LZA Ekonomikas institūta nodaļas vadītājs, Dr. oec. Druvis Ābele:

Par autoceļu un uzņēmējdarbības saistību

Vēlos vērst klātesošo uzmanību uz dažiem ceļu problēmas aspektiem, par kuriem ikdienā, izvērtējot ceļu lomu sabiedrībā, ne vienmēr padomājam, jo atdevi, kuru gūstam no kvalitatīvu ceļu pieejamības, jūtam it kā tikai sekundāri. Taču tas vēlāk ļauj ekonomēt ne vien izdevumus pašu ceļu uzturēšanai, bet arī citas izmaksas. Diemžēl šī sekundārā ekonomija parasti vairs netiek attiecināta uz ceļiem.

Kā par autoceļu tīkla un uzņēmējdarbības attīstības mijiedarbību, tā arī par to ietekmi uz vides attīstību var runāt ļoti plaši. Taču var pateikt arī pavisam īsi un skaidri: ceļu tīkla blīvums un tā stāvoklis Latvijā ir nepieciešams priekšnoteikums daudzmaz izlīdzinātas ekonomiskās vides veidošanai valstī, jo šādas vides (plašākā nozīmē) veidošanas obligāts priekšnosacījums ir uzņēmējiem pievilcīgas vides veidošana visā Latvijas teritorijā.

Tomēr, tā kā uzņēmējdarbība nav mērķis, bet gan tikai līdzeklis citu, tālāku mērķu sasniegšanai, gribu vērst uzmanību uz atsevišķām sociālajām problēmām, kādas papildus jau esošajām tuvākajā laikā radīsies Latvijā, ja vien valstī netiks veikti nopietni pasākumi to novēršanai.

Par ceļiem var runāt dažādos aspektos. Skatot ceļu nozīmes ekonomisko pusi, vispirms par ceļiem var runāt kā par ražošanas elementiem. Šī ir nopietna jautājumu grupa, kas vairāk gan attiecas uz kravu un pasažieru komercpārvadājumiem.

Taču ne mazāk nozīmīga ir cita nozare, kuru tāpat ceļu tīkls un tā kvalitatīvais stāvoklis ietekmē visciešākā veidā un kura vistiešāk skar reģionālo un pašvaldību ceļu tīklu. Šī nozare ir ceļi kā nodarbinātības risināšanas faktors. Ceļu uzturēšana un būve dod tiešas darba vietas šajos procesos nodarbinātajām personām. Taču tas nav galvenais. Ceļi valstī darbojas arī kā vispārējs nodarbinātības problēmas risinājuma faktors. Samazinot finansējuma apjomus ceļu uzturēšanai un būvei, bez darba paliks ievērojams skaits cilvēku. Tātad, no vienas puses, budžets gan kaut ko ietaupa, bet, no otras, palielinās to izdevumu daļa, kas jānovirza tiem pašiem cilvēkiem bezdarba pabalstu veidā. Rūpīgam valsts saimniekam šī summa būtu jāpieskaita tiem ceļu remontu papildu izdevumiem, kuri papildus jācieš nokavēta remonta dēļ. Vai šeit, cerot uz budžeta ekonomiju, nenotiks līdzīgi kā ar lietoto automašīnu akcīzes nodokli?

Cik nopietna ir šī problēma? Citiem vārdiem, pie kā var novest tieši vietējās nozīmes ceļu tālāka degradācija? Pašlaik Latvijā laukos dzīvo 29,5 % no kopējā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita. Bez tam jāpatur prātā, ka visās šajās teritorijās dzīvo mūsu sabiedrības locekļi un Latvijai šīs teritorijas ir vajadzīgas kā attīstītas vides sastāvdaļa. Tāpēc valstī jārada priekšnoteikumi, lai arī laukos dzīvojošajiem cilvēkiem būtu iespējams ne vien sarūpēt sev dienišķo maizīti, bet dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, baudīt kultūru un audzināt izglītotu jauno paaudzi. Diemžēl, saglabājot Latvijai tradicionālo dzīvesveidu, tas ir iespējams tikai tad, ja šajās teritorijās būs radīti labvēlīgāki nosacījumi uzņēmēju aktivitātes veicināšanai, kas nav iedomājama bez attīstīta ceļu tīkla.

Vairākos rajonos, sevišķi Latgales pusē, bezdarba līmenis pārsniedz kritisko 20% robežu. Reģistrēto bezdarbnieku skaits Rēzeknes rajonā šā gada sākumā sasniedzis 27,7%, Balvu — 22,7%, Krāslavas — 21,9%, Preiļu — 21,7%, Daugavpils — 20,9%, Ludzas — 19,1%. Tuvu kritiskajai robežai atrodas arī Liepājas — 15,0%, Jēkabpils — 14,8% un Jelgavas rajons — 13,2%. Bez tam ir vispārzināms, ka faktiskais bezdarba līmenis šajos rajonos ir vēl augstāks. Normālā situācijā, ja ir šāds bezdarba līmenis, darba vietu radīšanā būtu jāiesaistās valstij.

Tik lielam bezdarba līmenim saglabājoties ilgstoši, iespējama sociāla katastrofa. Pasaules pieredze rāda, ka tā var izpausties kā masveida alkoholisms, krasa noziedzības līmeņa paaugstināšanās un tamlīdzīgi. Nemēģinu apgalvot, ka pie visa ir vainīgi tikai bezdarbnieki, tomēr uzmanību saista fakts, ka 2000. gada janvārī un februārī kopā reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits Latvijā ir palielinājies par 20% salīdzinājumā ar šo pašu periodu pirms gada. Pēc statistikas datiem, šajā laikā laupīšanu skaits palielinājies par 70,6%, īpašuma zādzību — par 28,6%.

Šādā situācijā valdībai jādomā, kā nodrošināt šo reģionu iedzīvotājus ar iespēju strādāt. Valdībai ir izvēles iespējas — vai nu tieši radīt jaunas darba vietas, kas gan nebūtu efektīvākais variants, vai arī radīt uzņēmējiem pievilcīgāku vidi, kas varbūt arī nav lētāk, bet noteikti ar ilglaicīgāku iedarbību.

Ja šodien kādam liekas, ka nodarbinātības problēmas, vismaz lauku apvidos, nu jau vairs smagākas nekļūs, jo pēc lauksaimniecības lieluzņēmumu sabrukuma strādāt gribošie un varošie darba vietas sev jau atraduši, tad šāda prognoze ir vismaz tuvredzīga. Bezdarba problēmu lauku apvidos sarežģīs tuvākajos gados prognozējamā liekā darbaspēka rašanās laukos, sašaurinoties lauksaimnieciskajai ražošanai tirgus vajadzībām. Diemžēl, baidoties no reitinga zaudēšanas, politiķi vēl nespēj publiski atzīt, ka Latvijas valsts nespēs konkurences cīņā aizsargāt visus savus zemniekus pret kaimiņvalstu produkciju. Diemžēl, jo vēlāk tas tiks pateikts, jo vairāk zemnieku saimniecību būs spiestas iziet cauri bankrota dzirnavām un sāpīgāka būs darbaspēka ieiešana darba tirgū laukos.

Latvijas sabiedrībai ir jādeklarē sava attieksme kādā būtiskā jautājumā. Tai ir jāizšķiras par to, vai Latvijā tiek saglabāts tradicionālais lauku dzīvesveids (viensētas, lauku ciemati) vai arī tiek radīti priekšnoteikumi lauku cilvēku aizplūšanai uz pilsētām. Otrajā gadījumā tuvākos gados valdībām varētu būt mazāk problēmu, tomēr ir jāņem vērā, ko par to domā Latvijas tauta. Savukārt, ja Latvija orientējas uz tradicionālo lauku dzīvesveidu, tad valdībai jārealizē mērķtiecīga, to nodrošinoša politika, kuras obligāts priekšnoteikums ir uzņēmējdarbībai pievilcīgas vides radīšana tieši mazpilsētās un lauku apvidos. Valdībai papildus pasākumu kompleksam, ko tā jau veic uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšanā valstī kopumā, ir nopietni jārisina jautājums par uzņēmējdarbības dekoncentrēšanu ārpus pilsētām. Savukārt pat tad, ja investors spēs savu biznesa ražotni nodrošināt ar tai nepieciešamo darbinieku sastāvu, viņu būs grūti pārliecināt pārvest savu biznesu uz vietu ar apšaubāmas kvalifikācijas ceļiem. Tādēļ viens no nepieciešamajiem nosacījumiem, kas valstij jārealizē sociālo problēmu risināšanai laukos, ir visu līmeņu kvalitatīva ceļu tīkla veidošana, neraugoties uz dažādām citām problēmām, kuras spiež valdību tajā vai citā laika posmā.

Pārejot uz tirgus ekonomiku, Latvijā būtiski mainās reģionālo un vietējās nozīmes ceļu loma. Tā saucamajā plānveida ekonomikas sistēmā lielāka loma šiem ceļiem bija tieši dažādu kravu pārvadājumu nodrošināšanā, bet šobrīd pieaug ceļu kā sociālās infrastruktūras elementu nozīme. To nosaka lauksaimnieciskās ražošanas apjomu stabilā samazināšanās tendence. Samazinās lauksaimniecisko kravu pārvadājumi un rezultātā arī ceļu kā šāda veida pārvadājumus nodrošinošo artēriju nozīme. Bez tam tradicionālais Latvijas lauku dzīvesveids (viensētas un lauku ciemati) palielina ceļu kā iedzīvotāju plūsmu nodrošinošā elementa nozīmi. Nav vienkārši dzīvot pat lauku ciematā, nemaz nerunājot par viensētu, ja tur pieejams vien zemas kvalitātes ceļš, pa kuru jāved bērni uz skolu vai arī kādas preces. Automobilis arī Latvijā sen vairs nav luksusa manta.

Latvijas laukos jau tagad ir ap 35 tūkstoši darba meklētāju. Valsts viņu pārkvalifikācijai var izmantot un izmanto milzīgus līdzekļus. Taču tie tiek izmantoti neefektīvi, jo, kamēr nebūs nosacījumu uzņēmējdarbības attīstībai konkrētajā vidē, kurā pārkvalificējamie cilvēki dzīvo, līdzekļi tiks iztērēti neefektīvi un cilvēkiem atliks tikai divas iespējas: pāriet uz naturālo saimniecību, kā vienīgo likumīgo naudas līdzekļu avotu izmantojot vecāko cilvēku pensijas, vai atstāt dzīvesvietu, pārceļoties dzīvot uz pilsētu un palielinot bezdarbnieku skaitu pilsētā, kas atsevišķās pilsētās, ja nerunājam par Rīgu, tāpat jau ir augsts. Kā viens, tā otrs variants kopumā novedīs pie vides degradācijas.

Secinājumi:

1) ceļu uzturēšana un būve ir būtisks faktors tieši nodarbinātības problēmu risināšanai lauku rajonos, un nepietiekams finansējums ceļu uzturēšanai un jaunu ceļu būvei var radīt neatgriezeniskas vai vismaz grūti labojamas sociālās problēmas Latvijā;

2) ceļu tīkla kvalitāte ar laiku var kļūt par iemeslu kravu pārvadājuma plūsmu izmaiņām, novirzot tās no Latvijas, kā rezultātā ievērojamus finansiālus zaudējumus cietīs ne vien Latvijas autopārvadātāji, bet visa valsts kopumā;

3) bez līdzekļu ieguldījuma ceļu būvē (sevišķi vietējās nozīmes) nebūs iespējams saglabāt Latvijā tradicionālo lauku dzīvesveidu, tādējādi var saasināties kā mājokļu, tā nodarbinātības problēmas tieši pilsētās.

Tātad, ja politiķi domātu arī par nedaudz tālāku valsts perspektīvu, ne vien par to, kā startēt vēlēšanās, un ja mūsu valstī tiešām ne vien runā un cīnās ar sekām, bet grib ko reālu izdarīt, lai cīnītos ar sociālo problēmu cēloņiem, līdzekļi ceļu būvei un uzturēšanai ir jāatrod, turklāt ne vien līdzšinējā, bet ievērojami lielākā apjomā.

Runa politiskajā konferencē "Ceļu tīkla sabrukums — drauds Latvijas tautsaimniecībai" Dailes teātrī 2000. gada 19 aprīlī