• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Manuprāt, 7. Saeimai jau būs vieglāk strādāt". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.10.1998., Nr. 321 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50482

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Manuprāt, 7. Saeimai jau būs vieglāk strādāt" (turpinājums)

Vēl šajā numurā

29.10.1998., Nr. 321

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Manuprāt, 7. Saeimai jau būs vieglāk strādāt"

Alfreds Čepānis, 6. Saeimas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim" otrdien, 27. oktobrī

C2.JPG (10716 BYTES)

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV", 27.10.1998

— Jūs esat divus gadus bijis Saeimas priekšsēdētājs, un nu laikam varam runāt jo plaši un vaļsirdīgi. Lai gan cilvēki atzīst, ka jūs aizvien gan savos vārdos, gan savā rīcībā esat taisns un atklāts.

— Es vienmēr esmu centies runāt vaļsirdīgi. Dažreiz par to, kā mēdz teikt, "dabonu pa purnu". Nu, bet ko tur var darīt. Nekas, gan viss būs kārtībā.

— Ir pienācis noslēgums sestās Saeimas trīs gadu darbībai. Ikmēneša intervijās mēs parasti ar jums runājam par pēdējo mēnesi vai aizvadīto kārtējo sesiju. Šoreiz jūs varētu sniegt kopvērtējumu visam laikposmam kopš 1995.gada novembra, runājot par plusiem un mīnusiem Saeimas darbā, veiksmēm un neveiksmēm, padarīto un nepaveikto.

Šajā laikā ir notikušas 160 Saeimas plenārsēdes, izskatīti 1235 darba kārtības jautājumi, nedaudz vairāk nekā 600 likumdošanas aktu pieņemts un vairāk nekā 300 noraidīts, pārējie atlikti. Precīzāki skaitļu apkopojumi būs manā ziņojumā 2.novembra noslēguma sēdē.

Jāsaka, ka Latvija šajā laikā nav uz vietas mīņājusies. Mēs esam turpinājuši savu stratēģiski noteikto ceļu uz Eiropas Savienību. Esam darījuši parlamentā visu, lai kaut kad perspektīvā mēs varētu pretendēt arī uz iestāšanos Ziemeļatlantijas militārajā aliansē — NATO.

Viens ļoti būtisks darbs, ko mēs gan tikai pašā pēdējā laikā paveicām, bet par ko man ir gandarījums, ka to izdarījusi sestā Saeima, ir pieņemtie Satversmes papildinājumi, proti, tajā iestrādātā sadaļa par cilvēktiesībām. Mēs esam izkatījuši ļoti daudzus biezus, apjomīgus likumprojektus, piemēram, Kriminālprocesa likumu, Civilprocesa likumu. Esam pieņēmuši trešajā, galīgajā lasījumā lēmumu par to, ka ar 1999.gada 1.janvāri Latvijas valstī vairs nebūs spēkā visi Latvijas PSR laikā pieņemtie normatīvie akti. Ar dažiem izņēmumiem, kur agrākās normas iestrādātas tagadējos likumos un joprojām palikušas spēkā.

Šajā laikā, kamēr esam baudījuši vēlētāju labvēlību un izmantojuši deputāta pilnvaras, esam uzņemti Pasaules tirdzniecības organizācijā — nupat, 14.oktobrī. Daudzi cilvēki, kas ne visai orientējas ekonomikā, tam nepiešķir īpašu nozīmi. Tomēr, manuprāt, tas ir liels pluss. Jo tas dod Latvijas valstij īpašas tiesības veidot savu ārējo tirdzniecību. Tagad vairs nav vajadzīgi speciāli nolīgumi ar katru no Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalstīm. Es ceru, ka šajā organizācijā tiks uzņemti arī mūsu tuvākie un tālākie kaimiņi. Līdz ar to atrisināsies muitas un citas ekonomiskās barjeras, kas līdz šim pastāv starp Latviju un citām valstīm.

Līdz ar to stratēģiskā skatījumā es varu būt gandarīts par sestās Saeimas padarīto. Gandarījums man ir arī tādēļ, ka mēs neatstāsim lielus parādus septītajai Saeimai. Par šo apņēmību jau vairākkārt esmu sacījis "Latvijas Vēstneša" lasītājiem. Visu, kas ir bijis iesniegts Saeimas likumdošanas portfelī, būsim izskatījuši. Ceturtdien, 29.oktobrī, būs sestās Saeimas pēdējā darba plenārsēde, un tajā tad arī izskatīsim tos visus jautājumus, kas ir attiecīgajam lasījumam sagatavoti.

Bet šajā laikā ir jau visādi gājis. Ir bijuši nepatīkami brīži. Esam gana saņēmuši pelnītu un nepelnītu kritiku. Ir bijuši arī kuriozi gadījumi. Lasītāji jau lielākoties zina, kādi tie bija, bet, kopumā vērtējot, es esmu gandarīts par sestās Saeimas deputātu padarīto.

— Parēķinot iznāk, ka 2.novembri apritēs tieši astoņarpus gadu, kopš esat Latvijas Republikas parlamenta deputāts — Augstākās padomes, piektās un sestās Saeimas. Līdz ar to, būdams daudz pieredzējis deputāts, varat salīdzināt šo trīs parlamentu darbu. Ar ko tie ir bijuši atšķirīgi? Cik auglīgs bijis to darbs?

— Grūti ir salīdzināt to auglīgumu vai neauglīgumu. Īpatnējāks, atšķirīgāks gan bija šīs Saeimas darbs.

Toreiz Latvijas Republikas Augstākās padomes galvenais uzdevums, protams, bija atjaunot Latvijas valstisko neatkarību. To mēs paveicām. Visu Augstākās padomes darbības laiku mums it kā viss bija skaidrs. Bija tikai Tautas frontes frakcija ar 138 deputātiem un interfrontes frakcija, kurā bija ap 60 deputātu. Mums visiem bija skaidrs, kas ir neatkarīgas Latvijas ienaidnieki — tie bija interfrontieši. Viņi aizvien centās panākt, lai tiktu noraidīts jebkurš Latvijas valstij vajadzīgs likumprojekts, vai arī vienkārši balsoja kā saka ar kājām, nemaz nepiedaloties svarīgu likumprojektu balsojumos. Toreiz, kad bija vajadzīgs tā sauktais kvalificētais vairākums, balsošanas brīdī dažkārt bija diezgan grūti savākt kopā visu Tautas frontes frakciju, visus tos, kas 1990.gada maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Jo tiklīdz balsu skaits bija nedaudz mazāks par vajadzīgo, lēmumu neizdevās pieņemt. Tāda bija problēma. Bet toreiz mēs nebijām sašķīduši 47 partijās, kā tas ir pašlaik. Savulaik vienā Latvijas Tautas frontes frakcijā nebija strīdu par kādām nebūtiskām lietām. Tur bija domstarpības un diskusijas par būtiskām lietām, bet ne jau par nebūtiskām. Mēs zinājām, kas ir mūsu galvenais uzdevums un kas mums ir jāpanāk. Un visi domājām, ka zinām, kā to izdarīt. To mēs izdarījām. Tā ir tā Augstākās padomes darbības īpatnība. Man šad tad rodas gluži vai nostaļģija pēc tiem laikiem. Ja mēs tagad mācētu tikpat vienoti strādāt kā toreiz, kad likumdevēji bija tie, kas 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību, pašlaik daudz ražīgāks un kvalitatīvāks būtu likumdošanas darbs.

Piektā Saeima atšķīrās no sestās Saeimas un arī no Latvijas Republikas Augstākās padomes ar to, ka tajā bija vienas frakcijas relatīvs, tomēr absolūts pārākums. Tikko nodibinātajam "Latvijas ceļam" bija 36 deputātu vietas. Kopā ar Zemnieku savienību, kam bija 12 mandāti, iznāca viņiem sākumā 46 vietas Saeimā. Faktiski viņi noteica parlamenta darbības toni. Arī to toni, kādā tika pieņemti likumi. Viņi varēja nerēķināties ar tādu mazu demokrātiskā centra partiju, kurā es toreiz biju. Tajā laikā "Latvijas ceļš" nostiprināja savu ekonomisko varu un ietekmi. Un to nav zaudējis arī sestās Saeimas laikā. Jo toreiz viņi ielika pamatu. Sestā Saeima atšķīrās no piektās ar to, ka tur bija pārstāvēti jau deviņi politiskie spēki. Bet tie bija ļoti sadrumstaloti. "Saimnieks", lai cik liels un varens tas jutās, tomēr nebija ieguvis vairāk par 18 vietām. Līdz ar to vajadzēja meklēt koalīcijas partnerus. Nevis vienu, kā tas bija, piektajai Saeimai darbu uzsākot, kad līderu lomu uzņēmās "Latvijas ceļš" un Zemnieku savienība, bet vairākus. Un Ziedonis Čevers, ļoti gribēdams kļūt par premjerministru, bija gatavs brāļoties pat ar zīgeristiešiem. Ko arī darīja, bet neiznāca tā, kā bija gribēts. Ar to sestā Saeima atšķīrās no piektās. Ar to, ka to grūtāk bija savākt kopā, bija grūtāk rast vienotu viedokli. Bija grūtāk izbīdīt cauri jebkuru likumprojektu ar balsu vairākumu. Cita mehānisma, kā pieņemt valstij nozīmīgus likumus, protams, nav un nevar būt. Pamatā ir demokrātiska balsošana. Šajā ziņā bija grūtāk un sarežģītāk.

Tāpēc, neraugoties uz to, ka mūsu partija — Demokrātiskā partija "Saimnieks" — ir piedzīvojusi pilnīgu sagrāvi, es esmu gandarīts par septītās Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Jo ir ievēlētas tikai sešas, turklāt, kā man šķiet, nopietnas partijas. Varbūt izņēmums te ir Jaunā partija. Nopietna partija neapšaubāmi tā ir, bet tai nav tik iespaidīgs vietu skaits salīdzinājumā ar citām. Visām pārējām to ir vairāk nekā desmit.

Manuprāt, septītajā Saeimā būs vieglāk strādāt. Ja vien izdotos atrast valdības koalīcijas modeli.

— Jums iznācis sastapties ar dažādām neparastām situācijām valsts mērogā. Kādi grozījumi, jūsuprāt, būtu vajadzīgi Satversmē un Saeimas Kārtības rullī?

— Kārtības rullī ir izdarīti vairāki grozījumi. Es tos gribēju izdarīt pat radikālākus. Bet iznāca tā, ka tie man bija gan jāparaksta, gan jāizsludina Valsts prezidenta vietā. Šķiet, ka labs darbs ir tas, ka panākts, lai turpmāk katra nākamā Saeima būtu spiesta turpināt izskatīt iepriekšējās Saeimas iesāktos likumprojektus. Tas, manuprāt, ir ļoti labi.

Mani kā cilvēku, kas nekad nav cietis ilgas runāšanas, iepriecina tas, ka Kārtības rullī ir saīsināts debatēm paredzētais laiks vismaz otrajā un trešajā lasījumā. Pirmajā lasījumā tas ir palicis līdzšinējais. Ceru, ka tas darbu padarīs mazliet produktīvāku.

Ir jau vēl atrisinātas tādas lietas Kārtības ruļļa ietvaros, kuras pati parlamenta darba pieredze mums priekšā pateica. Un nu tas ir izdarīts.

Ja runājam par Satversmi, man šķiet, ka valsts konstitūcijā būtu vajadzīga vismaz neliela sadaļa, kas attiektos uz pašvaldībām. Es piekrītu tiem, kas saka, ka valsts sastāv no tās teritorijas un iedzīvotājiem. Taču šo teritoriju apsaimnieko pašvaldības. Tāda sadaļa Satversmē, manuprāt, ir ļoti vajadzīga, jo pašvaldības ir ļoti būtiska un neatņemama Latvijas valsts pārvaldes sastāvdaļa. Tagad par to Satversmē nekas nav teikts.

Domāju arī, ka mums tomēr vajadzētu atteikties no dažām Satversmes arhaiskām normām. Piemēram, attiecībā uz Valsts prezidenta pienākumiem un funkcijām, viņa ietekmi uz to vai citu valstiski svarīgu jautājumu risināšanu. Šīs normas nav noregulētas. To esmu izjutis tajos brīžos, kad man ir nācies pildīt Valsts prezidenta pienākumus viņa prombūtnes laikā. Tevi it kā kaut kam pilnvaro, bet faktiski nekādu šo pilnvaru nav. Tādēļ, pēc manām domām, ir jāpārskata daudzas krietni novecojušas 1922. gadā pieņemtās Satversmes normas. Es, protams, nevaru prognozēt vai to izdarīs septītā Saeima. Bet uzskatu, ka šādi grozījumi Latvijas Satversmē būtu izdarāmi.

— Patlaban, ja uzmanīgi izlasām Satversmi, varam konstatēt, ka Valsts prezidentam faktiski ir tikai divas funkcijas — ārvalstu vēstnieku akreditācija un notiesāto apžēlošana. Ministru prezidenta kandidatūras izvirzīšanai būtībā ir tikai ieteikuma nozīme.

— Jā, pilnīgi piekrītu. Pašreizējā situācijā tieši tāpēc Valsts prezidents ir diezgan lielās sprukās.

Es zinu, cik greizsirdīgi uz jebkuriem mēģinājumiem izdarīt kaut kādus grozījumus Satversmē raugās "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. Es nezinu, kāpēc viņiem tāda attieksme. Atceros, cik šķēpu piektajā Saeimā tika lauzts par to, vai Satversmē vajag ļaut valdībai noteikt dzelzceļa tarifus vai ne. Toreiz bija daudz iebildumu. Taču 1922. gadā visā Latvijā darbojās vien pāris dzelzceļa līniju, un tad tos tarifus varēja paredzēt Satversmē. Bet tagad taču ir pavisam citādi. Tomēr jebkuru mēģinājumu pieskarties Satversmei "Tēvzeme un Brīvība"/LNNK uzskata par diez kādu bīstamu revizionismu. Taču dzīve šajos astoņos gadu desmitos ir gājusi uz priekšu straujiem un iepriekš neparedzamiem soļiem.

Jau trīsdesmito gadu sākumā gandrīz visas ceturtās Saeimas frakcijas iestājās par to, ka Satversmē nepieciešami grozījumi, kas atbilstu valsts un sabiedrības izaugsmei. Taču tad nāca 1934. gada maija apvērsums, un nekas no tā visa neiznāca.

— Kas, jūsuprāt, Saeimas Kancelejas darbā būtu uzlabojams vai maināms?

— Saeimas Kanceleja ir un paliek savu uzdevumu augstumos. Par to es pārliecinājos tieši pēdējā mēneša laikā pēc septītās Saeimas vēlēšanām. Jo viena mēneša laikā mēs pieņēmām gandrīz piecdesmit likumus — gan kā steidzamus otrajā lasījumā, gan parastajā kārtībā trešajā lasījumā. Bet Saeimas Kanceleja simtprocentīgi ir nodrošinājusi šo likumprojektu pavairošanu, izplatīšanu un izsūtīšanu. Tagad pie manis katru dienu nāk parakstāmas pakas ar dokumentiem, kas tiek nosūtīti Valsts prezidentam izsludināšanai. Saeimas Kanceleja ar to visu ir tikusi galā.

Tādēļ šoreiz gribu uzteikt Saeimas Kanceleju — visus tos cilvēkus, kas strādājuši, sākot ar stenogrammu nodaļu un beidzot ar tehnisko nodrošinājumu, ar siltumu, ar elektrību, ar automašīnām, ar ziepēm un tualeti, atvainojos par atklātību. Tas viss ir Saeimas Kancelejas nopelns.

Tagad es varu pateikt, ka, tikko bija pāgājis pusgads, kopš es ieņēmu šo Saeimas priekšsēdētāja amatu, man nācās uzklausīt diezgan stiprus pārmetumus no Demokrātiskās partijas "Saimnieks" vadības par to, ka, lūk, es neesmu veicis revolucionārus gājienus Saeimas Kancelejā un neesmu salicis amatos "Saimnieka" partijas večus. Es atbildēju, ka Saeimas Kancelejā vajadzīga ne tikai politiskā nostāja, bet arī strādātspēja. Tādējādi es diezgan skeptiski uztvēru partijas vadošo cilvēku norādījumus un faktiski nepildīju. Un Kancelejas darbinieki palika tie, kas bija. Tagad es redzu, ka nebiju kļūdījies. Saeimas Kanceleja ir tikusi galā ar savu darbu.

Tagad nezinu, kāds būs mans pēctecis — vai ko revolucionāru darīs, vai rīkosies tikai pēc politiskās pārliecības.

Domāju, ka no saimnieciskā viedokļa un līdz ar to arī no Saeimas Kancelejas viedokļa būs vieglāk strādāt. Būs nevis deviņas, bet tikai sešas frakcijas. Vismaz par 4–5 autotransporta vienībām mazāk vajadzēs.

Vajadzēs arī mazāk datoru, konsultantu, tehnisko darbinieku un citu cilvēku. Saeimas Kanceleja uz šo vēlēšanu rēķina varēs nedaudz ietaupīt.

— Bet varbūt arī septītajā Saeimā būs ne mazums tā saukto neatkarīgo deputātu.

— Nu, ko lai tur dara. Daudzi prognozē Tautas saskaņas partijas deputātu kopas sašķelšanos. Tur patlaban, manuprāt, ir apvienojušies visai nesaderīgi politiskie spēki. Tur ir gan ortodoksālie komunisti — Rubika piekritēji —, gan Jurkāna relatīvi labējākis spārns. Šo sašķelšanos daudzi prognozē, bet tas nav mans personiskais viedoklis.

Atšķirīgi viedokļi var būt arī attiecībā uz "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK

Tur arī nepavisam nav tik viendabīga masa, tur ir dažādu uzskatu cilvēki. To jau var pamanīt arī Saeimas plenārsēžu laikā, kad redzams un dzirdams, kā nu kurš runā un par ko aģitē. Īpaši ekonomiskajos jautājumos.

Bet es domāju, ka Saeimas Kanceleja savu darbu kvalificēti un apzinīgi ir izdarījusi. Īpaši gribu uzteikt Saeimas autobāzes darbu. Neraugoties uz daudzu deputātu balsojumiem par to, ka, lūk, Saeimas Kancelejas autobāzes vieglo automašīnu skaitu vajadzētu samazināt.

Un tieši tie, kas viscentīgāk balsoja par šo priekšlikumu — Valdmanis, Ozoliņš — , šos autobāzes transporta līdzekļus visvairāk ir tērējuši. Balsojumā izteicās par vispieticīgāko automašīnu izmantošanu, bet paši, kā liecina uzskaite, visvairāk izmantojuši deputātam dotās iespējas. Un tā dežūrējošā automašīnā, kas dienu un nakti ir Saeimas Kancelejas rīcībā nodarbojās ar šo dažu deputātu pārvadāšanu — uz vietu vai nevietu, to es neņemos apgalvot.

Bet Saeimas autobāzes darbu es gribētu īpaši uzteikt. Jo tā, prasmīgi saimniekojot, pat ir spējusi gūt peļņu valsts budžetam.

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!