Latvijas Ceļinieku asociācijas valdes loceklis Kārlis Treijs:

Par Latvijas ceļinieku iespējām un problēmām

Šodienas konferencē, pārstāvot galvenokārt Latvijas ceļinieku asociācijas būvfirmu viedokļus un paužot pārdomas par mūsu ceļu, mākslīgo būvju un aprīkojumu tehnisko stāvokli šobrīd un tuvākajā nākotnē, es nevaru šī jautājuma tehnisko, teorētisko un finansiālo pusi apskatīt, nesaistot to ar veselas tautsaimniecības nozares, kā agrāk mēdza teikt, attīstību un tajā nodarbināto nākotni. Par ceļu kā tādu stāvokli un to, kā tas ietekmē Latvijas tautsaimniecību, par ceļu tīkla finansēšanas sistēmu un to, kur mēs esam nonākuši šodien, jau runāja un runās vēl daudzi šīs konferences dalībnieki, tāpēc man īsumā gribētos pastāstīt par Latvijas ceļu un tiltu būvuzņēmēju problēmām.

No vēstures. Valsts ir veiksmīgi tikusi galā ar bijušo valsts ceļu un tiltu būves organizāciju privatizāciju. Vienkāršiem vārdiem sakot, visas šīs specifiskās, tehniski un tehnoloģiski ļoti dārgās nozares izdzīvošana un attīstība novelta uz būvuzņēmēju pleciem un sirdsapziņas, kā jau tas kārtīgā kapitālismā pieņemts. Pirmajos nomas līgumos gan piebilstot, ka 75% no firmas apjomiem obligāti jāapgūst kā valsts pasūtījums, bet izpirkuma līgumos norādot, ka jāsaglabā gan darba vietas, gan darbības profils — pēc tā liekas, ka Satiksmes ministrija un Autoceļu direkcija deviņdesmitajos gados vēl domāja par visas valsts ceļu tīkla nākotni. Jāpiebilst gan, ka šis privatizācijas process notika pēc absolūtas brīvprātības principiem un katrs uzņēmums varēja izvēlēties būt vai nebūt. Lielākā daļa izvēlējās "būt", un te nu mēs esam.

Būvuzņēmēji, ticot, ka valsts bez autoceļiem nepastāvēs, maksimāli saglabāja gan ražošanas bāzes, speciālo ceļu būves tehniku un tehnoloģijas, lai gan 1991. līdz 1995. gads praktiski bija stāvēšana uz vietas, lai neteiktu sliktāk. Katra firma šajā laikā mācījās izdzīvot atsevišķi, jo juridiski nebijām saistīti vairs ne ar Autoceļu direkciju, ne Satiksmes ministriju. Šī iemesla dēļ 1995. gada janvārī tika nodibināta Latvijas Ceļu būvētāju asociācija, lai radītu sabiedrisku organizāciju, kura apvienotu šīs specializētās būvfirmas un to problēmas, priekšlikumus un plānus, varētu apspriesties kā, mums likās, līdzīgs ar līdzīgu gan Satiksmes ministrijā, gan Autoceļu direkcijā, gan citās valsts instancēs, tā kopumā risinot šīs nozares attīstību un palīdzot gan ar savu intelektuālo potenciālu, gan ilggadēju darba pieredzi. Pamatā šāda sadarbība notika ar Autoceļu direkciju kā lielāko pasūtītāju un vienlaikus kā kvalitātes, prasību un tehnoloģiju noteicēju plānotajiem ceļu remonta būvdarbiem.

Asociācijas būvuzņēmēju viedoklis bija un arī šobrīd ir: 1) jābūt stabilam un prognozējamam autoceļu nozares finansējuma modelim; 2) jābūt ilgtermiņa programmām gan grants, gan melno segumu, gan mākslīgo būvju un ceļa aprīkojuma, remonta un atjaunošanas darbiem, paredzot galvenos izmantojamo tehnoloģiju veidus.

Kāpēc? Tāpēc, ka tikai prognozējamā situācijā sākas būvuzņēmēja (ar to es domāju galvenokārt Latvijas "mazo" (pēc Eiropas mērogiem) būvuzņēmēju, kuram aiz muguras nestāv bagāts partneris vai onkulis) risks — kādas tehnoloģijas un kādu tehniku iegādāties pasūtītāja kvalitātes un izpildes termiņu nodrošināšanai. Tā kā Satiksmes ministrijas izveidotais un aizstāvētais Ceļu fonds, kura galvenais princips nosaka — par ceļu lietošanu maksā ceļu lietotājs, pēdējo 2 līdz 3 gadu laikā viesa cerības ceļu būvuzņēmējos par zināmas stabilitātes iestāšanos, ko vislabāk jūt tieši Autoceļu direkcijas izsolēs, daudzi atļāvās riskēt, ņemt kredītus un modernizēt ražotnes. Jāsaka gan, ka ne visu pasaules klases līmenī, bet pietiekami, lai garantētu kvalitātes prasības. Jāatzīmē, ka šajā laikā bija arī vairāki un daži pat sekmīgi atzītu vai mazāk atzītu ārvalstu firmu iespiešanās mēģinājumi Latvijas ceļu būves tirgū, taču īpašu pasaules kvalitātes klasi tur neredzēja, jo, laikam, par " vēdera tiesu " tur darbus darīja mūsu pašu latvju bāleliņi.

Latvijas ceļu būvuzņēmēju attīstības principi ir pilnīgi vienādi ar citu biznesu attīstības principiem: tirgus izzināšana, tā stabilitāte; savu spēju noteikšana, modernizējot ražošanas līdzekļus, meklējot savu nišu (tilti, virsmas, asfalts utt.); personāla apmācība racionālai ražošanas līdzekļu izmantošanai, nepieciešamās kvalitātes sasniegšanai. Liekas, ka tieši šī ceļu būves tirgus plānotā stabilitāte līdz 1999.gada augustam bija par pamatu ne tikai Latvijas ceļu būvuzņēmēju apņēmībai attīstīt savas ražotnes, bet arī pazīstamu ārzemju firmu pieņemtajiem lēmumiem par jaunu asfalta rūpnīcu uzstādīšanu Latvijā ne jau humāno apsvērumu dēļ.

Pagājušā gada augustā un septembrī par 10 miljoniem latu samazinātais Ceļu fonda finansējums, runas par atsevišķu Ceļu fonda programmu vispārīgu izslēgšanu, šī gada Ceļu fonda samazināšana neliecina par valdības centieniem rūpēties par ceļu stāvokļa uzlabošanu, ceļu finansējuma risināšanas iespējām. Tā rezultātā plānotās stabilitātes vietā Latvijas ceļu būvuzņēmēji saņēma ievērojamu pasūtījuma samazināšanu ar visām no tā izrietošām sekām: apjoma samazināšanos; finansu problēmu saasināšanos; iespējamo strādājošo skaita samazināšanos un visām pārējām pakārtotām grūtībām.

Domāju, ka lielākā daļa klātesošo jau pagājušā gada nogalē ievēroja gan Ceļu būvētāju asociācijas biedru, gan Autoceļu direkcijas un Satiksmes ministrijas Autoceļu departamenta pārstāvju aktivitātes masu saziņas līdzekļos, lai informētu sabiedrību un valdību par kritisko stāvokli valsts autoceļu tīklā, taču dzirdīgas ausis un sapratni tās nesasniedza. Vienīgā reakcija uz satiksmes ministra A.Gorbunova kunga izmisuma kliedzienu par lauku ceļu programmas likvidēšanu bija trīs rindiņas no finansu ministra Krastiņa kunga, ka viens esot izteicies tādā valodā, ko otrs neesot sapratis. Žēl, ka Ministru kabinetā visi nerunā visiem saprotamā valodā.

Tieši šāda — absolūti inerta attieksme pret ceļu nozari kā tādu no valdības puses norādīja, mūsuprāt, uz vienīgo šodien miermīlīgo risinājumu — Latvijas Ceļu būvētāju asociāciju paplašināt un izveidot Latvijas ceļinieku asociāciju, kuras aktivitātes, stāvokļa izskaidrošana būtiski ļautu izmainīt sabiedrības un valdības nostāju ceļu sistēmas sabrukuma novēršanā un ceļu nozares būvuzņēmēju saglabāšanā. Mūsu asociācijas mērķis nav katra šobrīd esošā ceļu un tiltu būvuzņēmuma eksistences garantēšana, bet gan cīņa par Latvijas ceļu nākotni, par to atjaunošanas finansējumu, tā dodot iespēju būvuzņēmējiem reālas konkurences rezultātā pieņemt katram savu lēmumu par kapitālieguldījumu pamatotību un nepieciešamību vai vairāku būvfirmu apvienošanos racionālākai līdzekļu izmantošanai.

Šodien mēs esam tādi, kādi mēs esam, un mūs, varbūt ne visus, nospiež ņemto kredītu slogs ceļu tehnikas iegādei, nesapratne par valdības politiku turpmākajā ceļu tīkla attīstībā, Autoceļu direkcijas parādi mums par pagājušajā gadā veiktajiem darbiem un līdz ar to mūsu parādi gan piegādātājiem, gan apakšuzņēmējiem, gan pašu strādājošajiem.

Tieši šo iemeslu dēļ, tieši sagaidāmās nākotnes izpratnes dēļ mēs esam šajā konferencē un kā uzņēmēji ņemsim vērā visus izteiktos priekšlikumus sava darba uzlabošanai.

Runa politiskajā konferencē "Ceļu tīkla sabrukums — drauds Latvijas tautsaimniecībai" Dailes teātrī 2000. gada 19 aprīlī