Viedokļi

Sintija Balode, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes maģistrante, — "Latvijas Vēstnesim"

Reliģisko organizāciju funkcionēšana ir cieši saistīta ar tiesībām brīvi izplatīt savu mācību. Arī skolās un citās bērnu iestādēs. Kāpēc jaunās reliģiskās organizācijas tā cenšas tur iekļūt? Iemesls nav pārāk tālu jāmeklē — pieaugušos (izņēmums ir ārkārtējs stāvoklis) ir grūti pārliecināt par savu mācību, ar bērniem notiek pretēji. Mazie to, ko pieaugušie stāsta, uzņem par patiesību. Pat ja ar laiku attālināsies no ticības, tik un tā bērnībā mācītais kļūs par neatņemamu zemapziņas sastāvdaļu. Tāpēc valstij jābūt pārliecinātai par attiecīgās reliģijas lojalitāti. Skolās nekad nedrīkst ielaist tādas sektas kā "Jehovas liecinieki", scientologi vai mūnieši, lai gan valstij nav iemesla tos nereģistrēt. Tas, ka šīs sektas ir reģistrētas, vēl nenozīmē, ka to mācība nav kaitīga. Laiks visu nostādīs savās vietās. Tradicionālās konfesijas savukārt ir pat vēlamas, jo to tikumiskās audzināšanas ētiskie aspekti galu galā ir Rietumu civilizācijas attīstības pamatā. Skolas pienākums ir sniegt jauniešiem tikumisku izglītību.

Latvijā reliģijas mācības tuvināšana jaunlaiku pedagoģijas un psiholoģijas prasībām sākās tikai XX gs. Latvijā jaunākās reliģiskās pedagoģijas ietekme manāma 1911.gadā sarīkotajos ticības mācības skolotāju kursos, tomēr sakarā ar vēsturiskā materiālisma (marksisma) ietekmi un revolūcijas vilni 1905.gadā un sevišķi 1917.—1918.gadā reliģijas mācība Latvijas skolās pārdzīvoja smagu krīzi. Tas redzams no 1917.gada Tērbatas skolotāju kongresa lēmuma. Tajā tika nolemts, ka reliģijas mācība nav uzņemama skolu programmās. Tomēr, mainoties apstākļiem, 1919.gadā Latvijas pirmais izglītības likums atzina reliģijas mācību par obligātu skolām, bet fakultatīvu bērnu vecākiem atšķirībā no 1934.gada likuma par tautas izglītību, kas atzina reliģijas mācību par obligātu pamatskolās un vidusskolās. Bērniem, kas nepiederēja ne pie vienas konfesijas, iekārtoja akonfesionālas ētikas stundas. Prasības pēc tādām gan bija visai niecīgas. Latvijas konversācijas vārdnīca toreizējo reliģijas mācību stāvokli Latvijā līdzināja ar Skandināvijas valstīs esošo situāciju.

Mainoties laikiem, mainījās arī pieeja reliģiskajai izglītībai. Komunisti, saprazdami, ka bērni ir sistēmas nākotne, nevarēja pieļaut naidīgu ideoloģiju mācīšanu nākamajiem komunistiem. Relatīvi nesen, pirms desmit gadiem, spēkā bija LPSR Kriminālkodekss, kurā bija reliģisko izglītību ne tikai diskriminējošas normas, bet gan pilnībā iznīcinošas. Jā, par reliģisku lietu mācīšanu tolaik draudēja kriminālatbildība! Pārejas periodā, sistēmai brūkot, vecie sistēmas balsti, nespēdami pārkārtoties laika garam, taču vēlēdamies būt civilizēti, pat Latvijas Tautas frontes kongresā nolēma: "LTF atzīst apziņas brīvību visās sabiedriskās un personiskās dzīves sfērās. Valsts izglītības sistēmā jāatsakās no obligātās ateisma vai kādas reliģijas mācīšanas."1

Sistēma sabruka, bet cilvēku vēlme jauniešiem atdot savu pieredzi par Dievu paliek. Latvija pašreiz ir neatkarīga, un atkal aktuālas kļūst vecās brīvvalsts atziņas. Teoloģijas doktors un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Alberts Freijs 30. gadu otrajā pusē rakstīja, ka ticības mācības svarīgumu valsts vadība ir uzsvērusi arī ar tās pārraudzības pārkārtošanu: "Ticības mācība tagad padota konfesionālai kontrolei un ar to novērstas tādas lietas, kas notika agrāk, kad ticības mācības stundās mācīja sociālismu vai cita kāda pasaules uzskata mācību. Nosacīts arī, ka ticības mācības skolotājiem jābūt pilntiesīgiem attiecīgās konfesijas draudzes locekļiem, novēršot ar to tādas parādības, kad, piemēram, agrāk ticības mācību skolā mācīja bezdievji un izmantoja šīs stundas ticības mācības profanizēšanai."2 Tas bija galvenais iemesls, kāpēc nebija reliģijas vēstures, bet 1934.gada likumā par tautas izglītību tika noteikts, ka ir ticības mācība vai ētikas mācība, kas mācāma visās obligātās un neobligātās izglītības vai mācību iestādēs. Tātad visās! Izņēmums no likuma tolaik bija noteikts tajās iestādēs, kurās audzēkņi tika pieņemti jau ar pabeigtu vidusskolas izglītību. Kā redzams, alternatīva izvēles iespēja mācīties ticības mācību vai ētiku latviešiem jau pastāvēja brīvvalsts laikā un šodienas likuma norma dabiski ir skatāma no vēsturiskā aspekta, izmantojot vēsturisko tulkošanas metodi strīdus gadījumā. Tālaika likumā par tautas izglītību bija teikts, ka programmu šiem priekšmetiem izstrādā Izglītības ministrija, vienojoties ar attiecīgās konfesijas garīgo pārvaldi. Toreizējā likuma pirmā piezīme noteica, ka katra konfesija var prasīt ticības mācības stundu iekārtošanu, ja skolā ir ne mazāk par 10 šīs konfesijas skolēniem. Arī šī norma ir "pārvilkta" no brīvvalsts laika likumdošanas. Ievērības un pārdomu vērta ir otrā 30. gadu "ticības panta" piezīme: "No ticības mācības un garīgajām ceremonijām atbrīvo tos skolēnus, kas nepieder pie konfesijām, kuru ticības mācību skolā māca. Ja šādu atsvabināto skolā ir ne mazāk kā 10, tad viņiem ticības mācības vietā ir iekārtojamas ētikas stundas."

Pašlaik ticības mācības pasniegšana skolās ir minēta Reliģisko organizāciju likumā (6.p.). Likums strikti nosaka, ka kristīgās ticības mācību valsts un pašvaldību skolās var pasniegt tikai un vienīgi ev. luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi. Tas nozīmē, ka attiecīgās konfesijas vadība izvirza, bet Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības valsts inspekcija atestē iepriekšminēto konfesiju izvirzītos pedagogus. Prasības kristīgo pedagogu kvalifikācijai ir noteiktas Izglītības likuma 56. pantā un Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumā Nr.178 1996.gada 22.aprīlī "Par prasībām skolotājiem, pieņemot tos darbā uz noteiktu laiku".

Mācību programmas kristīgās ticības mācībā izstrādā kristīgās konfesijas, kas ir visai konfesijai vienotas, un iesniedz apstiprināšanai Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centrā. Ticības mācība skolās tiek pasniegta, ja skolēnu skaits attiecīgajā konfesijā nav mazāk kā 10. Kā alternatīva kristīgās ticības mācībai skolās tiek piedāvāta ētika. Īpaša kārtība ir noteikta attiecībā uz Latvijā dzīvojošo minoritāšu skolām, kuras atrodas valsts un pašvaldības pārziņā. Šajās skolās var tikt pasniegta attiecīgai nacionālai minoritātei raksturīgā ticības mācība Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā. Ebreji, kuri nav šajā Reliģisko organizāciju likuma 6.p. uzskaitījumā, tādā kārtā arī māca savus bērnus. Lielākā ebreju skola ir bijušā ebreju geto vietā Sadovņikova ielā. Skolu sponsorē ASV ebreju kopiena un organizācija "Habad Ļubavič", kas reģistrēta arī Latvijā kā ebreju Rīgas draudzes reliģiskā iestāde. Pārējām organizācijām, kuras protestē pret to, ka tām ar šo pantu liegtas tiesības mācīt bērnus, varu teikt tikai vienu: kļūstiet par stipru konfesiju, tik stipru, ka jūsu viedokli respektēs Saeima, un likumu pieņemšanas procedūras kārtībā stimulējiet grozījumus Reliģisko organizāciju likumā, papildinot šo pantu ar jaunu konfesijas uzskaitījumu. Tas tik vienkārši nemaz nav — ir daudz oponentu.

Lai lemtu par visiem aktuālajiem un strīdīgajiem jautājumiem par reliģijas mācību skolā, ar IZM rīkojumu izveidota Reliģiskās izglītības konsultatīvā padome. Tā uzskata, ka skolā tomēr nepieciešama tāda reliģiskā izglītība, kura aptvertu visus skolēnus un nedalītu viņus pēc konfesionālās piederības. Presē parādījās informācija, ka "pēdējā laikā arvien lielāka skolotāju, skolēnu un vecāku daļa tiecoties piekrist viedoklim, ka skolās ticības mācības vietā vairāk nepieciešama kristīgā, proti, starpkonfesionālā mācība". Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka situācija, kad IZM izveidojusi kristīgās mācības programmu, kas abstrahējas no kādas konkrētas konfesijas mācības, nav pretrunīga, atzīst izglītības un zinātnes ministrs Jānis Gaigals. 1998.gada 8.oktobrī preses konferencē viņš teica, ka negrib nevienai pusei ko aizliegt. Tas, ko skolēni vēlas, viņiem arī jāmāca — vai tā ir konfesionāla vai starpkonfesionāla mācība, vai tā ir ētika. Fakultatīvi būtu iespējama arī kristīgās ticības mācība. Nesen presē parādījās konfesionālās ticības mācības oponentu atklātā vēstule, kas tika adresēta Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un Saeimas deputātiem. Tajā pausts viedoklis, ka valstij nepieciešama tāda reliģiskā izglītība, kas aptvertu visus skolēnus un nedalītu viņus pēc konfesionālās piederības. Atklātās vēstules autori bija sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, V.Volgemute, J.Cālītis, D.Kinstlere, B.Pētersone, V.Tēraudkalns u.c. Kā argumentus viņi minēja, ka (1) konfesionālā ticības mācība 1997./1998. mācību gadā aptvēra tikai četrus procentus no visiem skolēniem; (2) mūsdienu multikulturālajā sabiedrībā vairums cilvēku saskaras ar visdažādākajiem pasaules redzējumiem, tāpēc ir jāprot orientēties uzskatu daudzveidībā.

Pēc vēstules izlasīšanas ekselence Romas katoļu arhibīskaps J.Pujats konstatēja, ka Izglītības un zinātnes ministrijas kurss arvien vairāk sāk nošķirties no Baznīcas centieniem šai jomā. Arhibīskaps vēstules autoru piedāvāto reliģijas mācību, kas nāktu no valsts puses, uzskata par rupju valsts un baznīcas šķiršanas pamatprincipu. Padomes vēstulei sekojošā atbildes vēstule, ko parakstīja četru lielāko konfesiju — katoļi, evaņģēliskie luterāņi, vecticībnieki un pareizticīgie (baptisti neparakstīja tādēļ, ka uzskatu sakritības dēļ atbalsta IZM pozīciju, bet jūdaisti neiejaucas šai strīdā, jo runa ir par kristīgās ticības mācību) — vadītāji un nosūtīja Saeimas deputātiem, paziņo, ka (1) katras konfesijas viedokli arī izglītības jomā pārstāv tikai attiecīgās konfesijas likumīgā vadība; (2) šeit parakstījušies konfesiju vadītāji nav nevienu pilnvarojuši iesniegt Saeimā pretējus priekšlikumus reliģiskās izglītības jautājumā; (3) runas par starpkonfesionālu "kristīgo mācību" ir bez pamata, jo vienošanās šai jautājumā starp konfesijām nepastāv. Protams, baznīcas aizstāv savas tiesības uz valsts neiejaukšanos tās lietās!

Jāatzīmē, ka strīdā par argumentu netiek izmantots tikai pretēju viedokļu pretnostatījums. Baznīcas oponenti norāda arī uz visai racionālām pretrunām.

Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta Integrācijas nodaļas vadītāja Baiba Kinstlere norāda, ka

(1) Reliģisko organizāciju likums paredz skolās konfesionālas ticības mācību, pieļaujot, ka vienas klases bērnus var iedalīt katoļos, luterāņos, pareizticīgajos, vecticībniekos, baptistos un vēl šīm konfesijām nepiederošajos, kuri mācīsies ētiku. Novedot iespējamo situāciju līdz absurdam, var tikai modelēt, kāda situācija var izveidoties. Ja skolā ir nepieciešami vismaz 10 kādas konfesijas bērnu, tad uz klasi ar 30 skolēniem vajadzēs vismaz 10 kādas konfesijas bērnu, tātad nepieciešams vismaz trīskāršs finansējums. Ja šos bērnus apvieno no dažādām klasēm, pārējiem jāmāca ētika. Matemātiķi varēs izskaitļot, ka patlaban ir runa par dārgāko priekšmetu skolā.

(2) 1996.gadā S.Geikinas veiktā aptauja liecināja, ka lielākā daļa aptaujāto ir par starpkonfesionālo kristīgo mācību.3

Starp citu, brīvvalsts laikā nemaz viegli nebija ar šīm lietām. To redzam no latviešu filozofa un pedagoga J.A.Studenta 1933.gadā izdotās grāmatas "Vispārīgā paidagoģija", kur rakstīts, 4 ka "skolas prasības dažkārt saduras ar baznīcas prasībām, un arī valstij rodas konflikti ar baznīcu". Students to izskaidro ar faktu, ka baznīca negrib atsacīties no tām formām, ko tai diktējusi dogma. "Vēstures gaita un visa dzīve attīstās un veidojas, baznīca tik grib palikt, kāda bijusi. Te ir atslēga, aiz kuras slēpjas domstarpību iespējamība. Dzīves straujums, dzīves liberālisms, ja tā varētu izteikties, un baznīcas konservatīvisms, tie ir tie apstākļi, kas uztur vēsumu starp baznīcu un teoloģiju no vienas puses, un valsti un paidagoģiju no otras puses."

Tātad redzams, ka Latvijā ir samilzušas problēmas, kas neradās tikai tagad — tās sakņojās pašās valsts un baznīcas attiecībās. Kā tās atrisināt, varbūt lietderīgi ieskatīties ārzemju pieredzē? Apskatīsim, kāda situācija ar reliģisko izglītību ES valstīs un citās attīstītajās kapitālistiskajās valstīs, kā arī bijušajās sociālistiskajās valstīs. 5

Eiropas valstīs, runājot par pirmsaugstskolu izglītību, lielākoties izšķir publiskās skolas un privātskolas. Privātās skolas var būt nacionālo minoritāšu skolas ar attiecīgu reliģisku ievirzi, kādas ir atļauts veidot arī Latvijā. Visās ES valstīs ir vai nu ar valsts likumu atzītas tradicionālās konfesijas, vai "atzītās konfesijas", kuras arī var veidot šādas privātās skolas. Dažās valstīs, piemēram, Grieķijā un Spānijā, ir liela atšķirība valsts attieksmē pret reliģiskām minoritātēm un tradicionālajām konfesijām, kurām ar valsti ir noslēgts līgums vai to statuss ir nostiprināts likumā. Reliģiskās minoritātes pamatā savu ticības mācību bērniem māca svētdienas skolās. ES valstīs lielākoties par atzītajām vai tradicionālajām konfesijām ir arī mūsu Latvijas Civillikuma 51.p. minētās konfesijas: katoļi, protestanti (baptisti, ev.luterāņi un metodisti), jūdaisti un pareizticīgie (ortodoksāļi). Protestanti tātad sevī ietilpina metodistus, septītās dienas adventistus, baptistus un daudzas citas protestantiskas ievirzes konfesijas. Protestanti lielākoties Eiropā ir apvienojušies apvienībās, lai sekmīgāk ietekmētu valsti. Konfesiju valstiski atzītais statuss mainās atkarībā no valsts, kurā tās darbojas. Piemēram, Anglijā anglikāņu baznīca, kas ir protestanti, ir valsts baznīca, bet Čehijā sava mazā skaita dēļ (daži simti biedru) tā nevar reģistrēt reliģisku organizāciju. Zviedrijā valsts baznīca ir luterāņu baznīca, pārējās valstīs tā ir tikai "atzītā" konfesija utt. Lielākoties ES valstīs, līdzīgi Vācijai, par bērnu reliģisko izglītību līdz 12 gadu vecumam lemj vecāki, bet no 14 gadiem to ir tiesīgi darīt bērni. Sniegšu īsu pārskatu, lai katrs izdarītu secinājumus pats.

Vācijā konfesijām ir tiesības veidot privātskolas, kuras ir pielīdzinātas publiskām skolām. Lielākoties tās ir katoļu un ev. luterāņu privātskolas. Bet, lai Vācijā kļūtu par "atzītu reliģiju", ir jāiztur daudzi priekšnosacījumi, un tos neiztur sektas. Vācijā skolās tiek pasniegta valsts finansēta ticības mācība.

Anglijā no 1870.gada valsts jeb publiskajās skolās māca nekonfesionālo reliģisko izglītību, kas balstās uz katehismu kā standartu. Skolotājus gatavo anglikāņu baznīcas augstskolas.

Dānijā, līdzīgi kā Anglijā, valsts obligātās izglītības sistēmā tiek mācīts iekļautais "reliģisko zināšanu" priekšmets, kura skolotājus sagatavo divas Dānijas tradicionālās baznīcas: Dāņu Nacionālā baznīca un ev. luterāņu baznīca. Priekšmeta mērķis — likt bērniem iemācīties kristietības pamatus, balstoties uz Bībeli. Tātad kā Anglijā, tā arī Dānijā var uzskatīt, ka ir konfesionāla mācība, jo konfesionālie skolotāji māca skatīt Bībeli savu konfesiju izpratnē.

Zviedrijā publiskajās skolās obligāts priekšmets ir "vispārējā reliģijas vēsture", kur ar nekonfesionālu pieeju māca kristietību. Skolotāji lielākoties tiek sagatavoti Zviedrijas ev. luteriskajā baznīcā.

Somijā situācija ir tieši tāda pati kā pašreiz Latvijā — valsts finansēta konfesionālā ticības mācība.

Portugālē publiskajās skolās no esošajiem skolēniem tiek izveidotas reliģiskas klases ar konfesionālu ticības mācību, ja desmit bērnu vecāki ir izteikuši šādu vēlmi. Arī Portugālē priekšmetu finansē valsts. Atzītās reliģijas Portugālē: protestanti un katoļi, pārējie ticības mācību mācās privātajās skolās vai svētdienas skolās.

Amerikas Savienotajās Valstīs sakarā ar valsts un baznīcas šķiršanas principa striktu ievērošanu skolās ticības mācību nepasniedz. To var iegūt svētdienas skolās.

Japānā nav ticības mācības kā priekšmeta, bet bērniem reliģijas attīstība tiek mācīta citos priekšmetos.

Krievijā nav ticības mācības priekšmeta, bet jāatzīmē, ka kādā Krievijas reģionā priekšmetu var finansēt attiecīgā pašvaldība.

Lietuvā par tradicionālām konfesijām ir atzītas deviņas konfesijas: katoļi, grieķu katoļi, ev. luterāņi, ev. reformatori, pareizticīgie, vecticībnieki, jūdaisti un divi musulmaņu novirzieni — sunnīti un karaīmi. Saskaņā ar likumu Lietuvā valsts skolās ir konfesionāla ticības mācība, ko var pasniegt tradicionālās un citas atzītās reliģiskās konfesijas ar nosacījumu, ka tām mācību programma ir jāapstiprina Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrijā un jāpierāda ministrijai pasniedzēju zināšanu līmenis priekšmetā un pedagoģiskā izglītība. Lai skolotājs mācītu ticības mācību, jābūt attiecīgās konfesijas piekrišanai.

Uzskatu, ka, izanalizējot šo pieredzi, simpātiskākais ir Anglijas variants, kas strīdus varētu atrisināt — lai visas karojošās puses būtu apmierinātas. Valstī pēc IZM apstiprinātas programmas tiek mācīta reliģijas mācība, kas sniedz ieskatu arī reliģijas vēsturē, bet skolotāji var nākt vienīgi no IZM atzītām konfesiju augstākajām mācību iestādēm. Cits jautājums — kāds būs kritērijs augstskolu izvēlē, jo ne visām konfesijām pašreiz ir attiecīgās kvalitātes augstākās mācību iestādes. Tātad reliģijas mācības piekritēji un IZM varētu svinēt uzvaru, bet nedomāju, ka konfesijas varētu būt zaudētājos, jo Anglijā tie garīdznieki, kas māca skolās valsts noteikto reliģijas mācību, māca to no savas konfesijas skatījuma.

Nobeigumā vēlreiz citēšu A.Freiju.6 "Ticības mācības pasniegšanas nepieciešamību skolās prasa latviešu tautas un Latvijas valsts nākotnes intereses, paša bērna tiesības uz reliģisku un ētisku audzināšanu, audzināšanas un mācīšanas ideāls, kas prasa visu dvēselē iedzimto iedīgļu attīstīšanu un veicināšanu, un tikumiskās audzināšanas sekmība, kas atkarīga no autoritātes, aiz kuras stāv Dievs."

1 III kongress, Latvijas Tautas fronte/Programma. Statūti. Rezolūcijas// R. 1990. 5.lpp.

2 A.Freijs "Par svēto un labo" R. 1936. 88.—89.lpp.

3 B.Kinstlere "Kā aizlāpīt robu mūsu garīgajā pasaulē"// Izglītība un Kultūra, 1998.–8.oktobrī.

4 J.A.Students "Vispārīgā paidagoģija I daļa/ Raka R. 1998. 149.lpp.

5 G.Robbers State nad Church in the European Union/Baden–Baden 1996.

6 A.Freijs "Par svēto un labo" R.1936. 91.lpp.