Ministru prezidents Andris Šķēle:

Par citādu ceļu finansēšanas modeli

Man ir liels prieks un gods uzstāties šajā auditorijā, un es varētu runāt par dažādiem šodien apspriežamās problēmas aspektiem, bet sākumā gribētu teikt — politiķu pienākums ir skaļi vaimanāt, nedodot nekādas garantijas, ka kaut kas tiks izdarīts. Valstsvīru pienākums ir piedāvāt risinājumus un pierādīt, ka ir iespējams izdarīt. Kādēļ es šodien gribētu runāt tikai par vienu aspektu — par ceļu finansējumu? Tikai tādēļ, ka, iepazīstoties un rūpīgi izpētot, analizējot šo problēmu ar tām zināšanām, kas ir man un kas nav profesionāla ceļinieka zināšanas, esmu nonācis pie dažiem secinājumiem.

Šobrīd plaši pazīstams ir tā saucamais Krištopana ceļu finansēšanas modelis, ko, kā sapratu šodien, tikpat labi varētu saukt arī par Krištopana — Leiškalna modeli, jo Kārlis Leiškalns bija gatavs to cītīgi aizstāvēt. Ko piedāvā šis modelis? Ceļu finansēšanu no degvielas akcīzes nodokļa. Akcīzes nodokļa pieaugums ir skaidri prognozējams, ir skaidri zināms, cik naudas katru gadu nāks klāt. Ja tas tiks mākslīgi paaugstināts, naudas vairāk neienāks. Tādēļ jau šī valdība bija spiesta "pieturēt" straujo degvielas akcīzes nodokļa celšanas tempu. Savukārt ceļiem nepieciešamās naudas, kā norādījuši paši ceļinieki konferences aicinājumā, jau šogad trūkst — ir 311 miljonu latu par maz kopumā no visa nepieciešamā finansējuma, katru gadu stabili pietrūkst vismaz 40 līdz 80 miljonu latu. Ko piedāvā esošais finansēšanas modelis, kā tas strādā? Tas garantē to, ka Latvijā ceļi nekad netiks salaboti. Ceļi sabrūk ātrāk, nekā var un jebkad varēs iekasēt nepieciešamo summu ar akcīzes nodokļa palīdzību. Jā, tādējādi varbūt var piesaistīt sabiedrības uzmanību un kaut ko noasfaltēt uz vēlēšanām, bet runa ir par to, ka ir nepieciešams atrast tādu finansēšanas modeli, lai mēs spētu salabot ceļus un nenolaist tos līdz kritiskai situācijai, kad naudas remontam ir nepieciešams jau daudz vairāk. Arī sāpošs zobs ir jālabo tad, kad tas sāk sāpēt vai kad ir izkritusi plombe, nevis iešana pie ārsta jāatliek, dzerot analgīnu, līdz brīdim, kad zobs jau ir jāprotezē.

Tas, ko es gribu piedāvāt un kas varbūt izskanēs ambiciozi un izraisīs asas diskusijas, ir ceļu finansēšanas modelis, ko esmu jau apspriedis arī ar satiksmes ministru Anatoliju Gorbunovu. To tā arī nosaucu — Šķēles modelis. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mums — valstij, kuras makroekonomiskie rādītāji šobrīd pamatos ir kārtībā, — ir jāspēj pārgrupēt līdzekļus no tālas nākotnes, kad tie tā kā tā būs jātērē, izmantošanai nākamajos piecos sešos gados — ar paaugstinātu intensitāti, ar paaugstinātu atbildību par konkrētiem izlietojuma mērķiem. Ir principā jāmaina arī valdības pieeja ceļu problēmām, ir jāveido tāds autoceļu fonds, tāda institūcija, kuras līdzekļi nav tieši konsolidēti valsts budžetā, kurai valsts ar Saeimas akceptu pēc valdības iniciatīvas garantē galvojumu nepieciešamajam kredītapjomam, lai ceļus varētu patiešām salabot un dažu gadu laikā, intensīvi strādājot, sakārtot. Lai valsts nenonāktu pretrunās ar Pasaules banku, akcīzes nodoklis kā tāds ir jāmodificē un jānosauc par maksu par autoceļiem, maksu par infrastruktūru. Tādā veidā tiktu iedibināta skaidra un nepārprotama kārtība — katrs, kurš pērk degvielu, maksā nevis kaut kādu mistisku akcīzes nodokli, par kura sadali vēlāk cīnās politiķi, bet maksā par infrastruktūru. Šo maksājumu pārvaldītu jaunizveidota, pilnībā komercializēta un uz saimnieciskiem aprēķiniem balstīta institūcija. Šādā veidā ir iespējams atrisināt samilzušo remontdarbu un ceļu rekonstrukcijas problēmu. Ja runājam par jaunu ceļu būvēšanas nepieciešamību, to nespēs atrisināt arī manis piedāvātais ceļu finansēšanas modelis. Tāda ir pasaules pieredze — nekur jauni ceļi netiek būvēti par akcīzes nodokļa iekasējumiem vai to izdevumi segti no maksas par infrastruktūru. Jaunu ceļu būvei nepieciešama valsts investīciju programma.

Tādēļ es aicinu nedzīvot ilūzijās, ka, ceļiem papildus iedalot 10 procentus no akcīzes nodokļa vai izveidojot attiecību 85 pret 15 par labu ceļiem, kaut vai visus 100 procentus tiem atvēlot, situāciju varēs uzlabot. Ir principā jāmaina kārtība, ir jāspēj nākotnes izdevumus sagrupēt darbam tagad — nākamo piecu sešu gadu laikā, tas garantētu mazākus izdevumus nākamajos piecpadsmit, divdesmit gados. Ja mēs to nedarīsim, mēs mēģināsim sev iestāstīt, ka zobus var nelabot, var tikai dzert analgīnu. Tieši tā šobrīd notiek bedrīšu lāpīšana uz ceļiem. Es aicinu saprast, ka ceļu finansēšanas modelis ir jāmaina un ir jāspēj tuvāko desmit gadu laikā savest ceļus kārtībā. Un beigsim dzīvot ilūzijās.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Runa politiskajā konferencē "Ceļu tīkla sabrukums — drauds Latvijas tautsaimniecībai" Dailes teātrī 2000. gada 19 aprīlī