vācu rakstnieku un domātāju

Šodien, 3.novembrī, Rīgā tiek dibināta Latvijas Gētes biedrība

Johans Volfgangs Gēte.

No Raiņa piezīmēm par Gēti: "Reti lieliska individuali-tāte, lepns Es, un viņš vispārībai reti daudz darījis laba."

Johans Volfgans Gēte (1749 — 1832) reprezentē veselu laikmetu vācu tautas un visas cilvēces domāšanā. Audzis gados, kad Eiropu saviļņoja Lisabonas traģēdija — viena no lielākajām dabas katastrofām tobrīd apjaustajā vēstures periodā, pieredzējis Lielo franču revolūciju un Napoleona karagājienus, kā mākslinieks, dabaszinātnieks un valstsvīrs darbojies 18. un 19.gadsimta robežšķirtnē, viņš ir liecinieks procesiem, kad notiek agrāko vērtību un atziņu pārbaude un ar jaunu pieeju tiek izvērtēta personības loma sabiedrībā un tieksme pēc "visaugstākā acumirkļa" indivīda mūžā. Viņa daiļdarbi, mākslas un sabiedriski politiskās esejas, zinātniskie pētījumi aptver pārdesmit kopotu rakstu sējumus, un tie daudzējādā ziņā devuši ierosmes nākamo paaudžu kultūras kopējiem.

Taču Gētes — mākslinieka un Gētes — domātāja lielākais nopelns ir tas, ka viņš no vēstures dzīlēm jaunā skatījumā cēlis gaismā leģendu "par slaveno zinātnieku un pūšļotāju" doktoru Faustu, kas slēdz līgumu ar Nelabo, lai varētu izzināt debesu dziļumus, redzēt, uz kā balstās šī pasaule, un tiek parauts uz elli, jo ir "grēks uzināt to, kas zināms vienīgi dieviem". Gētes Fausts — jaunu atziņu un individuālas laimes alcējs, vecis, kas atguvis jaunību, pētnieks, kas izgājis no savrupas celles reālās dzīves un mītiskās pasaules neierobežotajos plašumos, — kļūstot par 19. gadsimta cilvēka — viņa alku, viņa centienu, viņa meklējumu, maldu un lielās dzīves ironijas apliecinātāju. Ne velti Fausta tēma atspoguļojas abu pēdējo gadsimtu literatūrā visdažādākās variācijās — gan Tomasa Manna rakstītajā Adriana Leverkīna dzīvesstāstā, gan Marģera Zariņa "Viltotajā Faustā", gan Raiņa ceturtdaļgadsimteni garajos meklējumos savu mūžu ietvert "Fausta dēladēla" tēlā. Un, protams, tēma atspoguļojas vēl daudzu citu rakstnieku literāros varoņos un nevaroņos.

Interese par Gēti, par viņa daiļradi neapsīkst, un, gatavojoties lielā vācu mākslinieka 250. gadu atcerei, pasaules kultūrā tā īpaši pastiprinās. Ne tikai Gētes kultūrvēsturisko nopelnu dēļ. Viņa radītajiem tēliem, viņa apcerēm par "poēziju un īstenību", viņa pieejā procesiem dabā un sabiedrībā ir apbrīnojami daudz saskares punktu ar problēmām, kas mūs nodarbina, ieskatoties pašiem savā dvēseles dzīvē, un ar problēmām, kas mūs uztrauc cilvēku un valstu attiecībās. Pagājušo gadu Latvijā to īpaši apliecināja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja zinātniskā konference par "Fausta" tulkojuma simtgadi latviešu kultūrā. Filoloģijas doktores Gundegas Grīnumas vadībā tā izvērtās par būtisku sarunu starptautiskā līmenī, kas daudz deva gan latviešu, gan vācu pētniekiem un visiem nopietniem kultūras cienītājiem. Kā turpinājums pērn pasāktajam darbam šogad veidojas jaunā "Latvijas Gētes biedrība".

Savos statūtos biedrības iniciatori raksta: "Biedrības mērķis ir veicināt Gētes garīgā mantojuma apguvi, izpēti un popularizēšau Latvijā un saistībā ar Latviju. Īpašu uzmanību biedrība pievērsīs Gētes ietekmei uz Latvijas pamatnācijas un minoritāšu kultūrām no dzejnieka dzīves laika līdz mūsu dienām un uz šī pamata sekmēs vācu, latviešu un Latvijas mazākumtautību kultūras sakaru padziļināšanu un tālāku attīstību."

Biedrības dibināšanas sapulce notiks 3.novembrī pulksten 17 Rīgas Latviešu biedrības nama Baltajā zālē. Cerams, ka šī biedrība pavērs jaunas iespējas kultūru savstarpējā bagātināšanā un jaunus aspektus latviešu nacionālās mākslas attīstības skatījumos, veicinās turpmāko sadarbību ar Gētes institūtu Rīgā.

Saulcerīte Viese