• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.01.2000., Nr. 20/21 https://www.vestnesis.lv/ta/id/505

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

25.01.2000., Nr. 20/21

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Daidžests. Citu rakstītais

"Krievijai nav jābaidās"

"Trybuna Slaska

— Dzien"

— 2000.01.12.

Vaira Vīķe - Freiberga, Latvijas prezidente, Varšavā ieradās vienas dienas darba vizītē.

Viņa tikās ar prezidentu, premjeru, pēcpusdienā Varšavas Tehniskajā universitātē nolasīja lekciju par Latvijas nākotni. Ar viņu tikās ar TS Dzien reportieris.

Dzien :

Pateicoties kam Jūs esat tik ļoti populāra savā valstī - pēc pēdējiem aptaujas rezultātiem Jūs atbalsta 73% Latvijas iedzīvotāju.

V.V-F :

Domāju, ka tas, ka vēl nesen biju Kanādas pilsone, tiek pozitīvi uztverts no manu tautiešu puses. Cilvēki vēlējās, lai valsts vadītājs nebūtu saistīts ar komunistisko partiju, kurš būtu ārpus jebkādām sistēmām, un kuram nav nekādu politisko saistību. Es šos priekšnoteikumus izpildu un cilvēki to novērtē.

Dzien :

Kāpēc Jūs kā psiholingvistikas profesore sākāt nodarboties ar politiku?

Ar jautājumiem, kas saistīti ar Latviju, nodarbojos, dzīvojot Kanādā, un gaidīju dienu, kad mana tēvzeme varēs atgūt neatkarību. Kļuvu populāra, pateicoties mūsu kultūras popularizēšanai ārzemēs, bieži uzstājos masu medijos, kontaktējos arī ar politiķiem. Kaut arī nebiju nevienā no partijām, mani sāka pamudināt piedalīties prezidenta vēlēšanās. Kad pirmās parlamentārās sesijas laikā netika ievēlēts neviens no kandidātiem, tika ieteikta mana kandidatūra, kuru kā kompromisu visi akceptēja. Tāpēc arī uzvarēju.

Dzien :

Krievija apgalvo, ka Latvijas iekļūšana NATO un ES var viņu apdruadēt. Vai Jūs piekrītat šim viedoklim?

V.V-F :

Šādas apsūdzības nav nopietnas. Latvija ir maza valsts, kurā ir nedaudz veirāk par 2 miljoniem iedzīvotāju, un tās aizsardzības potenciāls ir neliels, salīdzinot ar to, kāds tas ir mūsu kaimiņiem. Krievijai tā taču ir robežas pārbīdīšana tikai par dažiem simtiem kilometru. Tā nav liela starpība.

Agņeška Kovalska

"Starp holokaustu un gulagu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.01.18.

Vaira Vīķe-Freiberga ir teikusi, ka lieta ar Konrādu Kalēju ir "liels skandāls".

Tādējādi Valsts prezidente atklātu atstājusi jautājumu, vai viņa ar skandālu domāja sacelto ažiotāžu ap kara noziedznieku un holokausta noziegumos apvainoto Kalēju, vai arī Latvijas goda aptraipīšanu. Prezidente ir nobažījusies par to, ka viņas valstij draudot iekļūšana "apburtajā lokā": ja Latvija Kalēju tiesas priekšā nesauks, tad valsts tikšot likta pie kauna staba, bet, ja viņu apsūdzēs un pierādījumu trūkumu dēļ atkal viņš būs jāatbrīvo, Latvija tāpat nonāks pie kauna staba. Ārlietu ministrs Bērziņš šajā sakarībā radio aicinājis, ka Latvija nedrīkstot ļauties satraukumam, arī starptautiskajam spiedienam ne, kas pieprasa, lai iespējamo NS noziedznieku beidzot sauktu pie atbildības.

Kalēju pirms Ziemassvētkiem atrada kādā Anglijas veco ļaužu mītnē, vēlāk viņu britu iestādes izraidīja no valsts un viņš atgriezās Austrālijā, kas viņu pēc iespējas ātrāk izdotu Latvijas tiesai. 86 gadus vecajam vīram, kas dzimis Latvijā, bet pēc kara ieguvis Austrālijas pilsonību, tiek pārmests, ka viņš Otrajā pasaules karā vācu okupācijas laikā bijis "Arāja komandas" virsnieks un esot piedalījies Latvijas ebreju noslepkavošanā un iznīcināšanā. Komanda, latviešu drošības dienesta palīgvienība, kura nosaukta tā vadītāja Arāja vārdā, esot nogalinājusi aptuveni 30000 cilvēku.

Kalējs apgalvo, ka ir nevainīgs. Viņš gan vienībā esot dienējis, bet par vēlu pamanījis, ka runa esot par Arāja komandu. Tiesa Amerikā, kur Kalējs nodzīvojis 35 gadus neatpazīts, tam negribēja ticēt. Tā viņu nosauca par "galveno virsnieku vienībā, kura nogalināja desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju", un 1985.gadā izraidīja no valsts.

Gadījums ar Kalēju Latvijā rada apmulsumu. Rīgā tiek atgādināts, ka okupācijas laika izskatīšana ir daudz sarežģītāka, nekā to iedomājās pēc padomju apspiestībā pavadītiem gandrīz 60 gadiem. Valstij ar izbrīnu jāatzīst, ka ar okupāciju saistītā komunistiskā daļa ārpus Latvijas tiek uztverta pavisam citādi nekā nacionālsociālistu okupācijas laiks. Latvija, pateicoties slepkavībām, izraidīšanām, deportācijām, četrdesmitajos gados zaudēja lielāko daļu savu iedzīvotāju. 1939.gadā vāciešiem īsi pirms Sarkanās armijas iesoļošanas valsts bija jāatstāj. Tad sekoja pirmais "sarkanā terora" vilnis. 1941.gadā vācu okupācijas laikā ebreji un komunisti tika nogalināti. Pēc 1944.gada, padomju kundzībai turpinoties, koncentrācijas nometnēs tika iznīcināta latviešu inteliģence un buržuāzija. Vienas tautas slepkavībai sekoja nākamā.

Gulaga brūces Latvijā vēl nav sadzijušas, holokausta jau gandrīz piemirstas. Starptautiskajā spriedumā par Latviju tas ir otrādi: par gulaga šausmām latviešu acīs Rietumos netiek izrādīta īpaša interese, toties par holokaustu gan. Par padomju laikā izdarītajām tautas slepkavībām Rīgā tiek teikts, ka attiecībā uz Latviju tiekot izteikta klusa nožēla, bet attiecībā uz nacionālsociālismu netiek pieļauta nekāda žēlastība. Tā kā Latvija pagājušajos gados galvenokārt tiesas priekšā saukusi staļinisma laika bendes, tai tiek pārmests, ka ar latviešu nacionālistiskā režīma rokaspuišiem tā apietas pārāk maigi. Tāpēc valsts iegūst slavu, ka tā, apskatot vēsturi, piekopj nacionālismu. Pēc tam, kad latvieši genocīda un rusifikācijas dēļ, gandrīz vai ir izzuduši, viņi jūtas konfrontēti ar nepatīkamu aprēķinu.

Parasti Latvija netiek pakļauta Rietumu spiedienam, bet gan bijušajai okupācijas varai Krievijai. Maskava latviešu un krievu staļinistu tiesāšanu, kuri 1939./40. vai pēc 1944.gada piedalījās latviešu ģimeņu nogalināšanā un deportēšanā vai pretpadomju partizānu izsekošanā, apzīmē kā "raganu medības". Līdz šim Rīgā notiesāti divi vīri — Alfrēds Noviks, bijušais Padomju Republikas tautas komisārs, un Mihails Farbtuhs, kas pēc kara bija NKVD virsnieks Daugavpilī. Noviks mira ieslodzījumā, kur viņš izcieta mūža ieslodzījumu; Farbtuhu pagājušā gada beigās notiesāja uz septiņiem gadiem. Arī par citām lietām drīz tiks pieņemts lēmums, tostarp arī par bijušo partizānu Vasīliju Kononovu, kas īpašu sašutumu rada Maskavā, jo Kononovs kā "sarkanais partizāns" cīnījies pret neonacistiem.

Latvija viņam pārmet kara laikā izdarīto civiliedzīvotāju slepkavošanu, tāpat arī deportācijas pēc vācu okupācijas beigām. Maskava draud ar ekonomiskām sankcijām gadījumā, ja viņu notiesās. Tomēr šīs ir lietas, kuras Krievija izmanto kā kampaņas turpinājumu, kuras pirmsākumi meklējami tālajos četrdesmitajos gados. Jau toreiz Latvija tika atainota kā "fašistiska valsts", kura okupāciju nav pārcietusi, bet pēc tās ilgojusies. Tāpēc padomju propagandā komunistiskais terors tiek parādīts kā atbrīvošanās akts.

Šodien Maskavā atkal tiek teikts, ka Latvija izrādoties kā "revanšistiska" valsts, kas no pagātnes neko nav mācījusies, pārkāpjot cilvēktiesības un kultivējot "fašismu". Gadiem kā ilustrācija šiem aplamajiem apgalvojumiem kalpojusi "latviešu leģionāru" veterānu tikšanās, kuri Otrā pasaules kara laikā vācu pusē karoja pret Sarkano armiju. Pēc kara tie, kuri kā karagūstekņi nonāca Rietumos, sabiedrotos varēja pārliecināt, ka viņiem nav bijusi darīšana ar Waffen-SS, kaut arī viņi tai bijuši pakļauti. Viņi karojuši nevis par Hitlera Vāciju, bet gan par neatkarīgu valsti, kaut arī viņi apsveica Vērmahta ienākšanu, jo tas nozīmēja "sarkanā terora" beigas. Zināmu iemeslu dēļ Padomju Savienība šādu lietu izpratni nevarēja pieļaut, tāpēc arī Krievija neiedziļinājās latviešu vēstures niansēs.

Šī antilatviskā karagājiena pēdās pagājušajos gados sekoja Rietumu mediji. Tā radās iespaids, ka Rīgas ielās pulcējās SS veterāni, lai pieminētu nacisma kundzību. Latvieši tāpēc tomēr nacisma terorā nepiedalījās un bija nevainīgi. Visbeidzot bija arī tādi cilvēki kā Arājs. Daudzi vainīgie varēja aizbēgt uz ārvalstīm, bet citus pēc kara apsūdzēja un notiesāja padomju tiesa. Rīgas arhīvi ir pilni ar VDK dokumentiem par holokaustu un kara noziegumiem. Tomēr runa galvenokārt ir par dokumentiem, kuri tika sastādīti apšaubāmos apstākļos, tie daļēji panākti spīdzināšanas ceļā. Ticamu pierādījumu prasībām tie neatbilst. Arī Kalēja lietā Rīgā, balstoties uz šāda veida arhīvu dokumentiem, neredz nekādu iespēju panākt notiesāšanu.

Jaspers fon Altenbokums

"Nacistu naida kampaņa pret Freivaldi"

"Aftonbladet"

— 2000.01.21.

Ministre: Viņi izplata melus par manu tēvu.

Kaujinieciskie nacisti apgalvo, ka Lailas Freivaldes tēvs Otrajā pasaules karā esot aktīvi simpatizējis nacistiem.

Tieslietu ministri šis apgalvojums ir ļoti nepatīkami aizskāris.

"Kāds mēģina mani diskreditēt, izplatot melus par manu tēvu", viņa teica sarunā ar "Aftonbladet".

Starptautiskā nacistu terora organizācija Combat 18, kuras galvenā mītne atrodas Anglijā, vairākās valstīs izdod laikrakstu "Blood and Honour".

Laila Freivalde norādīja, ka šīs avīzes zviedru izdevumā nacisti apmelo viņas tēvu latvieti.

"Viņi ironiski raksta, ka sieviete, kuras tēvs palīdzēja SS, tagad ir viņu vislielākā ienaidniece."

Lailai Freivaldei kā tieslietu ministrei nacisti ir izteikuši draudus arī agrāk, taču viņa nedomā padoties.

"Man nav bail. Tas, ko nacisti apgalvo, mani neinteresē. Turpretī mani ļoti uztrauc tas, ka kāds ir ieinteresēts man kaitēt, izplatot zemiskus apgalvojumus par manu tēvu. Viņam vispār nebija nekādu simpātiju pret nacistiem."

Pēdējā laikā Lailu Freivaldi ir traucējušas vēl kādas baumas. Kāds apgalvo: tā kā viņas tēvs esot simpatizējis nacistiem, viņa nevēloties no jauna ieviest iespēju sodīt zviedru Otrā pasaules kara noziedzniekus.

Nacistisko kara noziegumu noilguma laiks Zviedrijā beidzās 60. gados. Pēdējā laikā ir notikušas intensīvas debates par šī noilguma termiņa atcelšanu, it sevišķi sakarā ar to, ka Zviedrijā nākamnedēļ sāksies liela starptautiska konference par holokaustu.

Tādpēc šķiet, ka moments, lai izplatītu baumas par Freivaldi, ir labi izraudzīts.

"Es nevēlos apstiprināt šādu sakarību. Es tikai varu konstatēt, ka visa šī lieta īstenībā nav saistīta ar manu tēvu, bet gan ar to, ka kāds vēlas mani diskreditēt", Laila Freivalde teica.

Nākamnedēļ Stokholmā notiks liela konference par ebreju iznīcināšanu. Vai, tavuprāt, Zviedrijai ir pašai sava nacistiska pagātne, ar ko jānoslēdz rēķini?

"Droši vien ir daudz kā tāda, ko mēs nezinām. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs izpētām savu vēsturi, taču tas ir brīvās pētniecības, nevis valsts uzdevums."

· Laila Freivalde jau agrāk kā tieslietu ministre ir saņēmusi draudus.

· Visplašāk pazīstamais incidents notika 1997. gada martā, kad kāds 23 gadus vecs nacistu līderis Freivaldei nosūtīja vēstuļbumbu. Izrādījās, ka tā nav īsta, taču vēstulē ministrei bija izteikti draudi, ka nākamā bumba sprāgs.

· 1998. gada aprīlī šim vīrietim tika piespriesta tiesu psihiatriskā ārstēšana.

Hanss Estermans

"Igaunija: Briseles pastieptā roka"

"Le Figaro"

— 2000.01.18.

Tallinas starptautiskā Lennujāmas lidosta ir jauna un plaukstoša.

Lidostas termināls spēj pārvadāt 1.4 miljonus pasažieru gadā, kas tikpat kā līdzinās valsts iedzīvotāju skaitam. Drošības sistēmās tiek izmantoti jaunākie tehnoloģiskie sasniegumi, infrastruktūra ir mainīta, tomēr neskaitāmi elementi vēl ir palikuši no bijušās Padomju Savienības standartiem.

Tiek runāts par to, ka šai kādreizējai Igaunijas sociālistiskajai republikai, kas šodien ir kandidāte uz iestāšanos ES, ir piešķirta ievērojama Briseles palīdzība, lai atjaunotu savu lidostu, kas tika celta sakarā ar 1980.gada Maskavas Olimpiskajām spēlēm. Tā ir piesaistījusi 35 miljonus eiro tiešas palīdzības no kopējā 42 miljonu budžeta.

ES uzskata, ka nepieciešams atbalstīt šī reģiona valstu ekonomisko attīstību. Sakarā ar pārejas izraisīto satricinājumu šis ir ļoti nopietns uzdevums.

Ir nepieciešams īstenot tādu palīdzības programmu, lai kandidātes virzītos uz iestāšanos, izvairoties no pārāk lielas sociālās spriedzes.

Phare

strauji kļūst par ES paplašināšanās politikas galveno instrumentu. Tā pārstāv 50% no pašreizējās ES finansiālās palīdzības kandidātvalstīm.

Eiropas pārstāvniecības pirmais sekretārs Tallinā Klauss Kondrups saka: "Pirmās grupas valstīs Phare pašlaik galveno vērību piešķir uzņemšanas procesam. Programmas galvenais mērķis ir palīdzēt kandidātēm straujāk pieņemt kopienas likumdošanu."

Phare

finansē visdažādākos virzienus. Igaunijā tā daļēji finansē lidostas darbu, un arī daļu no Tallinas-Narvas dzelzceļa līnijas, kas stiepjas līdz pat Krievijas robežai.

Kopumā kopš 1992.gada Igaunijai ir piešķirti 187 miljoni eiro. Tas ir daudz mazāk nekā Polijai vai Ungārijai, kas kopš 1989.gada ir saņēmušas attiecīgi 2 un 1 miljardu eiro, tomēr Tallinai tā ir liela nauda. Attiecīgi pastāv arī citi atbalsta veidi. Divas citas Eiropas programmas: viena - lauksaimniecības un lauku attīstībai, bet otra - prioritātes piešķiršana vides aizsardzībai, teritorijas un transporta sakārtošanai. No 2000. līdz 2002. gadam Tallinas varas iestādēm paredzēts saņemt 168 līdz 213 miljonus eiro.

ES kopš 1998.gada ar katru kandidāti ir izveidojusi "uzņemšanas partnerību". Tās nolūks ir precīzi noteikt tās sfēras, kurās valsts ir pilnībā progresējusi, lai būtu gatava uzņemšanai. Šīs partnerības kalpo arī kā pamats Briseles palīdzības sadalei.

Paralēli ES kopš pagājušā gada ir pieņēmusi dubultprogrammas sadarbībai starp dalībvalstu un kandidātvalstu administrācijām. Priekšuzņemšanas padomnieks Igaunijas Lauksaimniecības ministrijā francūzis Žans Marks Trarjē skaidro: "Galvenais mērķis ir iepazīstināt kolēģus ar mūsu pieredzi. Mēs palīdzam ierēdņiem izveidot efektīvu administrāciju, kas spētu izpildīt visas kopienas saistības."

Brisele nefinansē visu pārejas procesu kopumā. Ar tās līdzekļiem vien nepietiek. Klauss Kondrups apgalvo: "Ir svarīgi, lai kandidātes pašas arī pieliktu zināmas pūles."

Vietējām varas iestādēm ir pienākums uzņemties vismaz 25% no Eiropas programmu finansēšanas. To pienākums ir segt ekonomiskās pārstrukturēšanas izmaksas un pilnībā izveidot uzņemšanas pārejas administrāciju. Eiropas integrācijas biroja konsultante Eve Vahtere teica: "Mūsu uzdevums šogad ir īstenot valsts programmu kopienas likumdošanas piemērošanai. Mēs esam maza valsts ar mazāk nekā 19 000 ierēdņu."

Tomēr pirms paplašināšanās ES ir jāpārskata savu institūciju darbība. Romano Prodi par to atgādināja ES Helsinku sanāksmē decembrī.

Žans Marks Filibērs

"Pārmaiņas stipras valsts virzienā"

"Der Spiegel"

— 2000.01.17. - Nr.3

Ar galvenās pozīcijas izmaiņu Kremlī un valdībā prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins nostiprina savu varu. Jaunajai drošības doktrīnai, kas ir konfrontējoša Rietumiem un ar tieksmi izcelt nukleāro komponentu, jāremilitarizē valsts. Čečenijai draud sadalīšana.

Viņa uzvārds vienkārši ir Ivanovs, un viņam ir vairāk matu uz galvas, citādi viņš bez grūtībām kādā filmā varētu dublēt jauno Kremļa vīru, prezidenta amatu pildītāju Vladimiru Putinu: Kalsns un spēcīgs, kā to demonstrē Sergejs Ivanovs, 46, vēss šarms, sarkastisks smaids lūpās. Viņš, tāpat kā Putins, neatlaidīgi pastāv uz "bandītu iznīcināšanu" Kaukāzā.

Mentālā līdzība ar jauno valdības šefu nav tikai virspusēja vien. Ivanovs bija Putina vietnieks Federālā drošības dienesta (FDD) vadībā, kas bija padomju slependienesta VDK spēcīgākā sekotāja. Viņš tajā vadīja analīzes nodaļu. Pārraugu vidū viņš uzskatāms par domātāju.

Tāpat kā Putins viņš absolvējis Ļeņingradas universitāti, Putins, vēl būdams premjers, pagājušā gada novembrī savu kursa biedru prezidentam Borisam Jeļcinam ieteica iecelt drošības padomes sekretāra amatā, kas uzskatāma par noteicošo ekspertu grupu militārajā, policijas, slepenajā un drošības dienestā. Šajā amatā Ivanovs realizē Putina stratēģiju par spēcīgu valsti praksē.

Ar savām galvenās pozīcijas maiņām, pateicoties savas St.Pēterburgas komandai, Putins Maskavā pastiprina savu varu un atbalsta "ģimenes" klana sazarojumu.

Jaunais Kremļa kungs tūlīt atlaida Jeļcina meitu Tatjanu Djačenko, kas bija prezidenta padomniece. Pagājušā nedēļā bija pienākusi arī Pāvela Borodina, ietekmīgā Kremļa īpašumu pārvaldītāja, kārta. Par jauno pārvaldnieku amatā tika paaugstināts Vladimirs Košins, kas kopš septembra bija slependienesta - Federācijas dienests devīžu un eksporta kontrolē - vadītājs.

Padzītajam Kremļa pārvaldniekam Borodinam, pateicoties viņa gadiem ilgušajai kooperācijai ar Šveices firmu Mabetex , apšaubāmais biznesmenis Begjets Pakolli vēlas piestiprināt korupcijas "birku". Borodins, kura birojā kādu laiku kā līdzstrādnieks kalpoja Putins, izsakās brīvi: viņš nākotnē kā valsts sekretārs reprezentēšot kopējo Krievijas un Baltkrievijas Republikas valstu padomi.

Tagad, būdams valdības vadītājs, Putins ietur distanci arī no Nikolaja Aksjoņenko, finansu magnāta Borisa Berezovska uzticības personu. Aksjoņenko tika pazemināts par pirmo ministru prezidenta vietnieku, tomēr paliks dzelzceļa ministra amatā, kurā viņš ir jau no 1997.gada.

Toties finansu ministrs Mihails Kasjānovs izvirzījās par pirmo viceministru, kuram Putina vietā tagad jāveic ministru prezidenta ikdienas darbs. Kasjānovs savu karjeru sāka Padomju plānošanas centrālē Gosplan ; pārvalda angļu valodu, Starptautiskajam valūtas fondam (IWF) viņš ir partneris, ar kuru viegli apieties.

Viņam IWF arī turpmāk jāsadabū miljardi, ļaunas mēles viņam piedēvē vēlmi pēc komisijas naudas ("Miša, divi procenti").

Putins devis rīkojumu, ka Kasjānovam jāatbild par kopējo ekonomikas politiku un vienlaikus arī par finansu ministriju, kas vairāk uzskatāms par nestabilu sēdekli nekā atspēriena dēli augstākam amatam. Kasjānovam jāpiecieš, ekonomikas Dr. Putins, kurš studējis tikai par plānveida saimniecību vēlmēm: valūtu pelnītājas firmas vairs nedrīkst, kā bija līdz šim, paturēt ceturtdaļu dolāru ieņēmumu, bet viss jāmaina pret rubļiem, lai valsts varētu atmaksāt 15 miljardu dolāru parādu Rietumiem.

Ja izrādīsies, ka daudz vairāk kapitāla aizplūst uz ārvalstīm, tad par to būs jāatbild Kasjānovam. Tādējādi ceļš būtu atbrīvots Aleksejam Kudrinam, 39, Kasjānova vietniekam un Putina ceļabiedram no St.Pēterburgas laikiem.

Kopā ar Putinu deviņdesmito gadu sākumā FDD virsnieks strādāja St.Pēterburgas pārvaldē īpašā vienībā Anatolija Sobčaka vadībā, kas bija pilsētas mērs. Tajā laikā līdzās visam Putins rakstīja savu disertāciju (tēma: "Kāda reģiona minerālu un izejvielu bāzes reprodukcijas stratēģiskā plānošana atbilstoši tirgus attiecību noteikumiem"). Kudrina kredo: "Liberāla politika var būt vienīgi stingra".

No Kremļa jau dzirdamas baumas par gaidāmo prezidenta kancelejas vadītāja Aleksandra Vološina atlaišanu, kas ir viens no Jeļcina "ģimenes", ieskaitot Berezovski, balstiem. Šai pozīcijai tiek izvirzīts Anatolijs Čubaiss, kas jau reiz vadījis štābu. Putins pazīst un augstu vērtē Čubaisu no laika, kad viņš bija Sobčaka padomnieks ekonomiskajos jautājumos.

Tomēr Putina drošākie balsti Maskavas cīņās par varu ir un paliek bijušie kolēģi no FDD, tādi vīri kā Ivanovs. Viņa vadītā Drošības padome , lai atbalstītu jauno prezidentu, šajā gadā ieplānojusi daudz. Komisijas plāni nākamajiem mēnešiem sniedzas no militārās tehnikas modernizācijas līdz "Nacionālās drošības koncepcijai".

Jaunā drošības koncepcija Putina izdotajā ukazā Nr.24 pamatīgi atšķiras no pašreizējās, kopš 1997.gada pastāvošās Jeļcina doktrīnas, kas paredzēja multipolāru pasaules iekārtojumu. Jaunais 21 lappusi biezais teksts konfliktu ar Rietumiem, kurus vada ASV, uzskata par galveno problēmu pasaules notikumu procesā, jo tā mēģinot "dominēt" ar savu militāro spēku. Uz to Krievijai, kas savu karaspēku dubultojusi līdz 1,2 miljoniem vīru, jāatbild ar remilitarizāciju. Tā vietā, lai runātu par "partnerību" ar NATO, runāts tiek vienīgi par "sadarbību".

Kur līdz šim tika lietots termins "aizsardzība", tagad rakstīts "karš". Ja agrāk agresijas briesmas tika uzskatītas par "novērstām", tad tagad pieaug "briesmu apjoms un līmenis militārajā jomā".

Un Putins tver pēc pogas, ar kuru iespējams iznīcināt zemeslodi: atomieročus drīkstot lietot pret uzbrukumu, kas izdarīts arī ar parastajiem ieročiem, "ja visi citi līdzekļi nav efektīvi". Karavīri drīkst karot arī konfliktos valsts iekšienē, par ko līdz šim atbildīgas bija Iekšlietu ministrijas vienības, tātad policija. Tomēr viņi vieni paši Čečenijā nespēja neko padarīt.

Nacionālās drošības apdraudētības prioritāšu sarakstā tādējādi pirmajā vietā atrodas mēģinājums no Krievijas impērijas atdalīt gabalu. Jaunajai programmai, slependienesta virtuves receptei, galvenokārt jāattaisno karš pret neuzticīgo Kaukāza republiku.

Tā kā situācija, kā atzīst drošības sekretārs, kara reģionā pēc vairākiem partizānu uzbrukumiem krievu atbalsta bāzēm janvāra sākumā "nav vienkārša", tad izlemšanai Drošības padomē februārī Ivanovs grib iesniegt pasākumu plānu attiecībā uz Čečeniju.

Ekspertu plāni paredz faktisku Kaukāza republikas sadali, kur pašreizējā frontes līnija tiks uzskatīta par provizorisku robežu. Tomēr krievu okupētās zonas stabilizācija Čečenijā liekas maz ticama. Ivanovs iedveš pārliecību, ka Maskava dienvidfrontē praktiski jau izcīnījusi uzvaru. Astoņdesmit procentu Čečenijā palikušo iedzīvotāju, tādi ir viņa aprēķini, jau dzīvojuši tagad krievu kontrolētajos apgabalos, kaut arī tur nesen partizāni guvuši lielāku ietekmi.

Ar valsts investīciju palīdzību, infrastruktūras izveidi un darba algu laicīgu samaksu kopš oktobra iekarotajos apgabalos, tā skan Drošības padomes plāni, iespējams "stabilizēt" situāciju dumpinieku republikā. Paralēli tam Iekšlietu ministrijai un FDD iekaroto apgabalu vajadzētu pārklāt ar biezu spiegu, slependienesta darbinieku un policistu tīklu.

Plāns: armija un prezidents jau dažas nedēļas skaļi paziņo par uzvaru Čečenijā. Nākotnes partizānu darbības tad iespējams definēt kā pārvaldāmu teroristu problēmu.

Mānīgajam manevram ir arī ārpolitiski iemesli. Putina drošības stratēģi grib novērst to, ka jaunās drošības doktrīnas un asiņainā koloniālā kara dēļ nepasliktinās attiecības ar Rietumu "zelta teļu". "Krievijas izolāciju", kā atgādina piesardzīgais Ivanovs, "nedrīkstētu pieļaut".

Bijušais FDD analītiķis zina, ka kalnus, bruņoto kaujinieku bastionu, Čečenijas dienvidos nav iespējams "pilnībā norobežot" par drošu pārvaldi vispār nerunājot.

Ekonomiskajam uzplaukumam okupētajās Čečenijas teritorijās Maskavai, iespējams, trūkst līdzekļu. Tā galvenokārt Čečenijas jaunie bezdarbnieki kļūst par gandrīz vai nebeidzamu apbruņotu pagrīdes karotāju rezervi.

Krievijas varenie okupētajos apgabalos gribot pastiprināt represijas. Drošībnieks Ivanovs jau paziņojis, ka par Čečenijas jaunās kārtības sastāvdaļu vajadzētu būt arī "ārkārtas stāvokļa elementiem", kaut vai iespēja aizdomīgos ilgi turēt apcietinājumā.

Putins un viņa slependienests vēl kautrējas atzīt, ka karagājiena beigas pret čečeniem bez sarunām ar pretējo pusi gandrīz vai nav iespējamas. Tomēr pat tad, ja prezidenta amatā esošais gribētu mainīt savu taktiku, viņa radītais šovinistiskais masu noskaņojums un armijas un slependienesta darbinieku noteiktās līnijas piekritēju revanšēšanās vēlme pašreiz viņam nepieļauj tikpat kā nekādas izmaiņas iespējas.

Turklāt karš Kaukāzā aprij miljardus. Jaunajam Kremļa valdniekam, kurš vēlētāju priekšā stāsies 26.martā, politiskais liktenis izšķirsies ne tikai Čečenijas frontē, bet arī ekonomikā.

Putins, runājot par ekonomiskajiem rādītājiem, gan līdz šim bijis laimesbērns. Naftas ieguves apjoma dubultošana Krievijai radīja pozitīvu ārējās tirdzniecības saldo 20 miljardu dolāru apjomā. Pēc oficiālās statistikas, produkcija iepretim pagājušajam gadam pieaugusi par 7,8 procentiem, galvenokārt valsts lielajos ražošanas uzņēmumos, kā lauksaimniecības tehnikas, kravas mašīnu un bruņojuma ražošanā.

Investīcijas pārtikas produktu ražošanā pieaugušas pat par 45%, jo kopš 1998.gada finansu krīzes postošā Rietumvalstu importa konkurence nenotiek. Mašīnbūvē tika ieguldīts par 28% vairāk naudas.

Arī ekonomikas norisēs Putins policiju izmanto kā draugu un palīgu. Lai piekļūtu noziedzniekiem no balto apkaklīšu vidus, jāizveido viņam tieši pakļauts speciālais slependienests - "Federālais izmeklēšanas un pretkorupcijas dienests" (FIPD).

Jaunajā ekonomikas VDK kadrus iegūst galvenokārt no FDD rindām, un drīzumā tā varētu kļūt par galveno Kremļa kunga līdzekli, izskaidrojoties ar mafijas struktūrām un apšaubāmajiem finansu "oligarhiem". Jaunā vienība saņems arī līdzekļus liecinieku aizsardzībai. Zināšanu un Kremļa aizmugures dēļ tā sevi drīz varētu izjust kā spēcīgās valsts avangardu.

Šādām sevišķā uzdevuma grupām Krievijā ir tradīcijas, kuras iesniedzas daudz tālāk par Staļina slepenpoliciju NKVD. Cars Ivans IV. Bargais 16. gadsimtā radīja nežēlīgu gvardi " Opričina ". Tā kalpoja cīņai pret bajāru dižciltīgo kārtu. Viņi savā savtībā un iedzīvošanās kārē tomēr ne tuvu nestāvēja šodienas oligarhiem.

Ivana Bargā drošības dienesta eksistence beidzās nelāgi. 6000 vīru lielā vienība piesaistīja nepieredzējušus jaunekļus un kļuva par spīdzināšanas un slepkavnieku bandu, viņu vadoņi beigās nogalināja cits citu. Viņi aiz sevis atstāja izpostītu valsti un ilgas pēc dzelžainas rokas uz ilgāku laiku.

Uve Klusmans,

Fritjovs Meiers

"Krievu stila demokrātija"

"The Globe and Mail"

— 2000.01.18.

Lai ko arī krievu speciālisti nedomātu par Krieviju, viens ir pilnīgi skaidrs: tās politika un personālijas nekad nav garlaicīgas.

Viens no pēdējiem pārsteigumiem bija vecā un uz sirdslēkmēm tendētā Borisa Jeļcina varas nodošana jaunajam džudo melno jostu ieguvušajam Vladimiram Putinam. Daudz Rietumu komentētāju, tai skaitā arī ASV prezidents Bils Klintons, slavina to kā pierādījumu, ka Krievijā ir nostiprinājusies demokrātija un ka vara miermīlīgā ceļā ir pārgājusi pie jaunākas, vairāk uz tirgu orientētas paaudzes. Tomēr vai izmaiņas patiesi ir tik lielas?

Jāsāk ar pārsteidzošo Jeļcina atkāpšanos. Kā izteicies Putins kāda krievu laikraksta intervijā, Jeļcins par savu lēmumu Putinam paziņojis 22.decembrī. Savus darbiniekus viņš informējis nedēļu vēlāk, bet ģimeni - 31.decembrī. Tā varētu būt taisnība, tomēr citi informācijas avoti ziņo, ka šis lēmums zināmā mērā bijis pārsteigums pašam Jeļcinam. Viena versija ir tāda, ka paša darbinieki Jeļcinu piespieduši spert šādu soli, it īpaši Aleksandrs Vološins. Tas, ka tā nav bijusi brīvprātīga atkāpšanās, nemaz nav tik neparasts uzskats, kā varētu likties. Jeļcins bija atkārtoti apgalvojis, ka atradīsies savā postenī līdz pat savas prezidentūras beigām. Savā atkāpšanās paziņojumā viņš sacīja: "Es būtu vēlējies, lai prezidenta vēlēšanas notiktu paredzētajā laikā - 2000.gada jūnijā."

Šāds paziņojums ir vispārliecinošākais pierādījums, ka norisinājies kaut kas neparasts. Divas reizes savā uzrunā Jeļcins lūdza savai valstij piedošanu par tās cerību nepiepildīšanu. Jeļcins atzina savas "kļūdas un neveiksmes", kā arī nespēju "paaugstināt viņu dzīves līmeni." Reti kad valsts vadītājs būtu izteicis šādu atvainošanos par savām kļūdām.

Šī savas vainas atzīšana, iespējams, ir cena, kas Jeļcinam bija jāsamaksā par savas imunitātes garantēšanu, ko viņam nodrošināja Putins.

Vēlēšanām tuvojoties, vairākas pazīmes liecina, ka Jevgēņijs Primakovs, galvenais Putina sāncensis uz prezidenta posteni, nebūtu tik atsaucīgi izturējies pret imunitātes piešķiršanu Jeļcinam. Pirms savas atlaišanas no premjerministra posteņa Primakovs bija centies panākt kaut ko līdzīgu, tomēr pēc tā, ko kāds krievu eksperts raksturoja kā "visnetīrāko vēlēšanu kampaņu šīs valsts vēsturē", Primakovs izteica mājienus, ka viņš varētu tik iecietīgi neizturēties pret korumpētajām amatpersonām. Viņa centieni panākt apsūdzības izvirzīšanu pret Borisu Berezovski, oligarhu un Jeļcina ģimenes uzticības personu, daudz ko liecina par Primakova iespējamo rīcību. Ņemot vērā Putina straujo popularitātes pieaugumu sabiedriskās domas aptaujās, ir pamats izmantot šo popularitāti, vēl pirms mainās sabiedrības noskaņojums pret arvien smagākajām cīņām Čečenijā.

Lai gan vēlēšanu tuvināšana par trim mēnešiem varētu nākt par labu gan Jeļcinam, gan Putinam, tas nekādā ziņā neliecina par demokrātiju, par ko tik daudzi ir izteikušies. Klintons trāpījis naglai uz galvas, kad Times izdevumā raksturoja Putinu kā "Jeļcina izvēlēto pēcteci". Šāda garantēta varas nodošana nav parastais demokrātijas realizēšanas paņēmiens. Demokrātijas process netiek atbalstīts, uz pusi saīsinot vēlēšanu procesu, tādējādi neļaujot nevienam citam kļūt par pārliecinošu sāncensi Putinam.

Ja viņš Čečenijā nepiedzīvos negaidītu pazemojumu, Putins gandrīz droši varētu kļūt par nākamo Krievijas prezidentu. Tomēr nav skaidrs, kāds līderis viņš varētu būt un kā viņš varētu izturēties pret tādiem jautājumiem kā korupcija, demokrātiskais process un ekonomika.

Tā kā Putins ir jaunpienācējs, viņa rīcību nākotnē ir grūti prognozēt.

Putins ir atcēlis Jeļcina meitu Tatjanu Djačenko no viņas prezidenta padomnieces posteņa. Viņš ir arī pazeminājis amatā Pāvelu Borodinu, kas ir bijis Kremļa īpašumu pārraugs, kā arī Nikolaju Aksjoņenko, kas iepriekš bija premjerministra pirmais vietnieks un tuvs oligarhu Borisa Berezovska un Romana Abramoviča sabiedrotais. Visi trīs bija Jeļcina "ģimenes" ietekmīgākās personas. Putins ir pelnījis atzinību par to, ka atteicās piešķirt imunitāti Djačenko.

Kas attiecas uz Putina iespējamo politiku, pazīmes ir ļoti pretrunīgas. Darbs VDK un FDD netiek uzskatīts par labāko apmācību nākamajiem demokrātiskas sabiedrības līderiem. Putina nespēja kavēt FDD veikto Aleksandra Ņikitina un Gregorija Paško vajāšanu liecina par viņa lojalitāti VDK un nevis tiesiskajām vai demokrātiskajām tradīcijām. Putina aicinājumi uz stingrāku Krievijas masu informācijas līdzekļu kontroli vēl vairāk pastiprina šādas bažas.

Vislielākais nezināmais, iespējams, ir tas, kurp Putins vedīs Krievijas ekonomiku. Arī šajā jomā pazīmes ir ļoti pretrunīgas. Viņš ir demonstrējis savu tieksmi pēc tirgus ekonomikas. Strādājot VDK, viņš bieži no Austrumvācijas devās braucienos uz Rietumvāciju. Savā paziņojumā pirms Jeļcina atkāpšanās Putins iezīmēja savus ekonomiskos un politiskos mērķus.

Atzīstot problēmas, ar kurām Krievijai ir jāsaskaras, Putins brīdināja, ka valsts attīstības ziņā atrodas tālu aiz industriālās pasaules un ka to panākt būšot ļoti grūti. Viņš salīdzināja Krieviju ar Portugāli un Spāniju. Putins uzsvēra, ka būs nepieciešami 15 gadi un ekonomiskais pieaugums 8% gadā, lai Krievija sasniegtu šo valstu ienākumu līmeni uz vienu cilvēku. Šāda veida reālisms ir labs priekšnosacījums, tomēr ar to vien nepietiek. Putins izteicās, ka Krievijai ir nepieciešamas nodokļu reformas, algu parādu izmaksas un bartera izbeigšana. Viņš atzīst, ka šie uzdevumi nebūs viegli īstenojami.

Nav skaidrs, vai viņš izprot šo problēmu raksturu. Viņš aicina galveno vērību piešķirt tirgum, ko var vērtēt ļoti pozitīvi; taču, kad Putins apgalvo, ka vēlas "tādu investīciju politiku, kas apvienotu sevī tīrus tirgus mehānismus ar valsts kontroles līdzekļiem," tas izraisa zināmu apjukumu. Protams, tirgus mehānismi var tikt sajaukti ar valsts kontrolējošo lomu, tomēr "tīrs" tirgus mehānisms nozīmē vāju vai nekādu valsts kontrolējošo lomu un nevis to spēcīgo valsti, par kādu runā Putins.

Tāpat arī viņa atbalsts Krievijas centrālās bankas idejai, ka eksportētājiem pāri par 100% no savas eksporta peļņas būtu jāatdod valstij, neapšaubāmi liecina par prettirgus koncepciju. Tas varētu izrādīties vislabākais veids, kādā ierobežot kapitāla plūsmu, taču, pilnīgi iespējams, tas tikai vēl vairāk veicinās kapitāla plūsmu, jo arvien vairāk eksportētāju aicina savus klientus novērst savus maksājumus no Krievijas.

Arī Putina solījums nostiprināt rubļa vērtību neliecina par realitātes atzīšanu, ka Krievijas ekonomiskā atveseļošanās 1999.gada vidū notika, lielā mērā pateicoties 1998.gada augusta rubļa devalvācijai. Ja Putina aicinājuma rezultātā rublis tiktu nostiprināts, viņš bremzētu atveseļošanos. Tas veicinātu importa aktivizēšanos un eksporta samazināšanos. Par laimi, pēc Putina paziņojumiem rubļa vērtība sāka samazināties, kad biznesmeņi sāka baidīties no tā, kas reāli varētu notikt.

Putinam, šķiet, nav arī skaidras izpratnes par lauksaimniecību. Viņš aicina uz "modernu agrāro politiku" un vēlas "valsts palīdzību un regulāciju, tirgus reformas laukos un zemes īpašumattiecības." Tomēr nav dzirdami skaidri aicinājumi uz zemes privātīpašumtiesībām. Vienlaikus Putins noraida nesen privatizēto biznesu renacionalizācijas iespēju.

Abas liekas kļūdainas politikas. Būtu vajadzīgs atbalsts ģimenes fermām un lauksaimniecībai, lai paaugstinātu lauksaimniecības produktivitāti un lauku labklājību. Savukārt nespēja renacionalizēt vismaz dažus no tiem uzņēmumiem, kas saistās ar viskliedzošākajiem privatizācijas skandāliem, neļaus Putinam iegūt to vietējo un ārvalstu biznesmeņu uzticību, kas viņam ir nepieciešama.

Visbīstamākā Putina platformas daļa attiecas uz Krievijas militārās ietekmes atjaunošanu. Lai gan atbalsts armijai un tās sākotnējie panākumi Čečenijā nodrošināja Putinam popularitāti, armijai piešķirtie resursi samazina rūpniecības investīciju un attīstības iespējas. Putins ir aicinājis rehabilitēt valsts militāri rūpniecisko kompleksu, kā arī ir solījis par 57% palielināt valdības izdevumus armijai. Tas neapšaubāmi izraisīs ārvalstu kreditoru šaubas, vai viņi netieši nefinansē vismaz daļu no Krievijas militārā budžeta un pat karu Čečenijā.

Lai ko arī Putins neizvēlētos, rezultātā tiks panākti zināmi uzlabojumi salīdzinājumā ar Jeļcina ēru. Ja viņš nedarīs nekā vairāk par ikdienas parādīšanos darbā, tas tomēr notiks biežāk, nekā to darīja Jeļcins. Putina uzsvars uz spēcīgu un atdzimušu Krieviju jau ir ļāvis izraut Krievijas sabiedrību no sastinguma. Tas varētu izrādīties ne tik pozitīvi, cik izklausās, ja šajā procesā Krievija atgriezīsies pie sava kādreizējā stila.

Māršals Goldmens

 

"Krievijas labējie meklē cara pievilcību"

"Financial Times"

— 2000.01.15/16.

Tiek vilktas paralēles starp prezidenta vietas izpildītāju Vladimiru Putinu un autokrātisko 19. gadsimta līderi Aleksandru III.

Krievijas labējie politiķi ir atklājuši jaunu varoni: Aleksandru III, mazpazīstamo 19. gadsimta caru. Tie izsaka pieņēmumu, ka viņa politika varētu kļūt par modeli Krievijas prezidenta amata izpildītājam Vladimiram Putinam, kas tagad, kā šķiet, gandrīz nešaubīgi tiks ievēlēts uz četru gadu termiņu.

Lācim līdzīgais Aleksandrs III, kas, kā stāsta, esot varējis ar kailām rokām iztaisnot pakavus, kāpa Krievijas tronī 1881. gadā pēc atentāta, kurā gāja bojā viņa reformatoriski noskaņotais tēvs. Aleksandrs II, kas parakstīja dekrētu par dzimtbūšanas atcelšanu, valdīja vienā no liberālākajām ērām Krievijas vēsturē, kamēr viņu nogalināja revolucionāru bumba.

Aleksandrs III bija apņēmies atjaunot likumību un kārtību, un tādēļ ieviesa reakcionāras antireformas, kuras pamatojās pareizticībā, nacionalitātē un autokrātijā. Viņš brutāli apspieda revolucionāro kustību, nostiprināja birokrātiju un tiesu varu, kā arī palīdzēja piesaistīt milzīgas ārvalstu investīcijas, kuras veicināja Krievijas 19. gadsimta beigu ekonomisko attīstību.

Nav grūti saprast, kāpēc šāds cilvēks šķiet pievilcīgs mūsdienu krievu politiķiem, kuri ir noguruši no "likumības trūkuma", kas saistās ar prezidenta Borisa Jeļcina liberālajām reformām un valsts pazemojošo ekonomisko un starptautisko lejupslīdi.

Līdzīgi Aleksandram II Jeļcinu varbūt uzskatīs par Caru Atbrīvotāju, jo viņš palīdzēja atbrīvot Krieviju no Padomju Savienības jūga. Taču abu šo līderu pārvaldes laikā brīvība atbrīvoja ceļu patvaļai, tādējādi izraisot aicinājumus atgriezties pie stingrās rokas.

Putins varbūt arī nespēj ar kailām rokām iztaisnot pakavus, taču viņš izstāda sevi kā jauns stingrs līderis, kas var mētāt savus pretiniekus džudo laukumā. Viņš sola apspiest terorismu Čečenijā, atjaunot respektu pret valsti, un uzstāt uz Krievijas nacionālajām interesēm aiz robežām. Tomēr nekas neliecina, ka viņam piemistu Aleksandra III mežonīgais antisemītisms.

Pašreizējo apmātību ar Aleksandru III uzkurinājis viens no Krievijas pazīstamākajiem un politiski aktīvākajiem aktieriem Ņikita Mihalkovs, kas savā pēdējā filmā Sibīrijas bārddzinis spēlēja varenā cara lomu.

Kustība Vienotība , kas atbalsta Putina un pagājušā mēneša vēlēšanās finišēja otrajā vietā cieši aiz komunistiem, pieņēmusi Aleksandru III kā savu paraugmodeli. Vairāku rakstu sērijā avīzē Ņezavisimaja gazeta ir apskatītas paralēles starp politisko klimatu 1880.gados un šodienu.

Putina politiskajā programmā, kura pagājušā gada beigās tika publicēta arī Internetā, nešaubīgi manāmas Aleksandra III domāšanas atbalsis.

Savulaik Aleksandrs III paziņoja: "Mums nav nekādas citas politikas kā vien tāda, kas ir tīri krieviska un nacionāla." Arī Putins uzskata, ka Krievijai ir no jauna jāatklāj patriotisma jūtas un jārada jauna nacionālā ideja, noraidot viedokli, ka Krievija jelkad varētu kļūt par ASV vai Lielbritānijas "otro izdevumu".

Abi līderi arī, kā šķiet, ir vienis prātis, ka politiskajā un ekonomiskajā dzīvē galvenā loma būtu jāspēlē valstij. "Spēcīga valsts krieviem nav nekāda anomālija," nesen pavēstīja Putins. "Tieši pretēji, tā var būt kārtības avots un garants, jebkādu pārmaiņu iniciators un galvenais virzītājspēks."

Putins var atgādināt Aleksandru III arī starptautiskajā arēnā: cars, kurš aizstāvēja Krievijas intereses, bet deva priekšroku piesardzīga pragmatisma politikai. Viņa valdīšanas laikā Krievija piedzīvoja retu miera periodu, kas ļāva tai piesaistīt daudz ārvalstu investīciju.

Tomēr ne visi ir pārliecināti, ka šīs līdzības spēs izturēt pārbaudi. Kā izteikusies Maskavas Politisko pētījumu skolas direktore Jeļena Nemirovska, abus laikmetus salīdzināt ir interesanti, taču daudzējādā ziņā šodienas Krievija ir pilnīgi atšķirīga no tās valsts, kāda bija Aleksandra III laikā.

Nemirovska apgalvo, ka būs ārkārtīgi grūti atjaunot stingro autoritārismu valstī, kurā tagad pastāv demokrātiskas institūcijas, brīva prese, kā arī apmēram 2 miljoni Interneta lietotāju - pat ja pieņemtu, ka tāds ir Putina nodoms. Viņa arī uzskata, ka globalizācijas spēki neatlaidīgi iesaistīs Krieviju starptautiskajā sabiedrībā.

"Krievija atgriezīsies pie savām eiropeiskajām saknēm un tieksies pēc universālām demokrātijas un tirgus ekonomikas vērtībām," teica Nemirovska. "Manuprāt, šis process ir neizbēgams, lai arī tas nebūs vienkāršs."

Pēc Jeļcina ēras anarhijai tuvā stāvokļa Krievijas vēstures svārsts gandrīz nešaubīgi svērsies atpakaļ stingrākas valsts un disciplinētākas sabiedrības virzienā. Jautājums ir, cik tālu šis svārsts svērsies? Ja taisnība ir Nemirovskai, tad tas neaizies līdz Aleksandra III Krievijas redzējumam.

Džons Tornhils

"Kaļiņingradas liktenis

ir saistīts ar reģionālo stabilitāti"

"Radio Free Europe

/Radio Liberty"

— 2000.01.18.

Krievijas vistālākā teritorija uz Rietumiem - Kaļiņingradas anklāvs - ir kā stratēģisks izaicinājums gan Eiropas Savienībai, gan Krievijai.

Robežojoties ar ES kandidātvalstīm Lietuvu un Poliju un atrodoties nošķirti no pārējās Krievijas, Kaļiņingrada varētu būt kā tilts starp Krieviju un ES. Taču nesen publicētā britu akadēmiskā pētījumā apgalvots, ka anklāvu gremdē tā ekonomiskās problēmas un tā kā organizētās noziedzības perēkļa reputācija.

Smagi bruņotā kara flotes bāze Kaļiņingrada jau sen ir bijusi stratēģiski nozīmīga kā Krievijas vienīgā neaizsalstošā osta. Skotijas Starptautiskās drošības centra pārstāvja Grema Herda veiktajā pētījumā "Cīņa par Kaļiņingradu" teikts, ka šodien Kaļiņingradas stratēģiskā nozīme palielinās pat vēl vairāk. Mazais 400 000 cilvēku apdzīvotais anklāvs atrodas starp paplašināties plānojošo ES un Krieviju, kura cīnās ar sava pārejas procesa grūtībām.

Pētījums paredz: "Līdzīgi Kosovai Balkānos Kaļiņingrada būs Eiropas jaunās drošības kārtības stūrakmens reģionā. Tās liktenis ir nesaraujami saistīts ar reģionālo stabilitāti."

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā daži optimisti paredzēja, ka Kaļiņingradai esot potenciāls kalpot kā "Baltijas Honkongai" vai kā tirdzniecības joslai uz milzīgo Krievijas tirgu. Taču, tās ekonomikai sabrūkot un krītot par upuri organizētajai noziedzībai, tā nespēja kļūt par plaukstošu eirozonu. Gadiem ilgi tā ir palikusi aizmirstības sastingumā.

Tagad, pēc desmit gadiem, sāk raisīties jaunas debates, kur atradīsies Kaļiņingrada attiecībā pret Maskavu un ES. Atrodoties blakus NATO dalībvalstij Polijai un iespējamajai ES dalībvalstij Lietuvai, Kaļiņingrada uzstāda trīs būtiskus izaicinājumus.

Pirmais no tiem ir jautājums par to, vai Maskava un ES var īstenot veiksmīgas sarunas par šīs teritorijas nākotni. Otrais ir, vai Kaļiņingradu var integrēt nākotnes panbaltiskajos enerģētikas un transporta projektos, kuri ir kritiski svarīgi, ja šī province vēlas uzturēt sevi. Taču visnozīmīgākais ir trešais jautājums: vai Maskava būs gatava pieņemt potenciālo Kaļiņingradas integrāciju jaunajos eiroreģionos, kuri parādīsies ES paplašināšanās gaitā?

Pastāv dažādas neskaidrības. Vai lielāka integrācija ES palīdzēs stabilizēt Kaļiņingradu un Krievijas ziemeļrietumus? Vai Maskava pieņems savas tālākās rietumu provinces decentralizācijas procesu? Vai arī Krievija uztvers to kā bīstamu procesu, kurš rada draudus tās teritoriālajai integritātei?

Saskaņā ar minēto pētījumu šīm problēmām pievienojas arī Kaļiņingradas ekonomiskās grūtības. Lauksaimniecība ir sabrukusi; tradicionālās nozares, kā, piemēram, zvejniecība un papīra ražošana, pārsvarā ir novecojušas, kamēr citu izejvielu tirdzniecība, kā, piemēram, tirdzniecība ar reģiona slaveno dzintaru, notiek melnajā vai pelēkajā tirgū.

Reģiona ekonomisko atjaunotni īpaši apgrūtina tas, ka anklāvs ir guvis organizētās noziedzības centra reputāciju. Kaļiņingradā plaukst un zeļ prostitūcija, narkotiku un mazo ieroču kontrabanda, kā arī nelegālo migrantu tīkli, un pašas varas iestādes ir apsūdzētas korupcijā kuģubūves uzņēmumu privatizācijā.

Kaļiņigradas kā noziedzības centra tēls ir atturējis gan vietējos, gan ārvalstu investorus. Tas arī ir atņēmis vēlmi izmantot tās ģeostratēģisko novietojumu kā vārtus uz potenciāli milzīgo pārējās Krievijas Federācijas tirgu.

Pētījumā teikts, ka Kaļiņingradai piešķirtais īpašās ekonomiskās zonas statuss atspoguļo Maskavas "nekoordinēto un pastāvīgi svārstīgo politiku" attiecībā pret reģionu. Pagājušā gada jūlijā federālā Finansu ministrija paziņoja, ka īpašās ekonomiskās zonas statuss veicinot gan augsto noziedzības līmeni, gan radot tiešus zaudējumus federālajam budžetam.

Vietējie politiķi savukārt ir brīdinājuši pret tālāku teritorijas ekonomisko izolāciju no Eiropas-Baltijas enerģētikas un transporta projektiem, kuri abi ir vitāli svarīgi tās iekšējās uzturēšanas nodrošināšanai.

Pētījums noslēdzas ar vārdiem: "Krievijas integrācijas process jaunajā Eiropas drošības kārtībā - kas ir 21. gadsimta projekts - pārsvarā būs atkarīgs no tā, kā Brisele un Maskava risinās konkurenci par Kaļiņingradu."

Bens Pārtridžs

"Kā noindēja Čerņenko"

"Argumenti i fakti"

— 2000.01.19.

No 1982.gada novembra līdz 1985.gada martam no dzīves viens pēc otra šķīrās veseli trīs Padomju savienības Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāri: Leonīds Brežņevs, Jurijs Andropovs un Konstantīns Čerņenko.

Klusībā lādēdami pēc varas alkstošos senilos politbiroja locekļus, pilsoņi tūdaļ pat šo laiku nodēvēja par "TN" — trīs nelaiķi. Starp citu, ja viss bija vairāk vai mazāk skaidrs ar Brežņeva nāves iemeslu, kurš vadīja valsti astoņpadsmit gadus un kura gals tika gaidīts, tad Andropova un Čerņenko straujā izdzišana tautā radīja daudzas baumas un pieļāvumus, ka viņu aiziešana viņsaulē nav bijusi nejauša.

 

Partijas grupējums

Spriežot pēc faktiem, Andropovs un Čerņenko sāka izdzist aizdomīgi vienlaikus — kopš 1983.gada agra rudens. Turklāt abi nedziedināmi saslima, atpūzdamies Krimā.

Jāatdzīst, ka arī līdz liktenīgajam atvaļinājumam Melnās jūras piekrastē viņiem nepavisam nebija izcila veselība. Piemēram, līdz tam, kad kļuva par ģenerālsekretāru, Andropovs 15 gadus cieta no nopietnas nieru kaites. Partijas dzīru laikā visi klātesošie ievēroja, ka VDK šefs neēda neko sālītu, stingri ierobežoja dzeršanu, ievēroja dzelžainu diētu. Tomēr, pateicoties superkvalificētai medicīniskajai palīdzībai, Jurijs Vladimirovičs bija neparasti darbspējīgs, pavadīdams Lubjankas kabinetā pa 16—18 stundām diennaktī.

Tikpat aktīvi Andropovs sāka strādāt arī augstākajā partijas postenī. Jaunais ģenerālsekretārs uzreiz sāka karu ar kriminālo pasauli un korumpētajiem partijas un padomju ierēdņiem. Krimināllietas pret mafiju tika ierosinātas vai katru dienu. Andropovs, kuru tūdaļ pat iedēvēja par Juriju Dolgorukiju, bija pacēlis roku pret vissvētāko. Viņš ne tikai sāka cīnīties ar privilēģijām, bet faktiski sāka ārdīt ciešos, gadiem veidotos mafiozos sakarus.

Saprotams, ka daudzus no šīs pasaules varenajiem tāds stāvoklis nekādā veidā neapmierināja. Daļa partijas nomenklatūras ar PSRS aizsardzības ministru Dmitriju Ustinovu priekšgalā centās par katru cenu pēc iespējas ātrāk galvgalī izvirzīt savu cilvēku, iekams Dolgorukijs vēl nav paguvis sagatavot maiņai "putniņu no savas ligzdas". Bija arī piemērota kandidatūra — Konstantīns Čerņenko, ko vēlāk iesauca par Svētlaimīgo vai vienkārši Kučieri.

 

Vai atkal "ārstu lieta"?

1983.gada septembrī Andropovs saaukstējās, peldoties Melnajā jūrā. Attīstījās flegmona un bija nepieciešama steidzama ķirurģiska iejaukšanās.

Ģenerālsekretārs sāka sabrukt ar katru dienu. Pieauga organisma intoksikācija. Decembrī parādījās uztraucoši atmiņas un samaņas zudumi. VDK priekšsēdētājs V.Čebrikovs sāka saņemt ziņojumus, ka Andropovu ārstē nepareizi.

1984.gada 9.februārī Jurijs Vladimirovičs nomira. Un tūdaļ VDK dzīlēs parādījās dokuments: "Ar PSRS Veselības aizsardzības ministrijas 4.galveno pārvaldi saistītā 1. medicīnas institūta personāla vidū cirkulē runas par PSKP CK ģenerālsekretāra nāves mīklainību." Pēc vairāku speciālistu domām, galvenajā pārvaldē ir cilvēki, kuri Andropova slimības agrīnajā stadijā tīšuprāt piekopa nepareizu ārstēšanas kursu, kas izraisīja priekšlaicīgu nāvi. Vēlākā stadijā vadošajiem speciālistiem vairs nebija pa spēkam kaut ko panākt. Cilvēki, kas "nozāļoja" Andropovu, ir saistīti ar zināmu partijas ierēdņu daļu Maskavā, kuriem traucēja Andropova sāktās pozitīvās izmaiņas un reformas...

 

Invalīds

Konstantīns Svētlaimīgais

Aktīvo Andropovu nomainīja daudziem korumpētiem ierēdņiem vēlamais Čerņenko. Viņa veselības stāvoklis tobrīd bija tik drausmīgs, ka "tautas telegrāfa aģentūra" tūdaļ pat palaida pa valsti mutisku paziņojumu: "Šodien, nenākdams pie samaņas, savus pienākumus sāka pildīt PSKP CK ģenerālsekretārs Konstantīns Ustinovičs Čerņenko".

Tik smagu saslimšanu izraisīja... kūpināta zivs, ko Krimas atpūtniekam Čerņenko kā dāvanu atsūtīja V.Fedorčuks, kurš ar Andropova palīdzību bija nokļuvis iekšlietu ministra postenī. Nobaudījis "dāvaniņu", kuru apsardze nezkādēļ nepārbaudīja, Konstantīns Ustinovičs guva smagu toksisku infekciju. Tāpat kā Andropovs, arī Čerņenko pēc tās nespēja atlabt. Smagās sekas — akūta sirds un plaušu nepietiekamība noveda pie tā, ka Čerņenko jau pirms nokļūšanas ģenerālsekretāra postenī nevarēja iztikt bez skābekļa inhalatora un iedarbīgiem ārstnieciskiem preparātiem.

Kad pie varas nāca Kučieris pie Andropova nežēlastībā kritušie ierēdņi atkal sāka atgriezties valsts politiskajā elitē. Taču ne uz ilgu laiku. Valdījis vēl mazāk nekā Andropovs, Čerņenko nomira 1985.gada martā.

...Pie varas tomēr nāca Jurija Dolgorukija līdzgaitnieks — Mihails Gorbačovs.

Sergejs Pavlovs

 

"Tikšanās vietu mainīt nedrīkst"

"Argumenti i fakti"

— 2000.01.12.

Pasaule kaut ko tādu vēl nav pieredzējusi.

Kā ziņo britu laikraksts "The Independent" "Klintona mīļāko pirmais kongress" notiks Dalasas lielākajā viesnīcā. Tās galvenais mērķis būs "individuālo romānu" detaļu un sadzīvisko notikumu apmaiņa. Nav izslēgts, ka rezolūcijā tiks ierakstīts lēmums izvirzīt kopēju civilprasību pret ļaunprātīgo vīrieti.

Neapšaubāmi, raksta "Independent", šis notikums diezin vai patiks Baltā nama administrācijai, kura jau tā pamatīgi nogurusi no pastāvīgās tiesāšanās. Paša varoņa politiskajai karjerai diez vai vairs kas var kaitēt, bet viņa laulātajai draudzenei, kas piedalās Ņujorkas štata senāta vēlēšanās, jaunais skandāls diezin vai vairos popularitāti, īpaši ja ņem vērā nesen publicētās ziņas par viņas pašas romānu ar Baltā nama advokātu Vinsentu Forsteru.

Lai nu kā, bet delegātu advokāti jau asina spalvas. Vairums varoņa neatvairāmā valdzinājuma upuru tiksies pirmoreiz — viņu vārdi līdz pat šim brīdim presē vēl nav parādījušies, tie pagaidām netiek izpausti. Starp citu, kā izteikusies vispazīstamākā no viņām — Monika Levinska —, savulaik viņš viņai teicis, ka "nopietni nolēmis laboties, kad viņam paliks 40 gadu", paziņodams, ka pirms Monikas viņam bijušas "simtiem sieviešu". Jebkurā gadījumā tagad vairumam no viņām būs unikāla iespēja apmainīties ar "visievērojamākā viņu dzīves romāna" detaļām. Neraugoties uz visiem piesardzības pasākumiem, viens vārds tomēr parādījies presē. Par vienu no galvenajām figūrām jākļūst Ketlinai Villijai, kas pirms dažiem gadiem varonim pārmeta uzmākšanos.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!