, vai tas vispār ir iespējams, un kā ir citās demokrātiskās valstīs?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka pilnībā no tā abstrahēties izpildvarai ir ļoti grūti. Bet tajā pašā laikā man šķiet nepareizi pieņemt, ka mēs nonākam gandrīz tādā situācijā, kur valsti pārvalda ekonomisko grupējumu apmaksātas marionetes, kam nav nekāda sakara ar tautas gribu, tautas vēlmi, ar demokrātisko procesu, kurā šie tautas pārstāvji ir ievēlēti. Tas, ka ekonomiskie grupējumi lobētu un aizstāvētu savas intereses, savā ziņā izdarītu pat spiedienu uz politiķiem, savā ziņā notiek visur. Tas var pieņemt dažādas formas: gan kā koks, kas dzen no muguras, gan kā burkāns, kas piekarināts priekšā. Tas, protams, cilvēcīgai dabai nav izslēgts. Bet ir robeža, aiz kuras sākas valsts infiltrācija no mafiozām struktūrām jeb semimafiozām struktūrām, kur notiek korupcija visaugstākajā līmenī. Ar to mums ir jācīnās, mēs nedrīkstam vienkārši nolaist rokas un teikt: ziniet, tas ir parocīgi jeb zināmiem ļaudīm izdevīgi, un principā pret to nedrīkst iebilst. Ir jāiebilst. Tajā pašā laikā mēs saprotam: cik būs iespējams panākt cilvēkam ar saviem cilvēcīgajiem spēkiem, tāds arī būs situācijas ierobežojums. Tie paradumi, tās paražas, kas ir iegājušās valstī, ir jau iegājušās daudz par tālu. Manas rūpes ir, lai tas neietu tālāk, lai mēs vismaz kaut kādas robežas šajā valstī spētu ieturēt.

— Inteliģences konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" jūs savā runā nodēvējāt korupciju par sabiedrības slimību. Nevar būt tā, ka draugs tikai draugam un ekonomiskais grupējums tikai ekonomiskajam grupējumam. Vai mums vispār ir atrodams mehānisms, lai no šīs slimības izārstētos?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir kolektīva slimība, ar to neslimo tikai politiķi, jo no kurienes tad viņi nāk? Tie ir mūsu pašu tautas dēli un tautas meitas, un tie ļaudis, ar kuriem viņi sadarbojas, arī ir mūsu tautas dēli un mūsu tautas meitas. Tās pašas mātes un tie paši tēvi viņus ir izauklējuši. Un, pēc kādiem standartiem un vērtībām viņus ir auklējuši, pēc tādiem nu viņi arī darbojas. Es domāju, ka mums ir rūpīgi jāpārdomā, kādas ir vērtības. Ikviens no mums savā attieksmē pret citiem, savā darba vietā, vienalga, augstā postenī vai zemā, veido sabiedriskās vides toni, manieres, paražas. Lai mainītos viens slānis, teiksim, valdība vai politiķi, ja visi pārējie slāņi nebūt nedomā savas paražas mainīt, palikt un darboties, kā viņi ir darījuši līdz šim… Visiem ir jābūt gataviem paiet kādu soli pretī likumībai un godīgumam.

— Atgriežoties pie Ministru prezidenta kandidāta. Skatītājs no Lielvārdes jautā: vai mums nedraud situācija, ka Rīga zaudē labu mēru, bet iegūst premjeru uz īsu laiku?

V.Vīķe–Freiberga: — Es ļoti ceru, ka ne.

— Kā jums šķiet, vai likumdošanai būtu jākonkretizē, cik ilgā laikā prezidentei jāizvirza premjera amata kandidāts, kā to ir izdarījuši igauņi? Bet varbūt tik nopietnu jautājumu nevajadzētu ielikt likuma rāmjos.

V.Vīķe–Freiberga: — Likumam nevajadzētu saturēt dažādas konkrētas un sīkas detaļas, kas normāli tiek atrisinātas ļoti pragmatiskā veidā. Aizpagājušajā rudenī Ulmaņa kungam pagāja mēnesis, lai kopā ar parlamentu sastādītu valdību. Un ziniet, debesis nenokrita, un jumts nevienam neuzkrita uz galvas. Es neredzu īpašu vajadzību pēc tāda likuma.

— Vai jūs atbalstāt domu, ka valdība būtu jāsastāda līdz 4. maijam, līdz Neatkarības deklarācijas desmitgades svinībām?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas būtu jauki, ja tajā brīdī būtu valdība, kas var pārstāvēt valsts vārdu.

— Skatītāji šovakar zvana un saka, ka atbalsta prezidenti, kas pārdomāti un atbildīgi domā par nākamo valdību. Tauta jūs saprot, tā saka Jurēviču un Atraitņu ģimene. Žurāna kungs Rīgā saka, ka prezidentei nevajag steigties, jo nākamajai valdībai ir jābūt stabilai. Tās ir skatītāju vēlmes. Turpinot par citu tēmu. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas ir beigušas savu darbu gan "Lattelekom" lietā, gan pedofilijas izmeklēšanas lietā. Skatītāji pamatoti jautā: vai nenotiks tā, ka šie dokumenti un atzinumi noguls kaut kur Saeimas vai prokuratūras kabinetos? Kāda jēga bija šīm parlamentārās izmeklēšanas komisijām? Vai jūs turpināsit sekot līdzi šīm lietām?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir nopietns un pamatots jautājums. Es domāju, "Lattelekom" lietā ir skaidrs, ka tiks runāts par to, ka līgums, kas savā laikā tika noslēgts, ir Latvijai neizdevīgs. Ir nepārdomāts šis ārkārtīgi ilgais monopola laiks. Kad tas tika darīts, daudzi to jau saprata un iebilda. Taču tas netika ņemts vērā. Tagad nāk šī atklāsme, ka tas tik tiešām bija absurds. Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka rodas jautājums: kāpēc tajā brīdī tika pieņemts Latvijai tik neizdevīgs lēmums, kā tas bija iespējams, ko Latvijai maksās no tā tikt vaļā? Te mēs nerunājam par nenozīmīgiem santīmiem, ko ietaupām, piemēram, kad neizmaksājam pensionāriem pensijas vai skolotājiem algas, mēs runājam par simtiem miljonu latu, kas tiktu no valsts kases izmaksāti par pliku velti tādēļ, ka toreiz tika noslēgts valstij tik neizdevīgs līgums. Tagad šim skandalozajam līgumam pa virsu nāk šīs neiedomājami lielās summas, jo Latvijai it kā būtu jāatpērkas. Tur prāts sāk grīļoties, kad par to sāk domāt.

— Saeima pēc Lieldienu brīvdienām lems par ģenerālprokurora amata kandidātu. Vai jums ir interese tikties ar šo kandidātu?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, te jābūt ļoti uzmanīgam, jo pašreizējā situācijā prezidentes lēmumam nav nekādas nozīmes. Saeimā ir proponēta doma, ka to varētu uzticēt prezidentam, bet līdz šim brīdim kārtība ir tāda, ka par viņu lemj Saeima, tātad oficiāli man nav nepieciešams ar viņu iepazīties.

— Jūs tikāties arī ar Valsts kontroles darbiniekiem, un cilvēki jautā, kādēļ līdz šim brīdim sabiedrība nav informēta par Valsts kancelejas atpūtas kompleksa 70 000 latiem. Kādēļ šī lieta tiek tik gausi izmeklēta?

V.Vīķe–Freiberga: — Es ieminējos par to, cik svarīgi ir, lai pēc iespējas drīzāk būtu atbilde šajā lietā. Cik es noprotu, viņu nolūks ir drīz to arī publicēt. Man detaļās netika stāstīts, kādu iemeslu dēļ šis ziņojums vēl līdz šim nav gatavs.

— Mūsu raidījums pamazām tuvojas izskaņai. Es zinu, ka jūs tuvākajā laikā dosities uz Igauniju. Kāds ir jūsu vizītes mērķis, kas jums ir plānots? Šajās dienās Igaunijas televīzija ļoti rūpīgi seko jums. Kas interesē mūsu kaimiņus?

V.Vīķe–Freiberga: — Šodien man visa diena pagāja kopā ar Igaunijas televīzijas un citu mediju pārstāvjiem. Tā ir oficiāla valsts vizīte un, ticiet vai neticiet, pirmā Latvijas prezidenta valsts vizīte mūsu kaimiņu valstī kopš neatkarības atjaunošanas. Kad tas tika konstatēts, es jutos mazliet neērti, jo Igaunija mums ir tuvs kaimiņš, mūsu sabiedrotais. Kad igauņu žurnālists man lūdza to izskaidrot, es biju neveiklā situācijā. Es nepratu atrunāties. Es teicu, ka vismaz labs, kas padarīts. Es domāju, ir ļoti svarīgi, lai mums būtu kontakts šajā, visaugstākajā līmenī, lai būtu apstiprinājums tam, ka mums ir ļoti labas attiecības. Igaunija mums ir ļoti svarīga valsts. Mēs vēlamies ar to ciešāku kontaktu. Ir vesela virkne jautājumu, kuros mēs varētu ļoti interesantā veidā sadarboties, piemēram, tūristu apmaiņa mūsu starpā. Jo mēs viens otra zemi nemaz tik labi nepazīstam. Ir jāveido vienots kultūras lauks, jo mums ir ļoti ciešs kopējs vēstures mantojums. Šajā pavasarī tika noslēgts nolīgums par kopējas izglītības jomas izveidošanu. Manas vizītes laikā man būs uzstāšanās trīs dažādās universitātēs par kopējā izglītības lauka veidošanu. Mums līdzi brauks uzņēmēji, kas ir ieinteresēti un sadarbojas ar Igauniju.

— Rīt būs Lielā Piektdiena, pēc tam Lieldienas. Kā jūs uztverat Lieldienu jēgu? Jūs arī tikāties ar visu tradicionālo konfesiju pārstāvjiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Mūsu pārrunas nebija garīgas. Drīzāk mēs pievērsāmies laicīgām lietām, piemēram, jautājumam par nodokļiem nekustamiem īpašumiem, kas pieder reliģiskām konfesijām. Tīri garīgā plāksnē, es domāju, Lieldienas ir atdzimšanas svētki. Tā ir nāves sakāve un augšāmcelšanās slavināšana. Augšāmcelšanās ir simboliska, tā ir atdzimšana un atjaunošanās, kas aktuāla cilvēkam visu mūžu. Bet ir liturģiskie svētki, kas mums to īpaši uzsver un akcentē. Pirmskristīgajā tradīcijā, mūsu folklorā šī atdzimšana saistās ar dabas atmodu, tā arī ir dzīvības uzvara pār nāvi. Šo svētku dziļākā nozīme un jēga saskan gan pirmskristietiskajai domai, gan visām reliģiskajām konfesijām.

— Paldies, prezidentes kundze, par sarunu studijā. Paldies visiem televīzijas skatītājiem. Tiksimies pēc divām nedēļām.

Rūta Kesnere,

"LV" informācjas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā