Latvijas Ceļinieku asociācijas prezidents Kārlis Leiškalns:

Par ceļinieku prasību politisko pamatu

Latvijas ekonomikas pamats ir Latvijas ceļi, ceļi ir viens no svarīgākajiem infrastruktūras elementiem, bez ceļiem nav iespējama ekonomiskā augšupeja — tās ir patiesības, kuras it kā nevajadzētu pierādīt. Tomēr strauji pieaugošais ceļu sabrukuma vilnis liecina, ka ne visi pie varas esošie ir sapratuši, ko valstij nozīmē palikt bez normāliem ceļiem. Piemēram, nesen sabiedrības uzmanība tika pievērsta tepat Pierīgā esošajam ceļam no Rāmavas uz Baložiem. Tur ceļš ir sabrukuma stadijā. Sabiedriskā transporta uzņēmumi apsver iespējas atteikties braukt uz šo apdzīvoto vietu, jo katrs brauciens izvēršas par mokām vadītājam, pasažieriem un pēc tam arī remontbrigādei. Biļešu cenas sen vairs nesedz tehnikas remonta izdevumus. Kas notiks brīdī, kad sabiedriskais transports apstāsies pavisam? Baloži nav pat 20 kilometrus no Rīgas, un sabrukušā ceļa posms ir tikai trīs kilometrus garš. Tādēļ var cerēt, ka Baloži ceļa dēļ pilnīgi neiznīks. Bet vai mums ir tāda pati pārliecība par pagastiem, kas ir tālāk no Rīgas, līdz kuriem pa sabrukušiem ceļiem būs jābrauc nevis trīs, bet, piemēram, 33 vai pat 133 kilometri? Ja ceļus neuzturēs pienācīgā kārtībā, tad vairākus gadus plānoto administratīvi teritoriālo reformu var apsteigt stihiska neplānota reforma, kuras laikā daudzas apdzīvotās vietas var pārvērsties par neapdzīvotām, bet tām, kas turpinās pastāvēt, ceļš līdz Rīgā izvēlētajiem reģionu centriem var izrādīties pārāk tāls un sarežģīts.

Apzinoties, ka bez ceļiem lauku rajonos uz investīcijām nevaram cerēt, 6. Saeimas laikā tika iesniegts likumprojekts par lauku ceļu finansējumu. Pirmo reizi valdība to noraidīja, jo bija citas, tobrīd it kā steidzamākas lietas risināmas. Tomēr ar otro piegājienu izdevās pārliecināt gan valdību, gan Saeimu paredzēt finansējumu — 10% apmērā no akcīzes degvielai — tieši laukiem, lauku ceļu programmai. Diemžēl tad, kad programma tika veiksmīgi uzsākta un pirmie pagasti sajuta tās dotos augļus, mainījās valdība, tā mainīja likumu, kārtējo reizi parādījās kāda neatliekamāka vajadzība un arī skopais finansējums tika apturēts. Arī nākamā gada budžetā no lauku ceļu finansējuma svītroti 4,5 miljoni latu. Cīņa par šiem lauku ceļu izdzīvošanai tik nepieciešamajiem 4,5 miljoniem notika brīdī, kad daži politiķi par katru cenu mēģināja panākt, lai valsts atteiktos no trīsreiz lielākas summas — 15 miljoniem latu — par labu dažiem izmanīgiem komersantiem. Šī vienkāršā sakritība pierādīja, ka problēma nav naudas trūkumā, bet gan tās pārdalē.

Un pat tad, ja naudas budžetā tik tiešām nebūtu, mēs nedrīkstam neremontēt ceļus, jo, neuzturot kārtībā infrastruktūru, mēs zaudējam investīcijas, zaudējam darba vietas un iespējas tuvākajā nākotnē saņemt budžetā naudu gan šīs infrastruktūras attīstībai, gan citiem mērķiem. Neuzturot kārtībā ceļus, mēs pamazām ieslīgstam apburtajā lokā, no kura izkļūt būs arvien grūtāk. Tādēļ pat bezdeficīta budžeta šķobīšanās nedrīkst būt par iemeslu ceļu sabrukumam. Piekrītu, ka valsts budžetam vajadzētu būt sabalansētam, jo budžets ar deficītu nozīmētu dzīvot uz rītdienas rēķina. Tomēr, manuprāt, sabalansētais budžets nevar būt pašmērķis. Dzīvot uz rītdienas rēķina nozīmē ne tikai izdevumu pārsniegumu pār ieņēmumiem budžeta ailēs. Daudz smagāka dzīvošanas uz rītdienas rēķina forma ir to darbu nepadarīšana šodien, no kuriem būs atkarīgi ienākumi rīt. Jebkurš uzņēmējs jums pateiks, ka, lai gūtu rītdien ienākumus, šodien ir jāiegulda, tātad šodien izdevumi būs lielāki nekā ienākumi. Var, protams, balstīties uz tēzi, ka izdevumi nedrīkst pārsniegt ienākumus un neko neieguldīt, bet tad jārēķinās, ka rīt ienākumi nebūs lielāki kā šodien.

Ceļu sabrukuma procentu likmes ir daudz augstākas nekā visdārgākajiem kredītiem. Par katru šodien uz ceļu rēķina ietaupīto latu pēc četriem gadiem būs jāatdod divi, bet pēc sešiem — jau trīs lati. Tātad likme uz sešiem gadiem ir 50% gadā. Tā ir ļoti augsta likme. Turklāt tajā ir ierēķināti tikai seguma atjaunošanas izdevumi, bet patiesais nodarītais posts ir daudz lielāks — tās ir salūzušas mašīnas un skolas autobusi, tie ir satiksmes negadījumi, tā ir zemnieku produkcija, kas gan saražota, bet nav aizvesta līdz pārstrādes uzņēmumam salūzušas piena mašīnas dēļ, tie ir uz Latviju neatbraukušie ārzemju tūristi, no ārpasaules atrauti pagasti, kurus cits pēc cita pamet jaunie cilvēki, tās ir reģionos neienākušas investīcijas utt.

Skatīt bužetu kā viena gada ciparu sakritību vai nesakritību ir vismaz tuvredzīgi. Šodienas budžeta ieņēmumi un izdevumi ir jāskata vismaz rītdienas ieņēmumu kontekstā. Deficīta samazinājums, kas gūts uz šodienas patēriņa rēķina, pat ja tam ir nepieciešami nepopulāri lēmumi, ir reāls ieguvums, bet deficīta samazinājums, kas iegūts uz infrastruktūras rēķina, sagrauj rītdienas budžetu daudz straujāk nekā jebkurš aizņēmums. Manuprāt, ir pienācis laiks budžeta deficītu skatīt kontekstā ar infrastruktūras uzturēšanas un attīstības deficītu, tai skaitā ar ceļu remonta atliktajiem darbiem. Valdības pārāk bieži lāpa budžetu uz ceļu rēķina, jo ietaupījuma izraisītās postošās sekas it kā neskar šodienu. Valdību laiks Latvijā ir īss, un tās var atļauties šādu filozofiju, bet kopumā uz valsts ekonomiku šī tuvredzība iedarbojas graujoši. Remonta deficīts pašlaik pārsniedz 300 miljonus latu un turpina pieaugt. Mūsu pienākums ir dot valdībai, kas tai pienākas, bet valdības pienākums ir dot ceļiem to, kas tiem pienākas. Valdību vadītāji to labi saprot, tomēr brīdī, kad atkal kārtējais ugunsgrēks dzēšams, ir grūti pārvarēt kārdinājumu paņemt kaut ko no rītdienas naudas.

Lai novērstu iespēju infrastruktūras naudu pārdalīt par labu dažādu īstermiņa problēmu risinājumiem, ceļu uzturēšanas nauda ir jāpiesaista vai nu iekšzemes kopproduktam, vai degvielas akcīzei. Sabiedrība šobrīd atbalsta otro modeli, un vairums uzskata, ka vismaz 80% no degvielas un transportlīdzekļu akcīzes iegūtajiem līdzekļiem pienākas ceļiem. Manuprāt, pēc taisnības ceļu uzturēšanai pienākas visi 100 procenti. Un arī tad valdībai vēl paliks 18% pievienotās vērtības nodoklis. Bet, pats svarīgākais, Latvija iegūs jaunas darba vietas, iegūs sociālo mieru, pieaugs iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālā nodokļa maksājumi. Pieļauju, ka viena gada laikā lēciens no 50% uz 100% var būt par strauju, tomēr tas nav iemesls nerisināt šo samilzušo problēmu, jo ceļi negaida, tie brūk.

Jau tuvākajā laikā jāsagatavo, patiesībā tikai jāiesniedz un jāpieņem, normatīvo aktu projekti, kas paredz pakāpenisku finansējuma pieaugumu. Latvijas ceļi — tas ir ekonomikas pamats, tās ir darba vietas, tie ir nodokļi. Un tie, kas maksā nodokļus un rūpējas par jaunām darba vietām, drīkst prasīt no valdības to, kas viņiem pienākas.

Vēl viena ļoti svarīga lieta ir mazo un vidējo uzņēmumu uzticība valstij. Uzņēmēji, kuri noticēja, ka nu beidzot tiks atjaunoti ceļi un, ieķīlājot savus īpašumus, paņēma kredītus ceļu remonta tehnikas iegādei, tagad ir neapskaužamā situācijā, jo valdība pēkšņi ir mainījusi spēles noteikumus. Bet uzņēmējdarbības attīstībai ir nepieciešama vismaz minimāla stabilitāte.

Ne mazāk svarīgs aspekts ir ceļiem piešķirto līdzekļu maksimāli efektīva izmantošana, diemžēl ne vienmēr tas tā ir. Piemēram, ceļa zīmes — ik pa brīdim nāk gaismā ziņas par kādu pozīciju, kurā mēs it kā maksājam dārgāk nekā kaimiņvalstis. Ceļa zīmes pie mums izmaksājot gandrīz divas reizes dārgāk nekā Igaunijā. Ceļinieki gan pēc tam taisnojas, ka salīdzinājumi neesot korekti, ka pakalpojumus izvieto konkursa kārtībā, un tamlīdzīgi, tomēr īstas skaidrības par to, vai izlietotā nauda ir devusi maksimālu efektu, sabiedrībai nav. Kur ir pasūtījumi, tur starpnieki runā. Bet vienu gan gribu teikt — lai arī turpmāk saņemtu tādu pašu sabiedrības atbalstu kā šobrīd, ceļu darbu finansēšanai jābūt pilnīgi caurspīdīgai, administratīvajiem izdevumiem pamatotiem. Ja sabiedrība manīs kaut kādas neskaidrības, atbalsts var zust. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai šo atbalstu nezaudētu. Līdz ar šīs konferences sanākšanu es savu uzdevumu — aktualizēt Latvijas ceļu problēmu — uzskatu par izpildītu. Pateicos jums visiem par atsaucību un ieinteresētību Latvijas ceļu un līdz ar to visas valsts ekonomikas attīstībā. Lai novērstu jebkādas neskaidrības un interešu konflikta iespējas, es nolieku savas Latvijas Ceļinieku asociācijas prezidenta pilnvaras. Bet arī turpmāk darīšu visu iespējamo, lai Latvijas ceļi nekļūtu sliktāki, bet labāki. Izglītībai un ceļiem ir jāsaņem nepieciešamais, jo izglītība un ceļi atver mums pasauli.

Runa politiskajā konferencē "Ceļu tīkla sabrukums — drauds Latvijas tautsaimniecībai" Dailes teātrī 2000. gada 19 aprīlī