Kāpēc valsts ir jāšķir no baznīcas

Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valsts tiesību zinātņu katedras asistents, — "Latvijas Vēstnesim"

Uzskatu, ka pasaule, kas mums apkārt, var radikāli mainīties atkarībā no sabiedrības spējām apgūt intelektuālo pieredzi. Arī demokrātijas nākotne ir atkarīga no ‘’kolektīvās pieredzes’’ attīstības, kad cilvēki, risinot savas problēmas, papildina savu pieredzi ne tikai no savām kļūdām, bet arī ar citu pieredzi.

Atsevišķas reliģiskās darbības var definēt kā kulta sastāvdaļas (piemēram, lūgšanas un upurēšana). Ar reliģiskām darbībām ir jāsaprot tādas darbības, kurās reliģiskā izpausmes nepieciešamība izpaužas tieši, nevis pastarpināti kā tikumiska rīcība. Par vienu no visizplatītākajām reliģiskās darbības izpausmes formām jāatzīst lūgšana kā privātā, tā arī publiskā dievkalpojumā, kura tiek ietērpta psalmu vai dziedāšanu veidolā. Starp citu, holandiešu valodā arī mūsdienās vārds, kas apzīmē reliģiju, ir ‘’Godsdienst’’, kas burtiskā tulkojumā latviešu valodā nozīmē ‘’dievlūgšana’’. Pasaulē praktizēto reliģisko doktrīnu un ticējumu saturs ir tik ļoti dažāds, ka grūti formulēt vienu vispārēju reliģijas definīciju, kas pareizi attēlotu visu tās paveidu būtību.

Katras reliģijas pamatā ir uzskats, ka neviena reliģija nav iedomājama bez ticības vienam vai vairākiem pārdabiskiem, pārcilvēciskiem spēkiem. Izšķirt, kas ir reliģija, dažbrīd ir ļoti komplicēti un pat neiespējami. Ja vienkāršotā variantā ar vārdu "reliģija" tiek saprasta ticība vienam vai vairākiem dieviem, tad plašākā traktējumā tā ir ticība jebkādam pielūdzamam objektam. Arī mūsdienu sabiedrībā izplatītā dzīvošana paļāvībā nevis uz Dievu, bet providenci ir reliģija. Starptautiskie cilvēktiesības regulējošie normatīvie akti arī nesniedz ticības vai reliģijas definīciju. No cilvēktiesību viedokļa ir bijuši mēģinājumi interpretācijas kārtībā sniegt šī plašā jēdziena skaidrojumu. Elizabete Odio, ANO speciālā ziņotāja reliģiskās tolerances jautājumos, 1989.gadā uzskatīja, ka "reliģija ir dzīves skatījums un pamācība dzīvošanai". Amerikāņu tiesību teorētiķim Hartam bija labi formulēta maksima: "Likums ir savienība, ko veido primāri un otršķirīgi noteikumi." Tas kļūst saprotamāks, ja operējam ar šādiem apsvērumiem:

1)indivīda tiesības ticēt ir tā personīgā lieta;

2) sabiedrība nedrīkst apspiest indivīda apziņas brīvību;

3) indivīds nedrīkst ar savu ticību traucēt saviem līdzcilvēkiem;

4) indivīds ar savu ticību nedrīkst kaitēt valstij.

Respektīvi, secinājums, kas rodas no iepriekšminētās domas, — reliģijas brīvība ir indivīda ticības brīvības un sabiedrības locekļu tiesības būt netraucētiem savienība. Primārās, cilvēkam piemītošās tiesības var ierobežot, ja uz kārts ir likta sabiedriskā drošība, jo cilvēki dibina valsti, lai aizsargātos no anarhijas un beztiesiskuma patvaļas. Reliģijas brīvība pats par sevi ir politisks termins un kā tāds nav ekvivalents jēdziens pašas kristīgās baznīcas terminam. Ir jāņem vērā, ka Bībelē, uz kuru mēdz atsaukties visi, kam vien nav slinkums, vārds "brīvība" atrodams 20 reizes. Astoņas reizes Vecajā Derībā brīvība domāta tikai kā atmaksa par labu verga uzvedību (paklausību). Divpadsmit reizes Jaunajā Derībā brīvība ir tā balva, ko Dieva paklausīgie bērni gūs no Jēzus. Kā redzams, Bībele atbildi uz to, kas ir reliģijas brīvība, nesniedz. Brīvības jēdziens Bībelē ir gluži citā — reliģiskā kontekstā. Šis ir kristietiskās baznīcas iekšējais brīvības formulējums. Mūs interesē reliģijas brīvības formulējums no sabiedriskā viedokļa, kad dažādu uzskatu cilvēkiem ir jādzīvo kopā vienā valstī un jāklausa vieniem likumiem.

LU docents Dr. theol. Alberts Frejs uzskatīja, ka pagātnē pastāvēja divi baznīcas un valsts attiecību veidi: (1) baznīcas un valsts apvienības; (2) baznīcas un valsts nošķiršanas veids.

Baznīcas un valsts apvienības veids iedalījās vēl divās apakšgrupās: (1) baznīcas valsts; (2) valsts baznīca. Baznīcas valsts sistēmā valsts ir atkarīga no baznīcas un pati valsts vara nāk no baznīcas, jo ir līdzeklis baznīcas nodomu realizēšanā.

Mūsdienu pasaulē reliģijas šķiršanas no valsts un vienlaikus arī ‘’reliģijas aizbildnis’’, lai cik tas paradoksāli būtu, vai drīzāk ‘’amerikāniskā pasaules uzskata’’ izplatītājs ir ASV, kuru agrāk dēvēja par Jauno pasauli atšķirībā no konservatīvā Eiropas reģiona. Tas ir pilnīgi dabiski, jo amerikāņu nāciju veidoja kolonisti, kas nāca no daudzām valstīm, kurās pastāvēja atšķirīgas nacionālās tradīcijas un ticības. Kolonistiem bija valstiski svarīgs jautājums izveidot vienotu kopsaucēju. Amerikāņi nebalstījās uz Vecās pasaules katolicisma vērtībām, bet gan uz liberālajām tolerances idejām. Toleranci apliecina arī apstāklis, ka pirmais katolis, kas iekļuva pat paša ASV prezidenta amatā, bija tikai Džons F.Kenedijs. Amerikāņi līdz ar savas konstitūcijas izstrādi ieviesa jaunu attieksmi pret reliģiju. Tas bija pretstats tradicionālo vērtību glabātājai Eiropai. Jo angļi, skandināvi un tagad arī krievi ir nostiprinājuši vienu ticību, nosakot tai konstitucionālu statusu, dažviet pat ar valsts baznīcas statusu. Citās valstīs, piemēram, Francijā vai Meksikā, baznīca dominējošo vietu sabiedrībā ieņēma bez īpaši likumdošanā nostiprinātām privilēģijām. Pretēja situācija ir valstīs, kur vēsturiski vienlaikus ir pastāvējušas vairākas reliģijas, — Holandē, Baltijas valstīs, Vācijā un Kanādā. Tur ar likumdošanu nostiprināja vairāku konfesiju līdztiesību un pārākumu pār citām reliģijām. Princips tika nostiprināts šo valstu konstitūcijās. Baznīcas šķiršanu no valsts īstenoja visur. Tā, piemēram, Beļģijā tas tika darīts jau no 1931.gada, Francijā no 1905.gada, bet Portugālē no 1911.gada.

Sniegšu vispārēju pārskatu, kā šis prinicips ir regulēts citu valstu konstitūcijās jeb satversmēs. Daudzu valstu konstitūcijās ir deklarēts, ka tās ir sekulāras valstis: Indijā (konstitūcijas preambulā), Japānā (20.p.), Īrijā (44.2.2.p.), Francijā (2.p.), Turcijā (2.p.), Burundi (1.p.), Kamerūnā (1.(2.)p., saskaņā ar 1984.gada kontitūcijas grozījumiem), Nigērijā (10.p.), Kongo (1.p.), Namībijā (1.(1.)p.), Gvinejā (1.p.), Madagaskarā (39.p.), Senegālā (1.p.), Zairā (1.p.). Pat dažas bijušās PSRS republikas savu valstu konstitūcijā sevi ir pasludinājušas par laicīgām valstīm. Tādas, piemēram, ir Kirgizstāna (1.p.), Turkmenistāna (1.p.) un Kazahstāna (konstitūcijas preambulā).

Dažas valstis savās konstitūcijās ir iekļāvušas cieņu un neitralitāti attiecībā pret visām reliģijām kopumā: Albānija (37.p.), Austrālija (konstitūcijas preambulā un 116. nodaļā), Paragvaja (24.p.), Slovākija (5.(2.)p.) un bijušās PSRS republika Moldova (5.(2.)p.).

Citas valstis ir iekļāvušas savā konstitūcijā valsts un baznīcas šķirtības principu. Valsts no baznīcas ir atdalīta Amerikas Savienotajās Valstīs un Angolā (7.p.), Brazīlijā (19.p.), Kubā (8.p.), Etiopijā (46.(3.p.), Ungārijā (63.(2.)), Dienvidkorejā (20.(2.)p.), Libērijā (14.p.), Maķedonijā (19.p.), Meksikā (130.p.), Mongolijā (9.p.), Mozambikā (9.p.), Filipīnās (6.nodaļa), Polijā (82.(3.)p.), Portugālē (41.(4.)p.).

Kā redzam no iepriekšminētā, ne visas valstis tieši ir iekļāvušas principu, ka baznīcas no valsts ir šķirtas, taču lielākajā daļā civilizēto valstu šis princips ir ieviests praksē.

Lai kļūtu skaidrs, cik nozīmīgi ir iekļaut ticības brīvības pasludināšanu un reliģijas šķiršanas no valsts principu tieši konstitūcijā, ir jāzina, kas ir konstitūcija. Jebkurā valstī galvenais tiesību pamatdokuments, uz kura balstās valsts likumdošana, ir konstitūcija. Satversme ir valsts iekārtas pamatlikums, kas nosaka valsts formu, tās politisko struktūru, likumdošanas aparātu un cilvēktiesību pamatprincipus. Satversme ir ne vien juridisks, bet arī politisks dokuments, kas nosaka ne tikai šīs valsts tiesiskās pēctecības, bet arī politiskās filozofijas pamatus — Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kur suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Valsts un baznīcas šķiršanas princips ir iekļauts divos Latvijas likumos: konstitucionālajā un Reliģisko organizāciju likumā. Satversmē, kā zināms, ir visaugstākajā līmenī nostiprināti galvenie ‘’uzvedības noteikumi’’ valstī. Mūsu Satversmē līdz šim nebija cilvēktiesību sadaļas, lai gan jau brīvvalsts laikā bija mēģinājums Satversmi papildināt ar jaunu daļu par cilvēktiesībām. Diskusijas izcēlās par Satversmes komisijas piedāvāto Satversmes 110. p.: ‘’Baznīca ir šķirta no valsts. Valsts baznīca Latvijā nepastāv.’’ Pēc ilgām diskusijām Latvijas Republikas Satversmes 2. daļas 110. p. otrajā lasījumā tomēr tika pieņemts bez labojumiem — 76 deputātiem balsojot par, 2 — pret un 35 atturoties. Tomēr trešajā lasījumā projekts netika pieņemts. Deputāti vienbalsīgi (kaut ar nelieliem iebildumiem pret formulējumu) atbalstīja Satversmes projekta 109. p.: ‘’Visiem pilsoņiem Latvijā ir pilna apziņas, ticības un kulta brīvība. Valsts aizsargā kulta izteiksmes brīvību, ciktāl šī izteiksme nerunā pretim pastāvošiem likumiem par sabiedrības mieru un kārtību.’’

Satversmes projektā ir Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas un citu starptautisku cilvēktiesību dokumentu principi. Pēc Satversmes papildināšanas ar Cilvēktiesību sadaļu Satversmes tiesai nāksies uzņemties arī pēdējās tiesas instances lomu, kas skatītu cilvēktiesību pārkāpumus Latvijā. Pēc pievienošanās Eiropas Savienībai cilvēktiesību strīdi tiks skatīti arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kura pieņem prasības tikai pēc visu attiecīgās valsts tiesu līmeņu izskatīšanas. Tātad faktiski pēc visu valsts tiesu līmeņu iziešanas mūsu ‘’netīrā veļa’’ tiks mazgāta ES!

1998.gada rudenī, apspriežot Satversmes otro (cilvēktiesību) sadaļu, Saeimas deputātu vidū iesākās nikns strīds par to, vai valsti jāšķir no baznīcas vai ne. Strīds par baznīcas šķiršanu 1998.gadā jau bija iesācies agrāk, skatot tradicionālo konfesiju definīciju. Strīdu, kas izraisījās divus mēnešus pirms 7.Saeimas vēlēšanām, var definēt par spēlēšanos ar reliģisko cilvēku jūtām jeb balsu zvejošanu 7. Saeimas vēlēšanām (TSP deputāta M.Lujāna vārdi), kas nosauca K.Čerāna aktivitātes šai jautājumā.

Ņemot vērā 1997./1998.gada pieredzi mēģinot Reliģisko organizāciju likumu papildināt ar tradicionālo konfesiju sarakstu, diez vai tik drīz Latvijā varētu būt ar tiesību normu noteikts, kādas konfesijas Latvijai ir tradicionālas. Strīds iesākās pašu konfesiju starpā par to, kura no tām var tikt atzīta par tradicionālu, un tad strīds pārcēlās uz Saeimas sēžu zāli. Saeimas deputāts K.Leiškalns (LC), oponējot tradicionālo konfesiju statusa noteikšanai, kā argumentu minēja pretrunu ar principu vēl nepieņemtajā Latvijas Republikas Satversmes 2. daļā: "Valsts ir šķirta no baznīcas." Saeimas trešajā un noslēdzošajā lasījumā deputāta K.Čerāna priekšlikums par tradicionālo konfesiju statusa noteikšanu (ar 18 balsīm par, 26 pret un 15 atturoties) tika noraidīts, atļaujot pašiem ticīgajiem un pašām konfesijām izlemt jautājumu par tradicionālismu ( Saeimas Prezidija 16. februāra sēdē, Saeimas 19. februāra sēdes stenogramma// "Latvijas Vēstnesis" Nr. 48/49 (1109/1110) 1998.g. — 24. februāris . Runājot par tradicionālajām konfesijām, protams, Reliģisko organizāciju likumā to statuss var arī nebūt noteikts. Tradicionālo konfesiju statuss var būt noteikts līgumos starp valsti un tradicionālajām baznīcām. Daži deputāti, kuru viedoklis saskan ar pasaules praksi (K.Leiškalns, I.Bišers un J.Kaksītis), uzskatīja, ka baznīca no valsts jāšķir ne tik daudz valsts, cik pašas baznīcas dēļ. Šī norma palīdzētu baznīcai izvairīties no valsts ietekmes. Turpretī normas neiekļaušana varētu padarīt Bbznīcu par valsts institūciju ar visām no tā izrietošajām sekām, ar attiecīgiem mēģinājumiem finansēt baznīcu no valsts budžeta. Baznīcas atdalīšanas no valsts oponenti J.Mauliņš un K.Čerāns uzskatīja, ka pēc normas ieviešanas būs jāizdara grozījumi likumos, kas atļauj baznīcai veikt valsts funkcijas, piemēram, laulāšanas funkciju. Tā vienlaikus gan ir, gan nav patiesība. TM valsts sekretāra A.Maldupa 1998.gada vasarā izveidotā darba grupa, kas strādāja pie valsts deleģētās laulāšanas funkcijas uzlabošanas likumdošanas aktos, ierosināja: lai nerastos pretruna sakarā ar valsts un baznīcas šķirtības principu, kas jau tagad ir nostiprināts nacionālajā likumdošanā, kā Reliģisko organizāciju likumā, tā arī konstitucionālajā likumā "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" valstij un baznīcām nepieciešams laulību funkcijas deleģēšanu nodot ar līgumu starp valsti un baznīcu.

Valsts un baznīcas atdalīšanas ideju tas neskar, cits jautājums — ka šo deleģēšanu sakarā ar šķirtību ir jāatzīmē atsevišķā dokumentā, kas varētu būt līgums starp valsti un baznīcu. Tas ir cits jautājums un nav pretarguments segregācijas idejai. K.Čerāns, Saeimas frakcijas ‘’Latvijai’’ priekšsēdētāja biedrs, 1997.gada 11. decembrī bija izsūtījis katoļu, luterāņu, pareizticīgo un baptistu konfesiju vadītājiem (ar kopiju TM Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentam) vēstules, kurā paziņoja par savu atkārtoto priekšlikumu par tradicionālo konfesiju noteikšanu Reliģisko organizāciju likumā. Šajā vēstulē no vadītājiem tika lūgts publisks atbalsts šādai normai, vienlaikus darot zināmu par komisijās izskatīšanai nodoto LR Satversmes otrās daļas projektu par cilvēktiesībām. Deputāts konfesiju vadītājus lūdza izvērtēt Satversmes projekta 99. panta pēdējā teikumā iekļautā principa "baznīca ir šķirta no valsts" lietderību.

Sakarā ar reliģijas brīvības principa attīstīšanos baznīca, kas līdz tam skaitījās valsts iestāde, atdalījās no valsts un kļuva par patstāvīgu sabiedrību, kurai nav ekonomiska rakstura. Amerikāņu princips "valsts atdalīta no baznīcas" ( separation of church and state ) balstās uz teoriju, ka valsts neiejaucas un nebalsta (finansiāli) nevienu ticību — tām visām jāattīstās, cīnoties savstarpējā konkurencē, lai indivīdu tā izvēlē nekas nevarētu ietekmēt. Jo tikai šāda pieeja var nodrošināt visu reliģiju brīvu attīstību, brīvas kapitālistiskās konkurences apstākļos.

Baznīcas mūsdienu sūtība, kā uzskata tradicionālo konfesiju ideologi, ir tās sociālajā fenomenā. Lai sabiedrība normāli funkcionētu, tās locekļiem jādara tas, kas nepieciešams sabiedrībai. Tāpēc XX gs. beigās kristīgās konfesijas kā sociāls institūts darbojas ļoti daudzās sfērās: svētdienas skolas, armijas, cietumu, slimnīcu kapelānu darbs, darbība masu saziņas līdzekļos utt. Mūsdienās, kad par pamatprincipu valstīs tiek sludināta pilsoņu vienlīdzība likuma un tiesas priekšā, indivīdu tiesībsubjektība ir izlīdzinājusies.

Lai gan valsts no baznīcas ir jāatdala, tomēr zinu, ka teologi dažreiz mēdz uzskatīt, ka, runājot par valsts un baznīcas attiecībām un valsts šķirtības principu no baznīcas", var pieļaut: kamēr valsts iejaucas baznīcas lietās, tikmēr baznīcai ir tiesības iejaukties valsts lietās. Laikam jau ir jāpiekrīt, jo, ja baznīca neietekmēs visiem iespējamiem līdzekļiem valstsvīrus, tad galu galā tā tiks apspiesta. Arī šajā rakstā skatītais princips, tāpat kā viss šai pasaulē, ir nosacīts un relatīvs. Viss atkarīgs no attiecīgo cilvēku godaprāta, pieejas un interpretācijas. Normālu attiecību veidošana ar baznīcu ir valstisks uzdevums, tāpēc gribētos novēlēt tautas priekšstāvjiem uzklausīt tradicionālo baznīcu lūgumu pēc līguma starp valsti un baznīcu un padomāt no teorētiskā aspekta, ka šķirt mums vajag, bet saglabāt sabiedroto mums arī vajag. Tāpēc labākais risinājums ir līgums starp valsti un tradicionālo konfesiju baznīcām. Taču tas atkarīgs ne tikai no izpildvaras darbības, bet arī no likumdevējvaras — parlamenta — pieejas. Ja partiju pārstāvji pildīs savus priekšvēlēšanu solījumus, kas doti Latvijas ev.luteriskās Baznīcas arhibīskapa J.Vanaga veiktajā aptaujā, kur daudzas partijas (arī 7.Saeimā iekļuvušās) piekritušas atbalstīt baznīcas līgumu izstrādi, tad problēmu nebūs.