Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par enerģētiku un politiku šodien un rīt. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.10.1998., Nr. 321 (1382) https://vestnesis.lv/ta/id/50484

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par enerģētiku un politiku šodien un rīt (turpinājums)

Vēl šajā numurā

29.10.1998., Nr. 321 (1382)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par enerģētiku un politiku šodien un rīt

Dr. habil. phys., Juris Ekmanis, Latvijas Fizikālās enerģētikas institūta direktors,

— "Latvijas Vēstnesim"

EKMANIS.JPG (14258 BYTES)

— Jūs jau daudzus gadus esat cieši saistīts ar enerģētiku. Kāpēc izvēlējāties šo darbošanās jomu? Vai varbūt enerģētika izvēlējās jūs?

— Nekad neesmu mēģinājis sev atbildēt uz tik globālu jautājumu. Mans ceļš zinātnē ir bijis krietni garš un, manuprāt, arī interesants. Mani zinātnē vienmēr vairāk interesējis tas, ko nezinu. Paskaidrošu. Pēc izglītības esmu fiziķis. Man ir četri doktora grādi fizikā. Turklāt fizika allaž bijusi ar zināmu tehnisku ievirzi. Kādu laiku darbojos materiālu zinātnē — saistībā ar materiālu izturību, tai skaitā augstu temperatūru materiālu izturību, elektroizolācijas materiālu izturību. Gadus desmit mana darbavieta bija atomreaktors, izstrādāju zinātniskās programmas. Toreiz modē bija jauns enerģijas veids — atomu kodolu termosintēze, tāpēc materiāliem bija jābūt ar pavisam citiem rādītājiem — piemēram, tūkstošiem grādu temperatūra, kāda tiem jāiztur termosintēzes reaktorā, nav salīdzināma ar to, kāda ir TEC kurtuvē… Tā pamazām vien nonācu pie enerģijas ražošanas procesa.

Fizika ir viena no tām zinātnēm, kas ietver sevī arī tehnikas attīstību. Jebkuram pētījumam fizikā parasti ir kāds tehnisks lietojums. Un enerģētika Latvijā ir tāda lieta, par ko runā visu laiku dažādos līmeņos. Man ir bijušas publikācijas par alternatīvajiem enerģijas veidiem jau tad, kad šajā jomā vēl nedarbojos. Pakāpeniski nonācu līdz enerģētikas zinātnei. Un tā ir tāda nozare — jo dziļāk iekšā, jo vairāk aizrauj. Enerģētika — tas nebūt nenozīmē vadu un stabu likšanu vai ģenerācijas jaudas, tā ir saistīta ar visu mūsu dzīvi.

Es domāju, tās tendences, kas ir enerģētikas zinātnē, faktiski aptver visas eksaktās zinātnes.

— Kā jūs vērtējat pašreizējo Latvijas enerģētikas stāvokli?

— Skaidri jāapzinās viens — enerģētiķi var strādāt tikai ar to, kas viņiem reāli ir, ar tām siltumtrasēm, elektriskajiem tīkliem, elektrostacijām, kādas mums ir. Un varu izteikt lielu komplimentu Latvijas enerģētiķiem un "Latvenergo", ka elektroenerģijas un siltumenerģijas padeve patērētājiem ir notikusi nepārtraukti — gan pirmsatmodas laikā, gan puča dienās, gan pēc neatkarības atjaunošanas. Visu laiku iedzīvotāji un tautsaimniecība ir saņēmusi nepieciešamo enerģiju, protams, nerunājot par sīkām avārijām, kas ir pilnīgi likumsakarīgi, ņemot vērā mūsu energosaimniecības augsto nolietojuma pakāpi. Diemžēl mūsu sabiedrība ne vienmēr prot un vēlas to novērtēt.

Mēs pat nepieļaujam domu, ka kādā elektrības rozetē var nebūt sprieguma, bet, piemēram, Ukrainā visi ir spiesti samierināties ar faktu, ka vairākas reizes dienā tiek atslēgta elektrība un ar datoriem nevar normāli strādāt…

Globāli runājot, stiprā puse ir tā, ka enerģētika vispār pastāv un strādā. Protams, mums var būt dažādi viedokļi par elektroenerģijas tarifiem, bet tas jau ir cits jautājums. Taču energopadeve — pamats Latvijas tautsaimniecības attīstībai — ir nodrošināta.

Manuprāt, Latvijas politiķiem kopā ar ekonomistiem beidzot vajadzētu izstrādāt pietiekami precīzas un kompetentas prognozes par mūsu ekonomikas tālāko attīstību. Gan par Rīgu, gan pārējām pilsētām un reģioniem. Lai zinātu, kur gaidāma saimnieciska rosība, kur paredzēts ko būvēt vai ražot un kādas jaudas tur būs nepieciešamas tuvākajos gados. Es nešaubos, ka Latvijas enerģētiķiem, laikus zinot par daudzmaz precīzām tautsaimniecības attīstības prioritātēm, nebūs nekādu problēmu ar nepieciešamo jaudu nodrošināšanu.

Tagad par mūsu enerģētikas vājo pusi. Tā ir saistīta ar patlaban notiekošo, un es to nosauktu par organizatoriskās struktūras veidošanas taustīšanu. Energosistēma ir visnotaļ nopietna lieta, un gluži saprotams, ka gan subjektīvu, gan objektīvu iemeslu dēļ vēl nav iespējams skaidri pateikt, kāda būs šī struktūra un cik enerģētikas nozarē būs saimnieku. Ja jūs grasāties celt kādu ēku, lai tajā ievietotu noteiktas ražotnes un tehnoloģijas, jums vispirms ir vajadzīgs precīzs projekts, lai zinātu, kādi vadi un kādas skrūves tur būs nepieciešamas. Latvijas energosistēmas organizācijā pagaidām tādas skaidrības nav. Un diemžēl nenoteiktība un neskaidrība negatīvi ietekmē arī potenciālos projektus, kas varētu būt lieli elektroenerģijas patērētāji un ienāktu Latvijā no ārpuses. Jo viņi nezina spēles noteikumus.

Mēs pat nevaram garantēt, kādi elektroenerģijas un siltuma tarifi Latvijā būs pēc dažiem gadiem. Ir uzrakstīts, par cik procentiem gadā tarifus drīkst paaugstināt, bet Saeimas komisija pēkšņi var pieņemt lēmumu šos tarifus samazināt. Pēc laika var būt nākamās komisijas lēmums — tarifus pacelt…

Liels mīnuss ir tas, ka elektroenerģijas tarifi kļuvuši par politisku, nevis ekonomisku jautājumu. Bet, ja jūs to pastāstīsit cilvēkam no rietumvalstīm, viņš domās, ka stāstāt anekdoti. Mani tiešām šokē fakts, ka mūsu valstī nereti pat visaugstākajā līmenī — Saeimā — neko nesaprot no elementāra biznesplāna. Visa šī tarifu paaugstināšana taču ir saistīta ar "Latvenergo" turpmāko attīstību un darbību. Kā var bez aprēķiniem un pamatojuma likt to visu grozīt?! Tas ir populistisks gājiens. Tāpēc, atkārtoju, kamēr enerģijas tarifi mūsu valstī būs politisks jautājums, tikmēr mēs visi cietīsim, turklāt visvairāk — tieši Latvijas enerģētika.

— Vai neskaidrību par nozares organizatoriskās struktūras principiem jūs saistāt ar tām diskusijām, kas jau krietnu laiku norisinās par "Latvenergo" privatizācijas nepieciešamību un piemērotāko energosabiedrības attīstības modeli? Un kāpēc šajās diskusijās tik reti dzirdamas zinātnieku balsis?

— Es negribētu piekrist, ka zinātnieki šajās diskusijās nepiedalās. Tikai dažkārt viņu teiktais un presē rakstītais pazūd nebūtībā. Mēs zinām, ka potenciālie investori lielā mērā diktē savus noteikumus, un par tiem, labākajā gadījumā, arī tiek diskutēts.

Diskusijās, kurās veidojās "Latvenergo" privatizācijas shēma, zinātnieki tika iekļauti. Mēs izteicām arī savus priekšlikumus, bet sākotnējā stadijā tos ne pārāk vērīgi uztvēra. Tagad situācija sāk mainīties, zinātnieku viedoklī jau ieklausās.

Man gan šķiet, ka tur nav daudz ko diskutēt, bet ir jāsēž un jārēķina — kas ir izdevīgi un kas nav izdevīgi. Un kādi ir piedāvājumi. Ceru, ka šī absurdā kņada sabiedrībā ap "Latvenergo" tomēr liks vēlreiz visām atbildīgajām amatpersonām nopietni padomāt par šī visai valstij nozīmīgā uzņēmuma tālāko virzību…

Protams, netrūkst arī tādu piemēru, ka izliekas mūs neredzam un mūsu viedokli nevēlas uzklausīt, bet es negribētu par to sūdzēties. Taču dažkārt rodas komiska situācija. Mēs konsultējamies un sadarbojamies ar enerģētiķiem Rietumeiropā kā līdzīgs ar līdzīgu. Mums lūdz konsultācijas, piedāvā izstrādāt prognozes, jo pārzinām Latvijas situāciju. Mēs piedalāmies arī starptautiskos projektos, arī Eiropas Savienības finansētajos. Bet savās mājās mūsu iespējas un zināšanas izmanto daudz retāk. Protams, savs iespaids ir vispārējai nabadzībai, kas izpaužas ne vien mūsu sadzīvē, bet arī intelektuālā potenciāla izmantošanā. Bieži vien tikai ierobežotie finansu līdzekļi ir par cēloni tam, ka par konsultantiem, ekpertiem un prognožu izstrādātājiem Latvijas valdība izvēlas ārvalstu speciālistus, par kuru kvalifikācijas līmeni nav nekas zināms. Toties par viņu darbu Latvijai nav jāmaksā un ārzemnieki atnāk ar jau gatavu projektu.

Tāds piemērs ir arī Nacionālā enerģētikas programma. Par PHARE naudu to izstrādājuši mums nezināmi speciālisti. Un kā mēs varam justies pārliecināti par rezultātu? Es negribu komentēt, vai tas darbs ir slikts vai labs, jebkurā projektā var atrast pretrunas. Acīmredzot programmas naudai šī SIA prata vieglāk piekļūt, varbūt bijuši arī kādi citi iemesli…

Bet jautājums jau nav par naudu. Svarīgākais — vai tie cilvēki, kas gatavoja šo pētījumu, bija optimālākā komanda no profesionālā viedokļa. Tas nekur iepriekš netika apspriests. Galaiznākumā mēs šajā programmā atrodam daudzas pretrunas. Mums gan deva to recenzēt, dažas lietas arī aizrādījām, taču kopumā mēs šo darbu ieraudzījām jau gatavu. Kā redzat, šis process mūsu valstī ir nesakārtots.

Varu minēt arī daudzus pozitīvus piemērus, kur zinātnieku viedoklī vērīgi ieklausās. Viens no tādiem — Rīgas dome nesen pieņēma koncepciju par siltumapgādes attīstību. Mēs tās sagatavošanā aktīvi piedalījāmies, jo mūsu zinātnieki par Latvijas Zinātnes padomes naudu pašlaik izstrādā pētniecības programmu par siltumenerģijas ražošanas un apgādes optimizāciju. Neuzskatu, ka Rīgas domes koncepcija ko zaudēja tāpēc, ka pielikām šo to klāt arī no mūsu pētījuma rezultātiem. Bet vai citi ieguva tāpēc, ka neko no mums nepaņēma, tas ir jautājums...

Protams, negribu apgalvot, ka zinātne var daudz izdarīt. Pašreiz līdzekļu šiem mērķiem ir ļoti maz. Tāpēc ar Latvijas Zinātnes padomes starpniecību cenšamies iesaistīt dažādos pētījumos un programmās visus speciālistus, kuri darbojas enerģētikas zinātnē neatkarīgi no viņu darbavietas, stimulēt viņus, jo tas ir mūsu zelta potenciāls, ko visiem spēkiem mēģinām saglabāt. Iepriekš jau nevar paredzēt, kurā brīdī viņi var būt vajadzīgi. Tomēr esmu optimists un zinu, ka pienāks brīdis, kad sabiedrība atcerēsies un pienācīgi novērtēs savus zinātniekus.

— Bet jēdziens "enerģētika" tagad ietver ne tikai zinātnes nozari un tā dēvēto monopoldarbības jomu, bet arī biznesa perspektīvas mazajiem un vidējiem uzņēmējiem...

— Jā, mums Latvijā ir daudz entuziastu, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību enerģētikā. Šajā sakarā ar zinātnieku atbalstu ir izveidots Mazās enerģētikas fonds. Tas darbojas sabiedriskā kārtā, Zinātņu akadēmijas paspārnē. Fondā ir iesaistījušies gan zinātnieki, gan uzņēmēji, un kopīgi viņi izstrādā priekšlikumus par mazās enerģētikas attīstību Latvijā. Mēs mēģinām šai problēmai pievērst sabiedrības uzmanību un kopīgi to risināt. Jo tieši mazā enerģētika ir tā joma, kurā daudz varētu izdarīt jau tagad. Piemēram, realizēt projektus, izmantojot tā saucamās iekšējās rezerves. Teiksim, vecu dzirnavu īpašnieks var atrast iespēju nopirkt un uzlikt ģeneratoru un palaist nelielu zāģētavu.

Diemžēl process, kas pašlaik Latvijā sāk attīstīties paralēli lielajai enerģētikai, nacionālajā programmā neatspoguļojas. Protams, sarēķinot tās kilovatstundas, cik var saražot mazie uzņēmēji, iegūstam ļoti niecīgu skaitli, bet tam vietējam ražotājam, kam pieder dzirnavu dambis, arī šīs dažas kilovatstundas var izrādīties nozīmīgas. Augstsprieguma līniju vai transformatora sadales punktu viņš pie sevis neierīkos. Bet šito viņš var uztaisīt. Un vīrs ar galvu atradīs, ko tam ģeneratoram pielikt klāt... Parasti jau atrod — vai nu tas ir gateris, vai miltu malšana, un tad sākas rosība, veidojas darbavietas, viss notiek. Tā ir reģionālā attīstība, un mēs gribam to rosināt. Jo enerģētika ir ļoti plašs jēdziens, kas aptver gandrīz visas jomas.

— Kā jūs vērtējat alternatīvos enerģijas veidus un to izmantošanu Latvijā?

— Precizēsim, ko saprot ar alternatīvo enerģiju. Ja ar to domājam vietējo resursu izmantošanu, tad — visnotaļ pozitīvi. Manuprāt, šajā jomā plašāk vajadzētu iesaistīt sabiedrību. Ja fermerim ir pašam savs mežs un sava malka, tad loģiski, viņš gribēs, lai krāsns labāk velk un mazāk būtu jānokurina. Un viņu ļoti maz satrauks, kādas cenas akmeņoglēm ir pasaulē...

Mēs savā laikā Fizikālās enerģētikas institūtā kopā ar dažām augstskolām — Lauksaimniecības akadēmiju un Aviācijas institūtu — strādājām pie vēja ģeneratoriem. Jau padomju laikos. Un biju ļoti pārsteigts, ka Kurzemes pusē vairāki kolhozu vadītāji piekrita, ka pie fermām uzstāda mastu ar vēja ģeneratoru. Kāpēc viņi to darīja? Elektrolīnija tāpat līdz turienei aizgāja, un apgaismes tīklā bez nopietna stabilizatora vēja ģeneratoru nevar lietot. Taču izrādās, šo vēja enerģiju eleganti varēja izmantot boileros ūdens sildīšanai. Un kolhoznieki bija sajūsmā. Jo tieši tajā laikā, kad ir vislielākie vēji, tiek sarautas elektrolīnijas un rodas īsslēgumi, šie ģeneratori strādā ar pilnu jaudu un silda ūdeni. Un var gan tās gotiņas nomazgāt, gan slaukšanas aparātus izmazgāt.

Arī saules kolektoru varētu izmantot ūdens sildīšanai. Jebkurā zemnieku saimniecībā un vasarnīcā tādu var uztaisīt. Es zinu vairākus piemērus. Tas strādā apmēram no aprīļa beigām līdz oktobra vidum, un jums visu laiku par brīvu ir silts ūdens. Protams, kolektora izbūvē mazliet naudiņa ir jāiegulda.

Šādi nelieli lokāli projekti mudina cilvēku domāt un rēķināt, un tos iespējams realizēt daudzviet. Protams, te nav simtprocentīgas garantijas, tāpēc šo enerģiju nevar izmantot ražošanas procesā. Gan vēja, gan saules enerģija var kalpot kā drošinātājs, bet nevar būt galvenais enerģētisko resursu avots.

To jau norāda pats nosaukums — alternatīvs enerģijas avots, nevis panaceja visiem dzīves gadījumiem. Arī Ainažos tie lielie vēja ģeneratori griežas, bet parēķiniet, cik maksā viena šīs enerģijas kilovatstunda... Tāpēc vienmēr svarīgs ir jautājums, kas ir šis alternatīvais avots — reāls izdevumu samazinātājs vai vienkārši cilvēka aizraušanās. Es pazīstu daudzus cilvēkus Latvijā, kuri ar sajūsmu paši būvē ģeneratorus. Cilvēks uzreiz jūtas neatkarīgs. Viņš ir atkarīgs no vēja vai tās straumītes, kas griež viņa turbīnu, nevis no "Latvenergo" un tā tarifu augšanas.

Ja gribam veicināt plašāku alternatīvās enerģijas izmantošanu, tad ir ļoti svarīgi rosināt iespējami vairāk cilvēku domāt par to, kas enerģētikā ir izdevīgi un kas nav.

— Kāds, jūsu vērtējumā, ir Latvijas enerģētikas un tās zinātnes attīstības līmenis salīdzinājumā ar kaimiņiem?

— Runājot par trim debesspusēm, ir grūti saskatīt kādas būtiskas atšķirības. Austrumu virzienā, kur savulaik mums bija lieli projekti un plaša sadarbība, pašlaik sadarbības nav nekādas. Tam ir daudz iemeslu, bet galvenais laikam ir haoss un nabadzība, viņiem nav pat elementāru iespēju mums piezvanīt, nerunājot nemaz par faksa aparātiem. Bet es ceru, ka tas ir pārejoši. Ziemeļos un dienvidos — tur notiek kas ļoti līdzīgs kā pie mums. Gan Igaunija, gan Lietuva meklē savu ceļu, un tur zinātne mūsu jomā eksistē ar mainīgiem panākumiem, jo ir dažādi nosacījumi. Lietuvā tā varbūt ir spēcīgāka, jo galvenokārt pievērsusies ar enerģētiku saistītajām ekoloģiskajām problēmām. Ignalinas atomelektrostacijas dēļ šī problēma lietuviešiem ir ļoti aktuāla, Lietuvas Enerģētikas institūts ir uzņēmies monitoringu pār kodolenerģētiku. Igaunijā ir sliktāk, varbūt pat sliktāk nekā pie mums, jo tur bijušo akadēmijas enerģētikas institūtu gatavojas reorganizēt, manuprāt, tur vairāk ir politiski, nevis praktiski argumenti.

Gribu uzsvērt vienu. Ja mēs patiesi gribam iekļauties Eiropas apritē, tad ļoti svarīga ir visu trīs Baltijas valstu kooperācija un sadarbība ne vien praktiskajā enerģētikā un energosistēmā, bet arī zinātnē. Šajā ziņā mums, tiesa, ar mainīgām pūlēm, ir realizēta viena nopietna kopēja enerģētikas programma "Baltijas iekšējā enerģijas pētniecības programma", kas aptver visas trīs Baltijas valstis, un šo programmu koordinē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Zinātņu akadēmijas. Šī programma tiek īstenota jau divus gadus, un katru gadu mēs, attiecīgie speciālisti, tiekamies lielā, kopīgā konferencē un mēģinām analizēt virzību un visas šīs tendences salikt kopā. Jautājums — kam tas ir vajadzīgs? Pirmām kārtām — lai mēs varētu sadarboties arī ar Rietumu virziena kolēģiem. Rietumvalstīs tā situācija ir principiāli atšķirīga.

Gada sākumā biju Varšavā, kur mēs noslēdzām kādu plašu energoizpētes programmu, kurā iesaistītas Baltijas valstis, Polija, Vācija, Norvēģija un daļēji arī Francija. Kāpēc šāda programma ir tapusi, jo tā nav Eiropas Savienības pasūtījums? Šo programmu finansē rietumvalstu enerģijas patērētāji. Viņi ir pietiekami pieredzējuši un tālredzīgi, lai vēlētos nepārtraukti saņemt informāciju par ekonomisko attīstību un līdz ar to saistīto enerģētikas sektoru, kā arī galvenajām tendencēm Baltijas valstīs un Polijā. Kāpēc viņus tas interesē? Eiropā no tās kopējā attīstības viedokļa ir atvēries jauns reģions, kas pieslējies Eiropas Savienībai, — Baltijas jūras šis krasts. Un tas ir iekļaujams kopējā siamnieciskajā apritē, tāpēc laikus jādomā, kur ir vērts ieguldīt naudu, kādus tautsaimniecības un rūpnieciskus objektus veidot un kur izvietot, kādas iekārtas piegādāt. Rietumu speciālisti to visu aktīvi analizē.

Daži varbūt pārmetīs — jūs te savācat informāciju un pārdodat Rietumiem. Mēs darām to, ko vēlāk varbūt prasīs no valdības. Taču valdībām ne vienmēr uzticas. Privāto kapitālu šajā ziņā vairāk interesē nevalstiskas orgnaizācijas, zinātnieki, kas ar to nodarbojas. Šī projekta noslēgums bija fantastiski interesants — mēs divas dienas sedējām un analizējām visu. Kāds ir nacionālais ienākums katrā valstī — turklāt tika analizētas visas bijušās Austrumeiropas sociālisma valstis, kas tagad iekļaujas Eiropā? Kādas ir attīstības tendences? Kāpēc tur energopatēriņš, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, samazinās, bet citur atkal pieaug? Turklāt vienam tas mainās ātrāk nekā otram. Ražošana samazinās visiem, bet kāpēc tas dažiem samazinās ātrāk nekā citiem? Tā ir sīka analīze, kuru pasūta Rietumu industrija. Un tās dēļ mēs izrādījāmies vajadzīgi. Jo mēs zinām, kas mūsu valstīs notiek. Te nav runa par to, ka mēs izpaustu kaut kādus komercnoslēpumus. Svarīgas ir globālās tendences makroekonomikā. Un vienmēr rodas jautājums — kāpēc tas notiek? Kāpēc dažādās valstīs tā dinamika ir atšķirīga? Kas noticis — kāda stacija uzbūvēta vai slēgta? Kāda rūpniecības nozare pazudusi?

— Kā Latvija izskatījās šajā kontekstā?

— Perspektīvi. Kopā ar Austrumeiropas valstīm tika analizēta arī Ukraina, Krievija un Baltkrievija. Un pēc visiem rādītājiem Latvija pilnīgi iekļaujas pārejas ekonomikas valstu grupā. Mēs iederamies pirmajā ešelonā arī investīciju ziņā un atbilstoši tai interesei, kādu par mums izrāda. Mēs esam tajā pašā grupā, kurā ir Čehija, Ungārija, Polija. Otrā grupa atrodas ļoti tālu iepakaļ, tajā ir Ukraina, Baltkrievija, Krievija. Tur ir nenoteiktība, informācijas nodošana uz ārpusi tiek stingri kontrolēta. Uz ārpusi tiek iedoti dažādi valsts kontrolēti rādītāji. Un momentā iepsējams konstatēt, ka tie nesakrīt savā starpā, tātad tiem nevar uzticēties. Protams, tas uzreiz rada arī negatīvu attieksmi pret pašu valsti.

Latvija uz šī fona izskatās labi. Protams, mūs var neapmierināt dažs labs rādītājs, bet parametru atšķirības jau ir atkarīgas no kopējās ekonomiskās situācijas. Tomēr kopējās tendences rāda, ka no ekonomiskās bedres mēs esam ārā. Mēs vairs ne tikai nekrītam, bet lēnām sākam rāpties augšup. Par to visvieglāk varēsit pārliecināties, ja pavaicāsit par elektroenerģijas patēriņu Latvijā pagājušajā gadā un aizpērn. Uzreiz pēc šī rādītāja var pateikt, vai valsts tautsaimniecībā kaut kas notiek... Par laimi, tiešām notiek.

— Kāds būtu jūsu viedoklis par energokompāniju un konkrēti "Latvenergo" lomu zinātnes atklājumu ieviešanā? Vai uzņēmuma attīstībai atvēlēto līdzekļu ir pietiekami, lai nodrošinātu zinātnes un sabiedrības patērētāju vajadzību sasaisti?

— Protams, šo līdzekļu nepietiek. Jautājums tikai — ko nozīmē pietiekami vai nepietiekami. Eksistē tāds jēdziens kā tirgus, un nekur mēs no tā nespruksim. Var piedāvāt daudz ko, bet jautājums ir viens — ko pērk. Pērk to, kas ir vajadzīgs, kas rada interesi.

Galvenie svarīgākie virzieni, ko var dot "Latvenergo", ir sen uztaustīti un ar pūlēm tiek arī realizēti. Jūs jau zināt, ka augstskolās notiek tāds interesants process kā profesoru vēlēšanas, man arī iznāk tajās piedalīties — pie enerģētiķiem Rīgas Tehniskajā augstskolā. Un obligāti, ja tiek vēlēts profesors, parasti viņš ir kaut ko ieviesis vai darījis "Latvenergo", piemēram, piedalījies projektu izstrādē, un tā ir normāla parādība.

Diemžēl ne visas šī mūsu zelta fonda iespējas var izmantot, ne visus cilvēkus var piesaistīt. Bet man šķiet, pašreizējā sociāli ekonomiskās attīstības stadijā mums vairāk būtu jārunā par ko citu — enerģētikas iespēju un potenciāla popularizēšanu. Tāpēc ļoti nozīmīgs ir "Latvenergo" izveidotais Energoefektivitātes centrs, kur iedzīvotāji var saņemt bezmaksas konsultācijas par drošu un efektīvu elektroierīču ekspluatāciju. Manuprāt, "Latvenergo" vajadzētu vēl vairāk uzmanības veltīt dažādu stendu, maketu un modeļu izveidei. Saviem klientiem piedāvāt kompjūterdemonstrācijas un dažādas programmas. Varbūt varētu arī zinātniekus aicināt kādās noteiktās dienās tikties ar apmeklētājiem un konsultēt tos.

Droši varu apgalvot — mēs Eiropai esam vajadzīgi tādā pašā mērā kā viņi mums. Paverieties kartē — ja Baltijas jūras reģionā izdotos izveidot normālu ekonomisko zonu un aktīvas tirgus attiecības valdītu visapkārt Baltijas jūrai, tad šis būtu potenciāli svarīgāks nekā Vidusjūras reģions.

Runājot par lielajiem starptautiskajiem projektiem, "Baltijas riņķi" — tie ir vajadzīgi ne tikai mums, Rietumiem tos varbūt vajag vēl vairāk. Ja mēs piedalāmies šādos projektos, tad Baltijas jūra kļūst par Eiropas Savienības iekšējo jūru. Un nav nekā lētāka par jūras transportu. Te paveras fantastiskas perspektīvas. Tāpēc ārvalstnieki ir gatavi maksāt bargu naudu, lai zinātu, kas šajā reģionā notiek.

— Kā jūs no zinātnieka viedokļa vērtējat mūsu likumdošanu, kas attiecas uz enerģētikas nozari? Cik daudz šo aktu sagatavošanā tiek iesaistīti zinātnieki, piemēram, Enerģētikas likuma izstrādē?

— Neņemos apgalvot, ka esmu pilnīgi informēts, taču domāju, ka zinātnieku līdzdalība ir bijusi minimāla. Šim jautājumam atkal ir divas puses. Tas, ka tas ir vajadzīgs, ir pilnīgi skaidrs. Bet atgriezīsimies pie tā, par ko jau runājām, — vai likumu rakstīšana ir ekonomiska vai politika problēma? Ja ir tas otrais, tad tas nav likums, kas spējīgs dzīvot, lai arī pašreizējā situācijā tas ir ļoti nepieciešams. Būsim reālisti. Ja par elektroenerģijas tarifiem politiski atbildīga ir kāda partija, tad tas nav nopietni. Ja par tarifu ir atbildīga ekspertu grupa, kuras sastāvā ir arī zinātnieki, tad tas ir nopietni.

Man nav zināms, ka kāds no zinātniekiem būtu Energoapgādes regulēšanas padomes sastāvā. Nē, es atvainojos, padomes pašreizējais vadītājs Dr.Juris Luns ir arī Tehniskās universitātes profesors. Kaut gan ar zinātni viņš tieši nenodarbojas, no mūsu aprindām viņš ir nācis. Un varbūt visi pārpratumi saistībā ar tarifiem un uzņēmumu ierobežotajiem līdzekļiem attīstībai izriet no fakta, ka šajā padomē nav neviena praktiskās zinātnes pārstāvja, bet ir tikai patērētāju pārstāvji? Tāpēc sava racionālā jēga ir priekšlikumam veidot vienu kopīgu regulatoru.

Gribu minēt piemēru no Zinātņu akadēmijas dzīves, jo, manuprāt, organizatoriski tā nestrādā slikti. Mums visi zinātnieki, kas tajā ievēlēti, ir sadalīti trīs grupās: tehniskās zinātnes, ķīmija, bioloģija un medicīna, un humanitārās zinātnes. It kā šim trim grupām savstarpēji nav nekādas saistības. Bet kopējās, globālās problēmas vienmēr tiek apspriestas kopā. Un pēc tam, ja ir kas konkrēts, tad katrs savā nozarē ar ekspertiem to arī izspriež. Pēc tāda modeļa, manuprāt, vajadzētu darboties arī regulatoram. Būtu labi, ja visi šie tarifi sanāktu kopā vienuviet. Un tajā brīdī, kad tiek paaugstināts elektroenerģijas tarifs, varam precīzi aprēķināt, kā tas ietekmē arī "Lattelekom" vai siltumenerģijas pakalpojumu tarifus. Visu iespējams redzēt kopā vienuviet. Un var rēķināt, kā būtu labāk — uzņēmumam, klientiem, tautsaimniecībai kopumā. Dzīvē jau nav viss strikti nodalīts, piemēram, siltumu taču nevar atraut no elektropatēriņa — un otrādi.

Šādā vienotā regulatorā zinātnieku loma būtu ļoti svarīga. Ar ko tad zinātnieks atšķiras no inženiera praktiķa? Ar to, ka viņš spiests uz problēmu skatīties globālāk. Viņam vairāk jāzina par to, kas notiek blakus. Viņš ne tik daudz iedziļinās konkrētos parametros, bet jebkuru jautājumu skata abstraktāk un vispārīgāk.

Ieva Jākobsone

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!