Alfreds Čepānis, 6. Saeimas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim" otrdien, 27. oktobrī

Turpinājums no 1.lpp.

Tāpēc, neraugoties uz to, ka mūsu partija — Demokrātiskā partija "Saimnieks" — ir piedzīvojusi pilnīgu sagrāvi, es esmu gandarīts par septītās Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Jo ir ievēlētas tikai sešas, turklāt, kā man šķiet, nopietnas partijas. Varbūt izņēmums te ir Jaunā partija. Nopietna partija neapšaubāmi tā ir, bet tai nav tik iespaidīgs vietu skaits salīdzinājumā ar citām. Visām pārējām to ir vairāk nekā desmit.

Manuprāt, septītajā Saeimā būs vieglāk strādāt. Ja vien izdotos atrast valdības koalīcijas modeli.

— Jums iznācis sastapties ar dažādām neparastām situācijām valsts mērogā. Kādi grozījumi, jūsuprāt, būtu vajadzīgi Satversmē un Saeimas Kārtības rullī?

— Kārtības rullī ir izdarīti vairāki grozījumi. Es tos gribēju izdarīt pat radikālākus. Bet iznāca tā, ka tie man bija gan jāparaksta, gan jāizsludina Valsts prezidenta vietā. Šķiet, ka labs darbs ir tas, ka panākts, lai turpmāk katra nākamā Saeima būtu spiesta turpināt izskatīt iepriekšējās Saeimas iesāktos likumprojektus. Tas, manuprāt, ir ļoti labi.

Mani kā cilvēku, kas nekad nav cietis ilgas runāšanas, iepriecina tas, ka Kārtības rullī ir saīsināts debatēm paredzētais laiks vismaz otrajā un trešajā lasījumā. Pirmajā lasījumā tas ir palicis līdzšinējais. Ceru, ka tas darbu padarīs mazliet produktīvāku.

Ir jau vēl atrisinātas tādas lietas Kārtības ruļļa ietvaros, kuras pati parlamenta darba pieredze mums priekšā pateica. Un nu tas ir izdarīts.

Ja runājam par Satversmi, man šķiet, ka valsts konstitūcijā būtu vajadzīga vismaz neliela sadaļa, kas attiektos uz pašvaldībām. Es piekrītu tiem, kas saka, ka valsts sastāv no tās teritorijas un iedzīvotājiem. Taču šo teritoriju apsaimnieko pašvaldības. Tāda sadaļa Satversmē, manuprāt, ir ļoti vajadzīga, jo pašvaldības ir ļoti būtiska un neatņemama Latvijas valsts pārvaldes sastāvdaļa. Tagad par to Satversmē nekas nav teikts.

Domāju arī, ka mums tomēr vajadzētu atteikties no dažām Satversmes arhaiskām normām. Piemēram, attiecībā uz Valsts prezidenta pienākumiem un funkcijām, viņa ietekmi uz to vai citu valstiski svarīgu jautājumu risināšanu. Šīs normas nav noregulētas. To esmu izjutis tajos brīžos, kad man ir nācies pildīt Valsts prezidenta pienākumus viņa prombūtnes laikā. Tevi it kā kaut kam pilnvaro, bet faktiski nekādu šo pilnvaru nav. Tādēļ, pēc manām domām, ir jāpārskata daudzas krietni novecojušas 1922. gadā pieņemtās Satversmes normas. Es, protams, nevaru prognozēt vai to izdarīs septītā Saeima. Bet uzskatu, ka šādi grozījumi Latvijas Satversmē būtu izdarāmi.

— Patlaban, ja uzmanīgi izlasām Satversmi, varam konstatēt, ka Valsts prezidentam faktiski ir tikai divas funkcijas — ārvalstu vēstnieku akreditācija un notiesāto apžēlošana. Ministru prezidenta kandidatūras izvirzīšanai būtībā ir tikai ieteikuma nozīme.

— Jā, pilnīgi piekrītu. Pašreizējā situācijā tieši tāpēc Valsts prezidents ir diezgan lielās sprukās.

Es zinu, cik greizsirdīgi uz jebkuriem mēģinājumiem izdarīt kaut kādus grozījumus Satversmē raugās "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. Es nezinu, kāpēc viņiem tāda attieksme. Atceros, cik šķēpu piektajā Saeimā tika lauzts par to, vai Satversmē vajag ļaut valdībai noteikt dzelzceļa tarifus vai ne. Toreiz bija daudz iebildumu. Taču 1922. gadā visā Latvijā darbojās vien pāris dzelzceļa līniju, un tad tos tarifus varēja paredzēt Satversmē. Bet tagad taču ir pavisam citādi. Tomēr jebkuru mēģinājumu pieskarties Satversmei "Tēvzeme un Brīvība"/LNNK uzskata par diez kādu bīstamu revizionismu. Taču dzīve šajos astoņos gadu desmitos ir gājusi uz priekšu straujiem un iepriekš neparedzamiem soļiem.

Jau trīsdesmito gadu sākumā gandrīz visas ceturtās Saeimas frakcijas iestājās par to, ka Satversmē nepieciešami grozījumi, kas atbilstu valsts un sabiedrības izaugsmei. Taču tad nāca 1934. gada maija apvērsums, un nekas no tā visa neiznāca.

— Kas, jūsuprāt, Saeimas Kancelejas darbā būtu uzlabojams vai maināms?

— Saeimas Kanceleja ir un paliek savu uzdevumu augstumos. Par to es pārliecinājos tieši pēdējā mēneša laikā pēc septītās Saeimas vēlēšanām. Jo viena mēneša laikā mēs pieņēmām gandrīz piecdesmit likumus — gan kā steidzamus otrajā lasījumā, gan parastajā kārtībā trešajā lasījumā. Bet Saeimas Kanceleja simtprocentīgi ir nodrošinājusi šo likumprojektu pavairošanu, izplatīšanu un izsūtīšanu. Tagad pie manis katru dienu nāk parakstāmas pakas ar dokumentiem, kas tiek nosūtīti Valsts prezidentam izsludināšanai. Saeimas Kanceleja ar to visu ir tikusi galā.

Tādēļ šoreiz gribu uzteikt Saeimas Kanceleju — visus tos cilvēkus, kas strādājuši, sākot ar stenogrammu nodaļu un beidzot ar tehnisko nodrošinājumu, ar siltumu, ar elektrību, ar automašīnām, ar ziepēm un tualeti, atvainojos par atklātību. Tas viss ir Saeimas Kancelejas nopelns.

Tagad es varu pateikt, ka, tikko bija pāgājis pusgads, kopš es ieņēmu šo Saeimas priekšsēdētāja amatu, man nācās uzklausīt diezgan stiprus pārmetumus no Demokrātiskās partijas "Saimnieks" vadības par to, ka, lūk, es neesmu veicis revolucionārus gājienus Saeimas Kancelejā un neesmu salicis amatos "Saimnieka" partijas večus. Es atbildēju, ka Saeimas Kancelejā vajadzīga ne tikai politiskā nostāja, bet arī strādātspēja. Tādējādi es diezgan skeptiski uztvēru partijas vadošo cilvēku norādījumus un faktiski nepildīju. Un Kancelejas darbinieki palika tie, kas bija. Tagad es redzu, ka nebiju kļūdījies. Saeimas Kanceleja ir tikusi galā ar savu darbu.

Tagad nezinu, kāds būs mans pēctecis — vai ko revolucionāru darīs, vai rīkosies tikai pēc politiskās pārliecības.

Domāju, ka no saimnieciskā viedokļa un līdz ar to arī no Saeimas Kancelejas viedokļa būs vieglāk strādāt. Būs nevis deviņas, bet tikai sešas frakcijas. Vismaz par 4–5 autotransporta vienībām mazāk vajadzēs.

Vajadzēs arī mazāk datoru, konsultantu, tehnisko darbinieku un citu cilvēku. Saeimas Kanceleja uz šo vēlēšanu rēķina varēs nedaudz ietaupīt.

— Bet varbūt arī septītajā Saeimā būs ne mazums tā saukto neatkarīgo deputātu.

— Nu, ko lai tur dara. Daudzi prognozē Tautas saskaņas partijas deputātu kopas sašķelšanos. Tur patlaban, manuprāt, ir apvienojušies visai nesaderīgi politiskie spēki. Tur ir gan ortodoksālie komunisti — Rubika piekritēji —, gan Jurkāna relatīvi labējākis spārns. Šo sašķelšanos daudzi prognozē, bet tas nav mans personiskais viedoklis.

Atšķirīgi viedokļi var būt arī attiecībā uz "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK

Tur arī nepavisam nav tik viendabīga masa, tur ir dažādu uzskatu cilvēki. To jau var pamanīt arī Saeimas plenārsēžu laikā, kad redzams un dzirdams, kā nu kurš runā un par ko aģitē. Īpaši ekonomiskajos jautājumos.

Bet es domāju, ka Saeimas Kanceleja savu darbu kvalificēti un apzinīgi ir izdarījusi. Īpaši gribu uzteikt Saeimas autobāzes darbu. Neraugoties uz daudzu deputātu balsojumiem par to, ka, lūk, Saeimas Kancelejas autobāzes vieglo automašīnu skaitu vajadzētu samazināt.

Un tieši tie, kas viscentīgāk balsoja par šo priekšlikumu — Valdmanis, Ozoliņš —, šos autobāzes transporta līdzekļus visvairāk ir tērējuši. Balsojumā izteicās par vispieticīgāko automašīnu izmantošanu, bet paši, kā liecina uzskaite, visvairāk izmantojuši deputātam dotās iespējas. Un tā dežūrējošā automašīnā, kas dienu un nakti ir Saeimas Kancelejas rīcībā nodarbojās ar šo dažu deputātu pārvadāšanu — uz vietu vai nevietu, to es neņemos apgalvot.

Bet Saeimas autobāzes darbu es gribētu īpaši uzteikt. Jo tā, prasmīgi saimniekojot, pat ir spējusi gūt peļņu valsts budžetam.

Runājot par Saeimas Kanceleju, vēlreiz gribu uzsvērt, ka nekad, ieņemot Saeimas priekšsēdētāja posteni, neesmu izjutis kādas grūtības vai sarežģījumus savā darbā. Par to īpaša pateicība Saeimas Kancelejai, ko izteikšu piektdien, 30.oktobrī.

Protams, nav jau runa tikai par mana darba sekmīgu nodrošinājumu. Izsakot pateicību, ir runa par visu Saeimas Prezidiju, par visu sesto Saeimu.

— Tagad sabiedrības uzmanības centrā ir jautājums, ko nepavisam nevaram apiet. Runa ir par Saeimas deputātu materiālo nodrošinājumu.

— No morāles viedokļa raugoties, šis lēmums patiešām ir nelaikā. Bet no politikas un politiķu viedokļa tas ir pašā laikā. Jo likumu būs pieņēmuši tie Saeimas deputāti, kam vairs nebūs jārēķinās ar vēlētāju viedokli, tie, kas būs aizgājuši no šejienes. Bet viņi nodrošinās darbību tiem, kas te, Augstākajā namā, paliks. Likumprojektā taču 20 pantos no 12 ir runa par esošo deputātu darbības nodrošināšanu.

Un tagad nu redzēsim vai septītajai Saeimai, šiem morāles, intelekta un godīguma ziņā augstu stādītajiem, kas pārstāv tautas lielākās daļas intereses, pietiks politiskā spēka un gudrības, lai atceltu šīs likumdošanas normas. Man nez kāpēc liekas, ka tā nebūs. Viņi būs dziļi pateicīgi sestās Saeimas deputātiem, kuri vairs nav ievēlēti parlamentā, par to, ka viņi promejot nolikuši uz septītās Saeimas altāra likumā ierakstītās privilēģijas. Un diez vai kādai nākamās Saeimas frakcijai celsies roka, lai to atzītu par spēkā neesošu. Ja tā drosme, tad cepuri nost. Bet, kā man šķiet, mana cepure paliks galvā.

Man ir divistabu dzīvoklis, kur neviena nagla nav pirkta par valsts naudu. Es neesmu taisījis šajā dzīvoklī remontu par valsts budžeta naudu, tiesa, es varēju to izdarīt. Bet man pat prātā tas nav ienācis, ka es to varētu darīt kā amatpersona — atšķirībā no Eihmaņa kunga. Un tērējis šitādu vājprātīgu naudu viena dzīvokļa remontam! Man nav absolūti nekā, izņemot privatizēto divistabu dzīvokli.

Bet es esmu trīs reizes nobalsojis par Latvijas valstisko neatkarību. Turklāt vienreiz Maskavā, kad tas nepavisam nebija tik droši kā tagad izskatās. Nu, bet vai tad man no valsts, protams, tad, kad es aiziešu pensijā, nepienāktos kāds nodrošinājums vecumdienām. Es jau saprotu, ka ir desmitiem tūkstošu cilvēku, kam tāpat ir morālas tiesības kā man.

Es negribētu teikt, ka Latvijas valsts man ir kaut ko parādā. Bet, vai es arī nevarētu kaut ko paprasīt no savas valsts tad, kad es aiziešu pensijā. Protams, es vēl nepavisam netaisos kļūt par pensionāru.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"