RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Latgales pētniecības institūta

VII konferencē Ludzā

Trešās zvaigznes pagātne, tagadne, nākotne

Notikums pašu novadam

un visai valstij

Latgales pētniecības institūta (LPI) gadskārtējās konferences kļuvušas par nozīmīgu notikumu. Tās balstās ilgstošā darba pieredzē un jau nostiprinātās tradīcijās.

LPI nodibināts 1960.gadā ASV (Indiapolē) un Eiropā (Minhenē), sanākot kopā ievērojamiem trimdas latgaliešu inteliģences pārstāvjiem (L.Latkovskis, M.Bukšs, F.Teirumnīks, J.Lelis, B.Briška, A.Spoģis, V.Locis, J.Soikans, A.Budže, J.Dimants, A.Rupainis u.c.), izstrādājot darbības programmu un ievēlot LPI valdi. Trimdā tika izdoti zinātnisko rakstu septiņi sējumi "Acta Latgalica" un citas grāmatas, rīkotas zinātniskās konferences un disputi, sekmēta latgaliskās periodikas — žurnāla "Dzeive", avīzes "Latgolas Bolss" u.c. Iznākšana un bagātināšana ar saturīgiem materiāliem, Andrīva Jūrdža fonda darbības veicināšana un citi pasākumi.

No 1991.gada decembra LPI darbojas Latvijā ar jaunu pamatbāzi Daugavpilī — (DPU). Šajā laikā izdots "Acta Latgalica" 8. un 9. sējums, klajā laišanai sagatavots 10.laidiens. Ik gadu notikušas LPI zinātniskās konferences, katreiz tās rīkojot kādā no Latgales pilsētām — Daugavpilī, Jēkabpilī, Balvos, Rēzeknē, līdz ar to risinot gan savpatīgās tuvākā novada (rajona), gan visas Latgales problēmas kopumā, attiecīgi par to runājot Latvijas valsts attīstības līmenī. Vairākus mēnešus gan LPI, gan ludzānieši gatavojušies lielam notikumam savā novadā — Latgales pētniecības institūta VII konferencei—"Latgales pagātne, tagadne, nākotne". Tā veltīta Latvijas valsts 80. gadadienai un notika 23. un 24.oktobrī Ludzā.

Nozīmīgi saturīgi referāti tika nolasīti konferences plenārsēdē. Ludzas rajona padomes Sociālās un ekonomiskās attīstības nodaļas vadītāja, konferences darba koordinatore sniedza faktiem un problēmām piesātinātu ziņojumu "Ludzas rajona Latgalē un Latvijā". Plenārsēdē runāja Eduards Matisāns no Rīgas ("Latgales ekonomiskās attīstības stratēģija"), Andris Broks no Rīgas ("Latgale Latvijas augstskolu attīstības kontekstā"), Monvīds Švarcs no Rēzeknes ("Latgales Attīstības padomes darbība") , Andris Kozinovskis, Staņislavs Keišs no Balviem ("Administratīvi teritoriālā reforma un valsts pārvaldes pilnveidošanas projekts").

Konferences divu spriegu dienu gaita ritēja deviņās darba grupās. Ekoloģijas un vides izglītības grupā (vad. Dr. paed., doc.Bruno Jansons), izglītības un pedagoģijas (Dr.paed., asoc.prof.Eleonora Terezija Vaivode), kultūras vēstures (Dr.phil., prof.Pēteris Zeile), latgaliešu valodas un literatūras (Dr.philol., prof. Antons Breidaks), reliģijas (Tilžas un Rugāju draudžu prāvests Alberts Budže), socioloģijas (Dr.soc., doc.Vladimirs Meņšikovs), tautsaimniecības (Dr.oec., prof. Jāzeps Zeļonka), vēstures (Dr.hist., doc.Henrihs Soms) un tematiskā darba grupā "Jezupa Macileviča mantojuma apguve", kuru vadīja J.Zeļonka.

Konferencei bija pieteikti 110 referāti, no kuriem ap simtu tika arī nolasīti. Līdzās kopīgām problēmu izvirzījumam un risinājumam (vēstures un kultūrvēstures izpētē, iedzīvotāju dzīves līmenis Latvijā un Latgalē, pašvaldību darba pilnveide, bezdarba situācijas pārvarēšanas centieni, saimniekošanas virzieni Latgales laukos u.c.) daudzi referāti tika veltīti Ludzas novada vēsturei un mūsdienu aktualitātēm. Visi konferences dalībnieki saņema Ludzā dzīvojošā novadpētnieka Viktora Trojanovska nule iznākušo grāmatu "Ludzānieši", kurā iestrādāts bagātīgs materiāls par novadnieku veikumu literatūrā, publicistikā, mākslā, zinātnē. Ludzas novads Latvijai un pasaulei devis tādas plaši pazīstamas personības kā Jezups Macilevičs, Andrīvs Jurdžs, Francis Kemps, Pīters Miglinieks, bīskaps Jāzeps Rancāns, arhibīskaps Jānis Pujats, mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, Andris Vējāns, Marija Andžāne, Anna Rancāne, Viktors Avotiņš, Juris Soikans, Vitālijs Kalvāns, Jāzeps Lelis, Leonards Latkovskis, Aleksandrs Ņikonovs, Raisa Deņisova, Vitolds Valeinis, Leons Tomašickis, Antons Kūkojs un daudzi citi. V.Trojanovskim arī pirmajam kultūrvēstures sekcijā tika dots vārds referātam"Ludzānieši zinātnē". Viņš periodikā publicējis daudzus desmitus rakstu par novada vēsturi, kultūrvēsturi, izciliem darbiniekiem.

Ludzas novada pagātnei un tagadnei veltīti arī daudzi citi referāti — A.Miglinieka (Nautrēni) "Nautrēņu novada kultūrvēsturiskais devums Latvijai un Latgalei", Z.Miglinieces (Nautrēni) "Jāzepa Rancāna personība un darbība", Š.Hmelidzes (Rundāni) "Latgaliešu gaitas un likteņi pasaulē", J.Alņa (Rundāni), "Rundānu muižas vecā parka, nolaižamo dīķu, tiltu un ceļu atjaunošana tūristu maršruta servisam", A.Golubevas (Salnava) "Latgaliešu tradīcijas Salnavas apkārtnē agrāk un tagad", A.Kūkoja (Ludza) "Pīters Miglinīks un Jānis Pujāts — cīnītāji par latgaliešu tiesībām" u.c. Jāatzīmē, ka A.Kūkojs, būdams Ludzas mākslas skolas direktors, organizējis piemiņas zīmju izgatavošanu A.Jūrdža mājās — muzejā "Kārkliniekos", padomju genocīda upuriem pie Ludzas stacijas, vairākiem rajona kultūras darbiniekiem, to skaitā slavenajam enciklopēdistam J.Macilevičam (akmens, koks, tiks novietota pie Ludzas katoļu baznīcas). A.Kūkojs uzrakstījis arī visu Ludzas pagastu vēstures apskatus, kas drīzumā iznāks grāmatā, rotāti ar viņa paša 40 gleznu reprodukcijām.

Konferencē savus pētījumu rezultātus izklāstīja gan pieredzējuši zinātņu vīri no Rīgas, Daugavpils, Rēzeknes, gan trīspadsmitgadīgā Tilžas vidusskolas skolniece Līga Rakstiņa, kura reliģijas darba grupā nolasīja rūpīgi gatavotu referātu "Krustu nozīme Tilžas novada kultūrvēsturē". Ar referātiem darba grupās piedalījās tādi pazīstami atklātības darbinieki kā Andris Vējāns, Mārtiņš Boiko, Antons Breidaks, Vitolds Valeinis, Valentīns Lukaševičs, Ilona Salceviča, Valdis Lauskis, Jānis Elksnis u.c. LKC izdevniecības vadītājs J.Elksnis atzīmēja, ka apgāda darbības laikā laistas klajā ap 100 grāmatas, tikai šogad grūtā finansiālā situācijā — 13 izdevumi. Nobeigta F.Trasuna mantojuma "Dzīve un darbi" izdošana trijos sējumos, ražošanā — A.Jūrdža fundamentāls darbs "Mūžīgais kalendārs" (800 lpp.apjomā), M.Andžānes latviešu literārajā valodā rakstīto dzeju plašs krājums "Dimensiju kvadrātsakne", literārā almanaha "Olūts" 9. sējums un citi darbi.

Balstoties uz V.Lauska kultūrvēstures darba grupā nolasīto referātu, nobeiguma plenārsēdē vienbalsīgi tika atbalstīts viņa iesniegtais priekšlikums — adresēts Saeimas priekšsēdētājam — papildināt Latvijas Satversmes 5.(jauno) punktu ar norādi par "latgaliešu valodas kā vēsturiski izveidojušās latviešu valodas otrās literārās formas(..) saglabāšanu un attīstību".

Plenārsēdē tika apkopoti un vispārināti darba grupās izstrādātie priekšlikumi gan par LPI darba tālāku pilnveidi, gan faktiskajiem pasākumiem Latgales novada attīstības veicināšanā.

Nākamo — 8. LPI konferenci nolemts rīkot 1999.gada oktobrī Preiļos.

Prof. Pēteris Zeile

Ludzas rajona padomes nodaļas vadītāja

Anita Vaivode:

Mēs Latgalē un Latvijā

Referāts Latgales pētniecības institūta konferencē Ludzā 1998.gada 23.oktobrī

Ludzas rajons — tie ir Latvijas austrumi. 271 km šķir mūs no Rīgas un 23 km no Rēzeknes. Tas ir rajons, kas no valsts galvaspilsētas atrodas vistālāk.

123 km rajona robežas ir valsts ārējā robeža ar Krieviju un 8 km ar Baltkrieviju. Latvijas iekšienē Ludzas rajons robežojas ar Balvu, Rēzeknes un Krāslavas rajoniem.

Rajona kopējā teritorija ir 2568,4 kvadrātkilometri, t.i., 4% no valsts kopējās teritorijas.

Mūsu rajonā ir trīs pilsētas — Ludza, Kārsava un Zilupe — un kopš šī gada 28.septembra, kad brīvprātīgi apvienojās Nautrēnu un Miglinieku pagasti, ir 23 pagasti. Tātad var uzskatīt, ka ar šo datumu ir uzsākta administratīvi teritoriālā reforma Latgalē.

Pavisam rajonā dzīvo 38,6 tūkstoši jeb 1,6% no Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita. 42% no visiem iedzīvotājiem dzīvo pilsētās, 58% — laukos. Iedzīvotāju skaita ziņā vismazākais ir Goliševas pagasts, kur šī gada 1.janvārī dzīvoja 545 iedzīvotāji, vislielākais — Malnavas pagasts ar 2115 iedzīvotājiem.

Rajonā vidēji iedzīvotāju blīvums ir 15 cilvēku uz kavdrātkilometru, pierobežas pagastos — 8,4 cilvēki, bet, piemēram, Līdumnieku pagastā — 3,5. Katastrofāla ir demogrāfiskā situācija. Ludzas rajonā ir vislielākais veco ļaužu īpatsvars valstī, kas šī gada sākumā bija 29% no kopējā rajona iedzīvotāju skaita, turpretī bērnu līdz 18 gadu vecumam īpatsvars ir tikai 19%. Atsevišķos pagastos šie rādītāji ir vēl sliktāki. Jau minētajā Līdumnieku pagastā — attiecīgi 34,9% un 11,8%.

Dzimušo un mirušo attiecība pagājušajā gadā bija 1 pret 3, t.i., piedzima 283 bērni, bet nomira 843 iedzīvotāji. Miglinieku pagastā nav dzimis neviens, bet miruši 12, Puriņu pagastā piedzima viens bērniņš, nomira 10. Un tā šo skumjo sarakstu varētu vēl turpināt. Matemātika ir pavisam vienkārša un skumja — pēc 68 gadiem Ludzas rajons var palikt neapdzīvots.

Tomēr, lai gan bērnu dzimst maz, neraugoties uz pārejas perioda finansiālajām un citām grūtībām, ir izdevies saglabāt 18 pirmsskolas mācību iestādes. Turklāt bērnudārzu grupas ir vēl trīs pamatskolās un divās sākumskolās. Šie rādītāji ir visaugstākie Latgalē un vieni no labākajiem valstī. Pēdējos gados nav slēgta neviena pirmsskolas iestāde, lai gan ar pedagoģisko darbinieku algu izmaksām no pašvaldību nevis valsts budžeta pirmskolas iestāžu materiālais stāvoklis nav no vieglajiem.

Rajonā darbojas 28 vispārizglītojošās skolas — 10 vidusskolas, 16 pamatskolas un divas sākumskolas. Var strīdēties par to, vai ir vajadzīgs tik plašs skolu tīkls. Tomēr mēs uzskatām, ka vismaz pagaidām, kamēr mūsu iedzīvotāju dzīves līmenis nav tik augsts, lai varētu atļauties bērnus sūtīt prestižās pilsētas skolās un atsevišķām pašvaldībām ir problēmas nodrošināt regulāru bērnu aizvešanu no dzīves vietām līdz skolām, katrā pagastā pamatskola ir jāsaglabā.

No 28 vispārizglītojošajām skolām 13 ir ar latviešu mācībvalodu, piecas ar krievu mācībvalodu un 10 divplūsmu skolas. Divplūsmu skolu skaits ir palielinājies, jo pēdējos gados uz piecu krievvalodīgo skolu bāzes atvērtas klases ar latviešu mācību valodu.

Rajonā vēl darbojas Ezersalas speciālā internātskola, Bērnu un jauniešu centrs, Bērnu un jauniešu sporta skola, trīs mūzikas skolas, mākslas skola, Valsts Malnavas lauksaimniecības tehnikums, Zilupes lauksaimniecības skola un Pieaugušo izglītības centrs.

Veselības aizsardzībā Ludzas rajonā strādā 82 ārsti un 278 mediķi vidējā medicīniskajā personālā. Rajonā ir trīs slimnīcas — Ludzā, Kārsavā un Zilupē, sešas ambulatorās palīdzības iestādes un 23 feldšeru vecmāšu punkti.

Istalsnas pagastā atrodas bērnu patversme "Ābelīte", kurā tiek ievietoti bērni no sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm. Nelabvēlīgo ģimeņu problēma rajonā kļūst arvien aktuālāka. Ja pirms četriem gadiem, kad šo patversmi ar 45 vietām atvērām, naivi cerējām, ka tā nekad netiks piepildīta, patlaban ar skumjām jāsecina, ka ir nepieciešama otra tāda pati "Ābelīte".

Vēl rajonā ir divi pansionāti — veco ļaužu pansionāts "Ludza" un psihoneiroloģiskais pansionāts "Istra". Arī uz vietām veco ļaužu pansionātā cilvēki stāv rindā. Tāpēc daži pagasti, piemēram, Blonti, sāk domāt par sociālo dzīvokļu iekārtošanu pagastā.

Aktīva pie mums ir kultūras un sporta dzīve — rajonā ir 47 bibliotēkas, 24 tautas nami, kinoteātris un novadpētniecības muzejs Ludzā. Darbojas vairāk nekā 20 deju kopas, 13 folkloras kopas, 12 drāmas kolektīvi, jauktie un kamerkori, vokālie ansambļi un pūtēju orķestri. Tradicionāli notiek dziesmu un deju svētki, folkloras svētki, dzejas dienas un dažādi citi sarīkojumi un kultūras norises. Neraugoties uz finansiālajām grūtībām, daudzi tautas mākslas kolektīvi, sporta komandas un atsevišķi sportisti ar panākumiem piedalījušies ne tikai mūsu valsts, bet arī Eiropas un pasaules mēroga pasākumos.

Taču ir arī daudz neatrisinātu problēmu. Jau no seniem laikiem Ludzas pusē galvenā nodarbošanās ir bijusi lauksaimniecība un amatniecība. Arī tagad tautsaimniecības pamatnozares ir lauksaimniecība un to apkalpojošās nozares. Rūpniecība rajonā nebija attīstīta arī iepriekšējās ekonomiskās sistēmas laikā. Darbojās vairākas Rīgas un Rēzeknes uzņēmumu filiāles, kuras pārstāja eksistēt līdz ar galveno uzņēmumu likvidāciju.

Sagrūstot sociālisma sistēmai un līdz ar kolektīvo saimniecību likvidāciju notika liela lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas samazināšanās. Pašlaik rajonā ar lauksaimniecisko ražošanu nodarbojas ap 550 zemnieku saimniecību, 28 statūtsabiedrības un 4 paju sabiedrības.

Zemnieku saimniecības, kas aizņem tikai 6,6% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes, ir nelielas. Caurmērā vienā saimniecībā ir vidēji 15 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un tās lielākoties nevar ražot konkurētspējīgu produkciju. Tikai septiņu zemnieku saimniecībās zemes kopplatība ir lielāka par 200 ha. Lielākās platības, 58,3% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes, aizņem sīkas — vidēji 6 ha — piemājas saimniecības.

25% no rajona kopējās platības jeb 48 tūkstoši hektāru ir brīvā nepieprasītā valsts zeme, tas nozīmē, ka viena ceturtdaļa rajona teritorijas netiek apsaimniekota.

Lēni norisinās arī individuālo un mazo uzņēmumu veidošanās, jo līdzšinējā nodokļu sistēma nestimulēja uzņēmējdarbības attīstību. Arī banku kredītprocentu likmes nebija labvēlīgas mazo uzņēmumu attīstībai. Cerības mainīt situāciju uz labo pusi ir radušās pēdējā laikā, jo ir iespējams attīstības veicināšanai izmantot reģionālā un citu fondu līdzekļus, kā arī Pasaules bankas kredīta iespējas. Vajadzīga tikai lielāka uzdrošināšanās un pašu zemnieku un uzņēmēju aktivitāte.

Pāreja no centralizēti plānotas, direktīvi vadītas tautsaimniecības uz tirgus saimniecības principiem Ludzas rajonā notiek ar lielām grūtībām. Līdztekus citiem negatīvajiem pārejas perioda procesiem daudzu uzņēmumu un zemnieku saimniecību darbu joprojām nelabvēlīgi ietekmē saimniekošanas vadības pieredzes trūkums tirgus saimniecības apstākļos, nesagatavotība paaugstinātajām kvalitātes prasībām un produkcijas realizācijas grūtībām.

Iedzīvotāju relatīvais inertums uzņēmējdarbības attīstībā, zemais investīciju līmenis tautsaimniecībā ir galvenais drauds, kas apgrūtina uzdevumu pārvarēt rajona ekonomisko atpalicību, salīdzinot ar pārējiem valsts reģioniem. Šie faktori ir savstarpēji saistīti — bez uzņēmēju aktivitātes un iniciatīvas ir grūti piesaistīt investīcijas rajonam un bez investīcijām rajona attīstība nav iespējama.

Problēmas rada arī lielā iedzīvotāju izkliedētība laukos, kas prasa ļoti racionāli un pārdomāti strādāt ceļu infrastruktūras uzlabošanā un optimālas pasažieru pārvadājumu sistēmas izveidošanā.

Visu šo jautājumu atrisināšanai ir noteiktas galvenās prioritātes, lai pārvarētu rajona sociālo un ekonomisko atpalicību:

• jānodrošina visu rajona iedzīvotāju izglītība un tālākizglītošanās;

• jārada labvēlīga vide uzņēmējdarbības attīstībai;

• tautsaimniecībā — tradicionālo un jaunu ražošanas virzienu attīstība;

• infrastruktūras attīstība un vides aizsardzība.

Mūsu rajona attīstības prioritātes sakrīt ar visa Latgales reģiona un Austrumlatvijas attīstības virzieniem. Tāpēc arī Ludzas rajons darbojas Latgales attīstības padomē un Pierobežas reģionu sadarbības padomē. Šī padome izveidota ar mērķi apvienot trīs valstu (Latvijas, Igaunijas un Krievijas) pierobežas rajonus kopīgu problēmu risināšanai. Šobrīd padomē darbojas četri Latvijas pierobežas rajoni (Ludza, Balvi, Alūksne, Valka), trīs Igaunijas rajoni (Valka, Pilva, Viru) un četri Krievijas Federācijas Pleskavas apgabalu rajoni (Pečori, Palkina, Pleskava un Pitalova). Visos šajos rajonos ir vienas un tās pašas problēmas, kas radušās, izveidojoties valstu robežām ar tām raksturīgajiem noteikumiem un prasībām. Mēs strādājam pie tā, lai starp pierobežas rajoniem atjaunotos kā kultūras, tā ekonomiskie un citu veidu sakari. Laiks rādīs, vai mūsu darbs dos rezultātus, vai arī mūsu valstīs visu noteiks tikai un vienīgi politika augstākajos valsts līmeņos, neņemot vērā, ka vietējie apstākļi prasa pavisam citādu rīcību.

Novadpētnieks Viktors Trojanovskis:

Ludzānieši zinātnē

no Nautrēniem līdz Ņujorkai

Nedaudz pakavēšos pie kādām pārdesmit personībām. Viņu veikumu var vērtēt no dažādiem viedokļiem. Uz pirkstiem var saskaitīt tādas izcilības, kas, augstas skolas beigušas, atgriezušās un strādā dzimtajā pusē. Vairāk gan ir tādu, kas mūža dienas radoši aizvada kur citur — vai tā būtu Rīga, Maskava, Londona vai Ņujorka. Tomēr viņi palikuši uzticīgi savai tēvu zemei un turpina vairot tās slavu. Cepuri nost viņu priekšā! Diemžēl daudz vairāk ir tādu mūsu tautiešu, no kuru darbošanās Latgalei nav itin nekāda labuma. Tomēr arī viņi dod savu artavu cilvēces sasniegumu pūrā, tālab arī viņus aizmirst nedrīkstam. Tā nu zinātnieku prāta spēju izpausmes jomas aplūkosim šādā secībā: medicīna, lauksaimniecība, ekonomika, bioloģija, ģeogrāfija, ģeoloģija, tehnika, ķīmija, vēsture, filoloģija, filozofija.

Runājot par mediķiem, jāsāk ar iebraucēju no Iekškrievijas, ar slaveno Ludzas apriņķa dakteri Anisimu Rekaševu (1858–1955). Lai gan viņam nebija zinātniska grāda, tomēr par profesoru viņu sauca gan. 73 darba gadu gājumā pie viņa brauca pēc palīdzības gan no Pēterburgas, gan Maskavas un aicināja viņu kā izcilu diagnostiķi strādāt tur. Viņš palika Ludzā.

Medicīnas zinātņu doktors Arons Althauzens (1890–1960) gan dzimis šeit, taču mūža lielāko daļu aizvadījis un slavu ieguvis Harkovā, uzrakstot gandrīz simt zinātnisku darbu. Īpaši nozīmīgas ir viņa ieteiktās ļaundabīgo audzēju diagnostikas motodes. Viņš ir izstrādājis arī metodi cukura noteikšanai asinīs, sastādījis rokasgrāmatas klīniskajos laboratoriju pētījumos un diagnostikā.

Mērdzenietis Jāzeps Babris (1904–1974) bija brīnišķīgs ķirurgs, strādājis Kuldīgā, Madonā, vairākās Rīgas pilsētas slimnīcās. Pašā mūža nogalē aizstāvēja doktora disertāciju. Apglabāts dzimtajos Stiglovas kapos.

Cits mērdzenietis Staņislavs Silkāns (1919–1960) arī bija ievērojams mediķis, kas pētījis sirds un asinsvadu patoloģiju. Vairāk nekā desmit gadu viņš Rīgas Medicīnas institūtā vadīja Pataloģiskās anatomijas katedru.

No Šķaunes puses (tolaik ietilpa Ludzas apriņķī) cēlies slavenais pediatrs Grigorijs Groms (1928–1987), kas pētījis un daudz rakstījis par bērnu cukurslimību.

Kārsavietis Ļevs Izrailets (1924–1980) ilgi strādājis par Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas galveno arodpatologu, pētījis rūpnieciskās alergoloģijas problēmas, izstrādājis higiēniskas normēšanas kritērijus vairākām bioloģiski aktīvām vielām.

Sirds un asinsvadu pataloģijas izpētei nodevies nirzānietis Vitolds Kalinka (1923).

Viņa novadnieks docents Izidors Sjakste (1925) strādājis pie kuņģa ķirurģijas problēmām.

Ludzānietis Jevgēņijs Linārs (1920) izstrādājis un ieviesis praksē jauna veida zondes kuņģa sulas skābuma noteikšanai.

Kārsavas vidusskolas absolvents Alfrēds Miltiņš (1939) ilgu laiku ir bijis republikas galvenais venerologs.

Vēdera dobuma ķirurģijā lielus sasniegumus guvis istrēnietis Anatolijs Ņikitins (1928).

Zobu un žokļu deformācijas ārstēšanai nodevusies kārsaviete Lūcija Treimane (1925). Tas par dzimtenē strādājušajiem.

Bet nautrēniete Viktorija Mickāne (1917) Ņujorkā, ASV, klūvusi par ievērojamu psihoanalītiķi, piedalījusies vairākos psihiatru kongresos dažādos kontinentos.

Tas viss vieš lepnumu par mūsu talantīgo tautu un reizē izraisa skumjas un bažas. Jo jādomā par Latgales atpalicības cēloņiem. Un šķiet, ka viens no galvenajiem ir tieši smadzeņu noplūde, un tas neattiecas nebūt uz medicīnu vien. Kādēļ šī parādība rodas? Patriotisma trūkuma dēļ? Pašlabuma meklēšanas dēļ? Noteikti. Bet ne tikai. Domāju, ka daudzi mūsu dižie gari ir skaidri apzinājušies, ka labākajos dzīves un darba apstākļos viņi spēj dot visai sabiedrībai, bet līdz ar to arī Latgalei, lielāku labumu. Bet dzimtā puse absorbējot dažādus ienācēju pulkus no malu malām, tikmēr panīka vēl vairāk. Un kurš gan galu galā pie tā ir vainīgs?

Daudzi tagadējie zinātnieki vispirms ir izgājuši cauri Malnavas lauksaimniecības kadru kalvei, tikai vēlāk iegūdami zinātniskus grādus.

Agronoms Antons Eljašāns (1915) nemitīgi propagandējis linu un cukurbiešu audzēšanas progresīvo tehnoloģiju ieviešanu, uzstājies pret gigantomāniju, aizstāvējis daudz rentablāku komplekso brigāžu un fermu veidošanu laukos.

Nepieciešamību agrārās politikas pamatā likt konkrētu reģionu ekonomiskās attīstības īpatnības allaž aizstāvējis arī akadēmiķis Aleksandrs Ņikonovs (1918—1995). Viņš gan nav mācījies Malnavā, taču piedzimis netālu no turienes — kādreizējā Gauru pagastā. Var rasties jautājums, kāds gan tam sakars ar Ludzu? Lieta tāda, ka 1918.gadā, kad viņš tur nāca pasaulē, novads vēl ietilpa Ludzas apriņķī, un tas tā bija līdz pat 1925. gada 1.aprīlim, kad izveidoja Jaunlatgales apriņki. Tāpēc arī mēs šo izcilo lauksaimniecības ekonomikas speciālistu pieskaitām pie savējiem. Gluži tāpat kā viņa novadnieki mākslinieci Lidiju Beklešovu (1918), kādreizējā Domopoles (tagad Balvu rajona Bērzpils) pagastā dzimušo zinātnieku un rakstnieku Reinholdu Voldemāru Putniņu (1881—1934), dzejnieku Augustu Eglųju (1904—1994), mākslinieku Jezupu Dekšāņu (1894). Vēl pāris vārdu par citiem ievērojamiem lauksaimniecības speciālistiem.

Verners Gurskis (1922) pievērsies nezāļu apkarošanai, Ādolfs Jurdžs (1927) — lopu traumatismam, Jānis Klovāns (1930) — augsnes apstrādes optimizācijai, Jānis Laganovskis (1915) — agroķīmisko pasākumu efektivitātes palielināšanai, viņa uzvārda brālis Staņislavs (1929) — liellopu leikozei, Ļevs Jemeļjanovs (1942) — dažādiem veterinārijas attīstības vaicājumiem. Jānis Uzuleņš (1925) — gaļas lopu ražības kāpināšanas metožu izstrādei, Alberts Vucāns (1933) — apūdeņošanas efektivitātei mūsu valsts apstākļos, nautrēniete bioloģijas zinātņu doktore, profesore Helēna Mauriņa (1924) pētījusi dažādu faktoru ietekmi uz labības augu attīstību un augu fizioloģiju vispār, uzrakstījusi mācību grāmatas.

Dabas zinātnieks Andrejs Namsons (1912—1990) arī nāk no Nautrēnu puses. Likteņvēju aizdzīts trimdā, viņš tur publicējis virkni zinātnisku rakstu, arī LPI un Andrīva Jūrdža fonda izdotajos "Acta Latgalica" krājumos. Floras pētnieks Alfonss Piterāns (1930) dzimis Istalsnas pusē. Bioloģijas zinātņu doktors ir plaši pazīstams ne tikai kā Latvijas Universitātes mācību spēks, bet arī kā populāru grāmatu autors par Latvijas ķērpjiem un citim zemākajiem augiem. Pasiene var lepoties ar to, ka no turienes cēlies katoļu priesteris un zinātnieks Viktors Terenkevičs (1907—1951), kas pētījis gan dzimto dabu, gan sastādījis bibliogrāfiju par latgaliešu garīga satura grāmatām. No Rundānu puses nāk ievērojamais topogrāfs, starp citu, viens no pirmajiem krievu cara armijas ģenerāļiem latgaliešiem Ignats Čeksters (1842—1914). Viņš ir piedalījies Vitebskas guberņas, tātad arī Latgales un sava dzimtā novada kara ceļu plānu un karšu sastādīšanā, latgales zemju uzmērīšanā pašā mūsu gadsimta sākumā, atbalstījis pirmo Latgales atmodu. Ģeogrāfs, profesors Reinholds Voldemārs Putniņš (literārais pseidonīms Vitolds Virsnis, 1881—1934) arī ir daudz ceļojis, pētot zemes virsmas iedalīšanas iespējas apspīdēšanas joslās, organizējis un vadījis valsts meteoroloģisko biroju. Viņš atstājis pāri par divsimt zinātnisku darbu kartogrāfijā, hidrogrāfijā, ģeofizikā, sastādījis arī pirmos Latvijas atlantus. Ģeoloģiskus pētījumus daudzās valstīs, tanī skaitā arī Latvijā, veicis Ludzā dzimušais pasaulslavenais ceļotājs un pētnieks, ģeogrāfs un ģeologs Kārlis Bogdanovičs (1864—1947). Mūža nogali viņš pavadīja Polijā, kur pārzināja visu valsts ģeoloģijas dienestu darbu. Ar Ludzu saistīti arī dažu citu ģeologu vārdi, par šiem pētniekiem minēts manā grāmatiņā "Ludzānieši".

Netrūkst arī no šī novada cēlušos ievērojamu ekonomistu. Nosauksim tikai dažus.

Nautrēnietis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Meikuls Ločmers (1927) ir daudzu ar zemkopības jautājumu risināšanu saistītu galveno komisiju loceklis un starptautisko projektu dalībnieks.

Mērdzenietis, ekonomisko zinātņu kandidāts Andrejs Senkāns (1922) savulaik pētījis aktuālus politiskās ekonomijas jautājumus.

Par jaunām darba organizācijas formām daudz rakstījis ludzānietis Dmitrijs Romanovs (1933). Nirzānietis Vladimirs Strogonovs (1921) pētījis lauksaimniecības specializācijas, intensifikācijas, racionālas vadīšanas aktuālas problēmas, mežvidietis Gregors Voicehovskis (1927) — traktoru parka labāku izmantošanu, lai paaugstinātu lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti. Cita, no Nirzas puses nākuša zinātnieka, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa Jāņa Turčina rūpju bērns bija kapitālisma un sociālisma ekonomikas problēmas. Daudzi šie termini patlaban šķiet novecojuši, taču mūsu novadnieku pētījumi noteikti satur ne mazumu racionālu graudu, kas noderīgi arī mūsu dienās. Zinātniskus grādus par neko taču parasti nedeva nekad.

Starp novadniekiem kīmiķiem nosauksim ievērojamu koksnes ķīmijas speciālistu ciblānieti Juri Katkeviču, apstaroto cieto vielu lioluminiscences pētnieku Broņislavu Lesčinski (1958) no Kārsavas un turpat dzimušo, patlaban ārzemēs dzīvojošo (starp citu, savulaik NATO stipendiātu) šķidro sāļa, fluora, elektro– un elektroanalīzes ķīmijas speciālistu Gļebu Mamontovu (1931).

Skolas gadus Pildas pagastā pavadījis un rajonā strādājis vēlākais akadēmiķis Vitolds Latišenko (1919—1990). Viņa vadībā likti zinātniski pamati kompozītmateriālu stingrības un stiprības daudzparametru diagnostikai.

Istrānietis Aleksandrs Lazarevs, vairākus gadus vadīdams Latvijas Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtu Ulbrokā, rosīgi piedalījies daudzu tipveida projektu izstrādāšanā Latvijas laukiem.

Nozīmīgs ir arī ludzāniešu ieguldījums humanitāro zinātņu attīstībā. Sāksim ar vēsturi.

Mērdzēnietis Jānis Babris (1911) pētījis kapitālisma perioda agrārās problēmas un 1905.—1907.gada revolucionāro kustību Latgalē.

Kārsavas vidusskoals absolvente antropoloģe Raisa Deņisova (1930) pievērsusies baltu un somu tautu entoģenēzei, kā arī Ziemeļeiropas senāko iedzīvotāju ģenēzei.

Dažādu vēstures vaicājumu apcerei intensīvi nodevušies arī māsēni Francis Kemps (1876—1952) un Nikodems Rancāns (1870— 1933), Jānis Šķirmants (1906—1992), Tadeušs Puisāns (1922), Aleksis Rubulis (1922), Vladislavs Urtāns (1921—1989). Taču viņu vārdi ir pietiekami labi pazīstami, tādēļ laika trūkuma dēļ šeit viņus vien pieminēsim. Turklāt par viņiem mazliet sīkāk uzrakstīts grāmatiņā "Ludzānieši".

Pāris vārdu vēl tikai par ciblānieti Jezupu Soikanu (1889—1931). Viņš ir bijis publicists, novada pagātnes pētnieks, pašvaldību, kultūras, izglītības sabiedriskais darbinieks. Uzrakstījis vēsturisku ziņu apkopojumu grāmatiņās "Senejų Latgola" un "Kū mums stųsta senču kopi", kopā ar dzīvesbiedri skolojis un audzinājis meitu un divus dēlus — pasaulslaveno mākslinieku un mākslas pedagogu Juri Soikanu un Eiropas mēroga mākslinieku Nikolaju Soikanu.

No Pildas pagasta cēlies Antons Breidaks (1932), latgaliešu valodas vēstures pētnieks, viens no ievērojamākajiem latviešu mūsdienu valodniekiem, atzīts baltu salīdzināmi vēsturiskās valodniecības speciālists. Viņa filoloģijas doktora disertācija ir fundamentāls pētījums par latviešu valodas latgalisko izlokšņu fonētiku, sinhroniju un dishroniju. Latgaliešu valodu viņš uzskata par patstāvīgu baltu valodas atzaru.

Nautrēnietis Klementijs Gailums (1917—1973) ir vairāku latviešu mācību grāmatu autors, viņš pirmais no latviešu pēckara laika filologiem sniedzis plašāku pārskatu par latviešu valodas leksiku.

Viņa novadniece Anna Stafecka (Strode) (1953) pētījusi Nautrēnu, Viļānu izloksnes, latgaliešu rakstu valodas vēsturi.

Valodniece Emīlija Soida (1924 — 1989) dzimusi Nirzas pusē, viņa pievērsusies vārdu darināšanai, klasificējusi vārdkopas un to nozīmīgākos tipus.

ASV dzīvojošais kārsavietis, valodnieks Jezups Lelis (literārais pseidonīms J.Pūrmalīts, 1927 — 1989) savulaik aizstāvējis doktora disertāciju par tēmu "Latgaliešu dialekta vieta baltu dialektu vidū", tajā aplūkodams galvenokārt Latgales izlokšņu vēsturi un fonoloģiju, zinātnieks rakstījis arī par latgaliešu literāro valodu, izlokšņu fonētiku un morfoloģiju. Uzrakstījis labāko latgaliskās īsās prozas grāmatu "Ar lukturi".

Filoloģijas zinātņu doktors Heronīms Tihovskis (1907 — 1991), kas cēlies no Pildas pagasta, apcerējis dažādus literatūras un kultūras vaicājumus, daudz rakstījis par latviešu valodu un senatni, vēl dzimtenē dzīvodams, publicējis grāmatas "Svētki un svinamās dienas Latgalē" un "Kāzu paražas Latgalē".

Literatūrzinātnieks un kritiķis, profesors Vitolds Valeinis (1922) no bijušā Istras pagasta Rudavas publicējis vairākas grāmatas. Latgalei nozīmīgāks ir viņa sastādītais "Latviešu dzejas antoloģijas" 5.sējums (1972), kurā ietverti vairāku toreiz vēl īsti neatzītu mūsu dzejnieku darbi un viņu mūžu un daiļrades ceļu apceres. Svarīgas ir arī profesora pēdējo gadu publikācijas latgaliešu presē un nule kā klajā nākusī grāmata "Latgaliešu lirikas vētsure".

Un, visbeidzot, daži vārdi par filozofiem. Ciblas pusē cēlies Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, profesors Pēteris Laizāns (1930). Atcerēsimies nu jau diezgan tālo 1958.gadu! Latgales Kultūras dienu sakarā Rīgā iznāca literāri publicistisks krājums "Aiz ezera balti bērzi" ar tajā iekļauto pēckara laikā dzimtenē pirmo visai plašo Pētera Laizāna un Pētera Zeiles apcerējumu "Par latgaliešu literatūras un preses takām". Tagad dažs labs cenšas atrast šajā tekstā pa kādai sīkai kļūdiņai, aizmirstot, ka nodevas attiecīgā laika politiskajai konjunktūrai nācies maksāt no laika gala, lai tikai kāda publikācija ieraudzītu dienas gaismu. Varbūt labāk izsvērsim, vai pa šiem 40 gadiem esam pārāk tālu aizgājuši no minētās apceres autoru atziņām. Pēteris Laizāns bez 60. gadu beigās publicētās monogrāfijas "Jaunstrāvnieku filozofiskie uzskati" un kopā ar Ernstu Karpovicu uzrakstītās grāmatas "Ievads filozofijas vēsturē" presē publicējis virkni rakstu par dažādu laiku filozofiem un viņu uzskatiem. Viena no pēdējo laiku apcerēm ir veltīta novadniekam, pasaulslavenajam katoļu filozofam Staņislavam Ladusānam (1912 — 1993). Tā publicēta žurnālā "Katųļu Dzeive".

Svētā Akvinas Toma izvirzītos gnozeoloģiskos (t.i., garīgu atziņu) elementus zvirgzdēnietis St. Ladusāns attīstījis par veselu filozofijas novirzienu, vairāku gadu desmitu ilgumā sarakstītajos sējumos par visiespaidīgāko ieroci cīņā pret bezdievību konsekventi uzskatīdams tieši kristīgo filozofiju.

 

Referāts Latgales pētniecības institūta konferencē Ludzā 1998. gada 23. oktobrī