Katra pilsēta ir unikāla. Tomēr salīdzinājumi ir vajadzīgi

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, - "Latvijas Vēstnesim"

Rakstā "Tautas vitalitāte izsaka daudz. Varbūt arī visu" ("LV" 1999.gada 29.decembrī, Nr.444/445 - 1., 7.lpp.) raksturojām demogrāfisko situāciju Latvijas lielajās, t.i., republikas pilsētās un rajonu lauku teritorijās. Apskatā nebija ietvertas pārējās Latvijas pilsētas: rajonu centri un mazpilsētas. Arī šo pilsētu iedzīvotāju vitalitāte ir krasi atšķirīga, un to aplūkosim šajā rakstā.

Pilsētas - lielas un mazas, vecas un jaunas

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, Latvijā bez septiņām republikas pilsētām vēl ir septiņdesmit citu pilsētu, kam dažādos laikos piešķirtas pilsētas tiesības. Visvecākā no tām ir Kuldīga, kam pilsētas tiesības piešķirtas 1278.gadā, - tā ir gandrīz tikpat veca kā Rīga. Vēl no vecajām pilsētām jāmin Aizpute (Liepājas raj., 1378.g.), Limbaži (1385.g.), Piltene (Ventspils raj., 1557.g.), Bauska (1609.g.), Jaunjelgava (Aizkraukles raj., 1648.g.), Jēkabpils (1670.g.), Grobiņa (Liepājas raj., 1695.g.). Vairākas no tām pat gadsimtu laikā nav izaugušas, paliekot mazpilsētu lomā. Daudziem ciemiem, ciematiem, miestiem un citādi sauktām apdzīvotām vietām pilsētas tiesības piešķīra Latvijas pirmās neatkarības perioda sākumā - divdesmitajos gados. Otrs jaunu pilsētu veidošanas posms bija jau mūsdienās 1991. un 1992.gadā. Visjaunākā pilsēta pēc CSP datiem, ir Skrunda (Kuldīgas raj.), kam pilsētas tiesības piešķirtas tikai 1996.gadā.

Iedzīvotāju skaita ziņā lielākās pilsētas ir Valmiera ar 28,6 tūkstošiem iedzīvotāju, Jēkabpils (28,4 tūkst.), Ogre (27,8 tūkst.), Tukums (19,4 tūkst.), Salaspils (18,6 tūkst.). Vismazākās pilsētas gods pienākas Durbei (Liepājas raj.), kurā 1998.gada beigās dzīvoja tikai 475 iedzīvotāji. Visās pārējās mazpilsētās iedzīvotāju skaits pārsniedz tūkstoti.

Turpmākā pētījuma vajadzībām rajonu pilsētas sadalījām trīs grupās: lielās, vidējās un mazpilsētās.

Rajonu pilsētu grupējums pēc iedzīvotāju skaita 1998.gada beigās:

Mazpilsētu demogrāfijas rādītāji nav stabili

Ja sakārtojam visas 70 rajonu nozīmes pilsētas iedzīvotāju dabiskā pieauguma, resp., samazinājuma, dilstošā secībā, iegūstam diezgan raibu ainu. 1998.gadā vislabvēlīgākā demogrāfiskā situācija ir bijusi Valdemārpilī (Talsu raj.), kur, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, dzimušo skaits pārsniedz mirušo skaitu par 3,9 cilvēkiem. Vēl pozitīvs saldo atzīmēts Vangažos (Rīgas raj.) - 0,2 cilvēki, bet "uz nullēm" ir dzīvojusi Aknīste (Jēkabpils raj.). Visās citās rajonu pilsētās mirušo skaits bija lielāks nekā dzimušo, dabiskā pieauguma skaitļi negatīvi, atbalsojot vispārējo demogrāfisko krīzi valstī.

Vai minētās trīs mazpilsētas tiešām izceltos citu vidū ar savu demogrāfisko vitalitāti? Tāds secinājums būtu diezgan pārsteidzīgs. Ielūkojoties gadu vecākos - 1997.gada - datos, redzams, ka visās minētajās pilsētās mirušo ir bijis vairāk nekā dzimušo. Rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, Valdemārpilī - 1,5, Vangažos - 1,5, bet Aknīstē - pat 11,7, kas to ierindo tālu saraksta lejasdaļā.

Mazpilsētās ar iedzīvotāju skaitu viens līdz trīs tūkstoši gada laikā dzimst un mirst tikai daži desmiti cilvēku, atsevišķos gadījumos pat mazāk nekā desmit. Šādus skaitļus lielā mērā nosaka gadījums, un tie neatspoguļo masveida procesus un likumsakarības. Rēķinot pēc tiem dzimstības un mirstības koeficientus un to starpības (dabisko pieaugumu), iegūstam skaitļus, kuriem arī piemīt gadījuma raksturs. Tie nav stabili laika tecējumā un ir pretrunīgi pat blakusgados.

Kopējā saraksta lejasdaļā ar vissliktākajiem demogrāfijas rādītājiem nonāk Viļaka (Balvu raj.), kur mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu par 18,7, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, Strenči (Valkas raj. - 13,7), Līgatne (Cēsu raj., - 13,3), Mazsalaca (Valmieras raj. - 13,2), Viļāni (Rēzeknes raj. - 11,8), Dagda (Krāslavas raj. - 11,4), Zilupe (Ludzas raj. - 11,3), Kārsava (Ludzas raj. - 11,0), Pļaviņas (Aizkraukles raj. - 10,8), Gulbene (10,8), Valka (10,7), Durbe (Liepājas raj. - 10,6). Minētās pilsētas pārsvarā koncentrējas Latgalē, taču ir atrodamas arī visos citos Latvijas novados, īpaši Ziemeļvidzemē. Minēto pilsētu demogrāfiskie rādītāji arī iepriekšējā - 1997. - gadā ir bijuši slikti, taču dažos gadījumos (Viļāni, Kārsava u.c.) ļautu pacelties saraksta vidusdaļā. Tādēļ arī minēto pilsētu demogrāfijas rādītājus nevar vērtēt kā stabilus.

Stabilus demogrāfiskās vitalitātes rādītājus varam iegūt tikai lielo pilsētu grupā ar 10 un vairāk tūkstošiem iedzīvotāju un relatīvi stabilus vēl vidējo pilsētu grupā ar 5-10 tūkstošiem iedzīvotāju.

Ja ekonomiskās izlīdzināšanas programmas gribam novadīt līdz atsevišķām mazpilsētām un tāpat pagastiem, tad šo administratīvi teritoriālo vienību vērtēšanai ir mazs pamats izmantot viena pārskata gada datus. Acīmredzot šādus vērtējumus var iegūt tikai pēc pēdējo 3-5 gadu vidējiem rādītājiem, kas jau atspoguļos vispārējos procesus šajās administratīvi teritoriālajās vienībās.

Lielo un vidējo rajonu pilsētu vitalitāte

Galvenie demogrāfijas dati par 27 lielākajām un vidējām Latvijas rajonu pilsētām ir apkopoti tabulā. Pilsētas sakārtotas (ranžētas) pēc iedzīvotāju dabiskā pieauguma, kas visās tabulā ietvertajās pilsētās ir negatīvs. Tātad mirušo skaits 1998.gadā ir pārsniedzis dzimušo skaitu.

Tabulas augšdaļā nonāk vairākas Kurzemes pilsētas: Talsi, Saldus, Aizpute, Tukums. Turpat arī dažas Pierīgas pilsētas - Salaspils un Olaine, bet Zemgali pārstāv Dobele. Samērā negaidīti, ja ne tabulas sākumā, tad tomēr pirmajā trešdaļā nonāk Balvi un Preiļi no Latgales.

Vēl mazāk gaidīts ir pilsētu sakārtojums tabulas lejasdaļā. No iepriekšējā pētījuma par lauku iedzīvotāju demogrāfisko vitalitāti atceramies, ka saraksta lejasdaļā pulcējās Latgales rajoni. Šoreiz saraksta lejasdaļā diezgan uzkrītoši koncentrējas Ziemeļvidzemes pilsētas: Gulbene, Valka, Alūksne, kā arī no Vidzemes centrālās daļas: Madona, Ogre, Cēsis, Valmiera. To vidū tikai divas Latgales pilsētas: Ludza un Līvāni. Tātad novadu skatījumā demogrāfiskā situācija pilsētās un laukos veidojas atšķirīgi.

Aplūkojot atsevišķi dzimstību, uz 1000 iedzīvotājiem visvairāk dzimušo 1998.gadā bija Smiltenē (10,2), Kuldīgā (10), Tukumā (9,3), Talsos (9,1), bet vismazāk Limbažos (5,8), Valkā (6,0), Ogrē (6,2).

Ar ļoti augstu mirstības intensitāti izcēlās Gulbene (18,2 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem), Valka (16,7), Ludza un Alūksne (15,8). Tieši šie mirtstības rādītāji rada ļoti negatīvu dabiskā pieauguma saldo un nobīda minētās pilsētas pašās tabulas beigās.

Mūsu demogrāfi daudz un pamatoti runā par nepietiekamu dzimstību Latvijā. Tomēr, kā liecina dati, iedzīvotāju skaita zudumu vēl straujāk ietekmē augsti mirstības rādītāji un īss vidējais mūža ilgums. Turpmāk gerontoloģijas problēmām vajadzētu pievērst tikpat lielu vērību kā nepietiekamai dzimstībai. Protams, tas saistīts ar medicīniskās aprūpes uzlabošanu Latvijas rajonu pilsētās un laukos, kā arī vispārējo dzīves līmeņa uzlabošanu ārpus tādām metropolēm kā Rīga un Ventspils.

Vismazākā mirstības intensitāte 1998. gadā tika konstatēta Salaspilī (8,9) un Limbažos (9,7). Limbažiem vienlaikus raksturīga ļoti zema dzimstība un mirstība. Vai tas iezīmē nākotnes modeli?

Salīdzinoši bieži reģistrēta laulība 1998.gadā Siguldā, Salaspilī, Līvānos, bet retāk Dobelē, Madonā, Balvos u.c. Laulību šķiršanas intensitātes ziņā "izceļas" Olaine; Lielvārdē izšķirts tikpat daudz laulību, cik reģistrēts, Madonā - pat ievērojami vairāk (skat. tabulu).

Labāku dzīvi meklējot

Mūsdienu zinātniskajā literatūrā un publicistikā dzimstības un mirstības jautājumus pārrunā samērā plaši, jo tiem ir liela valstiska nozīme, un valsts pašreiz pārdzīvo smagu demogrāfisko krīzi. No atsevišķu pilsētu attīstības viedokļa liela nozīme ir arī migrācijas procesiem. Vai pilsētā ierodas jauni iedzīvotāji un papildina tās iedzīvotāju skaitu, vai - tieši otrādi - pilsētu atstāj? Šie jautājumi daudz mazāk pētīti, un attiecīgos datus publicē retāk. Zināmu vērību pievērš vienīgi starpvalstu migrācijai.

Kopējo migrācijas intensitāti raksturo iebraukušo un izbraukušo iedzīvotāju skaits, rēķinot uz konkrētās administratīvi teritoriālās vienības 1000 iedzīvotājiem. Abu šo migrācijas koeficientu starpība ir migrācijas saldo. Ja tas pozitīvs, šī vienība, piemēram, pilsēta, piesaista jaunus iedzīvotājus. Ir pamats domāt, ka dzīve tajā ir vai vismaz šķiet labvēlīgāka un perspektīvāka nekā kaimiņos esošajās teritorijās. Ja migrācijas saldo ir negatīvs, iedzīvotāji šo teritoriju (pilsētu) atstāj un tās iedzīvotāju skaits samazinās, tāpat kā mirstībai pārsniedzot dzimstību.

No lielajām republikas pilsētām 1998. gadā iedzīvotājus piesaistīja Jūrmala (migrācijas saldo 6,1), Jelgava (4,4) un Ventspils (2,8). Savus iedzīvotājus migrācijas procesu rezultātā zaudēja Rēzekne (-5,4), Rīga (-4,7), Daugavpils (-2,7) un Liepāja (-1,5). Dati par lielajām un vidējām rajonu pilsētām ir tabulas pēdējās trīs ailēs.

Viegli ievērot, ka vietējās imigrācijas un emigrācijas koeficienti lielākajā daļā pilsētu ir ievērojami lielāki nekā dzimstības un mirstības koeficienti. Arī migrācijas saldo skaitļi ir visumā lielāki nekā dabiskā pieauguma skaitļi. Turklāt tie nav vienmēr negatīvi. Ja tabulā būtu ietvertas visas pilsētas un lauku teritorijas, tad vietējās migrācijas svērto saldo summai vajadzētu būt nullei. Ja kāds no vienas vietas izbrauc, tas kādā citā vietā iebrauc. Valsts kopumā iedzīvotājus var iegūt vai zaudēt tikai starpvalstu migrācijas rezultātā.

Varētu sagaidīt, ka pilsētas vispārējā ekonomiskā attīstība, infrastruktūras stāvoklis un gaisotne vispār iedzīvotāju dabisko un mehānisko pieaugumu ietekmē vienā virzienā. Ja cilvēki jūtas labi, tie dod dzīvību bērniem un paši ilgi dzīvo. Uz šādām pilsētām dodas citi no ārpuses. Un otrādi: "no grimstoša kuģa pat žurkas bēg". Tomēr, aplūkojot tabulas datus, kaut cik nozīmīgu korelāciju starp iedzīvotāju dabiskā un mehāniskā pieauguma koeficientiem grūti pamanīt. Ja kāda sakarība pastāv, tā ir vāja.

Daudz iedzīvotāju migrācijas rezultātā 1998. gadā ir ieguvusi Gulbene, Saldus, Lielvārde, Ogre, bet zaudējusi Valka, Līvāni, Balvi. Kā redzams, ieguvējpilsētas un zaudētājpilsētas nav tieši saistītas ar kādiem vēsturiskajiem novadiem.

Pēc mūsu ekspertīzes vērtējuma, dzimstības un mirstības koeficientiem ir ilglaicīgāks raksturs, tie ir stabilāki laikā, bet migrācijas koeficienti bieži raksturo tikai viena gada stāvokli. Tos var būtiski ietekmēt kāda liela uzņēmuma izaugsme vai slēgšana. Piemēram, nomaļā Gulbene, kas 1998. gadā migrācijas dēļ ieguva daudz iedzīvotāju (migrācijas saldo 11,8), 1997. gadā tos gandrīz neieguva nemaz (saldo 0,9).

Lielvārde, kas 1998. gadā iedzīvotājus ieguva (migrācijas saldo 7,6), 1997. gadā tos zaudēja (- 2,6). Tomēr ir arī pilsētas, kur migrācijas saldo ir stabilāks. Piemēram, Valka abos gados migrācijas dēļ ir zaudējusi daudz iedzīvotāju.

Tādēļ, izstrādājot ekonomiskās izlīdzināšanas programmas, dati par migrāciju arī lielajās un vidējās rajonu pilsētās būtu jāņem kā pēdējo trīs līdz piecu gadu vidējie. Tas rada zināmas tehniskas grūtības, ko ar datortehniku var pārvarēt. Kopējam kādas pilsētas labklājības vērtējumam ir jābūt iespējami objektīvam, stabilam vismaz dažu gadu ietvaros. Tomēr būs jārēķinās arī ar ļoti individuāliem, tikai kādai atsevišķai pilsētai raksturīgiem apstākļiem, kurus vispārējie dati spēj atspoguļot visai virspusēji. Jo katra pilsēta ir unikāls veidojums.

Latvijas rajonu lielo un vidējo pilsētu

demogrāfiskā stāvokļa raksturojums 1998.gadā

Tabulā parādītas rajonu pilsētas, kur iedzīvotāju skaits 1998.gadā pārsniedza 5 tūkstošus. Ja iedzīvotāju dabiskais "zudums" vienāds, augstākā vietā likta pilsēta ar labāku migrācijas saldo.

Datu avoti: Latvijas statistikas gadagrāmata 1999. - R. CSP, 1999. - 23.-25.; 52.-55.lpp.; Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1999. - R. CSP, 1999. - 66.-69.; 166.-168.lpp.