Ir virkne lēmumu, kurus jāturpina īstenot

Ministru prezidents — intervijā Latvijas radio

Interviju Latvijas radio 20. aprīļa raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08 vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šķēles kungs, vai mūzika jūs neuzvedina... Jums patīk dejot?

A.Šķēle: — Vispār jā, bet ļoti reti to daru. Es neesmu pārāk muzikāls cilvēks, bet klausīties mūziku patīk.

— Visa premjerēšana ir beigusies, tāda skaista mūzika skan, vajadzētu sievu aizvest uz kādu skaistu pasākumu, sarīkojumu, uzdejot.

A.Šķēle: — Droši vien, noteikti jāpārdomā, papriekšu gan, protams, visi Lieldienu svētki. Jācer, ka būs tikpat labs laiks kā pašlaik ārā.

— Nu tā jau sola sinoptiķi. Ko tad darīsim Lieldienās?

A.Šķēle: — Ar tiem sinoptiķiem ir, kā ir. Lai Dievs dod, ka viņi nav kļūdījušies! Redziet, sinoptiķi vienmēr iemācās tā pateikt, lielākā daļa, ka tu nekad skaidri nezini, kas būs. Tā kā būtu daļēji apmācies, varētu būt tā vai tā. Nu, tie, kas ir tādi tīri politiķi, tie arī pasaka tā, ka visas atbildes ir vienā. Es piederu pie tās kategorijas, kas vienmēr ir pateikusi diezgan precīzi — būs slikts, labs laiks vai kaut kā savādāk. Vai vētra.

— Kā tad izskatās politiskajā dzīvē — būs labs laiks, slikts, vētra?

A.Šķēle: — Man šķiet, ka viss rit ļoti mierīgi, mēs gaidām Valsts prezidentes atbildīgu lēmumu. Valsts prezidente teikusi, ka viņa ļoti rūpīgi pārdomā un izsver, un acīmredzot pēc Lieldienām, kā tas šobrīd zināms, būs viņas rūpīgi izvēlēts un atbalstīts paziņojums par aicināto Ministru prezidentu. Tā ka pašlaik rit viss mierīgi.

— Droši vien Valsts prezidente gribēja sarīkot jums labas Lieldienas, citādi jūs visu laiku sēdētu un amatus dalītu Lieldienās.

A.Šķēle: — Ne jau es esmu tas, kas šobrīd ko dala.

— Piedalīties nāktos!?

A.Šķēle: — Es domāju, šobrīd tiešām viss vairāk liecina, ka tas būs ļoti atbildīgs paziņojums un atbildīgs lēmums. Līdz ar to katrā gadījumā jaunais Ministru prezidents var visnotaļ rēķināties ar Valsts prezidentes atbalstu, jo tas būs rūpīgi izvērtēts.

— Ja pēkšņi Valsts prezidente pasaka ne Bērziņa, bet kāda cita kandidātu. Vai tas nebūtu tā kā kritiens no plaukta?

A.Šķēle: — Bērziņam?

— Nu, es nezinu, arī jums!

A.Šķēle: — Mums ir bijusi vienošanās, un šo vienošanos gaismā mēs esam pauduši savu atbalstu "Latvijas ceļa" virzītam kandidātam.

— Panteļējeva kungs ir teicis tā: ja būs cits kandidāts, tad būs Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Vai jūs arī tik kategoriski domājat?

A.Šķēle: — Es domāju, ka Panteļējeva kungs sarunājis varbūt kaut ko par ātru; vajadzētu drusku nomierināties, un es nedomāju, ka šobrīd būtu kaut kāds pamats ārkārtas vēlēšanām. Varbūt tā ir savdabīga maniere viņam kādu ietekmēt vai kā, bet, es domāju, tā tas nav — patiesi.

— Te ir runa, cik es saprotu, par to, ka "Latvijas ceļš" nekad un nekādā formā nav gatavs pārskatīt lēmumu par atbalstu Bērziņam. Vai tas nozīmē, ka arī Tautas partija saka: tikai un vienīgi Bērziņš, nekādi citi varianti vispār neeksistē?

A.Šķēle: — Nē, nē! Es arī nedomāju, ka "Latvijas ceļam" ir tāda nostāja, ka viņi nav gatavi pārskatīt. Viņi ļoti daudzas reizes daudz ko ir pārskatījuši, es domāju, tāda jau ir politiķu dzīve, ka ik pa laikam nākas vienu otru lēmumu pārskatīt — it sevišķi tos, kurus nespēj izpildīt.

— Jūs arī tikāties ar Valsts prezidentes kundzi. Kādas bija tās sarunas, jeb kā jūs jaušat Vīķes–Freibergas kundzes noskaņu?

A.Šķēle: — Mēs šoreiz tiešām mazāk runājām par jauno valdību, mēs ļoti maz tam pieskārāmies, jo es nedomāju, ka man vajadzētu kaut kādā veidā mēģināt ietekmēt prezidentes kundzi šajā sakarā. No manām pozīcijām tas nebūtu pareizi. Mēs vairāk runājām par tām lietām, kas ir aktuālas šobrīd; mēs runājām arī par gaidāmajiem ļoti atbildīgajiem darbiem, kas skar Valsts prezidenti. Viņa gatavojas nākammēnes vairākām atbildīgām ārvalstu vizītēm un būs tā, kas pārstāv Latvijas valsti ārzemēs. Mēs runājām vairāk par kārtējām darba lietām, neatkarīgi no tā, ir vai nav tur politiķi, par ko tur spriež un kā, darbs jau norit.

— Ja tomēr skatāmies vēl uz valdības veidošanas procesu, kā jūs plānojat — cik ilgi varētu nostrādāt nākamā valdība?

A.Šķēle: — Es priecātos, ja būtu viena tiešām rīcībspējīga un ilgtermiņa valdība. Ideāli būtu, ja tā strādātu līdz nākamās Saeimas sākumam — tātad pilnu šo Saeimas pilnvaru laiku. Tas būtu ideāli, un to panākt būtu jācenšas. Tautas partija ir gatava piedāvāt savus spēcīgākos cilvēkus, piedāvāt savu nepārprotamu atbalstu, savas 24 balsis — izteiktas un pārliecinātas par to, lai mēs ātrāk virzītos uz Eiropas Savienību, uz NATO, lai beigtos visas šīs privatizācijas šausmas un tautas biedēšana un tā tālāk. Lai vienreiz šīs lietas būtu jau aiz muguras.

— Mums vienā iepriekšējā radiodiskusijā izskanēja tāds jautājums: vai jūs, būdams valdībā, necentīsities šo valdību kaut kādā veidā gāzt no iekšienes, lai atkal varētu pats kļūt par premjeru?

A.Šķēle: — Es varētu visus nomierināt: es šīs Saeimas laikā nepretendēšu vairs uz premjera vietu, un, kā zināt, Tautas partija, ja paskatāmies jebkurus balsojumus, jebkuru likumprojekta virzību, ir bijusi tā, kas šīs Saeimas laikā ir demonstrējusi visprecīzāko, viskonsekventāko rīcību. Un tas ir tas galvenais ieguvumus, uz ko jebkurš koalīcijas partneris, jebkurš sadarbības partneris var cerēt no Tautas partijas — skaidru, prognozējamu rīcību, vienalga, kādi tie lēmumi būs. Šobrīd vairs nebūs jāpieņem tādi lēmumi, kā apturēt pensijas sistēmas sabrukumu — tur viss pašlaik pamatvilcienos ir kārtībā. Par budžeta milzīgo deficītu jāsatraucas nebūs, mēs esam stingri zem tām pieļaujamajām iztrūkuma normām, kas mums ir pēc vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu; nebūs jākreņķējas par kaut kādu inflācijas strauju pieaugumu — kā zināt, inflācija pilnībā tiek kontrolēta, bezdarbs ir sarucis, nacionālais kopprodukts pieaug. Tā ka valdībai ir visas iespējas, ļoti racionāli strādājot, attīstīt šos pirmos, varbūt vēl ļoti vārgos, bet neapšaubāmi pozitīvos rezultātus.

— Kā jūs prognozējat, kad Latvijas tauta varētu just patiešām arī uz savas ādas, kā saka, valsts augšupeju?

A.Šķēle: — Ir lietas, ko jau jūtam tagad — kaut vai tas pats bezdarba samazinājums. Katra tā ģimene, kurā tēvs vai māte ir ieguvuši iespēju strādāt un kļūt par apgādnieku, es domāju, to jūt. Ja par 1,1 procentu kopumā ir samazinājies bezdarbs, tas ir skāris vairāk nekā 10 tūkstošus darba meklētāju. Tātad vismaz vieni 10 tūkstoši cilvēku var teikt: jā, man ir veicies šajā periodā.

— Un pārējie?

A.Šķēle: — Es domāju, ka jaunās valdības ietvaros to mēs arī prasīsim no jaunā premjera — lai šāda pati stingra politika tiktu uzturēta. Mums ir jāsasniedz šī gada laikā bezdarba līmenis, kas nebūtu lielāks kā 8 procenti, ne lielāks — tāds bija mūsu mērķis. Tad jau varētu uzskatīt, ka mēs spējam tādu pēctecīgu rīcību nodrošināt, ka notiek tautsaimniecības atveseļošanās.

— Kas būtu jādara, lai tas tā būtu?

A.Šķēle: — Ir virkne lēmumu, kurus mums jāturpina konsekventi realizēt, teiksim, kas skar lielos uzņēmumus — ir jāpabeidz to sakarā pieņemamie valdības lēmumi par dažādu palīdzību. Es ceru, ka mēs vēl pagūsim šīs valdības laikā pieņemt lēmumus par uzņēmumu dažādu parādu kapitalizāciju, par iespēju viņiem atlikt šīs lietas, lai viņi varētu iekustēties pēc Krievijas krīzes; viņiem ir vairāk nekā smagi bijis, un mēs esam sagatavojuši šo piedāvājumu. Jāpabeidz principā visu lielo uzņēmumu privatizācija, un, kā zināt, atbilstoši mūsu vienošanās un valdības lemtajam Pasaules bankas procedūras tiek šobrīd ievērotas, lai mēs atņemtu šo iespēju pašmāju politiķiem kļūt par galvenajiem šīs situācijas diriģētājiem. Jāapstiprina ir rūpniecības politika, kura ir pamatmetos gatava un būtu valdībā skatāma. Nacionālās attīstības plāns tiek vēlreiz uzlabots, jo bija pietiekami daudz kritikas par mūsu pirmo plānu, un mēs esam pastiprinājuši tagad Zīles kunga komandu ar cilvēkiem no katras ministrijas — pašus labākos, valsts sekretāra līmenī vismaz, lai nacionālās attīstības plāns līdz 1.septembrim būtu gatavs un koriģēts. Šīs ir tās lietas, kas varbūt ir diezgan svešas katram konkrētam cilvēkam, bet tās ir svarīgas, jo uzliek to pareizo rāmi, kurā tautsaimniecība varētu strādāt.

— Te mēs pieminējām tos uzņēmumus, un, ja atceraties, privatizāciju: tēvzemieši nākuši ar iniciatīvu valdības deklarācijā ierakstīt, ka visas privatizācijas lietas vajadzētu nodot starptautiskajām investīciju bankām, tādējādi izslēdzot iespēju kaut kādā veidā vietējiem politiķiem šeit manipulēt. Kā jūs to vērtējat?

A.Šķēle: — Nu, es tikai varu teikt, ka viņi citreiz izliekas, ka nezina, ko viņi paši ir lēmuši. Jo valdība jau to ir nolēmusi, un tas viss jau notiek. Tas ir par "Latvijas kuģniecību" nolemts, tas ir nolemts par "Latvenergo", par "Lattelekom" atlikušo valsts kapitāla daļu. Vienīgi tēvzemieši paši neievēroja šīs valdības lemto "Ventspils naftā", kur mēģināja tā steidzīgi "sakārtot". Bet tā jau ir — tas, kas bļauj: "Ķeriet zagli!", bieži vien izrādās tas pats dīvainis.

— Pēdējās dienās, it sevišķi vakar, parādījās informācija, ka jūs varētu pretendēt uz satiksmes ministra amatu. Tas tā varētu būt?

A.Šķēle: — Tad jau varētu pēc šādas analoģijas droši vien izdarīt arī secinājumu, ka es pretendēju uz kultūras ministra amatu, jo es tūlīt taisos braukt un runāt konferencē par Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Es būšu gatavs strādāt jebkurā tajā postenī, par ko Tautas partija lems, ka ir svarīgi man to ieņemt, un mēs esam gatavi deleģēt mūsu spēcīgākos cilvēkus spēcīgā ilgtermiņa valdībā.

— Jūs pats ar savu iniciatīvu nenāksit?

A.Šķēle: — Protams, daudz kas jau būs atkarīgs no sarunām un tamlīdzīgi, bet Satiksmes ministrijā — kāpēc arī ne?

— Vai jūs pieļaujat varbūtību, ka jūs nekļūstat ne par kādu ministru un vienkārši paliekat ārpus valdības?

A.Šķēle: — Ja tas būs labākais risinājums Tautas partijai, tad, protams, arī tādas iespējas ir, bet, svarīgākais, kāds ir mērķis — spēcīga, rīcībspējīga valdība, kas var palīdzēt, kas var reāli visu laiku būt ļoti aktīva un uzturēt šo tempu, vai arī ir vēlme varbūt pēc kaut kādas savādākas valdības... Varbūt jāsūta ir, kā mēs jokojam, junioru sastāvs.

— Jūs domājat, ka jūsu piedalīšanās valdībā valdību spēcinās, stiprinās?

A.Šķēle: — Neapšaubāmi.

— Mhm. Un ja otrs viedoklis, kas skan no dažu politiķu puses — ka varbūt ekspremjera piedalīšanās valdībā traucē tādējādi?

A.Šķēle: — Es esmu dzirdējis to viedokli, un jāsaka, ka tiešām liela daļa iepriekšējo kolēģu varbūt ir pagājuši tālāk no šīm lietām un tagad vairāk tādu politisko komentētāju lomā ir iejutušies.

— Nedaudz par jautājumiem, ko mums ir klausītāji atsūtījuši, Inga Daube jautā: kā jums izdodas iegūt tik daudzus ienaidniekus gan valdībā, gan tautā?

A.Šķēle: — Man lielākais prieks ir par to, ka nav vienaldzīgo.

— Vai jūs pēc demisijas neesat plānojis doties atvaļinājumā, vai nejūtaties noguris, ja nav noslēpums, un uz kādu valsti brauksit?

A.Šķēle: — Atvaļinājums tā arī nekad nav iznācis, jo es kā deputāts neizmantoju atvaļinājumu un kā Ministru prezidents es lasīju tā pa gadījumiem kādas dažas dienas, lai apmeklētu meitu, teiksim, vai pavadītu varbūt kādu lieku dienu klāt pie Ziemassvētku brīvdienām. Pieļauju, ka varbūt atkal vajadzētu kādu dienu atrast pēc tam, kad nebūšu vairs Ministru prezidents, lai tomēr kaut ko arī sev ziedotu — kādu laiku.

— Un kā ir ar nogurumu?

A.Šķēle: — Nu, tas vienmēr ir ļoti relatīvs. Īstenībā es vēl arvien turpinu brīnīties par to, ka man tās darbaspējas ir pietiekami lielas. Bet derētu kādu svētdienu pagulēt.

— Kristaps Stirna jautā: kāpēc "Ave Lat grupas" pārvalde bija jānodod kādas ofšora kompānijas rīcībā?

A.Šķēle: — Nu, tas vārds "ofšors", es domāju, šeit nav īsti pareizs tādā ziņā, ka pārvaldnieks ir starptautiski atzīta kompānija, kas ir specializējusies tikai šādos pārvaldījumu darījumos, viņi izvēlas tos veidus un tamlīdzīgi. Tur nav nekāda slēpšanās, visi akcionāri tur ir redzami — kas ir zināms un reģistrēts. Starp citu, Latvijai ar attiecīgo Lielbritānijas salu ir arī investīciju vai nodokļu aizsardzības attiecīgais līgums, tā ka tur ir pilnīgi atklātas procedūras, arī visiem mūsu tiesībsargājošiem institūtiem.

— Raitis Kalniņš jautā: vai bija izdevīgi pārdot "Ave Lat", vai tagad, kad premjera krēsls ir jāatstāj, nav zaudētāja sajūta?

A.Šķēle: — Tas ir labs jautājums! Jā, gandrīz vai rodas tāda sajūta. Kāpēc tas bija vajadzīgs, jā? Gribēju taču, kā labāk, gribēju, lai neviens nepārmet, lai neviens nesaka — tev interešu konflikts, tu pieņemsi kādus lēmumus, un tad tur varēs traktēt — sazin, vai šis jautājums nav par labu kādam. Nu, es neesmu vienīgais, kas tā ir izdarījis, un precīzi it kā visa sabiedrība teica, ka tas ir jādara. Tagad rodas tāda sajūta — kam tas bija vajadzīgs. Bet nu nekas... Vienmēr kaut kādā veidā pirmais mietiņš ir jāiedzen, gan jau pēc kāda laika arī sabiedrība, mēs visi kopumā pieradīsim, ka augstām amatpersonām, politiķiem skaidri jādeklarē savas intereses un uz to laiku, kad viņi pilda atbildīgus valsts amatus, jānovērš šī interešu konflikta iespēja.

— Šis gan nav klausītāju jautājums, bet dažu ekspertu sacītais, ka, iespējams, jums nemaz nepieder šis 29 miljonu vekselis — ka tas ir tikai deklarēts jau nākotnē iespējamiem pirkumiem, lai nebūtu jāmaksā nodokļi.

A.Šķēle: — Ziniet, par tiem, kas uzdodas tādā veidā par ekspertiem, var tikai brīnīties, kam viņi dod padomus un kas viņiem par to maksā.

— Jūs vienkārši noliedzat tādu variantu iespējamību vispār?

A.Šķēle: — Tās ir absurdas lietas. Ziniet, visgrūtāk ir komentēt absurdas lietas, nu ko tu vari izdarīt pret absurdu apgalvojumu? Tu vari teikti tikai: dīvaini.

— Bet tāda iespēja taču ir?

A.Šķēle: — Nu nav tādas iespējas! Ja es biju vienīgais "Ave Lat grupas" īpašnieks un esmu savas akcijas realizējis, man pretī ir jāparādās kaut kādam ieguvumam, kurš noteikti ir saprotams un materializēts redzams. Un tas ir deklarēts manā ienākumu deklarācijā, tas ir skaidri zināms — gan "Ave Lat grupas" kopējā bilance, gan pašu kapitāls — visas tās lietas ir publiski pieejamas, tur nav nekādas slēpšanās, ne...

— Jebkurā gadījumā pārdodot jūs neesat naudas ziņā zaudējis. Vai uzskatāt, ka jūs diezgan veiksmīgi esat savulaik, kad pārvaldījāt, spējis menedžēt, vadīt šo grupu?

A.Šķēle: — To redzēs vēlāk. Dienā, kad es aiziešu no politikas, es noteikti sarīkošu preses konferenci, un tad es izbeigšu šo savu trasta līgumu, uzticības līgumu, un tad visa sabiedrība (jo man būs jādeklarē, amatus atstājot) zinās, kāda ir mana tābrīža situācija. Tad varēsim konstatēt, vai šis darījums ir bijis pietiekami ienesīgs vai ne. Tad varēs redzēt visu faktisko situāciju.

— Tad arī nevarēs vairs būt nekādas šaubas par kaut kādiem iespējamiem fiktīviem...

A.Šķēle: — Nu, protams!

— Mums ir, protams, nākušas dažādas atbalstošas vēstules un arī niknas vēstules. Te kāda Šķēles atbalstītāja no Rīgas rajona izsaka jums pateicību par pašaizliedzīgo darbu un saka, ka tagad tumšie spēki gavilējot. Vai jums arī tā liekas, ka tumšie spēki gavilē?

A.Šķēle: — Noteikti ir kādi cilvēki, kam Šķēle bija apnicis un krita uz nerviem. Droši vien, tie priecājas, izjūt kaut kādu atvieglojumu. Savukārt atkal otra daļa, tie, kas sūta pretējas vēstules, droši vien domā, ka tās lietas ir kļuvušas varbūt sliktākas. Bet es te varu visus nomierināt, ka Šķēle jau nekur nav pazudis. Šķēle ir palicis un darīs to darbu, kas šobrīd ir jādara, un Tautas partija šo darbu darīs ļoti rūpīgi tālāk.

— Jūs esat pieradis daudz strādāt. Ja jūs nekļūsit par ministru, vai jums ar Saeimas deputāta krēslu pietiks?

A.Šķēle: — Arī tur ir pietiekami daudz darba, bet mums ir ļoti liela organizācija, un man droši vien būtu jāvelta ļoti daudz laika, braukājot pa visiem rajoniem, tiekoties un strādājot, jo mums visos rajonos ir nodaļas. Mums ir vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku kopumā — tā ir milzīga organizācija, kas prasa ļoti daudz enerģijas. Tā ka man būs kur ielikt enerģiju.

— Pēdējā laikā parādās raksti ne tikai par pirtīm, piemēram, arī par Černaja kunga kā valsts kontroliera vasarnīcu un viņa nesniegtajām atbildēm. Vai, jūsuprāt, jūs esat Latvijā darījis visu vai neesat darījis visu, lai vairs neparādītos tādas pirtis, kaut vai tādas, kā Ministru kabinetā savulaik tika uzbūvētas?

A.Šķēle: — Katrā gadījumā pietiekami daudz ir darīts. Ļoti interesants materiāls ir apkopots, cik dažādās ministrijās mēs iztērējam līdzekļus uz vienu ierēdni. Es jau ministrus paguvu tā drusku informēt. Fantastiski — starp vienas un otras ministrijas izdevumiem, teiksim, kancelejas precēm, var būt atšķirība desmit reizes, rēķinot uz vienu ierēdni. Vai, teiksim, mobilo telefonu sarunas ministrijā vienam ierēdnim ir par 150 latiem mēnesī bijušas — kaut kādas šausmas. Tagad ir materiāls apkopots, to es esmu ar knīpstangām izvilcis. Valdība ir lēmusi, ka mums jāizstrādā normatīvi uz vienu ierēdni, lai katrs sabiedrības loceklis zina — viens ierēdnis Latvijas valstij, nodokļu maksātājiem izmaksā gadā tik un tik latus. Un tad mēs varam diskutēt — vai tas ir daudz vai maz. Pretējā gadījumā viss vienmēr ir noslēpts, viss vienmēr kaut kā sapīts. Algas arī — mums ir algas, tad vadības līgumi, tad vēl kaut kāda amatu savienošana ar pilnvarniekiem; un ja prasa, cik, teiksim, tāds valsts sekretārs saņem — nu, kaut kādus 200 latus. Bet beigās tu skaties, ka ar visādām citām summām viņš tur salasa ļoti, ļoti daudz — divreiz un trīsreiz vairāk nekā Valsts prezidents.

— Vai kāds to jūsu iesākto turpinās?

A.Šķēle: — Nu kā — mēs taču piedalīsimies nākamā valdībā! Šīs ir lietas, kuras mēs prasīsim vest līdz galam. Un te atkal var rasties, protams, kāda nepatika. Es zinu, ka kādi teiks: ko jūs tur atkal kašķējaties! Bet mēs to prasīsim. Valstij jāzina, cik izmaksā šī pārvalde, kāda ir efektivitāte, kāda ir atdeve.

— Nu ko, politikas ir bijis pietiekami. Ko jūs darīsit Lieldienās?

A.Šķēle: — Pirmkārt, pašās Lieldienās strādāt nedrīkst. Jāsaka, ka man ir šādas tādas lietas darāmas. Šodien ir atvesta man bumbierīte mājās; es biju lūdzis, jauna šķirne, es tādu neesmu iepriekš nekur pats redzējis, bet es zinu, ka tā aprakstā vismaz ir laba — saucas ‘Suvenīrs’. Tā jāiestāda, tad man ir ķirši apslimuši, ir tāda slimība — tā kā vēzis, un es palūdzu, lai man sagādā no meristēmām ataudzētus ķiršus, tātad pilnīgi no vīrusiem tīrus, tos vajadzētu iestādīt. Un arī vienu plūmi gribu, agrāk kādreiz bija plūme ‘Skoroplodnaja’, tās jau no modes izgājušas, kaut arī ļoti labas bija un garšīgas. Tagad ir tāda drusku modernāka, kas saucas ‘Komēta’, un to es vēlos iestādīt. Tā ka būs ko padarīt. Man dikti patīk rakāties pa zemi. Es tikai nezinu, un, ja kāds klausītājs zina, tad es esmu gatavs izsludināt kaut kādu balvu, kā tikt galā ar kurmjiem! Ja ir tāds stabils, kārtīgs risinājums, ar ko var efektīvi un ātri tikt galā ar kurmjiem, lūdzu pieteikties! Faktiski nav ierobežojumu balvas ziņā, kas tur ir vajadzīgs — vai īpaša kāda tikšanās vai speciāla dāvana, vai iemūžināta plāksne slavenākajam kurmju aizdzinējam — es esmu gatavs vienoties par to veidu, kādā šo veiksmīgo paņēmienu afišēt pēc tam.

— Nu ko, dārgie klausītāji, jūs Latvijas radio adresi zināt, rakstiet: Doma laukums 8, Ministru prezidentam Andrim Šķēlem — kā tikt galā ar kurmjiem dārzā. Labākais dabūs balvu — tā premjers ir solījis.

A.Šķēle: — Droši!

— Lieliski! Ar šādu cerību mēs beigsim!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā