Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pilsētai augot un briestot cauri gadsimtiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.10.1998., Nr. 321 (1382) https://vestnesis.lv/ta/id/50495

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Turcijas Republikā

Vēl šajā numurā

29.10.1998., Nr. 321 (1382)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RĪGAI — 800 GADU

Pilsētai augot un briestot

cauri gadsimtiem

Šodien, 29.oktobrī, Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA) atklāj pirmo tematisko izstādi ciklā "Rīgai — 800 gadu". Tā veltīta daļai no Pārdaugavas vēstures — "Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos XI — XX gadsimtā". Šī izstāde veidota gandrīz tikai no LVVA fondu materiāliem. Ar saviem fondiem arhīvs var lepoties. Tā krātuvēs ir vairāk nekā 6 miljoni lietu. Te atrodami dokumenti, kas tapuši laikā no 1220. līdz 1944.gadam. LVVA fondu vērtīgākās kolekcijas veido Vidzemes un Kurzemes bruņniecības, Kurzemes hercogistes, Baltijas ģenerālgubernatora, Vidzemes un Kurzemes gubernatoru kanceleju dokumenti, kā arī muižu, baznīcu, draudžu un personu arhīvi. Krātuvēs atrodas Livonijas ordeņa mestru, Rīgas arhibīskapu, poļu un zviedru karaļu, Krievijas caru un nacistiskās Vācijas pārvaldes materiāli. Lielu fonda daļu veido Latvijas Republikas laika arhivālijas.

Tagad — ieskats izstādē "Daugavgrīva un Bolderāja" un komentāros, kuros raksturoti šīs Rīgas pilsētas daļas svarīgākie attīstības posmi un nozares. Izstādi veidoja un iekārtoja LVVA darbinieki Dr.hist. Pārsla Pētersone un Dr.hist. Ēriks Jēkabsons.

Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) izstāde par Daugavgrīvu un Bolderāju ir pirmā no Pārdaugavas vēsturei veltītā izstāžu cikla, ko paredzēts veidot, sagaidot Rīgas 800 gadu jubileju. Pasākuma mērķis ir atsegt divu nozīmīgu Pārdaugavas teritoriju — Daugavgrīvas un Bolderājas — veidošanos, sabiedriski politiskos un demogrāfiskos procesus, nozīmi Rīgas saimnieciskajā un kultūras izaugsmē, kā arī atspoguļot Daugavgrīvas militāri stratēģisko lomu Latvijas vēsturei svarīgos notikumos. Izstādes autoru galvenais uzdevums — ilustrēt tēmai atbilstošo dokumentu daudzveidību un informēt skatītājus par plašajām arhīva dokumentu izmantošanas iespējām Rīgas pilsētas un tās atsevišķo teritoriju vēstures izpētē.

Novada attīstības vēsturē noteicošā loma bija Daugavgrīvas cietoksnim. Tā pirmsākumi meklējami XIIIgs., kad ar bīskapa Alberta svētību 1205. — 1208.gadā Daugavas grīvā, šodienas Vecāķu tuvumā, uzcēla cisterciešu klosteri. 1305.gadā celtni nopirka Livonijas ordenis un izveidoja militārstratēģiskā ziņā ļoti svarīgu, labi nocietinātu cietoksni, kas kalpoja ne vien militārām vajadzībām, bet arī kontrolēja kuģu satiksmi ar Rīgu. XVI gs. vidū Daugava būtiski mainīja savu gultni, un 1608.gadā zviedri uzcēla četrstūru skansti jaunajā upes grīvā. Pēc zviedru uzvaras karā ar poļiem galvenā uzmanība tika pievērsta jaunā Daugavgrīvas cietokšņa būvei un nostiprināšanai; karā izpostītais vecais cietoksnis savu stratēģisko nozīmi zaudēja. XIX gs. daļu no Daugavgrīvas teritorijas piešķīra Rīgas biržas komitejai ziemas ostas būvei, līdz ar to cietoksnī arvien rosīgāka kļuva civilā dzīve.

Bolderāja jau kopš XVI gs. beigām pildīja Rīgas ostas priekšposteņa funkcijas: Bolderājas loči sagaidīja un pavadīja katru ienākošo kuģi; XVII gs. šeit sāka darboties arī muitnīca. XVIII. gs. uz privātās muižas zemes izveidojās miestiņš, kas XIX gs. otrajā pusē strauji attīstījās. Sakarus ar Rīgu nodrošināja Rīgas — Bolderājas pasta līnija, tos ievērojami uzlaboja 1852.gadā izveidotais telegrāfs un 1873.g. uzceltais dzelzceļš. 1909.gadā Bolderājā bija 280 koka un 20 mūra ēku, no tām nozīmīgākās — dzelzceļa stacija, pasta un telegrāfa kantoris ar pasta krājkasi, viesnīca ar traktieri, muita, loču māja.

Izstāde veidota no LVVA fondu materiāliem; ilustratīvo materiālu — senās pastkartes — no savas privātkolekcijas atļāvis izmantot Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Andris Caune. Dokumenti tematiski grupēti divās daļās:

I. Daugavgrīvas cietoksnis: Vecā Daugavgrīva, Jaunais Daugavgrīvas cietoksnis, Daugavgrīvas cietoksnis Ziemeļu karā, Krievijas armija, Daugavgrīva Neatkarības kara laikā, Latvijas armija.

II. Bolderājas un Daugavgrīvas civilā dzīve: Jūras vārti Rīgai, Pārvalde un iedzīvotāji, Rūpniecība, Sakari, Skola un baznīca, Sabiedriski politiskā darbība un kultūra.

Vēstures avotos Daugavgrīva pirmo reizi minēta 1205.gadā, kad bīskaps Alberts uzsāka cisterciešu klostera celtniecību; pēc trim gadiem, 1208.gadā, būvi iesvētīja. Celtne bija ne tikai garīgais centrs, bet pildīja arī militāras funkcijas, sargāja pieeju Rīgai no jūras un kontrolēja kuģu satiksmi Daugavā. Tā atradās šodienas Vecāķu teritorijā, Skanstnieku māju vietā.

1305.gadā Daugavgrīvu nopirka Livonijas ordenis, ierīkoja komtureju un izveidoja par vienu no spēcīgākajiem ordeņa cietokšņiem Livonijā, kas būtiski iepaidoja arī Rīgas tirdzniecību. 1560.gadā Daugavgrīvā izvietojās poļu garnizons, bet 1582.gadā to apmeklēja karalis Stefans Batorijs. Viņš pavēlēja cietoksni pārbūvēt un, palielinot bastionus un padziļinot grāvjus, izveidot šeit drošu militāru atbalsta punktu. Poļu — zviedru kara laikā zviedri pirmoreiz Daugavgrīvu ieņēma 1608., tad 1617.gadā, bet pilnībā poļu garnizons kapitulēja 1621.gada 2.oktobrī, īsi pēc Rīgas padošanās zviedriem.

XVII gs. vecais cietoksnis savu militāri stratēģisko nozīmi pakāpeniski zaudēja. 1653.gadā pēc Zviedrijas Kolēģijas 2.jūnija pavēles te gan veica vēl vairākus remontus un uzlabojumus, bet gadsimta otrajā pusē būve pamazām sagruva. Tomēr zviedru valdības dokumentos vecā Daugavgrīva militārā nozīmē tiek minēta arī vēl Ziemeļu kara sākumā.

XVIII gs. otrajā pusē bijušā cietokšņa teritoriju apstrādāja trīs Mangaļu muižas zemnieki, bet nedaudz vēlāk to izmantoja draudzes skola.

Šajās izstādes nodaļās redzami daudzi unikāli dokumenti, piemēram, Modenas bīskapa ieceltā šķīrējtiesneša apstiprinātais robežlīgums starp Rīgas pilsētu un Daugavgrīvas klosteri. 1226.g. 17.marts; Polijas karaļa Sigismunda III (Sigismundus Rex) privilēģija Daugavgrīvas komandantam Johanam Ostrovskim (Johann Ostrowski) . 1592.gads; Rīgas rātes sēdes protokols par nepieciešamajiem pasākumiem Daugavgrīvas cietokšņa aizstāvēšanai pret zviedru iebrukumu. 1600.g. 5.septembris; jautājumi Daugavgrīvas poļu garnizona karavīriem, izmeklējot padošanos zviedriem 1608.gadā; Zviedrijas Kara kolēģijas rīkojums Vidzemes ģenerālgubernatoram par nepieciešamajiem remontiem vecajā Daugavgrīvas cietoksnī un nocietinājumu būvi tā apkārtnē. 1653.g. 2.jūnijs; ziņojums par krievu armijas tuvošanos vecajam Daugavgrīvas cietoksnim. 1701.g. 4.jūlijs.

Jaunais Daugavgrīvas cietoksnis.

Paralēli vecajai ietekai jūrā Vecāķu rajonā 1567.gadā Daugava izveidoja jaunu gultni, kas samērā strauji padziļinājās un kļuva par galveno upes ceļu. Pamatos tās virziens sakrīt ar upes šodienas tecējumu. Poļu — zviedru karā pēc vairākām militārām veiksmēm 1608.gadā zviedri grāfa Mansfelda vadībā jaunās ietekas kreisajā krastā, pie Lielupes ietekas, uzcēla četrstūru skansti, ko nosauca par Jauno skansti, vēlāk — par Jauno grīvu (Neumūnde) . 250 vīru lielais garnizons cietoksni varēja noturēt tikai nepilnu gadu. Arī turpmāk, pakārtoti kara norisēm, cietoksnis pārmaiņus atradās gan poļu, gan zviedru rokās, līdz 1621.gada oktobrī krietni izpostīto jauno cietoksni ieguva zviedri. 1624.gadā Gustavs II Ādolfs apskatīja nocietinājumus un pavēlēja tos atjaunot. Šajā laikā cietokšņa aizsardzību nodrošināja 21 lielgabals, skanstes mūru iekšpusē bija uzceltas 6 kazarmu ēkas, dažas dzīvojamās mājas un baznīca. Pēc Zviedrijas karalienes Kristīnes 1639.gada rīkojuma četrstūru skansti pārbūvēja par cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Dažus gadus vēlāk — 1642.gadā — šejienes garnizons sastāvēja no 2 — 5 rotām, te bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, kazarmas un virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Būtiskas pārbūves cietoksnī tika uzsāktas 1682.gadā. Saskaņā ar jaunajām fortifikācijas prasībām piecus agrākos bastionus paplašināja, uzbūvēja sesto bastionu, jaunus kazemātus un pulvera pagrabus, uzbēra vaļņus un padziļināja grāvjus. Apjomīgā pārbūve nebija pabeigta vēl Ziemeļu kara sākumā. Tā kā XVII gs. otrajā pusē vecais XIII gs. celtais cietoksnis militāri stratēģisko nozīmi bija zaudējis, Daugavgrīvas nosaukumu arvien konsekventāk pārņēma jaunais upes kreisajā krastā izveidotais nozīmīgais militārais centrs.

Daugavgrīvas cietoksnis Ziemeļu karā.

Jau Ziemeļu kara sākumā pēc neveiksmīga uzbrukuma Rīgai 1700.gada februārī Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II karaspēka komandieris Flemings mēģināja Daugavgrīvu izmantot, lai no šī stratēģiski svarīgā punkta traucētu kuģu pieeju Rīgai. 1700.gada 24.martā Daugavgrīvas garnizons atsita sakšu uzbrukumu, bet militārā pārspēka dēļ pēc divām dienām bija spiests kapitulēt. Zviedru armijas cīņas par cietokšņa atgūšanu atsākās tikai pēc gada — karaļa Kārļa XII pavēli par Daugavgrīvas ieņemšanu pulkvedis Gustavs Albedils saņēma 1701.gada 20.jūlijā. Pēc divu mēnešu aplenkuma un intensīvas apšaudes 1701.gada 11.decembrī zviedri cietoksni atguva. Pulkvedis Albedils kļuva par Daugavgrīvas komandantu, mira 1708.gadā un viņu apbedīja Rīgas Doma baznīcā.

1704.gadā cietoksnī bija 100 lielgabali, 300 regulārā karaspēka kareivji un 600 latviešu zemessargi. Apšaudēs cietušajai būvei bija nepieciešams nopietns remonts, tomēr līdzekļu un darbaspēka trūkuma dēļ darbu temps bija lēns un tos varēja veikt nepilnā apjomā.

1709.gada novembrī krievu karaspēks uzsāka Rīgas un Daugavgrīvas aplenkumu. Bolderājā un Mangaļsalā krievi uzcēla skanstis, ar to pilnībā pārtraucot cietokšņa sakarus ar pārējām teritorijām. 1710.gada 19.augustā mēra un bada novājinātais zviedru garnizons kapitulēja; viņiem tika dotas tiesības ņemt līdzi šautenes un mūzikas pavadībā, ar attītiem karogiem iziet no cietokšņa un doties uz Pērnavu. Neilgi pēc tam cietoksni apmeklēja arī Pēteris I, atzina tā lielo militāri stratēģisko nozīmi un pavēlēja uzsākt postījumu labošanu.

Krievijas armija

. Pēc krievu — zviedru kara 1711.gadā Daugavgrīva nonāca Krievijas rīcībā. 1765.gadā cietoksnis tika atdalīts no Rīgas fortifikācijas sistēmas un tam iecēla patstāvīgu komandantu. Garnizonā dažādos laika posmos atradās garnizona pulks vai bataljons un artilērijas vienība, no XIX gadsimta sākuma — arī laboratorija, arsenāls. Miera laikā garnizonā bija ap 500 karavīru, bet kara gados, kad tas kļuva par armijas bāzes vietu, sastāvs ievērojami pieauga, jo tika iesaukti rekrūši. 1917.gadā, Krievijas armijai atkāpjoties no Daugavgrīvas, cietoksnis tika saspridzināts, bet lielie pārtikas un munīcijas krājumi evakuēti vai iznīcināti. Kopumā, attīstoties kara darbības koncepcijai, laika gaitā cietokšņi pakāpeniski zaudēja savu militāro nozīmi. Salīdzinot ar citiem impērijas nocietinājumiem, Daugavgrīvas cietoksnis bija arī visai neliels un vāji apbruņots.

Daugavgrīva Neatkarības kara laikā

. Latvijas armijas daļas Daugavgrīvas cietoksnī un Bolderājā ienāca 1919.gada vasarā. Šī un apkārtnes teritorija tika pakļauta Bolderājas un Daugavgrīvas komandantam, kuram karadarbības laikā bija piešķirtas plašas administratīvās un militārās funkcijas un pilnvaras. 1919.gada rudenī pie Daugavgrīvas norisinājās kaujas ar Bermonta "Krievijas Rietumarmiju".

Latvijas armija

. Pēc bermontiešu padzīšanas cietoksnis un Bolderāja kļuva par Latvijas armijas garnizona daļu novietni. Cietoksnī izvietojās Daugavgrīvas artilērija (1935.gadā to pārdēvēja par Krasta artilērijas pulku), bet Bolderājā — Sapieru bataljons (no 1926.gada — pulks). 1940.gada vasarā, pēc Latvijas okupācijas, cietoksnī izvietojās arī PSRS Jūras kara flotes vienības.

Jūras vārti Rīgai

. Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas ģeogrāfiskais izvietojums pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā noteica teritorijas izveidošanos par ietekmīgu faktoru Rīgas tirdzniecībā; gadsimtiem ilgi šeit tika uzraudzīta un kontrolēta visa garāmbraucošā kuģu satiksme. Ceļu jūrniekiem rādīja Daugavgrīvas bāka; pirmsākumos tā atradās šodienas Vecāķu teritorijā, bet jau XVI gs. beigās bāku uzcēla pie jaunās Daugavas ietekas. Bāku pārbūvēja un pilnveidoja 1788., 1818., 1857., 1863. un 1921.gadā. Nozīmīga Bolderājas iedzīvotāju daļa bija loči, kuru pienākumos ietilpa sagaidīt kuģus no Daugavgrīvas un pavadīt līdz galvenajai ostai Rīgā. Kopš 1603.gada līdz pat XX gs. Bolderājā darbojās, t.s. ūdens muitnīca , kas iekasēja noteiktus maksājumus par kuģu precēm. Kuģu satiksmes, loču un muitnīcas darbu uzraudzīja un kontrolēja Rīgas rātes iecelta amatpersona — ostas kapteinis.

Kuģniecība ievērojami sekmēja miestiņa attīstību. Lielie dziļas iegrimes okeāna kuģi nereti daļu kravu izkrāva Bolderājā un uz Rīgu nosūtīja ar liellaivām. Jau XVIII gs. beigās šeit izveidoja ostu koku iekraušanai, bet 1851.gada 15.janvārī Krievijas valdība atļāva Rīgas biržas komitejai izbūvēt Daugavgrīvā ziemas ostu un piešķīra nepieciešamo zemes gabalu izkrauto preču uzglabāšanai un apkalpojošo iestāžu ēku celtniecībai. Izveidotais ostas dambju baseins bija 850 m garš, 8,5 m dziļš. 1865.gadā te izbūvēja slipdoku, 1898.gadā — peldošo doku kuģiem līdz 2300 t tilpumam. 1866.gadā ostas teritorijā uzsāka darbu Rīgas biržas kuģu būvētava.

Pārvalde un iedzīvotāji

. Daugavgrīva XVII — XX gs. sākumā piederēja valstij un bija nodota Zviedrijas un Krievijas militārā resora rīcībā. XIX gs. otrajā pusē samērā lielu teritorijas daļu piešķīra Rīgas biržas komitejai ziemas ostas izbūvei. Bolderāja veidojās uz privātmuižas zemes; senākās rakstīto avotu norādes par Bolderājas muižu sastopamas XVI gs. beigās. Tās pirmais īpašnieks bija prokonsuls Kaspars Bergs (Casparo Berg) , no šīs ģimenes muiža arī ieguva sākotnējo nosaukumu (Berghof) . Vēlāk mainījās gan muižas nosaukums — Āhākena (Aahaken) , Bolderāja (Bolderaa) , gan īpašnieki: XVIII gs. — Dālu dzimta (Hermann Dahl, Kollegienassesor, Licent — Inspektor Friedrich Dahl) ; XIX gs. Šrēderu dzimta (Licent — Inspektor Johann George Schroeder, Oberconsistorial — Assessor Anton Friedrich von Schroeder) . XIX gs. otrajā pusē Bolderāja nonāca fon Bukshevedenu (Buxheveden) īpašumā, bet reālais pārvaldītājs kopš 1889.gada bija nomnieks — Johans Unifers (Johann Univer) .

Kaut vietējā pārvaldē būtiska loma bija muižas pārvaldniekam un muižas policijai, tomēr XIX gs. arvien lielāku nozīmi ieguva Bolderājas pagasta pašpārvalde — pagasta valde un pagasta tiesa. Miestiņā strādāja trīs ārsti, divas vecmātes un feldšeris, 1914.gadā Bolderājā bija gandrīz 10 000 iedzīvotāju, 1920.gadā — tikai 2064. 1922.gadā Bolderāju iekļāva Rīgas administratīvajās robežās.

Daugavgrīvā pirms Pirmā pasaules kara bija 2000 civiliedzīvotāju, kas galvenokārt strādāja ostā vai nodarbojās ar zvejniecību. Par iedzīvotāju veselību rūpējās divi ārsti un vecmāte. Cietoksnim bija arī sava slimnīca un ostas karantīnas baraka. 1924.gadā Daugavgrīvu pievienoja Rīgai.

Rūpniecība

. XIX gs. otrajā pusē līdz ar ostas un dzelzceļa izbūvi Bolderājā strauji attīstījās rūpniecība. Ražoto preču vērtības un strādnieku skaita ziņā pirms Pirmā pasaules kara tā ieņēma piekto vietu starp Latvijas teritorijā esošajiem industriālajiem centriem. 1900. gadā šeit bija nodarbināti 1162 strādnieki, 1910. gadā — 1832 strādnieki.

Viena no pirmajām 1866. gadā Bolderājā sāka darboties Kārļa Šmita Rīgas cementa rūpnīcas filiāle; 1908. gadā tajā strādāja 400 cilvēku. Daugavgrīvā 1866. gadā uzcēla — slīpdoku un Bolderājas mašīnu fabriku, kuras akcionāri bija Rīgas biržas komiteja, Rīgas kuģniecības biedrība, tirgotāji Vilhelms Hartmans, Pāvels Kerkoviuss, inženieris Džons Makintošs u.c. Uzņēmums nodarbojās ar zemessmēlēju, tvaikoņu un citu kuģu remontiem. 1908. gadā te strādāja 111 cilvēki. 1876. gadā Bolderājā privātu kokapstrādes uzņēmumu atvēra Filips Šapiro (1908.g. — 454 strādnieki). 1884. gadā darbu sāka apjomīga džutas–linu vērpšanas un aušanas fabrika Hertvigs un Peitāns (1908.g. — 670 strādnieku). Pirmā pasaules kara gados daudzu uzņēmumu iekārtas evakuēja uz Krievijas iekšzemes guberņām un ēkas izpostīja. Latvijas Republikas gados darbību turpināja Rīgas biržas kuģu būvētava, kādreizējā Filipa Šapiro Bolderājas ēvelēšanas un kokrūpniecības akciju sabiedrība un Kārļa Šmita cementa fabrika. Nodibinājās arī vairāki apjomīgi jauni uzņēmumi, vairums no tiem — Paula Bērziņa koku zāģētava, "Lignums", Voleru zāģētava, dzelzceļu virsvaldes zāģētava u.c. — nodarbojās ar kokapstrādi.

Sakari

. Jau no pastāvēšanas pirmsākumiem Bolderājas miestiņu, muitnīcu un Daugavgrīvas cietoksni ar Rīgu saistīja intensīvi kuģu un sauszemes sakari. 1786. gada 15. maijā Krievijas ķeizariene Katrīna II pavēlēja grāfam Bezborodko regulāras pasta satiksmes nodrošināšanai nodibināt Bolderājā valsts nozīmes pasta kantori. Galvenokārt tas bija nepieciešams Bolderājas muitai: saskaņā ar 1872. gada muitas tarifa nosacījumiem visu ienākušo kuģu dokumenti Bolderājas muitnīcai pēc pārbaudīšanas bija jāsūta uz Rīgu. Pēc dažiem mēnešiem izdotā ģenerālgubernatora Brauna ( George Browne ) pavēle noteica, ka visiem kuģiniekiem personīgās un arī citas vēstules, saiņi un kuģu dokumenti jānodod Bolderājas pasta kantorī un tos nedrīkst sūtīt uz Rīgu kā līdz šim ar ločiem, pilsētas kareivjiem vai citām personām. No navigācijas sākuma līdz augusta beigām pasts kursēja divas reizes dienā, bet no septembra līdz kuģniecības izbeigšanās laikam — reizi dienā.

1852. gada 1. novembrī no Rīgas uz Bolderāju atklāja pirmo civilo telegrāfa līniju Krievijā. Līdzekļus šai būvei — 12 138 rubļus — deva Rīgas biržas komiteja, līniju projektēja Berlīnes firma Verners Zīmens un Halske ( Werner Siemens & Halske ), bet būvdarbus vadīja tehniķis Brederskis ( Bredersky ).

1870. gadā Krievijas valdība deva atļauju Rīgas–Bolderājas dzelzceļa būvei. Darbus veica šim nolūkam izveidota privāta dzelzceļa sabiedrība. Satiksmi atklāja 1873. gadā. Līnija sniedzās līdz Daugavgrīvas ostas dambim, stacija bija arī Bolderājā. Ar vilcienu bez maksas pārvadāja arī pasta sūtījumus. XIX gs. beigās un XX gs. sākumā Daugavgrīvā vietējām vajadzībām izbūvēja vairākus vietējas nozīmes dzelzceļa atzarus.

Sabiedriski politiskā darbība un kultūra

. Jau no XIX gadsimta beigām Bolderājā un Daugavgrīvā norisinājās rosīga sabiedriskā un kulturālā darbība. Lielā mērā kultūras aktivitātes līdz 1917. gadam veicināja saimnieciska rakstura biedrības — palīdzības, patērētāju biedrības, krājaizdevu kases. Viena no vecākajām latviešu biedrībām šeit bija Bolderājas–Daugavgrīvas Palīdzības biedrība, kas regulāri organizēja dažādus sabiedriski izglītojošus un kultūras pasākumus. Par tās aktīvo darbību regulāri sniedza ziņas arī Rīgas latviešu lielākās avīzes. Sabiedriskā rosība turpinājās arī pēc Latvijas neatkarības iegūšanas, tomēr līdz ar Bolderājas un Daugavgrīvas pievienošanu Rīgai sabiedriskā dzīve arvien lielākā mērā iekļāvās galvaspilsētas norisēs. XX gadsimta sākumā Bolderājā darbību uzsāka vairāki kinoteātri, darbojās privāta bibliotēka. Politiskā darbība Daugavgrīvā un Bolderājā vairāk saistījās ar XX. gadsimta 20.–30. gadiem. Liela daļa šī rajona iedzīvotāju bija strādnieki, zvejnieki un jūrnieki, tādēļ zināmā mērā loģiska bija politiski kreiso, sociāldemokrātisko ideju izplatība.

Skola un baznīca.

Luterāņu baznīca jaunajā Daugavgrīvas cietoksnī darbojās jau XVII gs. pirmajā pusē. Ieguvusi cietoksni savā īpašumā, Krievijas valdība savukārt jau XVIII gs. sākumā šeit uzcēla pareizticīgo baznīcas koka ēku, bet 1776. gadā to nomainīja mūra celtne.

Civiliedzīvotāji bija apvienoti Daugavgrīvas draudzē, kuras baznīca, kā arī draudzes skola, atradās Daugavas pretējā, labajā krastā. 1875. gadā Bolderājā uzcēla savu lūgšanu namu, kas darbojās kā Daugavgrīvas baznīcas filiāle. Pastāvīga Bolderājas evaņģēliski luteriskā draudze izveidojās tikai 1920. gadā; 1926. gadā tai pievienojās Bolderājas evaņģēliski luteriskā vācu draudze.

1908. gadā Bolderājā uzcēla katoļu baznīcu, tajā pašā gadā lūgšanu namu Daugavgrīvā iekārtoja vietējie baptisti. Nedaudz vēlāk — 1912. gadā — atsevišķu reliģisku organizāciju izveidoja vietējie igauņi, 1914. gadā — ebreji.

Bolderājā darbojās četrklašu ministrijas skola, ar Rīgas biržas finansiālu atbalstu 1875. gadā te atvēra privātu trīsgadīgu Hertviga fabrikas skolu, bet 1910. gadā izveidoja biedrību, kuras mērķis bija iegūt līdzekļus pamatskolas celtniecībai un uzturēšanai arī Daugavgrīvā. Pēc Pirmā pasaules kara bij. muižas kungu mājā izvietojās Bolderājas sešgadīgā pamatskola.

Materiālu kopu veidojis

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

 

"LV" izsaka pateicību LVVA par iespēju izmantot sagatavotā kataloga tekstu un fotodokumentu kopijas

DA3.GIF (26786 BYTES)

Izstādes kataloga vāks

 

DA1.GIF (7475 BYTES)DA2.GIF (5450 BYTES)

Daugavgrīvas cietokšņa plāns 1710. gada jūlijā (arhīva eksemplāra kopijas fragments no Latvijas Valsts vēstures arhīva)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!