Valsts prezidentei, Ministru prezidentam,

Izglītības un zinātnes ministram,

Izglītības un zinātnes ministrijas

Vispārējās izglītības departamenta direktoram,

Izglītības satura un eksaminācijas centra vadītājai

Demokrātiskā valstī, par kādu no tās atjaunošanas brīža ir pasludināta Latvijas Republika, katram tās pilsonim — par kādiem sevi uzskatām arī mēs, latviešu kā dzimtās valodas skolotāji, — ir tiesības un pienākums sekot procesiem valstī, tos veicināt un atbalstīt, kā arī izteikt kritiku un bažas, ja prakse īsti nesaskan ar lēmumiem un likumos ieplānoto ceļu.

Mēs, rajonu latviešu valodas metodisko apvienību vadītāji, arī pārējo savu kolēģu vārdā vēlamies paust savu viedokli par Izglītības un zinātnes ministrijas iecerēto līdzekļu taupīšanas politiku 2000./2001. m.g., nedalot divās grupās, dzimto valodu mācoties, tās klases, kurās skolēnu skaits ir lielāks par 25. Mēs spējam saprast, ka valstī patiešām ir sarežģīti finansiālie apstākļi, ka arī citās sociālajās jomās ir daudz grūtību. Taču pazemojoša, mūsuprāt, Latvijas valstij ir pati izvēle, ka līdzekļu taupīšana veicama uz viena no visbūtiskākajiem tautas pastāvēšanas un attīstības, kā arī nacionālās identitātes pamatfaktora — dzimtās valodas rēķina.

Valsts valodas attīstībā un cittautiešu integrācijā ar valodas palīdzību tiek veikts liels valstisks darbs, piesaistīti gan mūsu, gan starptautiski līdzekļi, veidotas daudzas, tagad arī valodas bilingvālās apguves stratēģijas. Multikulturālā sabiedrībā dzīvojot un virzoties uz Eiropas Savienību, tas ir tikai apsveicami.

Taču līdz šim nav nevienas valstiskas programmas, izņemot pamatskolas un vidējās izglītības standartus, kur atbilstoši izglītības pakāpei fiksēti mācību mērķi un uzdevumi, obligātās prasības mācību satura apguvei, vērtēšanas formas un tehnoloģijas. Taču tur, protams, nekas nav minēts par reālo darbu, kāds ieguldāms, lai sasniegtu paredzēto rezultātu, tas ir, skolēna spējām atbilstošu saziņas kultūru, valodas kompetenci, saskarsmes kultūru.

Apzinoties valsts ierobežoto budžetu, šobrīd nebūtu taisnīgi prasīt kādu papildlīdzekļu piesaistīšanu, taču būtu vēlams saglabāt vismaz iepriekšējo kārtību. Mēs uzskatām, ka latviešu valodas kvalitatīvai apguvei 7.–9. klasē, ja skolēnu skaits pārsniedz 25, skolēnus nepieciešams dalīt grupās.

Mūsu argumenti:

1) 9. klasē noslēdzas pamatizglītības posms. Pašreizējā ekonomiskā situācijā valstī daļa skolēnu izglītību vairs neturpina vidusskolā, kur latviešu valoda tiek izkopta nākamajā pakāpē. Tāpēc ir svarīgi, ka katrs pamatskolu beidzis prasmīgs dzimtās valodas lietotājs, to savu spēju līmenī apguvis, spētu tālāk pilnveidot, kopt un izmantot visās dzīves sfērās, jo, kā zināms, arī domāšanas attīstība lielā mērā atkarīga no dzimtās valodas attīstības līmeņa. Prasmju izkopšana kā standarta prioritāte būs kvalitatīvāka, mācoties mazākās grupās. Līdz ar to 7.–9. klasē varēs izlīdzināt to, ko 3.–6. klasē solēns nav paguvis apgūt vajadzīgajā kvalitātē.

2) "Valsts pamatizglītības standarts" (IZM ISEC, 1998.) paredz, ka, "lai Latvijas jaunā paaudze veiksmīgi sagatavotos dzīvei sarežģītajā, mainīgajā (..) pasaulē", nepieciešams priekšnoteikums ir "iegūtās izglītības kvalitāte un gatavība turpināt izglītību visas dzīves laikā", kam nevar nepiekrist. Bez tam dzimtā valoda ir svarīga "visās izglītības jomās un mācību priekšmetos". Laba dzimtās valodas apguve nodrošina arī svešvalodu mācīšanās kvalitāti.

3) Jau daudzus gadus valstī vērojama parādība, ka krievu un citu tautību Latvijas iedzīvotāju bērni mācās latviešu mācībvalodas skolās (īpaši lielajās pilsētās un Latgales un pierobežas reģionos). Viņu valodas prasme izglītošanās procesā un integrācija mūsu valstī ir lielā mērā atkarīga no valodas praktiskās lietošanas prasmes — sadzīves un kultūras kontaktiem — un vingrināšanās iespējām runā un rakstos.

4) Šobrīd veiksmīgi pedagoģiski un didaktiski novatoriski izstrādāts pamatskolas latviešu valodas standarta darba variants un mācību programma, kas, protams, paredz prasmju un spēju izkopšanas dominanti. Lai to realizētu, nepieciešamas jaunas mācību stratēģijas, kuras (kritiskās domāšanas attīstīšana, diskusijas, dažādas interaktīvās metodes u.c.) izmantojam pašreizējā praksē, taču, lai šādi strādātu, grupā nevar būt vairāk par 20 skolēniem. Lai skolēni nebūtu tikai zināšanu saņēmēji un unificētu prasmju apguvēji, bet motivēti un aktīvi sava mācību satura veidotāji, valodas sakarību atklājēji un sava un citu veikuma novērtētāji, nenovērtējams ir pāru un grupu darbs. Taču 40 minūtēs lielas klases skolēns nepagūst pat vienreiz izteikties, kur nu vēl iepazīstināt ar savas grupas vai pāra darbu pārējos klasesbiedrus.

5) Izglītības likuma (1998) 51. pants par pedagoga vispārīgajiem pienākumiem paredz "radoši un atbildīgi piedalīties attiecīgo izglītības programmu īstenošanā". Mēs, latviešu valodas skolotāji, apzināmies, ka ar savu pedagoģisko profesionalitāti veicinām skolēnu valodas prasmes, tās nozīmīgo lomu arī citu priekšmetu apguvē, bet mēs prasām arī cieņu un mūsu darba nozīmīguma izpratni no valsts ierēdņu un izpildvaras pārstāvju puses, lai tiktu saprasts, ka tā nav ne kaprīze, ne kašķīgums, ne naudaskāre, bet šī vēstule tapusi stingras pārliecības un nepieciešamības rezultātā, vadoties no profesionālās ētikas. Mēs esam atbildīgi savu skolēnu un viņu ģimeņu priekšā, lai katrs, kurš Latvijas valstī grib un ir motivēts latviešu valodu apgūt, saņemtu savām spējām atbilstošu kvalifikāciju, tādu kompetenci runā un rakstos, kas apliecina arī viņa piederību Latvijas valstij, nevis veidotu dažādu valodas mistru zinošu kosmopolītu un "bezsakņu" cilvēku.

Mēs akceptējam vēstules prasību par 7.–9. klašu skolēnu dalīšanu grupās latviešu valodas apguvē:

Anita Vanaga, Rīga, Alija Uzuliņa, Liepāja, Vēsma Rone,

Dobele, Edīte Zdanovska, Daugavpils, u.c., pavisam 60 parakstu