Frakciju viedokļi

Pēc 1998.gada 29.oktobra sēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

A.Seiksts

(frakcija "Latvijas ceļš"): Šodien mēs kā 6. Saeimas deputāti ar jums runājam pēdējo reizi, tāpēc gribu teikt paldies par jūsu uzmanību visus šos gadus.

Kas attiecas uz šodien noraidītajiem deputātu pieprasījumiem, domāju, ka tas ir loģiski. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs valdības darbības laiks palicis pavisam neliels, un diez vai būtu prātīgi šobrīd vēl uzstādīt kaut kādus jautājumus, izvirzīt pieprasījumus un gaidīt atbildes. Tomēr visumā ar Saeimas darbu es esmu apmierināts, jo tas bija konstruktīvs.

Sīkāk gribētu pakavēties pie trim projektiem. Pirmais — par deputātu nodrošinājumu savas domas jau esmu izteicis. Šodien redzēju, ka arī vesela rinda deputātu nepiedalījās balsošanas procesā, izņemot ārā savas balsošanas kartiņas. Negribu būt ne farizejs, ne arī piedalīties procesā, apstiprinot šo projektu, jo domāju, ka ne laiks, ne vieta, ne forma nebija tam atbilstoša.

Kas attiecas uz Izglītības likumu, esmu gandarīts, ka 6. Saeima palika pie savas nostājas par to, ka kristīgās ticības vai kristīgās mācības jautājumus nevar risināt bez vienošanās ar baznīcām un to uzklausīšanas. Gribu pateikt lielu paldies visiem — gan Tēvzemes, gan Ceļa, gan citu frakciju deputātiem, kuri balsoja par to, lai skolām paliktu ticības mācība. Protams, es piekrītu, ka Reliģisko organizāciju likums un Izglītības likums būs jālabo, un pats personīgi iestājos par starpkonfesionālu mācību, bet tikai ar nosacījumu, ja par to vienojas tās piecas baznīcas, kas minētas Reliģisko organizāciju likumā un kas drīkst nākt un strādāt skolās.

Mani nedaudz šokēja tas, ka Izglītības ministrijas ierēdņi pasteidzās masu medijos paziņot, ka šāda vienošanās pastāv. Mēs saņēmām vēstuli ar piecu lielāko kristīgo konfesiju — luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu un vecticībnieku — lūgumu atstāt šajā likumā otrā lasījuma redakciju. Tas tikai lieku reizi atgādina, ka tā nav vienas konfesijas iegriba, bet mūsu lielāko tradicionālo konfesiju nostāja. Protams, problēma ir, un tā ir jārisina, bet nav jāpielabinās baznīcām, taisot no tā lielo politiku. Baznīcas ir pelnījušas dialogu ar valsti, un šī nostāja šodien uzvarēja.

Kas attiecas uz likumprojektu, tagad jau likumu, par Radio un Televīziju, par diviem pieņemtajiem pantiem man ir citas domas. Uzskatu, ka 7. Saeima šo jautājumu vēl skatīs ar skaidru galvu, jo, runājot par kabeļtelevīziju, diez vai ir pareizi, ka tur turpmāk nenotiks konkursi un procesu normalizācija, jo ētera sakārtošanas labad tāds filtrs kā Nacionālās radio un televīzijas padomes organizētie konkursi varētu uzlabot situāciju šajā sfērā. Bet ir lemts tā, kā ir lemts, un gan Nacionālajai radio un televīzijas padomei, gan visiem pārējiem nekas cits neatliek, kā vien šo likumu pildīt.

J.Dobelis

(apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija): Jāsaka liels paldies radioklausītājiem par izturību, klausoties 6. Saeimas deputātu pārdomas, un paldies visiem kolēģiem 6. Saeimā, kas arī šodien izdarīja pietiekami daudz — kaut ko labāk, kaut ko, kas ir kārtējais solis uz priekšu latviešu valodas pozīciju nostiprināšanā Latvijā. Kā jau zināms, tika pieņemts mūsu apvienības iesniegtais labojums Satversmes 4.pantā — noteikt latviešu valodu par valsts valodu Latvijā, un šo pantu iespējams mainīt tikai tautas nobalsošanā.

Šodien papildus tam pieņemts Izglītības likums, kurā ir īpaša sadaļa par valodu, kādā Latvijā iegūst izglītību, un visas prioritātes te noteiktas latviešu valodai.

Domāju, ka arī 7. Saeimas darbības laikā parlaments nenovirzīsies no šī ceļa, un mēs mēģināsim latviešu valodas pozīcijas nostiprināt vēl vairāk. Tas tiešām ir ļoti patīkami, un ceru, ka 7. Saeima, kurā arī es strādāšu, vistuvākajā laikā centīsies pieņemt Valsts valodas likumu. Tad vismaz daļēji būsim paveikuši ko tādu, kas dod zināmu drošību tam, kas ir saistīts ar latviešu valodu un tās lietošanu Latvijā — gan sabiedriskajās vietās, gan sabiedrībā kopumā.

Vēl viens panākums, manā skatījumā, ir vairāku deputātu iesniegtā deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā. Gribu izteikt lielu pateicību tiem kolēģiem, kas bija aktīvi un darīja visu, lai šodien mēs šo deklarāciju pieņemtu un mūsu valsts parlaments vienreiz skaidri un gaiši pateiktu, kas īsti bija leģionāri. Lai izbeigtos ņirgāšanās par šiem cilvēkiem un mēs sāktu pieprasīt kompensācijas no tām valstīm, kas ir līdzvainīgas šo daudzu tūkstošu traģiskajā liktenī Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Tāpēc šoreiz tiešām ir liels prieks par to, ka deputātu vairākums nobalsoja par šo deklarāciju. Tiesa gan, kad mēs mēģinājām mainīt darba kārtību un deklarāciju izskatīt ātrāk, bija daži tādi viltnieki, kas nobalsoja "pret", bet, balsojot par deklarāciju, izņēma ārā savas balsošanas kartiņas, tātad — tomēr nokautrējās balsot "pret" pašu deklarāciju.

Un pēdējais — bēdīgais projekts bija par deputātu nodrošinājumu. Es divas reizes balsoju "pret", arī šodien, jo joprojām uzskatu, ka nebija īstais laiks nodarboties ar šo dokumentu. To varēja darīt krietni agrāk, ja gribēja tā atklāti runāt ar vēlētājiem, vai arī atstāt šīs lietas izlemšanu 7. Saeimas deputātiem. Vairāk neko piebilst negribu, jo, kā rīkoties, tā ir katra deputāta personīgā darīšana. Uzskatu, ka šajā brīdī deputātiem vairāk vajadzēja domāt par citiem nekā pašiem par sevi.

P.Putniņš

(Latvijas Zemnieku savienības frakcija): Vispirms saņemiet sveicienus no Kārļa Jūlija Druvas ar gandarījumu par Informācijas atklātības likuma pieņemšanu. Viņš ir gandrīz vienpersonisks šī likuma autors, un šis likums ir unikāls, kas nodrošina informācijas pieejamību, un, acīmredzot, Baltijas reģionā līdzīga likuma vēl nav. Vispārējās demokrātijas nostiprināšanā tas ir liels panākums.

Es pārstāvu Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, tāpēc jāteic, ka pēc šī ārkārtīgi intensīvā darba Izglītības likums, šis "jumta" likums, šodien tika pieņemts trešajā lasījumā. Kolēģis J.Dobelis jau minēja vairākas nozīmīgas šī likuma normas, es tikai gribu atgādināt, ka, jau strādājot pie šī likumprojekta, sadūrās divi uzskati. No vienas puses, centrālo konfesiju pārstāvju vadības nostāja, no otras puses, Izglītības ministrija kopā ar Ideoloģijas fakultāti. Jāteic, es pat biju izbrīnīts visa šī procesa laikā un īsti nevarēju orientēties, kāpēc šīs pretišķības ir tik lielas. Nezinu, vai pašlaik tās ir atrisinātas, jo katram ir sava taisnība, un tur jārod liels iekšējs kompromiss, lai šo jautājumu atrisinātu pēc būtības — neskatoties uz to, kā tas šodien tika nobalsots Saeimā.

Treškārt, gribu pieskarties likumam par Saeimas darba nodrošinājumu, kas, pateicoties žurnālistiem, sabiedrībā radījis tādu satraukumu. Pat nevis, lai kaut ko izskaidrotu sabiedrībai, bet vienpusīgi uzsvērtu šo ažiotāžu. Gribu atgādināt, ka jau 16. martā man bija izvērsts raksts laikrakstā "Diena" ar nosaukumu "Savas vienīgās patiesības slazdā", kurā es skāru šos jautājumus. Jau toreiz norādīju, cik ārkārtīgi svarīgs ir šis likums, lai nebūtu patvarības, jo šīs kompensācijas nodrošinātu iespēju Saeimā ieplūst jaunajiem, godīgajiem, politiski aktīvajiem un gudriem cilvēkiem, kas ir trīsdesmitpiecgadnieki, četrdesmitgadnieki, kas ir juristi, ekonomisti, politologi un zinātnieki no dažādām nozarēm. Pretarguments ir viens — kad jautāju cilvēkiem, kāpēc viņi nenāk strādāt uz Saeimu, viņi atbild — bet ko pēc tam, kad būšu zaudējis savu kvalifikāciju, es taču pēc tam neko nevaru darīt. Man ir ģimene, man ir bērni, bet es nevaru vairs atgūt kvalifikāciju un faktiski esmu kā no laivas izsviests. Tāpēc mans ierosinājums neattiecās uz pašreizējiem deputātiem, jo likums stātos spēkā ar 2006.gadu, un šīs kompensācijas dažādos līmeņos gada garumā būtu jau pēc Saeimas gaitu beigām. Runājot par vairākiem jaunajiem juristiem, pārliecinājos, ka mans domu gājiens ir pareizs, bet šis mans priekšlikums tika noraidīts — tā serde, tas pats galvenais tika noraidīts, jo attiecībā uz pensijām šis jautājums, kā jau minēju arī savā rakstā, ir pretrunīgs un pārprotams. Lai gan ir arī šī lielā patiesība, ka cilvēki paliek nenodrošināti. Bet kopīgās nabadzības apstākļos to var visādi tulkot, tāpēc šajos balsojumos, kad šodien tika izbalsots mans priekšlikums, es nepiedalījos.

Tomēr gribu teikt, un to es šodien arī no tribīnes teicu, ka man bieži saka: "Tev ir milzīgs materiāls literatūrai, šajā gadījumā — dramaturģijai!" Bet šis materiāls ir visai nosacīts, jo Saeimā bijuši daži runīgi cilvēki, politiskie konflikti, politiskās cīņas un vairāk nekas. Un šis materiāls, ja neņem vērā pašus cilvēkus, viennozīmīgi neko tādu neizsaka. Bet tieši dzīve šajās pēdējās nedēļās piespēlē materiālu — jau manis pieminēto Saeimas nodrošinājumu. Tas, kas parādījās, sabiedrībā, lūk, te jau ir materiāls, un tieši tādā nozīmē, ka viss ir otrādi, nekā sabiedrībā tiek iespēlēts. Jo tā mēs pamazām zaudēsim Saeimu — tā degradējas un kļūst, no vienas puses, par nabadzīgu un neveiksmīgu cilvēku vietu, un, no otras puses, šo bagāto finansiālo grupējumu pārstāvju vietu. Un tad sākas šī tirgošanās, uz ko norādījuši jau paši žurnālisti. Ja tās likmes šajā Saeimā bija mazas, tad nākamajā tās noteikti būs lielākas un nežēlīgas. Kāpēc nevar sastādīt jauno valdību? Tās taču nav atsevišķas personālijas, jo bez tām pastāv milzīga cīņa, kas izvēršas kā politiskā cīņa, bet faktiski tā ir finansiālu grupējumu cīņa. Un visi, kas bija pret šo likumprojektu, manuprāt, grib sagatavot veco situāciju. Bet tas ir pret šo valsti un, protams, arī pret demokrātiju.

I.Kreituse

(Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības, Latvijas Zaļās partijas apvienības frakcija): Vispirms jāsaka, ka izdarīts viens labs darbs — Latvijai beidzot ir jaunais Izglītības likums. Lai gan tas nav īsti tāds, kādu to vajadzētu, jo savās peripētijās un strīdos daudz ko esam palaiduši garām un, manuprāt, ierakstījām daudz lieka. Likums ir nevajadzīgi garš un nereglamentējošs, tomēr vismaz ir kaut kas, kas regulē valsts un pašvaldību izglītību, izglītības valodas jautājumu, un, galvenais, tajā ierakstīts, ka ar nākamo mācību gadu pedagogs nesaņems mazāku algu kā divas minimālās mēnešalgas, kas būs tas zemākais slieksnis. Nu vismaz ir kaut kas, lai neteiktu, ka var mazliet uzelpot. Ceru, ka jaunā Saeima to neatcels, lai gan finansu ministrs jau rausta plecus un saka, ka diezin vai tam visam būs nauda... Varbūt beidzot pedagogs, ne tikai skolotājs, bet arī pedagogs — tātad tas, kas māca bērnu no dzimšanas līdz, jāsaka, cilvēka miršanai, tas, kam ir šī kvalifikācija, ka šis cilvēks saņems tā, lai varētu kaut mazliet, mazliet pietuvoties cilvēciskam dzīves līmenim. Jo, ja cilvēciskais dzīves līmenis pēc Andra Šķēles standartiem 2000.gadā ir četri cilvēki mēnesī, tad līdz tam Latvijā vēl ir ļoti tālu.

Runājot vēl par to, kas mani apbēdinājis, jo šodien žurnālisti man vairākkārt jautāja — kas jūs priecēja un kas apbēdināja 6.Saeimas laikā? Priecēja, protams, manis toreiz vadītā un pieņemtā Okupācijas deklarācija, bet apbēdināja tas, kā tā pēc tam tika izniekota un, manuprāt, nevajadzīgi politizēta tur, kur nevajag, un otrādi. Priecēja tas, ka Latvijas budžets ir sakārtots tā, ka mēs nedzīvojam uz citu rēķina, priecēja arī tas, ka 3,7 miljonu latu iedošana skolotājiem 1996.gadā neradīja deficītu budžetā. Tas nozīmē, ka nauda valstī ir, tikai nav vēlmes valdībai šo naudu dalīt tiem cilvēkiem, kam tā visvairāk nepieciešama.

Kas mani apbēdināja? Protams, tas, ka Latvijā atjaunota vecā padomju laiku sistēma ar izdienas jeb specpensijām un personālpensijām. Atcerieties, bija tādi laiki, un arī tagad tie ir. Latvijā nu ir četras kategorijas, kas saņems personālpensijas — policisti, neatkarīgi no tā, vai pirms tam viņi bijuši miliči un tagad ir policisti, armijas virsnieki, pie tam — neatkarīgi no tā vai viņi dienēja padomju un pēc tam Latvijas armijā; prokurori, arī neatkarīgi no tā, kur viņi ir strādājuši pirms Latvijas Republikas atjaunošanas; un tagad viņiem pievienojas arī deputāti. Tāpēc tas nav jautājums tikai par deputātiem un viņu pensijām, tā ir atjaunota vecā padomju laiku sistēma, kuru mēs iesākām ar Iekšlietu ministrijas darbiniekiem. Vai tas ir labi, vai slikti — manuprāt, slikti, tādēļ visām šo cilvēku kategorijām specpensijas vajadzētu noņemt, jo saku un vēlreiz atkārtoju, ka deputāti ir tikai ceturtie, kuriem iedod šo pensiju, un trīs cilvēku grupas jau bijušas pirms tam. Protams, specpensijas valstī jāattiecina vienādi, un, ja ir noteikts minimums, tad minimums attiecas uz visiem, un to reizina ar koeficientu, jo, ja ir minimums, tad zemāk par to nevar būt, bet atbilstoši cilvēka kvalifikācijai viņam maksā vairāk. Tam vajadzētu attiekties no viszemākās kategorijas strādājošā līdz Valsts prezidentam, un tad mēs zinātu, kas un kāpēc, un nebūtu katru reizi jāpārskata šis likums. Tas ir viens no momentiem, kas sarežģījis šīs cilvēciskās attiecības.

Otrs moments, ko gribu teikt tiem, kas strādās 7.Saeimā — šobrīd Latvija ir daudz tuvāk parlamentārajai krīzei nekā pirms 6.Saeimas, jo toreiz nebija lielo finansu grupējumu ieinteresētības saņemt varu savās rokās, un Z.Čevera kungs faktiski izgājis to ceļu, ko šodien iet A.Šķēles kungs, tas ir, partija bez premjera darbības programmas, un tā arī ir īpatnība. Mēs zinām cilvēkus, bet mēs nezinām, ko viņi taisās darīt. Pajautājiet, lai nākamā premjera kandidāti vispirms nosauc desmit punktus, ko viņi darīs, būdami premjeri un koalīcijā ar citām partijām. Bet tādu mums nav, ir tikai cilvēki, kuriem vajadzīga vara.

Jautājums ir pavisam vienkāršs, ja mēs skatāmies uz Eiropu, nosauciet vienu tās valsti, kurā premjers ir liela rūpnieciski ražojoša grupējuma vadītājs un finansiāli ieinteresēta persona. Diez vai jūs šādu valsti atradīsiet. Runājot par politiku un naudu, politiķis nevienā pasaules valstī nav vismantīgākais un labāk nodrošinātais.

Runājot par kvalifikāciju, varu teikt paldies pieciem gadiem Saeimā, ko šeit esmu pavadījusi, jo, ja es pirms tam, lasot lekcijas Universitātē savā specialitātē, tas ir, Krievijas vēstures jautājumos un matemātikas metožu izmantošanā, tad tagad es lasu lekcijas arī politiskajās zinātnēs par šodienas Latvijas Republikas politisko struktūru un attīstību. Tā kā mēs ar P.Putniņa kungu varētu vēl strīdēties, vai Saeima ceļ kvalifikāciju, vai to pazemina. Mani šis darbs noteikti ir pilnveidojis, varbūt tāpēc šobrīd man darba ir vairāk, nekā pirms 6.Saeimas gaitām.

Un beidzot, gribu novēlēt Latvijas iedzīvotājiem 11.novembrī pieminēt savus varoņus, kas nosargāja mūsu neatkarību. Toreiz, tajās aukstajās dienās, cīņās ar Bermontu. Bet 18.novembrī visiem novēlu priecīgus svētkus un lai tie patiešām ir svētki katrā mājā un katrā ģimenē, pieminot, godinot un domājot par savas valsts nākotni un audzinot savus bērnus tā, lai 18.novembris ir valsts svētki, nevis kārtējā brīvdiena, kad var padarīt iekrājušos mājas darbus vai izmazgāt netīro veļu!

Cienīsim savu valsti, un, ja paši to cienīsim, tad to cienīs arī citi!

K.Čerāns

(frakcija "Latvijai"): Kā jau šādā pēdējā, puslīdz svētku reizē runāšu par to, kas šodien izdarīts. Tas nebūs daudz pārrunātais Saeimas deputātu darbības nodrošinājuma likums, par kuru jau esmu izteicis savu negatīvo viedokli, un kas šodien tika pieņemts. Domāju, ka šodien mēs varam skatīties no pozitīvā skatu punkta, jo šodien Saeimā esam izdarījuši būtiskas lietas.

Vispirms — pieņemts Izglītības likums. Man tiešām ir gandarījums par to, ka to spējusi izdarīt 6.Saeima, gan izveidojot sistemātisku izglītības sistēmas regulējumu un iestrādājot tajā būtiskas normas, gan par to, ka pedagogam ar zemāku profesionālo kvalifikāciju minimālā darba samaksa par vienu slodzi nedrīkst būt mazāka par divām minimālajām mēnešalgām valstī. Tas gan stāsies spēkā tikai ar 2000.gada 1.janvāri.

Svarīga ir arī norma par to, ka valsts vai pašvaldību izglītības iestādēs neatkarīgi no līmeņa, arī bērnudārzos, pedagoga darba samaksa tiks nodrošināta no valsts budžeta līdzekļiem vai valsts budžeta mērķdotācijām.

Likumā regulēts arī valodas jautājums, bet lielākās debates šodien izraisījās tieši par ticības mācības saglabāšanu Latvijas skolās, jo Izglītības un zinātnes ministrija mēģināja apšaubīt kārtību, kādu 6.Saeima noteica iepriekš — ka jautājums par ticības mācību skolās būtu saskaņojams ar Latvijas tradicionālajām kristīgajām konfesijām. Domāju, šeit šaubas nevarētu rasties — ja jau reiz tā ir ticības mācība, tad mums šis jautājums jāsaskaņo ar autoritātēm ticības un ticības mācības jomā, un tās ir mūsu valsts tradicionālās kristīgās konfesijas. Šī cīņa bija smaga, un arī balsojums samērā dramatisks. Man ir lielas bažas, ka 7.Saeimā šis balsojums varētu būt citāds, bet arī pašām reliģiskajām organizācijām un konfesijām jāstrādā pie tā, lai valsts vara neuzspiestu savu un dažu voluntāru ierēdņu viedokli un lai tomēr izdotos saglabāt arī šo garīgo autoritāti skolēnu audzināšanā, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Tas ir arī mūsu valsts nākotnes jautājums, kādus garīgos pamatus mēs iedosim jauniešiem skolās. Var būt dažāda attieksme pret ticību, bet ir pilnīgi skaidrs, ka kristīgā ticība un tradicionālās reliģiskās konfesijas ir noteikts un skaidrs šāda garīguma avots, kas var šī morālā relatīvisma laikos iedot jaunietim stiprus garīgos pamatus un skaidras pamatvērtības.

Vēl gribu minēt šodien pieņemto deklarāciju "Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā". Īpašs paldies par to mūsu deputātam Jānim Mauliņam, kurš ļoti daudz strādājis pie šī projekta pirmteksta. Ir ļoti svarīgi, ka esam pateikuši par latviešu leģionāriem mūsu valstisko vērtējumu un ka esam to pateikuši Saeimas līmenī.

Bet, skatoties uz 6.Saeimas bilanci kopumā, jāsaka, ka pozitīvā diemžēl ir mazāk, nekā varētu vēlēties. Ir deklarācija "Par Latvijas okupāciju", ir Satversmes nodaļa "Par cilvēktiesībām", ir vēl daudzas lietas. Bet šodien gribas novēlēt 7.Saeimai veiksmīgu darbu, izdarot arī 6.Saeimas nepadarīto, un lai katram cilvēkam mūsu valstī būtu iespēja justies tai piederīgam.

Gribu šovakar pateikt uz saredzēšanos vai sadzirdēšanos pēc ilgāka laika! Vai šāds saredzēšanās vai sadzirdēšanās brīdis pienāks, uz to es varu atbildēt šobrīd tikai ar to, ka man ir pārliecība, ka tās idejas, ko esmu pārstāvējis, ko pārstāvējuši mani kolēģi, ka tās šodien ir aktuālas un ka tās paliks aktuālas arī nākotnē. Mēs varam tikai cerēt, ka tās tiks arī īstenotas dzīvē. Mēs varam strādāt visi kopā, lai tās tiktu iedzīvinātas!

Lai jums visiem izdodas gan šajā darbā, gan katram lai veicas viņa personīgajā dzīvē! Un lai mēs visi varētu pastāvēt kopā kā tauta, gribu aicināt un novēlēt visiem apzināties šo tautas kopības sajūtu gan 18.novembrī — mūsu valsts svētkos, gan arī ikdienā.

Saeimas preses dienests