MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Lai mūžam balti būtu mēs!

Sestdien, 31. oktobrī, Neretas Ķišku kapos

tika iesvētīts Jāņa Jaunsudrabiņa

un viņa tuvinieku piemiņas ansamblis

Piemiņas brīdī runā Tālis Zālītis. Blakus pa kreisi — Gunārs Priede

No visa bagātā krāsu spektra, kas atmirdz Jāņa Jaunsudrabiņa dzejā, prozas darbos un glezniecībā, vistuvākā viņa personībai ir baltā krāsa. Balta ir bērnība, balta ir skaidrība, balta ir pilnība. Balta ir aiziešana pa mūžības ceļu, un balts bija piemiņas brīdis Ķišku kapukalnā, kur pagājušajā rudenī tēvzemes klēpī tika guldītas Jāņa Jaunsudrabiņa, viņa sievas Natas un meitas Lilijas mirstīgās atliekas. Līdzās rakstnieka vectēvam, vecmāmiņai un krusttēvam, kuru kapuvietas tika apzinātas un pienācīgi sakoptas pirms 21 gada, kad atzīmējām Jāņa Jaunsudrabiņa 100. dzimšanas dienu. Tas bija 1977. gads, kad kara beigās emigrējušā un Vācijā mirušā rakstnieka vieta un nozīme latviešu tautas kultūrā bija vēl jāpierāda dažādās varas instancēs, lai šī simtgade vispār tiktu pieminēta. Ar publicistisku kaismi, neatlaidību un klusu ikdienas darbu ceļu uz Jaunsudrabiņa atzīšanu lauza Pēteris Pētersons, Imants Ziedonis, Māra Zālīte un Imants Pijols, toreizējais Neretas saimnieks Tālis Zālītis un literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, daudzi entuziasti Rīgā un rakstnieka dzimtajā pusē. Tēlnieks Ojārs Feldbergs pelēkā granītā izkala vairākas piemiņas zīmes, arī izmēros nelielo, bet saturā diženo birztaliņu ar puisēnu virs bērzu galotnēm, kas raisa asociācijas ar Janci ziedošajā pieneņu laukā, kur no mākoņa maliņas uz viņu varbūt noraugās pats Dievs.

Par Jāņa Jaunsudrabiņa novadnieka — Latvijas ģenerālprokurora vietnieka Oļģerta Šabanska ziedotajiem līdzekļiem notika gan pārbedīšana, gan kapukalniņa labiekārtošana. Visi darbi notikuši Ojāra Feldberga vadībā, ar neretiešu un Rakstnieku savienības līdzdalību.

"Kā sniegi kalnu galotnēs" — ar šiem vārdiem piemiņas stundu atklāja Rakstnieku savienības valdes priekšsēdis Valdis Rūmnieks. Skaidrības stīga skanēja arī svētbrīdī ar Mateja evaņģēlija vārdiem "Topiet kā bērni!" un ar aicinājumu — palieciet kā bērni, gatavi klausīties, mainīties un mīlēt.

Tālis Zālītis atgādināja Jāņa Jaunsudrabiņa atziņu, ka "paldies" ir visstabilākā valūta pasaulē, kuras vērtība nekad nezūd. Atceres stundā paldies rakstniekam teica Oļģerts Šabanskis, Augšzemes rakstniece Lūcija Ķuzāne un viņas audzēkņi — Jēkabpils jaunie literāti, Neretas pagasta vecākais Guntis Ozoliņš, "Riekstiņu" muzeja saimniece Ilze Līduma, Kultūras ministrijas nodaļas vadītāja Gundega Cēbere un citi runātāji. Rakstnieku savienības sveicinājuma vārdus teica Jānis Skanis — arī novadnieks.

Jāņa Jaunsudrabiņa gājiens tautā ir nebeidzams. Par to, kā turpinās viņa literārā mantojuma apgūšana, stāstīja Ilgonis Bērsons. Rūpīgi izskatot visu, kas atstāts rakstnieka darba atvilknēs un palicis nepamanīts laikrakstu slejās, tapusi viņa trimdas rakstu pirmā grāmata, kas aptver laika posmu no 1944. līdz 1949. gadam. Ar dzejnieka un literatūrzinātnieka Alberta Spoģa gādību Austras Rudzītes izveidotajā plašajā Minsteres latviešu literatūras bibliotēkas rokrakstu krātuvē atrasta Jaunsudrabiņa luga "Lieldienas", kas arī tiek gatavota izdošanai.

"Grēvenes Ziņu" 1947. gada 17. maija numurā Ilgonis Bērsons atradis arī šādas, Latvijā līdz šim nepublicētas Jāņa Jaunsudrabiņa rakstītas rindas: "Bet tās lielās cerības vārdā, ko saucam par atgriešanos dzimtenē, mums jāliek lietā visi spēki, lai saglabātu savu tautību valdošo tautu starpā. (..) Kaut latvju koks būtu izpleties pār visu zemes lodi, katra latvju ģimene lai ir zaļa lapa, kas šalc tīrā latviešu valodā saviem bērniem un bērnu bērniem teiksmu par skaisto zemi, ko apdzīvoja mūsu senči un kas mums reiz tomēr atkal piederēs. Būsim gatavi cienīgi viņā ieiet, dzīvi vai miruši!"

Piemiņas ansamblis. Autors — Ojārs Feldbergs

Runā Augšzemes rakstniece Lūcija Ķuzāne...

... un literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons Foto: Jāzeps Danovskis

"Zaudējis Latviju, tu zudīsi pats"

No Jāņa Jaunsudrabiņa runām, rakstiem, vēstulēm,

kas skanēja piemiņas brīdī 31.oktobrī

No uzrunas Lieldienās

tautiešiem dzimtenē

1958.gadā

Kari mūs izmētāja pa pasaules plašumu. Latvieši pazaudēja noteikšanu savā valstī. Pats, izmests svešumā, es uzrakstīju izkaisītajiem tautiešiem vismazāko grāmatu, kādu jebkad biju rakstījis: "Piemini Latviju!" Lieldienu sveicienam tur bija nodaļa par pavasari, kas tā skanēja:

"Atceries tikai! Kur tu citur atradīsi tādu pavasari, kur tik rožainā gaismā kvēlo bērzi, veselas jaunu bērzu birzis, kamēr tie vēl pumpuroti, un nekur tie tā nesmaržo, kad saplaukst.

Kur vēl citur skan tā ledi kā Latvijas upēs, kad tie aprīlī joņo uz jūru.

Atceries ziedoni, kā tas nāca. Sākumā ar pazemīgajiem baltajiem vizbuļiem, tad ar zilajām palazdītēm lazdu kalnā, un tad ar košajiem pureņiem tērcēs, līdz visi līči un pļavas apsedzās ar neskaitāmām puķēm; jo katrai zālītei bija jāparāda savs zieds, sava dvēselīte.

Atceries kupenām līdzīgos ķiršu un ābeļu vaļņus, kas apņēma katru Latvijas sētu. Atceries ievas gar strautiem un sudraba vītolus pie dīķiem. Atceries bišu sanoņu, kā tās strauji laidās, vispirms kārklu ziedos, tad uz pienenēm piesaulē, līdz pamazām viņām atvēra savus saldos kausus visi ziedu miljoni. Atceries, kā pavasarī kūpēja Latvijas zeme, kad arkls un eceša smalcināja rudenī apgāztos laukus. Un kā tad līda no zemes pelēkuma pirmie auzu un zirņu asni, kas steigšus pieņēmās zaļumā, jo zināja, ka vasara nebūs gara.

Tikpat žigli un spirgti kā pati daba bija cilvēki. Steigšus viņi gāja savos darbos, lai palīdzētu pavasarim veikt visus tos labdarīgos veikumus, ko tas bija pasācis cilvēkam par prieku un svētību..."

Lielo un veco trimdinieku sirdīs tas bija viņu pašu sajūtu apliecinājums, mazajiem un jaunajiem latviešiem — zemes un ļaužu atspoguļojums, kaut pagātnē. Toreiz es savam aicinājumam liku virsrakstu "Piemini Latviju!".

Tagad, svešuma šūpots, es vēršu balsi uz austrumiem. Es runāju uz tautiešiem tur Latvijā, mūsu dzimtenē, un mans sauciens ir: "Glabājiet Latviju!" Glabājiet visu, kas latvisks! Kopš man piesūta laikrakstus no dzimtenes, es ar izbailēm vēroju, ka lēnām, bet bez mitas savelkas ap jums krieviskuma žņaugs. Neraugoties uz visiem mīlas apliecinājumiem, es redzu, ka mūsu Latvijai tiek atņemtas garīgās rotas. Drīz viņa varēs lepoties ar tautiskiem brunčiem. Latvijas lauku īpatnējā seja būs pārvērtusies krievu vai leišu gaumē. Jūs sadzen sādžās, lai komūnistu vagariem jūs būtu zem acīm, kauču tās pašas Dieva piesaukšanas dēļ.

Savu uzrunu es gribu nobeigt ar tiem pašiem vārdiem, kas bija teikti tautiešiem trimdā, tikai pārnesot tos uz dzimteni un "piemini" vietā liekot "glabājiet".

"Glabājiet Latviju!"

Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar latvieti. Turi Latviju dziļi ieslēgtu sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.

 

Vēstule Pēterim Čakanovskim

1958.gada 15.decembrī

Mīļo Pēterīt! Kaut gan zināju, ka dzīvo Mūsmājās, neuzdrošinājos Tevi apciemot. Tagad steigā vēlu tikai priecīgus svētkus un laimīgu nākamo gadu un gaužām lūdzu — atraksti labi plaši, par kaimiņiem, par mana laika cilvēkiem un radiem. Kādi tagad skolotāji, kas mācītājs, cik Tev liela zeme un pensija, kā ilgus gadus kalpojušam vispārībai. — Kā sīlis uz Vāczemi, tā es taisos uz Latviju. Man tiek solīts tik daudz, ka baidos kļūt bagāts un lepns. Te es dzīvoju no rokas mutē, bet esmu ar saviem vairāk nekā 80 gadiem visai mierā. Adresi raksti kā aploksnes kreisajā pusē. Krievu teksts ir pilnīgi lieks. To tu vari likt savai adresei. Pēc Tavas vēstules tad rakstīšu vai veselu loksni. Abi ar sievu Tevi un tuviniekus sirsnīgi sveicam.

Tavs Ievas Jancis

 

No vēstules Veltai Tomai

1960.gada 18.janvārī

Īstenībā man jau būtu laiks iet pensijā, bet vai tad latvieša cilvēkam tik aristokrātiskas izdarības vispār piestāv?

Man pašreiz atgadījās liels pārsteigums. Neretas vidusskola atsūtīja varenu albūmu ar vairāk kā sešdesmit foto attēliem no vietām, kur es kādreiz dzīvojis, sākot ar Mūsmājām, cauri "Baltajai" un "Zaļajai" grāmatai līdz Liepiņām. Es biju dienas trīs kā apreibis aiz nenoteiktām jūtām, vairāk sāpīgām, jo nevarēju iedomāties, ka daži gadi var tā pārveidot dabas metus un mani atsviest tik tālu nost no atmiņās glabātā.

 

Manas domas,

šad tad uzrakstītas

Nevienu nepiespiedīsim mīlēt mākslu. Es pazinu kādu saimnieci, kura 22 gadi bija nodzīvojusi skaista, milzu kokiem apauguša pilskalna tuvumā, ap kuru liecās rāma upe. Tā bija viena no skaistākajām vietām mūsu dzimtenē. Bet saimniece lielījās, ka kopš savas kāzu dienas viņa kalnā neesot vairs uzkāpusi. Viņai negadoties uz to pusi iet. Kalns tikai 500 metru no istabas, ne vairāk, bet tas nebija to māju daļā. Un saimniece bija tik dziļi iestigusi savā mazajā dzīvē, ka apkārtne viņai likās pilnīgi lieka. Uz debesīm viņa paraudzījās tikai tad, kad sēja gaidīja lietus, vai ja pārāk lija. Zeme bija maizei, pļavas lopiem, meži malkai. Pa balto ceļu varēja aizbraukt uz Rīgu un pārdot sviestu vai gaļu...

Bet bija ļaudis, pat sirmgalvji, kuri pa svētdienām nāca uz šo vietu no tālienes.

 

***

Kāds anonims man atraksta vēstuli, kurā pārmet, ka es savā biogrāfijā runājot par stāšanos siltos govju pīrāgos. — Cik savādi, es, vēstuli izlasījis, nodomāju, ka dažs cilvēks, staigādams pa ziedošu pļavu, pār kuru spīd saule un dzied putni, piepeši ierauga govju peku un viss cits nobāl tās priekšā.

 

***

Es eju pa ielu un dzirdu, ka kāds bērns jautā: Māmiņ, kā tas sniedziņš varēja tikt tur pašā torņa galā? — Svētā nevainība. Un tomēr arī mums, lielajiem, bieži vien ir vēlēšanās tāpat vaicāt, kad redzam lielos augstumos vienu otru cilvēku. Mums nenāk ne prātā, ka viņš tur nokritis.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

 

 

 

Kā zelts

Latvija!

Tavs vārds ir dārgs un spožs kā zelts.

Simtsgadu sapņojumi ir piepildījušies!

Mūsu ilgas, mūsu cerības

ir kļuvušas dzīvas.

Visas sirdis dreb laimē,

sākot no bērna līdz sirmgalvim.

 

Latvija!

Mūsu acis lai nu redz tevi kļūstam

jo dienas jo dižāku.

Mūsu ausis lai dzird tavu atdzimšanu

daudzinam skaistās dziesmās.

Lai mūsu mutes tīras kā zelts,

izrunājot tavu mīļo vārdu.

 

Latvija!

Lai mūsu visapslēptākās domas

ir šķīstas kā zelts un lai tās kavējas vienīgi pie tevis, pie tevis.

Lai mūsu nodomi ir cēli un lieli.

Lai visi mūsu prāti ir vērsti

uz tevi, uz tevi.

 

Latvija!

Visi mūsu darbi lai ir kā zelts.

Lai tie ir nesavtīgi

un kļūst tev par dārgu rotu.

Lai mūsu visu rotāta — kaut pastarīte —

tu būtu daiļākā starp māsām,

kā senu senās dziesmās tas jau sacīts.

Jāņa Jaunsudarbiņa piemiņa aizvien dzīvo Minsterē

Latviešu centrā Minsterē joprojām darbojas Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs. To pēc rakstnieka nāves ierosināja izveidot un lielāko darbu paveica Austra Rudzīte. Laika ritumā ekspozīcija mazliet mainījusies.

1988. gada uzņēmumos redzai izstādes fragmenti: Jāņa Jaunsudrabiņa glezna "Pļaviņu māja no dārza puses" (augšējā attēlā), "No ģimenes albuma" (apakšējā attēlā pa kreisi) un "Jaunsudrabiņa trīs nodarbošanās" (apakšējā attēlā pa labi). Kā moto šai nodaļai citēti Annas Brigaderes vārdi: "Trīs frontēs strādā gaviļnieks — kā dzejnieks, gleznieks, makšķernieks. Mums otrā tāda nava."

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

"Un jaunā Latvija — tā būsit jūs!"

27.—28.oktobrī Bauskā notika vidusskolēnu konference

par latviešu valodas aizsardzību un latvisku dzīvesziņu

Andrejs Eglītis

Jaunajiem

Kur mīt tas spēks, kas pacels mūs?

Vai nezināt, tie esat jūs—

Pulks pēdējais, ko cīņā vest—

Jums karogs pēdējais, ko nest.

Jūs vajās, nīdīs, nebeigs riet,

Jums vēl no kapiem pretī — smiet.

Tas karogs jums, ko plēš un skauž,

Uz tēvuzemes jāuzsprauž.

Kas šodien uzcelts, šķīdīs, grūs,

Un jaunā Latvija — tā būsit jūs!

Šī dzejnieka uzruna jaunajai paaudzei, kas pirmo reizi izskanēja Stokholmā 1946.gadā iznākušajā dzejas grāmatā "Uz vairoga", sabalsojās ar noskaņojumu, kas valdīja Bauskas 1.vidusskolas sarīkotajā konferencē. Tajā piedalījās vidusskolēni no visiem Latvijas novadiem. Kā tas pienākas nopietnā konferencē, strādāja darba grupas, tika balsots un lemts, tomēr pati lielākā vērtība šķiet, bija tā, ka satikās jaunieši no visiem Zemgales rajoniem, no Ogres un Cēsīm, Kuldīgas, Tukuma un Kandavas, no Ilūkstes, Daugavpils un Ludzas, no desmitiem skolu visās Latvijas malās, lai pateiktu savas domas par topošo Valsts valodas likumu, diskutētu par Latvijas vēstures mācīšanu skolā un vienkārši parunātu par dzīvi .

Līdzekļus konferences sarīkošanai bija atvēlējis Latviešu nacionālais fonds, kura dibinātājs un vadītājs Andrejs Eglītis kopā ar sabiedrisko darbinieku Visvaldi Lāci bija arī šī sarīkojuma goda viesi.

Atbildot uz jauniešu suminājumiem, dzejnieks sacīja: "Atgriezties tēvzemē noteikti grib daudzi, un daudzi vēl atgriezīsies. Eiropā mainās valstu un tautu likteņi, mainās cilvēku dzīves. Mēs daudzkārt sakām, ka mūsu skolās novārtā tiek atstāta patriotiskā audzināšana. Tēvuzemes mīlestība — kas tā ir? Tā ir dvēseļu valoda, kas nāk no mirušiem un dzīviem, nāk cauri laikiem. Kad tautai briesmas draud, tā paceļas no kapenēm un pīšļiem un uzrunā mūs.

Uz ežiņas galvu liku

Sargāj’ savu tēvuzemi.

Labāk manu galvu ņēma,

Nekā manu tēvuzemi.

Tā no dainu pasaules, no senatnības nāk dvēseļu sauciens. Un būtu briesmīgs grēks, ja jaunā paaudze to nesaprastu. Pazaudēt latviešu valodu nozīmē pazaudēt latviešu tautu. Valoda — tā ir tautas dvēsele. Tagad tuvojas jaunais gadsimts un jaunais gadu tūkstotis. Jaunā paaudze zina, kurp iet. Mēs, vecākā paaudze, iesim jums līdzi."

Atsaucoties uz Kārļa Ulmaņa vārdiem par darbu kā visu lietu mēru, Visvaldis Lācis jauniešus aicināja: "Dariet savu darbu kā darbu, nevis kā līdzekli tikt pie naudas un mantas. Dzīvē visus gaida darbs. Katru cilvēku ceļ darbs, arī Latviju varam celt tikai ar darbu."

Darba grupas bija trīs: "Turi savu tēvu valodu godā un cieņā", "Tikai tas, kurš savu tēvu zemi pazīst, var to patiesi mīlēt" un "Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim". Tās vadīja Bauskas 1.vidusskolas audzēkņi Elīna, Gita un Renārs, tikai mazliet piepalīdzot arī skolotājiem.

Arī visa pasākuma organizētāji un vadītāji bija skolēni — Bauskas 1.vidusskolas Mazais ministru kabinets. Savai direktorei Antai Rudzītei kabineta prezidente Gita Granta deva vārdu kā visiem runātājiem. Un direktore īpaši novērtēja šo atbildības uzņemšanos: "Man nekas nebija jādara. Par visu rūpējās mūsu Mazais ministru kabinets, kas ir ļoti darbīgs un čakls, un nemaz nav iedomīgs. Esmu priecīga, ka mūsu konference, kuras moto ir dzejnieka Andreja Eglīša skarbais brīdinājums "Svešais cirvis cērt un cērt...", pulcinājusi tik daudz jauniešu no visas Latvijas. Mēs esam šeit, lai kopīgi domātu par to, ko mēs varētu darīt, lai mums Latvijā visiem klātos labāk. Kā mums apvienoties, lai kļūtu stiprāki. Visbriesmīgākais būtu zaudēt ticību savai tautai, savas tautas nākotnei. Visām paaudzēm jāturas kopā. Un visiem novadiem jāturas kopā. Pirms desmit gadiem, kad sākās Atmoda, šajā zālē izskanēja vārdi: "Karogs neienāk pats, karogu kāds ienes!" Kādam ir jābūt, kas karogu ienes, kādam ir jābūt, kas iesāk. Un tie varat būt jūs."

Skolotāji, kas bija ieradušies uz konferenci, un arī goda viesi tika iepazīstināti ar Mazo ministru kabinetu, kas skolā patiesi kļuvis par reālu varu. Saruna notika Plūdoņa namiņā, kas, tāpat kā daudz kas šajā skolā, arī izveidots ar pašu skolēnu rokām.

"Mēs mācāmies no lielo ministru kļūdām", sacīja mazais labklājības ministrs Andis Tīrums. Un klausoties, ko viņam kopā ar saviem palīgiem un padomniekiem izdevies paveikt viena mācību gada laikā, tam nevar nepiekrist. Izrādās, skolēni pilnīgi atbrīvojuši skolotājus no dežūrām, un ik pēc pusgada rīkotie dežūrklašu konkursi palīdz šo darbu organizēt arvien labāk un labāk. Padarīt skolas ikdienas dzīvi patīkamu un pārdomātu, lai ikviens te varētu labi justies, — tāds ir šīs mazās ministrijas mērķis. Patlaban Andis domā, kā labāk pateikties tai klasei, kur katrs skolēns uz Skolotāju dienu bija atnesis puķupodu — lai tiktu visai skolai.

Lieli projekti ir mazajam ekonomikas ministram Renāram Ronim. Svarīgs darbs ir sponsoru meklēšana un sagādāto līdzekļu racionāla izmantošana, sazināšanās ar apgādiem un izstādēm par jaunākajiem mācību līdzekļiem. Patlaban darba kārtībā ir projekts "Skolas auto" — tiek plānots un skaitļots, kādu autobusu varētu iegādāties, kā tikt pie garāžas, kā būs ar degvielu un tā tālāk. Līdztekus tiek plānota Plūdoņa namiņa otrā stāva izbūve. Izrādās, ka kopā ar labām darba grupām arī ministrija ar vienu "štata vietu" var daudz ko paveikt. Mazā kultūras ministre Anna Dubulte ik nedēļu apspriežas ar klašu kultūras dzīves vadītājiem un kopīgi izdevies panākt, ka skolā katru nedēļu notiek kaut kas saturīgs, interesants. Un skolā visi prot dejot, jo jau pašus mazākos rotaļu valstībā ieved vecāko klašu audzēkņi. Mazo izglītības ministri Elīnu Bedānovu varētu saukt arī par zinātnes ministri, jo zinātniskās pētniecības darbs te ir lielā cieņā. Ārlietu ministrija, ko vada Baiba Ložājeva, darbojoties kā draudzēšanās ministrija. Tā bijusi arī šīs konferences galvenā organizētāja.

Gluži konkrētu jau paveiktu un ikdienā darāmu labo darbu, tāpat nākotnes plānu un ieceru Mazajam ministru kabinetam ir tik daudz, ka Andrejam Eglītim rodas jautājums: "Vai jūs blēņoties arī protat?" Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš priecīgs saka: "Paldies Dievam! Bez blēņām jau arī nevar!"

"Blēņām" šai reizē bija paredzēta diskotēka un ekskursijas turpat pa Bausku un uz Rundāles pili. Guļvietas tika klātas sporta zālē, bet vai visa nakts esot pagājusi sarunās. Kad otrā rītā piezvanīju, pie tālruņa gadījās meitene no Daugavpils. Vaicāju, kā gāju diskotēkā. "Mēs jau vairāk gan diskutējām." — "Par ko tad strīdējāties?" — "Nestrīdējāmies. Vienkārši runājām." — "Par ko tad visu nakti runājāt?" — "Par mums pašiem. Par Latviju."

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Normunds Pūķis

Konferences dalībniekus sagaida Mazais ministru kabinets; Goda viesi Andreju Eglīti sveic Bauskas pilsētas domes priekšsēdētāja vietniece Inta Baltgalve

Skolēnu domās ieklausās Visvaldis Lācis; Mazā ministru kabineta prezidente Gita Granta skolēnu vārdā direktorei Antai Rudzītei saka paldies par labu vārdu

 

Sarunas ar vēju

un Livonijas Indriķi

Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā Sv.Jura baznīcā

30.oktobrī atklāja izstādi "Vēju patvērums"

Izabella un Gunārs Kroļļi pie Izabellas veidotā darba "Pārvērtības"

Ingūnas Irbes glezna "Atklātība"

Gunāra Kroļļa ofortu cikls "Livonija krustcelēs"

Izabellas Krolles apaļā dzīves jubileja rosinājusi vienā izstādē pulcināt kopā šo pazīstamo mākslinieku dzimtu — keramiķi Izabellu Krolli jeb, kā viņu visbiežāk sauc, Bellu un grafiķi Gunāru Krolli, viņu meitu Ingūnu un znotu Igoru Irbes. Tomēr pats galvenais, kas licis veidot šo ekspozīciju, ir lielais radošais veikums, jaunie mākslas darbi, kas tapuši pēdējos gados. Gunārs Krollis, kas izstādēs piedalās jau 42 gadus, atkal liek apbrīnot savas domas vērienīgumu un oforta tehnikā sasniegto pilnību. Viņa grafiku sērija saucas "Livonija krustcelēs". Par tās tapšanu autors stāsta:

— Jau bērnības gados, dzīvodams Skrīveros, es ļoti aizrāvos ar arheoloģiju un vēsturi. Man bija arī tādi pašam savi mazi izrakumi un meklējumi. Pie Aizkraukles pilskalna es atradu daudz dažādu sadzīves priekšmetu un rotaslietu, ko Daugava bija izskalojusi. Interese bija arī par numismātiku, biju savācis dažādu valstu senu monētu kolekciju. Bija monētas pat pirms 13.gadsimta.

Pirms daudziem gadiem manās rokās nonāca tolaik aizliegtās un grūti dabūjamās Livonijas Indriķa hronikas kopijas. Laikam tas viss pamazām ieauga manī. Pirms trim gadiem, kad izlasīju šo hroniku jau grāmatā, jutu, ka man ir nepieciešamība sarunāties ar Livonijas Indriķi. Ne visur es varu piekrist viņa versijām. Tomēr uz Indriķa hroniku balstās Latvijas vēstures daļa. Nolēmu pievērsties 13.gadsimtam, izpētīt gan visus arheoloģiskos, gan etnogrāfiskos materiālus, visu, kas vēsta par divu kultūru sadursmi, par kristietības ieviešanu, par dažādu cilšu apvienošanos un naidošanos, un karošanu. Livonija bijā kā krustceles, kur viss kas notiek,— gan labais, gan ļaunais.

Tā triju gadu laikā izveidojās šis cikls, kurā pagaidām ir 28 versijas. Darbiem nav nosaukumu, ir vienkārši pirmā, otrā, trešā versija un tā tālāk. Ir redzamas arī konkrētas personas — bīskaps Meinhards, bīskaps Alberts, Kaupo, ir konkrēti notikumi, piemēram, pirmās miera sarunas Rīgā, kur bīskaps Alberts mēģināja ar ciltīm vest sarunas par kristietības ieviešanu. Tātad, ir atsevišķi vēsturiski momenti, kuri līdz šai dienai nav apstrīdēti, un pārējā daļa tā ir mana versija, kas tapusi, domās diskutējot ar Livonijas Indriķi. Sērija veidota oforta tehnikā uz melna papīra. Un vēl — arī tagad mēs esam krustcelēs ar grūtu darbu un nesaskaņām. Mēs tomēr virzāmies, bet — uz kuru pusi? Jo ceļi ir gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem, gan austrumiem, gan rietumiem. Livonija un arī Latvija joprojām ir krustpunktā, kur cauri iet gan dažādas kultūras, gan politiskas ambīcijas.

Izabellas Krolles darbi, kā allaž, ir apjomā lieli un fantāzijā bagāti. Kā māksliniece saka, tajos skatāmi cilvēki kā dzīvnieki un dzīvnieki kā cilvēki. Savu ieceri viņa paskaidro šādi: "Pamats jau bija tas, ka Gunārs veido Livonijas hroniku. Tie ir agrie viduslaiki. Manā izpratnē un iztēlē tas bija ļoti interesants laiks. Un bija tolaik sastopami arī daudzi dzīvnieki, kuri tagad jau pazuduši no zemes virsas. Un es vēlējos radīt savus mistiskus zvērus, kam līdzīgi varbūt toreiz varēja būt. Dabiski, ka šīsdienas peripētijas skar ikvienu, un tas arī radis zināmu atspoguļojumu šais darbos. Man ir gan tādi nežēlīgāki, drakoniskāki, asinskārāki zvēri, bet ir arī itin miermīlīgi dzīvnieki, teiksim, govs, vērsis, aita."

Jaunākās paaudzes darbi atsūtīti no Amerikas, no Čikāgas, kur Ingūna un Igors Irbes, Latvijas Mākslas akadēmijas 1991.gada absolventi, pašlaik dzīvo. Igors vada savu elektroniskā dizaina studiju un ir mākslinieciskais direktors vairākās firmās un aģentūrās. Viņš guvis labus panākumus Latvijai pasvešajā reklāmas datorgrafikā. Savu sarežģīto tehniku viņš formulē šādi: "Elektroniska izdruka uz papīra. Izmantotas kompjūterprogrammas."

Darbu nosaukumos un arī pašās lapās atkārtojas vārdi: forma, funkcija, eksperiments, atkārtojums, informācija, komplicētība.

Igora Irbes mākslai tātad ir īsti mūsdienīgs pamats, bet tā ir arī koša, acij tīkama.

Ingūna Irbe ir brīvmāksliniece, tomēr viņai izdevies iekļauties Amerikas mākslas dzīvē, un tas nebūt nav vienkārši. Igora māksla ir vairāk racionāla, bet Ingūnas — emocionāla, liriskāka. Šajā izstādē viņa piedalās ar krāsās spilgtām akrila gleznām, kurās apvienojas kāds portrets ar abstrakciju. Gleznā "Atklātība", piemēram, redzam jaunu sievieti, gleznā "Apskaidrība" — bērnu.

Izabellai Krollei ir darbs, kurā atveidota sieviete—putns. Nosaukums ir "Vēja patvērums". Visai izstādei dots nosaukums "Vēju patvērums". Katrs no četriem uzrakstījis savas pārdomas par šādu tematu.

Izabella Krolle, starp citu, rakstījusi: "Šeit ir patvēries vējš. Skrējis cauri gadsimtiem un tikai uz īsu mirkli radis patvērumu šajās velvēs. Arī mākslinieks tikai īsu mirkli, kas ir viņa mūža garumā, rod patvērumu darbā."

Jānis Rozenieks

— "Latvijas Vēstnesim"