Augstākā vērtība Latvijā — cilvēks

1998.gada jūlijs—septembris

Valsts cilvēktiesību biroja vērtējumā

Saturā

Problēmas

Jauno reliģisko kustību reģistrācija: draudi cilvēktiesību ievērošanai?

Prostitūcija Latvijā un tās cilvēktiesību aspekti

Vai Iekšlietu ministrijas dienestu darbinieki nodrošina valsts iedzīvotājiem

viņu pamattiesību aizsardzību?

Problēmu, kuras atspoguļojušās VCB saņemtajos iesniegumos un sūdzībās, analīze

Policijas iestādes

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP)

Vai, veicot grozījumus atsevišķos LR normatīvajos aktos,

VCB saņems mazāk sūdzību Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lietās?

Brīvības atņemšanas vietas

Cilvēktiesības un garīgā veselība

Lezbiešu un geju tiesību stāvoklis

Pārskats par 3.ceturksnī saņemtajām sūdzībām

Statistika

Problēmas

Jauno reliģisko kustību reģistrācija:

draudi cilvēktiesību ievērošanai?

Paredzams, ka LR Tieslietu ministrijā šī gada oktobrī "Jehovas liecinieku" draudzes tiks reģistrētas kā reliģiskās organizācijas. VCB LR Tieslietu ministrijas Jauno reliģisko kustību pētīšanas padome (JRKPP)1 pauda atbalstu šai reģistrācijai, pamatojot to ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteikto reliģisko brīvību. JRKPP ietvaros jau ilgu laiku notiek diskusija — vai jaunās reliģiskās kustības nav drauds citu cilvēku tiesību un brīvību ievērošanai, vai tās nav drauds citu cilvēku veselībai, sabiedriskajai kārtībai un drošībai?

VCB pārstāvji pastāvīgi piedalās JRKPP darbā. Šā gada trešajā ceturksnī nozīmīgākie notikumi JRKPP darbā bija rekomendāciju izstrādāšana jauno reliģisko kustību darbības uzraudzībai un diskusijas par "Jehovas liecinieku" draudžu reģistrāciju.

"Jehovas liecinieku" draudzēm līdz šim vairāku gadu garumā tika atteikta reģistrācija, norādot, ka sekta ar savu darbību apdraud citu personu veselību un sabiedrisko kārtību. Gan attiecībā uz reliģijas brīvības ierobežošanu vispār, gan arī attiecībā uz atteikumu reģistrēt kādu konkrētu reliģisku organizāciju šāds arguments varētu būt likumīgs, tai skaitā arī no Latvijai saistošo cilvēktiesību normu viedokļa, ja vien tiktu juridiski pamatots. Kad sākotnēji "Jehovas liecinieku" draudzei tika atteikta reģistrācija, tās bīstamība tika pamatota ar 1996. gada septembra gadījumu, kad "Jehovas liecinieku" draudzes pārstāvji traucēja ārstiem veikt kādai nepilngadīgai pacientei asins pārliešanas operāciju un šī paciente gāja bojā.

Gan nepilngadīgā paciente, gan viņas māte bija "Jehovas liecinieku" draudzes locekles. Šī nelaimes gadījuma laikā slimnīcā atradās pacientes vecāki un "Jehovas liecinieku" draudzes pārstāvji, kas kavēja ārstiem veikt asins pārliešanu, argumentējot savu rīcību ar "Jehovas liecinieku" ticības noteikumu, kas šādas operācijas aizliedz. Taču šī nelaimes gadījuma sakarā netika ierosināta krimināllieta, kas par vainīgo pusi atzītu "Jehovas liecinieku" draudzi vai tai piederīgos indivīdus. Arī slimnīca neiesniedza sūdzību par to, ka būtu traucēts ārstniecības process vai arī pārkāpti slimnīcas iekšējās kārtības noteikumi. Pieļaujot iespēju, ka tiesa varētu par vainīgo pusi atzīt "Jehovas liecinieku" draudzi (vai arī fizisku personu, kas rīkojas draudzes vārdā), tas būtu likumīgs arguments, lai reliģiskās organizācijas darbu ierobežotu, atsakot to reģistrēt Tieslietu ministrijā kā reliģisku organizāciju.

Šobrīd Latvijas tiesību aizsargājošo institūciju rīcībā nav pierādījumu, kas liecinātu par "Jehovas liecinieku" draudzes vainu konkrētā nelaimes gadījuma izraisīšanā vai sekmēšanā, nav arī sūdzību, kas dokumentētu draudzes locekļu pretlikumīgo rīcību, pārkāpjot slimnīcas iekšējās kārtības noteikumus. Taču šī gada laikā vairāki JRKPP dalībnieki ir norādījuši uz "Jehovas liecinieku" draudzes bīstamību sabiedrībai. Kā pamatojums tiek minēta "Jehovas liecinieku" draudzes saistība ar kriminālajām struktūrām. Aiz reliģiskās organizācijas aizsega tiekot veikta "netīrās naudas atmazgāšana", citas ar draudzes darbu nesaistītas finansu operācijas un nekustamā īpašuma pirkšana. Kā šīs informācijas iespējamie avoti tika minēti Satversmes aizsardzības birojs un Valsts drošības policija. Sazinoties ar šīm valsts iestādēm, VCB neguva apstiprinājumu tās patiesumam. Nevienā no minētajām institūcijām nav pat operatīvās informācijas par iespējamu "Jehovas liecinieku" draudzes saistību ar apvainojumos norādītajām apsūdzībām vai arī par tās draudiem sabiedriskajai kārtībai un drošībai.

Savu viedokli atbalstīt "Jehovas liecinieku" draudžu reģistrācija VCB pamato ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikto reliģijas brīvību, kuru atbilstoši Konvencijas 9. panta 2. daļai var ierobežot "likumā paredzētajā kārtībā tai apmērā, kas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, saglabātu sabiedrisko kārtību, aizsargātu veselību vai morāli vai aizsargātu citu cilvēku tiesības vai brīvības" .

Arī iepriekšējās reizēs, kad LR Tieslietu ministrija lēma — reģistrēt vai nereģistrēt "Jehovas liecinieku" draudzes —, VCB aktīvi iesaistījās šajā procesā, vēršot uzmanību uz Eiropas cilvēktiesību tiesas lietu "Manoussakis u.c. pret Grieķiju", kurā tika apsvērti līdzīgi argumenti tiem, kas skar "Jehovas liecinieku" draudzes reģistrāciju Latvijā un līdz ar to reģistrācijas jautājumu vispār.

Kaut gan "Manoussakis u.c. pret Grieķiju" lietas pamatā bija spriedums pret "Jehovas lieciniekiem", kas, neievērojot Grieķijas likumus, bez atļaujas izmantoja telpu lūgšanām, prasītāji pierādīja, ka varas iestāžu rīcība attiecībā uz konkrēto likuma pantu bija pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantu, kas garantē reliģijas brīvību. Spriedumā, kurš pieņemts Strasbūrā 1996.gada 26.septembrī "Manoussakis u.c. pret Grieķiju", Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienprātīgi nolēma, ka iesniedzēju atzīšana par vainīgiem par telpas izmantošanu "Jehovas liecinieku" dievkalpojumiem bez prasītās atļaujas ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9.pantu. "Manoussakis u.c. pret Grieķiju" lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka valsts pasākumu, lai noteiktu, vai kāda reliģiska kustība tiešām darbojas ar reliģiskiem mērķiem un neveic sabiedrībai kaitīgas darbības, mērķis bija nodrošināt sabiedrisko kārtību.

Tiesa atzina, ka valstīm ir tiesības pārbaudīt attiecīgās reliģiskās kustības darbību un tās atbilstību sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, tomēr šajā gadījumā tiesa ņēma vērā, ka "Jehovas liecinieki" saskaņā ar Grieķijas likumiem iekļaujas "pazīstamo reliģiju" definīcijā. Tiesa atzīmēja, ka attiecīgā Grieķijas likumdošana pieļauj plašu politisko, administratīvo un baznīcas amatpersonu iejaukšanos reliģijas brīvības ierobežošanā, taču tiesības uz reliģijas brīvību, kā tās ir garantētas Konvencijā, neparedz valstij noteikt, vai reliģiskie uzskati un līdzekļi to izpaušanai ir attaisnojami, līdz ar to valstij nav tiesības izvērtēt, vai reliģiska pārliecība vai tās izteikšana ir patiesa.

Būtiskākais arguments VCB bija juridiska pamatojuma neesamība "Jehovas liecinieku" draudzes reģistrācijas atteikumam.

Atzīstot, ka plašās publicitātes dēļ, ko izraisīja minētā "Jehovas liecinieku" draudzes locekles nāve, sabiedrībai (jo īpaši valsts un pašvaldību institūcijām) var rasties iespaids, ka šim nelaimes gadījumam ir sekojusi izmeklēšana, krimināllieta, apsūdzība un tiesas spriedums, tomēr ir jānorāda, ka tas ir maldīgs iespaids un nelaimes gadījumam nav bijušas nekādas juridiskas sekas, kas varētu tikt uzskatītas kā pierādījums reliģiskās organizācijas draudiem sabiedriskajai drošībai, veselībai vai morālei.

LR Reliģisko organizāciju likuma 11. panta 1. daļas 3. apakšpunkts gadījumu starpā, kuros reliģiskai organizācijai var tikt atteikta reģistrācija, nosaka: "Reliģiskā organizācija netiek reģistrēta, ja ... tā ar savu darbību ( mācību) apdraud valsts drošību, sabiedrisko mieru un kārtību, kā arī citu personu veselību un tikumību, sludina reliģiskās neiecietības un naida idejas vai citādi ir pretrunā ar LR Satversmē un likumos noteikto." Ne Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu departaments, ne arī JRKPP no saviem dalībniekiem nav saņēmusi nevienu iesniegumu par "Jehovas liecinieku" draudzes draudiem kādai no minētajām dzīves sfērām vai arī atzinumu par to, ka minētā draudze sludinātu reliģisko neiecietību vai naidu.

Gadījumā, ja "Jehovas liecinieku" draudze (vai jebkura cita reliģiskā organizācija, kura pretendē uz reliģiskās organizācijas statusu) ar savu darbību vai mācību pārkāpj Reliģisko organizāciju likumā noteiktos kritērijus, lai to izmantotu kā argumentu, reģistrācijas atteikumā ir jābūt LR tiesību sargājošo institūciju vai arī konsultatīvās padomes atzinumam.

JRKPP ar preses starpniecību aicina iedzīvotājus iesniegt sūdzības par gadījumiem, kad reliģiskās organizācijas (reģistrētas vai nereģistrētas) būtu pārkāpušas likumus.

Īpaši jāatzīmē jau minētais Reliģisko organizāciju likums ar tajā noteiktajiem iemesliem reliģiskās organizācijas reģistrācijas atteikumam. Terminus "veselības un tikumības apdraudēšana" un "reliģiskās neiecietības un naida ideju sludināšana" var piemērot, arī izmeklējot iedzīvotāju sūdzības. Bez tam "tikumības apdraudēšana" var attiekties arī uz necienīgu izturēšanos pret vecākiem. Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskaušanu 5. panta pirmā daļa nosaka: "Vecākiem vai varbūtējā gadījumā bērna juridiskajiem aizbildņiem ir tiesības organizēt dzīvi ģimenē saskaņā ar savu reliģiju un ticību un paturēt prātā bērna morāles ieaudzināšanu, kurai viņi tic." Šī paša panta 5. daļa nosaka: "Reliģijas vai ticības, kurā bērns tiek audzināts, piekopšana nedrīkst kaitēt bērna fiziskajai un garīgajai veselībai vai pilnvērtīgai attīstībai (..)."

Ja nelaimes gadījumā, kurā novēlotas asins pārliešanas dēļ gāja bojā nepilngadīgā "Jehovas liecinieku" draudzes locekle, tiktu pierādīta viņas vecāku ietekme, šis notikums varētu tikt uzskatīts par likumīgu valsts ierobežojumu konkrētas reliģiskās organizācijas darbībā. Tas attiecas arī uz jebkuru citu gadījumu, kad bērna garīgās un fiziskās veselības un pilnvērtīgas attīstības vārdā reliģisko organizāciju darbība var tikt ierobežota.

VCB uzskata, ka valsts atsacīšanās reģistrēt to vai citu reliģisko organizāciju bez likumīga pamata drīzāk varētu būt valsts mēģinājums apzināti izvairīties no atbildības par sabiedrībā notiekošiem procesiem. Praktiskās sekas no šāda aizlieguma nemainītos, jo reliģiju jau juridiski nevar aizliegt, tādēļ attiecīgā aizliegtā reliģiskā kustība darbojas tāpat, tikai bez juridiska statusa, "pagrīdes apstākļos".

Kā liecina Eiropas valstu pieredze, daudz labāks veids, kā mēģināt kontrolēt reliģisko organizāciju darbību, ir to reģistrācija, ļaujot tām atklāti darboties valsts noteiktās likumdošanas ietvaros. Jāatzīmē arī, ka atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma noteikumiem tām reliģiskajām organizācijām, kuras pirmo reizi uzsāk savu darbību Latvijas Republikā, pirmo desmit gadu laikā ir jāpārreģistrējas Tieslietu ministrijā ik gadu. Šāds mehānisms paredzēts, lai minētā institūcija varētu sekot un pārliecināties par attiecīgo reliģisko organizāciju lojalitāti pret Latvijas valsti un to darbības likumību.

Prostitūcija Latvijā un tās cilvēktiesību aspekti

Lai arī pagājuši daudzi gadi kopš totalitārisma sabrukuma, tēma, kas skar cilvēka dzimumdzīvi un seksuālās vajadzības, daudziem joprojām liek justies neērti un neveikli. Iespējams, ka tas notiek veco aizliegumu dēļ. Pasaulē dominē uzskats, ka seksualitātei ir jāpastāv reizē ar mīlestību. Liels izņēmums laikam ir prostitūcija un prostitūtas, jo prostitūcija kā sabiedriska parādība ir pastāvējusi visā cilvēces vēsturē, lai arī ar mīlestību tai nav sakara. Prostitūcija kā viens no vecākajiem pasaulē pastāvošajiem fenomeniem ir sastopama daudzās kultūrās, un tā raksturojas ar vairākiem aspektiem. Viens no tiem ir cilvēktiesību aspekts, kurā ietvertas ikviena cilvēka tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību.

Uzskatus par seksualitāti un līdz ar to arī seksualitāti nozīmīgi ietekmē valstī pastāvošās vērtības, morāles normas, tradīcijas. Acīmredzams ir fakts, ka, tām liberalizējoties, mainās arī nostāja šajā jomā (piemēram, ārlaulības kopdzīve, kas gan ir pastāvējusi vienmēr, taču ne tik lielā mērā kā mūsdienu sabiedrībā; relatīvi īsās attiecības; šķirtās laulības u.c. ir normāla parādība). Taču, lai arī kāda būtu sabiedrības attieksme, tajā pastāvošās vērtības, morāle un likumdošanas bardzība pret prostitūtām un prostitūciju, tā vienmēr ir bijusi.

Seksuālās tiesības jeb seksualitāte kā tieksme skar pilnīgi ikvienu cilvēku gan bioloģiski, gan psiholoģiski, tādēļ tā arī ir joma, kurā cilvēks ir visneaizsargātākais un līdz ar to visvieglāk ievainojams. Arī attiecībā pret prostitūtām pamatpieejai vajadzētu būt nevis nosodošai un izstumjošai no sabiedrības, bet gan saprotošai un palīdzošai atgriezties tajā.

Jautājums — izvēlēties nodarboties ar prostitūciju vai ne — ir dziļi personisks un veidojas arī atkarībā no tā, kāda veida informācija par prostitūcijas nepievilcīgo pusi ir pieejama, cik saturiska un dziļa. Pašreizējā brīdī prostitūtām nav jebkādas valstiskās sociālās un tiesiskās aizsardzības. Sabiedriskā līmenī efektīvi darbojas organizācija "Latvijas Gendera problēmu centrs", kurš savu iespēju robežās sniedz prostitūtām sociālo atbalstu, organizē medicīnisko palīdzību sociāli neaizsargātiem cilvēkiem un riska grupām. Jāatzīmē, ka organizācijas popularitāte gan sabiedrības, gan prostitūtu vidū pamazām pieaug. Kā liecina centra darbinieču sniegtā informācija, saprotoša attieksme un atklāta saruna prostitūtām nozīmē ārkārtīgi daudz.

Interesants aspekts — vārds "prostitūta" parasti tiek lietots ar heteroseksuālu nozīmi, taču tas ietver arī homoseksuālu aspektu, par kuru parasti ir ļoti neliela informācija. Latvijā viena no pieprasītākajām prostitūtu kategorijām ir abu dzimumu nepilngadīgie.

Valstij un sabiedrībai distancējoties no šīs tēmas, tā nepazūd. "Prostitūcija Latvijā izplatās arvien plašāk, tās uzplaukumu veicina pārejas procesa izraisītie nelabvēlīgie apstākļi — ekonomiskā nestabilitāte un pieaugošā nabadzība, plašais bezdarbs, zemais dzīves līmenis, vājais sociālās drošības tīkls, ģimeņu nestabilitāte, vērtību trūkums, dzimumattiecību popularizēšana masu medijos u.c. "2

Vēstures fakti liecina, ka pret prostitūciju nav iespējams cīnīties, bet tā ir jāorganizē un jāregulē. Organizējot prostitūciju Latvijā, varētu atrisināt virkni samilzušu problēmu — bērnu izmantošanu prostitūcijā; prostitūtu drošību pret varmācību; prostitūtas un klienta veselības garantijas; prostitūtu sociālo aizsardzību u.c. Iespējams, ka Ministru kabineta izstrādātie noteikumi "Par prostitūcijas ierobežošanu", ar kuriem paredzēts noteikt kārtību, kādā kontrolējama un ierobežojama prostitūtu darbība, reglamentēt valsts institūciju, pašvaldību, fizisko un juridisko personu tiesības un pienākumus prostitūcijas ierobežošanā, kā arī noteikt atbildību par šo noteikumu pārkāpšanu, būs neliels solis ceļā uz šā jautājuma noregulēšanu.

Visbiežāk minētais iespējamais prostitūtu skaits Latvijā ir 10 000 — 15 000, tomēr oficiālu datu par prostitūtu skaitu nav. Latvijā raksturīga prostitūcijas iezīme ir lielais nepilngadīgo skaits prostitūtu vidū (apmēram 12 — 15 procenti prostitūtu ir vecumā no astoņiem līdz 18 gadiem). Tā ir iezīme, pret kuru aktīvi cīnās visā pasaulē un ko zināmā mērā ir izdevies apkarot Skandināvijas valstīs un Rietumeiropā. Turpretī Latvijā vispieprasītākās ir prostitūtas, kuras ir jaunākas par 16 gadiem, respektīvi prostitūcijā tiek iesaistītas personas, kuras to neapzinās. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 15.panta otrā daļa nosaka, ka bērnam ir tiesības būt pasargātam no seksuālās ekspluatācijas un pavedināšanas. Tādēļ valstij ir jādara viss iespējamais, lai iedzīvinātu pieņemtās likumdošanas normas un reāli pasargātu bērnus no prostitūcijas.

1998.gada augusta naktī VCB direktors Olafs Brūvers un Tikumības policijas priekšnieks Armands Smilga devās reidā uz Čaka ielu. Iespējams, informācijas noplūdes dēļ, bet reida laikā vispār izdevās sastapt tikai nedaudzas meitenes, no kurām divas bija nepilngadīgas. Sarunas laikā ar Olafu Brūveru meitenes kā savas nodarbošanās iemeslu minēja sliktos materiālos apstākļus ģimenē. Toties tagad mēneša vidējā peļņa esot aptuveni Ls 300. Lai arī biroja direktors apliecināja, ka acīmredzami ir iespējams noteikt meiteņu patieso vecumu un Latvijas Kriminālkodekss paredz kriminālatbildību par dzimumsakariem ar personu, kas nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, neviens no klientiem meitenēm vecumu neprasot.

Kā liecina LR Augstākās tiesas plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas sniegtā informācija, laikā no 1995.gada līdz 1998.gada pirmajam pusgadam par ar prostitūciju saistītajām krimināllietām ir notiesātas tikai trīs personas: pēc Kriminālkodeksa 208.panta 1.daļas (par izvirtības perēkļu turēšanu) 1995.gadā notiesāts viens vīrietis ar brīvības atņemšanu līdz vienam gadam un 1998.gada 1.pusgadā — viena sieviete ar naudas sodu. Savukārt pēc Kriminālkodeksa 209. 3 panta (par sutenerismu) 1997.gadā notiesāta viena sieviete ar nosacītu brīvības atņemšanas sodu. Minētajā laika periodā pēc Kriminālkodeksa 209.2 panta (par piespiešanu ar varu nodarboties ar prostitūciju) neviena persona notiesāta nav.

Vai Iekšlietu ministrijas dienestu darbinieki

nodrošina valsts iedzīvotājiem

viņu pamattiesību aizsardzību?

Izanalizējot kopējo situāciju par VCB saņemtajām gan rakstiskajām, gan mutiskajām sūdzībām par Iekšlietu ministrijas dienestu darbu, neapšaubāmi jāizdala viena galvenā pamatproblēma— kā Iekšlietu ministrijas darbinieki nodrošina valsts iedzīvotājiem viņu pamattiesību — tiesību uz dzīvību, brīvību, drošību, cieņu un katra cilvēka tiesību — respektēšanu un aizsardzību.

Sākumā jāizsaka cieņa Iekšlietu ministrijas sistēmā smagi, godprātīgi, reizēm pat aizrautīgi strādājošajiem darbiniekiem, jo viņu ikdienas darbs ir ārkārtīgi grūts un reizēm pat nepateicīgs.

Pirmais dienests, kas ikvienam nāk prātā saistībā ar cilvēka un viņa tiesību aizsardzību, ir policija. Policijai šobrīd ir daudz iekšēju un ārēju problēmu. Vienlaikus, ja mēs gribam dzīvot normālā sabiedrībā, policijai ir un būs jāspēj tikt ar tām galā. Šajā sakarā VCB vēlas uzsvērt divas galvenās problēmas:

1. Kā policijas darbinieki paši ievēro cilvēktiesību normas, veicot savus tiešos dienesta pienākumus?

2. Vai policijas darbinieki nodrošina cilvēktiesību normu ievērošanu sabiedrībā, jo rūpēties par cilvēku drošību ir policijas galvenais uzdevums?

Veicot savus tiešos dienesta pienākumus, policijas darbiniekiem ir jāpierāda, ka viņi spēj respektēt un aizstāvēt cilvēka dzīvību, brīvību, cieņu un tiesības. Savukārt pats galvenais un loģiskākais uzdevums ir — aizsargāt personu pret dzīvības, brīvības, cieņas un tiesību apdraudējumiem.

Nav nekas jauns, ka sabiedrības lielākajai daļai ir negatīva attieksme pret policiju, un tam ir gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli. Tādēļ, kamēr mēs visi zināsim un kā nerakstītu likumu pieņemsim, ka policijas darbinieki ir un var nesodīti atļauties būt nekorekti, rupji, nezinoši un pat varmācīgi, tikmēr nekas nemainīsies. Var, protams, jebkurā konkrētā gadījumā atrast attaisnojošus apstākļus un samierināties. Tomēr — vai nav lietderīgāk sākt nopietni apzināt situāciju, pamatoti pieprasot no policijas darbinieka cilvēcisku, iejūtīgu un aizsargājošu attieksmi?

Protams, tas nozīmē, ka policijas darbiniekiem ir jāapgūst tās cilvēktiesību normas, kas tieši attiecas uz viņu darbu. Likums "Par policiju", kam jābūt katra policista "rokasgrāmatai", ir pietiekami saturīgs no cilvēktiesību viedokļa. Jautājums tikai — kā ir ar tā praktisko realizāciju dzīvē? Policijas likumā ir noteikts, ka policijas darbība tiek organizēta, ievērojot likumību, humānismu un cilvēka tiesības, atklātumu utt., un, ja tas tiktu stingri ievērots ikdienas policista darbā, problēmu būtu ievērojami mazāk.

Apstāklis, ka policija šobrīd strādā ļoti smagos apstākļos, turklāt bez nepieciešamā finansējuma, ir nenoliedzams, un uzskats, ka policija nespēj aizsargāt viņu cilvēka tiesības uz dzīvību, drošību un tiesību aizstāvību, nav pareizs, jo smagajā kriminogēnajā situācijā policija nav un nevar būt vienīgais grēkāzis. Protams, nevar visus noķert un ieslodzīt cietumos un tad gaidīt jaukas un mierīgas dzīves iestāšanos. Šeit policija ir pirmā ieinteresētā iestāde — meklēt kompleksu šīs problēmas risinājumu, iesaistot gan Izglītības ministriju, gan citas valsts institūcijas. VCB vienmēr ir gatavs sadarbībai un uzskata, ka tuvākā nākotnē Iekšlietu ministrijas sistēmā jāveic divi uzdevumi:

1) turpināt un paplašināt mācības par cilvēktiesībām ne tikai Policijas akadēmijā, bet arī iekļaut cilvēktiesību kursu jau esošajos policistu kvalifikācijas celšanas kursos. Tādējādi ikviens policists zinās, kas ir cilvēktiesības un kā tās attiecas uz viņa darbu;

2) jau 1990.gada 4.maijā, atjaunojot Latvijas neatkarību un pievienojoties 51 starptautiskajam cilvēktiesību dokumentam, LR apņēmās sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības — nepieļaut nevienas personas diskrimināciju atkarībā no dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, rases, valodas, tautības, seksuālās orientācijas un citām pazīmēm. Tādēļ arī Iekšlietu ministrijai nepieciešams kompleksi risināt jautājumu, kā nodrošināt visas sabiedrības drošību, veselības, cieņas un tiesību aizsardzību.

 

Problēmu analīze

Policijas iestādes

Arvien vairāk iesniegumu un sūdzību liecina, ka cilvēkiem ir pamatotas pretenzijas pret policistu darbu (1997.gadā to skaits bija 100 — gan mutiskā, gan rakstiskā veidā, savukārt līdz 1998.gada septembrim — 70). Ar minēto faktu VCB neapšauba policistu darbības likumību. Tomēr tā ir liecība veidam, kā policisti veic savus tiešos darba pienākumus. Viena no pamatproblēmām darba veikšanā ir fiziskā spēka lietošana. VCB ir saņēmis sūdzības par gadījumiem, kad pēc aizturēšanas policijas darbinieki ir piekāvuši un spīdzinājuši aizturētos. Piemēram, Liepājas policistu lieta par aizturētā spīdzināšanu un sēdināšanu skudru pūznī. Protams, šī lieta aizgāja līdz tiesai. Un tas ir nopietns signāls, ka viss nav labākajā kārtībā. Šā gadījuma sakarā nav nepieciešams atsaukties uz daudziem starptautiskajiem dokumentiem, jāmin tikai dažas normas, kuras paralēli speciālajiem likumiem un dienesta instrukcijām ir nepieciešams ievērot katra policista darbā un kuru neievērošanas gadījumā katra persona var iesniegt sūdzību VCB. Primārais un galvenais policistiem, veicot nepieciešamos operatīvās meklēšanas un citus likumā noteiktos pasākumus, lai atklātu, novērstu un pārtrauktu noziegumus, ir — nodrošināt ikkatras personas tiesības uz drošību, brīvību un personas neaizskaramību (Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 5.pants). Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 3. pants paredz, ka nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Tātad tās ir aktuālākās normas, kurām policijas darbā būtu jāpievērš vislielākā uzmanība no cilvēktiesību viedokļa. Nevar attaisnot tādu policista tiešo darba pienākumu veikšanu, kurā viņš būs pazemojoši izturējies pret personu un izraisījis baiļu, ciešanu vai mazvērtības sajūtas, respektīvi, aizskāris personas pašcieņu vai izraisījis personai smagas fiziskas un garīgas ciešanas. Bez tam arī likuma "Par policiju" 5.pantā kā policijas darba principi ir minēti gan humānisms, gan cilvēka tiesības. Galvenais ir katram ierindas policistam apzināties, ka viņš kā valsts amatpersona ir atbildīgs arī par cilvēktiesību ievērošanu savā darbā.

Atsevišķa tēma ir personas tiesību nodrošināšana netikt diskriminētam pēc tādām pazīmēm kā rase, politiskā pārliecība vai seksuālā orientācija (bijušā Bauskas policista lieta, kurā birojs atzina diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, par to rakstīja prese, un birojs ir paudis savu viedokli). Katrā ziņā policijas darba uzlabošana prasa arī prāvus finansiālos līdzekļus, kas diemžēl šobrīd Valsts policijai netiek piešķirti pienācīgā mērā.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP)

Juridiskais pamats, kāpēc VCB vispār pieņem iesniegumus un sūdzības par PMLP, ir personu legalizācija, iespējamie ārvalstnieku tiesību pārkāpumi, bēgļu un patvēruma meklētāju statusa piešķiršana. Praktiski tas nozīmē, ka, saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību un Konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" normām, katrai personai ir tiesības zināt, kāda likuma subjekts viņa ir. Tas nozīmē, ka bēgļiem ir tiesības būt par Bēgļu likuma subjektiem un zināt savas tiesības un pienākumus; nepilsoņiem ir tiesības būt par Nepilsoņu likuma subjektiem un attiecīgi zināt savas tiesības uttt. Tikai tad valsts var prasīt no šīm personām atbilstošu rīcību un likumu ievērošanu.

Viena no problēmām, kuru varētu minēt PMLP darbā, ir šāda: kā risināt jautājumus, kuri saistīti ar personu legalizāciju valstī, ņemot vērā tādas starptautiskajās tiesību normās paredzētas tiesības kā ģimenes vienotība. Jāievēro, ka līdz ar Latvijas pievienošanos starptautiskajiem tiesību dokumentiem PMLP ir jāveicina cilvēcisko kontaktu attīstība starp radiniekiem pozitīvi, ar humānu attieksmi, izskatot visu to personu pieteikumus, kas vēlas apvienoties ar ģimenes locekļiem.

Gan šos, gan arī citus ar personu legalizāciju valstī saistītos jautājumus PMLP arī veiksmīgi risina. Jau pirms ilgāka laika ir izveidota un darbojas Konsultatīvā padome, kas risina visas sarežģītākās lietas, kā arī citus konceptuāli svarīgus jautājumus. Tā kā padomes darbā piedalās pārstāvji gan no Augstākās tiesas, prokuratūras un arī VCB, tad neapšaubāmi PMLP darbā ir nodrošināts augsts cilvēktiesību ievērošanas standarts.

Nākamā problēma ir pēc iespējas ātrāka nepilsoņu pasu izsniegšana. VCB ir saņēmis daudz iesniegumu šajā sakarā, un arī tikai kopīgā sadarbībā ar PMLP var tikt paātrināta šīs problēmas atrisināšana. Pēc iespējas ātrāk tehniski nodrošinot šo pasu izsniegšanu, var novērst jautājuma nevajadzīgu politizēšanu.

Vai, veicot grozījumus atsevišķos

LR normatīvajos aktos,

VCB saņems mazāk sūdzību

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lietās?

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lietās VCB joprojām saņem visvairāk sūdzību. Jāpiebilst gan, ka efektīvā sadarbība starp Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un Valsts cilvēktiesību biroju spēj 80% no šīm lietām atrisināt pozitīvi. Vienlaikus zināmas grūtības šajā procesā rada tie LR normatīvie akti, kas tieši attiecas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbu. Tādēļ, lai mēģinātu risināt jautājumus, kas nav precīzi noteikti LR normatīvajos aktos, ir izveidota Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Konsultatīvā padome, kuras sēdēs piedalās arī Valsts cilvēktiesību biroja pārstāve.

Uzklausot apmeklētājus un pieņemot sūdzības, VCB ir konstatējis, ka nepieciešamas izmaiņas un grozījumi šādos LR normatīvajos aktos :

1. Likums "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā".

Saskaņā ar šo likumu, pastāvīgo uzturēšanās atļauju LR teritorijā var saņemt tikai laulātais un viņa nepilngadīgie bērni, taču tas neattiecas uz gados veciem un vientuļiem vecākiem, kuri ārvalstīs ir vieni un nespēj sevi apgādāt, kā arī uz pilngadīgiem bērniem, kuri ir noslēguši laulību, izbraukuši dzīvot uz citu valsti, bet pēc laulības šķiršanas nevar atgriezties pie saviem vecākiem un dzīvot kopā.

Pamatproblēma: laulības laikā persona nav ieguvusi noteiktu statusu jaunajā valstī, tāpēc pēc atgriešanās tai būtu atjaunojams iepriekšējais statuss. Piemēram, ja persona stājas laulībā un atstāj valsti, bet pēc laulības šķiršanas vēlas atgriezties Latvijā. Pēc pašreizējās likumdošanas persona var iebraukt Latvijā uz 90 dienām gadā. Domājams, ka šeit būtu lietderīgi vadīties arī pēc citu valstu pieredzes un noteikt laiku no 6 mēnešiem līdz gadam, kad personai būtu atjaunojams iepriekšējais statuss. Protams, ar nosacījumu, ja šī persona nav ieguvusi jau ārvalstī noteiktu statusu.

2. Repatriācijas likums

Saskaņā ar šo likumu, kā repatriants atgriezties Latvijā var tikai latvietis, lībietis vai arī persona, kura izceļojusi kā Latvijas Republikas pilsonis. Personas, kurām ir cita tautība, bet viņu vecāki un vecvecāki ir Latvijas Republikas pilsoņi un Latvijas Republikas teritorijā viņi saņemtu Latvijas Republikas pilsonību pēctecības ceļā, nevar atgriezties Latvijas Republikā kā repatrianti un iegūt Latvijas Republikas pilsonību, jo to neparedz likums.

Pamatproblēma: persona ir Latvijas Republikas pilsoņa pēctecis, kas vēlas atjaunot Latvijas Republikas pilsonību un atgriezties uz dzīvi Latvijas Republikas teritorijā, atsakoties no pašreizējās pilsonības. Uz šīm personām vajadzētu piemērot to pašu likuma normu, ko piemēroja, atjaunojot Latvijas Republikas pilsonību Latvijā dzīvojošiem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, atjaunot Latvijas Republikas pilsonību, pierādot to dokumentāli, bez jebkādiem tautības ierobežojumiem un termiņiem.

3. Likums "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības".

Saskaņā ar šo likumu personas, kuras 1992.gada 1.jūlijā bija pierakstītas uz noteiktu laiku, tas ir pieraksts kadru daļās; laulātie, kuriem notecējis termiņuzturēšanās atļaujas laiks PSRS iekšzemes pasē un kuri nevēlas pieņemt citas valsts pilsonību; kā arī personas, kuras zaudējušas pierakstu no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ, nevar iegūt nepilsoņu pasi.

Pamatproblēma: persona Latvijas Republikā ieradusies astoņdesmitajos gados, bet nav ieguvusi pastāvīgu pierakstu vai arī to ir zaudējusi. Uz šīm personām minētais likums neattiecas, bet cita likuma, kas noteiktu viņu statusu Latvijas Republikā, nav.

Tāda pati problēma ir pilsoņu laulātajiem, kuri ieradušies Latvijas Republikā pirms 1992.gada 1.jūlija un bija pierakstīti ar termiņa ierobežojumu, bet nevēlas pieņemt citas valsts pilsonību.

Latvijas Republikā šādu personu, kurām nav noteikta statusa, ir apmēram seši tūkstoši. Ja nav iespējams izdarīt izmaiņas likumā "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības", Saeimai jāizstrādā un jāpieņem Bezvalstnieku likums, tādējādi legalizējot šo personu stāvokli Latvijas Republikā.

4. Likums "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā".

Likuma 23.–25.pants paredz, ka Latvijas Republikas nepilsoņa laulātajam ir tiesības saņemt termiņuzturēšanās atļauju 1+4 gadi, bet pēc tam viņam pienākas pastāvīgā uzturēšanās atļauja, tomēr nepilsoņa laulātajam termiņuzturēšanās atlauja iznāk astoņi gadi.

Pamatproblēma: nepilsoņa laulātais ieradies Latvijas Republikā un nokārtojis termiņuzturēšanās atļauju pirms likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības", kas stājās spēkā 1995.gada 12.aprīlī. Tagad šī persona varētu saņemt pastāvīgo uzturēšanās atļauju likumā noteiktā kārtībā, bet tai tiek atteikts, pamatojot ar to, ka nepilsoņa statusu noteica tikai 1995.gadā un viņu laulāto legālo uzturēšanos ņem vērā no šī datuma, neņemot vērā personu legālo uzturēšanos līdz tam.

5. Pilsonības likums

Saskaņā ar šā likuma 21.panta 2.punktu no latviešu valodas prasmes pārbaudes atbrīvojamās personas ir II un III grupas redzes, dzirdes un runas invalīdi.

Pamatproblēma: šāds invaliditātes kategoriju iedalījums neparādās nevienā Latvijas Republikas normatīvajā aktā, pēc kura varētu noteikt, ka persona ir runas, redzes un dzirdes invalīds. Invaliditātes apliecībā tiek uzrādīti invaliditātes cēloņi, kas var būt: vispārēja saslimšana, nelaimes gadījums darbā, nelaimes gadījums ceļā uz vai no darba, nelaimes gadījums sadzīvē, arodslimība, invaliditāte no bērnības. Tāpat izziņās par invaliditāti netiek norādīts, ka persona ir II vai III grupas redzes, dzirdes vai runas invalīds. Likumā nav norādīti citu kategoriju invalīdi ( kustību invalīdi, arodu invalīdi), kā arī personas, kurām vecuma dēļ ir stipri traucētas organismam svarīgas funkcijas un kuri veselības stāvokļa dēļ nespēj nokārtot noteikto zināšanu pārbaudi, tomēr nav atbrīvoti no tās.

6. Ministru kabineta noteikumi ‘’Par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos’’.

Saskaņā ar šiem noteikumiem, vārds un uzvārds cittautiešiem Latvijas Republikas personu dokumentos tiek rakstīts saskaņā ar latviešu literārās valodas pareizrakstības normām, kuru rezultātā personu uzvārds un vārds tiek pilnīgi izmainīts.

Pamatproblēma: personai, rakstot latviskoti vārdu un uzvārdu, mākslīgi tiek radītas problēmas ar pārējiem dokumentiem, piemēram, autovadītāja tiesības, dzimšanas apliecība, mantojuma dokumenti, pensijas apliecība, firmas uzņēmuma apliecība, nodokļu grāmatiņa. Personai visi iepriekš minētie dokumenti ir jāmaina, lai būtu atbilstoši pasē uzrādītajam vārdam un uzvārdam. Mantojuma gadījumā jāpierāda radniecība, jo uzvārds atšķiras no dzimšanas apliecībā uzrādītā uzvārda. Būtu jāizdara grozījumi Ministru Kabineta pieņemtajos noteikumos, lai varētu cittautiešu vārdu un uzvārdu saglabāt dokumentos tradicionāli, nemainot to gramatiskajā dzimtē, skaitlī un locījumā.

7. Iedzīvotāju pierakstīšanās un izrakstīšanās noteikumi

Saskaņā ar šiem noteikumiem visām personām, kuras dzīvo Latvijas Republikā vai ierodas no citām valstīm uz laiku ilgāku par trim mēnešiem, obligāti jāpierakstās dzīvesvietā.

Pamatproblēma: ja personai pasē nav atzīmes par iedzīvotāju reģistrāciju dzīvesvietā neatkarīgi no viņa statusa Latvijas Republikā, persona, kurai ir bērni, nevar saņemt bērnu pabalstu; tai nav tiesību piereģistrēt jaundzimušo dzimtsarakstu nodaļā; nav tiesību noslēgt laulību; darba devējs var nepieņemt darbā; ja personas laulātais ir ārvalstnieks vai bezvalstnieks, tad nevar noformēt uzturēšanās atļauju, tāpēc būtu nepieciešams atcelt personu apliecinošos dokumentos atzīmi par iedzīvotāju reģistrāciju dzīvesvietā.

Brīvības atņemšanas vietas

Runājot par tām problēmām, kas saistītas ar iesniegumiem un sūdzībām no brīvības atņemšanas vietām, jāsecina, ka visvairāk ir sūdzību par to, ka personas uzskata savu notiesāšanu par nepamatotu un lūdz pārskatīt spriedumus. Saprotams, ka šādu jautājumu izskatīšana neietilpst biroja kompetencē, tāpēc iesniegumu iesniedzēji saņem motivētu atteikumu. Taču ir arī sūdzības par sliktajiem uzturēšanās apstākļiem cietumos, un šajos gadījumos nākas atzīt, ka problēmas pastāv. Protams, lai panāktu situācijas uzlabošanos, ir nepieciešams pamatīgs finansiālais nodrošinājums.

Biroja uzmanības lokā ir arī bijušo ieslodzīto resocializācijas problēmas, kas ciešā sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu administrāciju jau ir apzinātas, un šobrīd Ministru kabineta izveidotās darba grupas ietvaros tiek izstrādāta valsts programma bijušo ieslodzīto resocializācijai.

Cilvēktiesības un garīgā veselība

Veicot aptauju jaunatnes vidū par to, kā viņi saprot jēdzienu "garīgie traucējumi", atklājās, ka lielākā daļa par tādu uzskata stāvokli, kad cilvēks neuzvedas pēc vispārpieņemtajām sabiedrības normām. Turklāt netiek dalīti grupās cilvēki, kuriem ir garīgas slimības, un tie, kuriem vienkārši ir citādāki uzskati un uzvedība.

Šobrīd Latvijas sabiedrība cenšas norobežoties no garīgo invalīdu problēmām, izliekoties, ka tas viņus neskar. Tas liek atcerēties fašistisko Vāciju, kur garīgi slimus cilvēkus iznīcināja fiziski. Tagad garīgos invalīdus ievieto psihoneiroloģiskajās slimnīcās un pansionātos, lai viņi vismazāk varētu traucēt pārējo "normālo" sabiedrības daļu. Stāvokli, kādā atrodas viens no sabiedrības sociālajiem slāņiem — garīgie invalīdi, nevar nosaukt citādi kā par cietsirdīgu un pazemojošu apiešanos.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pants paredz, ka nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai un cietsirdīgi vai pazemojoši apieties ar viņu. Tajā pašā laikā šos jēdzienus nav iespējams precīzi definēt, tos tikai var tulkot subjektīvi.

Ņemot vērā, ka cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās jēdzieni ir subjektīvi, ļoti svarīga ir visas sabiedrības attieksme pret garīgo veselību un garīgajiem invalīdiem.

Dabiskas ir cilvēku bailes no neizprotamā, no līdzcilvēkiem, kuru domāšana un rīcība nav izprotama, bet tas nav attaisnojums viņu ievietošanai "rezervuāros".

Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas apmeklējuma laikā slimnīcas galvenais ārsts VCB darbiniekiem paskaidroja, ka ir daudz cilvēku, kurus no slimnīcas veselības stāvokļa dēļ varētu izrakstīt un turpināt ārstēt ambulatoriski. Tomēr, tā kā nav pietiekami daudz sociālo darbinieku, kuri par viņiem rūpētos ārpus slimnīcas, dažiem pat nav iespējams noformēt personas apliecinošus dokumentus. Rezultātā šie cilvēki ir spiesti pavadīt savu dzīvi pārpildītās slimnīcas palātās, bez iespējām brīvi pārvietoties, izraudzīties nodarbošanos un pašiem pelnīt sev iztiku.

Protams, ir cilvēki, kuri ir sociāli bīstami sabiedrībai un kuru uzvedība ir vai var kļūt bīstama apkārtējo veselībai un dzīvībai. Bet šo cilvēku salīdzinoši nav daudz. Tad kurā vietā lai novelk robežu starp sabiedrības drošības palielināšanu, humānu attieksmi pret līdzcilvēkiem un vispārējās sabiedrības garīgās veselības uzlabošanos?

Latvijā nav vienotas koncepcijas par garīgo invalīdu ārstēšanu, viņu sociālo rehabilitāciju un sabiedrības izglītošanu garīgās veselības jomā. Dažus ārstē, dažus vienkārši tur slimnīcās un novēro, dažus izlaiž ārā, kaut gan viņi bieži atgriežas, jo nav kur iet.

Cilvēktiesību pamatprincips ir nodrošināt visiem indivīdiem vienādas sākuma iespējas un tiesību aizsardzības mehānismus, tomēr jāatzīst, ka daudziem ir grūti aizstāvēt savas tiesības. Valstij un sabiedrībai būtu jāizrāda viņiem pretimnākšana. Jo šie "viņi" ir tādi paši cilvēki kā ikviens, tikai ar savām īpatnībām un novirzēm.

Aknīstes slimnīcā patlaban gandrīz nav iespējams apmeklēt savus tuviniekus neapmierinošās sabiedriskā transporta kustības dēļ. To var izdarīt tikai nestrādājošie darba dienās vai tūristi, kas svētku dienās var gulēt teltīs. Vai kāds no mums ilgi varētu saglabāt garīgu līdzsvaru, ja būtu jāguļ vairākus mēnešus slimnīcā bez iespējām satikt savus draugus un paziņas, kontaktējoties tikai ar tādiem pašiem slimniekiem kā pats? Garīgajiem invalīdiem Aknīstē netiek dota pat iespēja sākt iejusties sabiedrībā, kur nu vēl baudīt sociālo rehabilitāciju.

Ja cilvēkam sāp roka vai galva, viņš iet pie ārsta un ārstējas, nevis izliekas, ka ar veselību ir viss kārtībā. Tāpat ir ar sabiedrību. Ja kādai tās daļai ir nepieciešama palīdzība, tā ir jāsniedz, lai slimība neizplatītos tālāk. Šobrīd šāda palīdzība ir nepieciešama garīgajiem invalīdiem. Stāvoklis neuzlabosies, ja izliksimies, ka spējam un esam gatavi risināt garīgo invalīdu problēmas.

Lezbiešu un geju tiesību stāvokļa analīze Latvijā

VCB šā gada jūlijā uzsāka pētījumu par lezbiešu un geju tiesību stāvokli Latvijā. Projekta noslēgums ir paredzēts 1. oktobrī, tādēļ šā mēneša laikā pētījums un tajā ietvertās rekomendācijas tiks iesniegtas LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Ar pētījuma rezultātiem tiks iepazīstināta Latvijas sabiedrība, bet pētījums būs pieejams VCB Informācijas un dokumentācijas centrā.

VCB motivācija, uzsākot šo projektu, bija — dot juridisku atbalstu Latvijas likumdevēja un izpildvaras institūcijām, kuras savā darbā saskaras ar lezbiešu un geju tiesību problēmām. Līdz šim VCB ir griezušās vairākas valsts institūcijās (tai skaitā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, Ārlietu ministrijā un Valsts prezidenta kancelejā) ar lūgumu sniegt vērtējumu minēto tiesību situācijas analīzei, kā arī dot rekomendācijas situācijas uzlabošanai. Jāpiebilst, ka lezbiešu un geju tiesības Latvijas tiesību zinātnei ir viens no mazpazīstamākajiem tematiem. Arī VCB jomā nav lielas pieredzes, jo ir bijuši tikai divi precedenti:

1. VCB vajadzēja izteikt savu vērtējumu par augstas valsts amatpersonas homofobiskiem izteikumiem presē;

2. VCB vajadzēja izteikt viedokli par diskrimināciju darba vietā personas seksuālās orientācijas dēļ.

Vispārēju situācijas analīzi VCB nebija veicis. Kā nozīmīgs motīvs ir jāmin fakts, ka Latvijā līdz šim nav bijis neviena valsts iestāžu dota vērtējuma minēto tiesību stāvoklim, kas būtu balstīts Latvijas starptautiskajās saistībās cilvēktiesību jomā un citu valstu juridiski atzītajā praksē, risinot šos jautājumus. VCB pētījums būs pirmais šāda veida pētījums Latvijā, kurš turklāt ir nozīmīgs arī ar savu juridisko un starptautisko kompetenci.

Pētījums ir iedalīts trīs atsevišķos blokos: lezbiešu un geju tiesiskais stāvoklis Latvijā; lezbiešu un geju tiesību stāvokļa nodrošināšana citās valstīs; starptautiskās organizācijas un lezbiešu un geju tiesības.

Pirmajā blokā — lezbiešu un geju tiesiskais stāvoklis Latvijā — tiek analizēts:

1) kā Latvijas likumdošana diskriminē vai nenodrošina vienlīdzību Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem atkarībā no viņu seksuālās orientācijas;

2) viena dzimuma partnerattiecību tiesiskā diskriminācija Latvijas likumdošanā;

3) Satversmes un Satversmes 2. daļas normas, konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi", kriminālās likumdošanas normas, kas nodrošina vienlīdzību un aizliedz diskrimināciju. Atsevišķa apakšnodaļa ir veltīta jaunā Krimināllikuma analīzei.

Pētījuma otrajā blokā — lezbiešu un geju tiesību nodrošinājums citās valstīs — tiks piedāvāts apskats par to, kā citās valstīs notiek lezbiešu un geju, kā arī viņu partnerības un tiesību nodrošināšana.

Viena no šī pētījuma bloka apakšsadaļām ir veltīta vairāku valstu likumiem, kas nodrošina viena dzimuma partneru attiecību reģistrāciju, tajā analizētas šo likumu normas. Uzmanība tiek veltīta arī gadījumiem, kad valstī nepastāv šādi likumi, bet notiek atsevišķu partnerattiecību aspektu atzīšana un nodrošināšana, piemēram — imigrācija un likumdošana par patvēruma meklētājiem un bēgļa statusa piešķiršanu, adoptācija, pensijas, sociālā nodrošināšana utt. Tā kā šis process visvairāk ir attīstīts Eiropas valstīs, pētījumā vairāk izmantotas Eiropas valstis. Tajā pašā laikā zināms progress šajā nozarē notiek arī Ziemeļamerikā, Austrālijā un Jaunzēlandē, tādēļ pētījumā tiek atspoguļotas likumdošanas izmaiņas arī šajās valstīs.

Pētījuma trešajā blokā — starptautiskās organizācijas un lezbiešu un geju tiesības — uzmanība veltīta četrām starptautiskajām organizācijām, kuru darbība ir saistīta ar cilvēktiesību jautājumiem.

Tiek analizēti:

1) Eiropas Padomes dokumenti un Eiropas cilvēktiesību tiesas prakse;

2) Eiropas drošības un sadarbības organizācijas dokumenti;

3) Eiropas Savienības likumdošana, kā arī Eiropas tiesas prakse, kas ir saistīta ar lezbiešu un geju tiesībām;

4) ANO un ANO Cilvēktiesību komitejas prakse.

Pētījuma noslēguma nodaļā tiek izvirzīti priekšlikumi, kā lezbiešu un geju tiesību situācija Latvijā varētu tikt uzlabota, piedāvāti konkrēti likumprojekti un rekomendācijas pastāvošo likumu un citu normatīvo aktu izmaiņām. Šī nodaļa piedāvās arī motivāciju un argumentus, kāpēc šādas izmaiņas ir nepieciešamas.

 

Par 3. ceturkšņa sūdzībām

Statistika

Rakstiskās sūdzības Mutiskās

Tēmas saņemtas atrisinātas atteiktas izbeigtas ar konsul-

ieteikumu tācijas

1.

Personas tiesīb-

subjektības atzīšana:

A. Nepilsoņu legalizācija; 1 3 — 2 148

B. Ārvalstnieku tiesības; 10 2 — 8 128

C. Bēgļu vai patvērumu

meklētāju statusa

noteikšana

2.

Bērnu tiesības 1 — 1 1 7

3.

Personas tiesības uz

humānu apiešanos un

pašcieņas respektēšanu:

A. Brīvības atņemšanas

vietās; 7 — 3 1 4

B.

Psihoneiroloģiskās

slimnīcas; — — — — —

C.

Pansionātos un

patversmēs — 1 — — 2

4.

Personas tiesības netikt

pakļautam spīdzināšanai 4 1 1 — 4

5.

Personas tiesības netikt

pakļautai diskriminācijai — — 1 — 12

6.

Personas tiesības uz

drošību, brīvību un

personas neaizskaramību 6 — 1 4 26

7.

Personas tiesības uz

taisnīgu, atklātu un

savlaicīgu tiesu 20 — 16 3 33

8.

Personas tiesības uz

iesniegumu izskatīšanu

un atbildes saņemšanu

valsts iestādēs 1 — — — 27

9.

Tiesības uz informācijas

saņemšanu un izplatīšanu 1 — 1 — 3

10.

Personas tiesības uz

sociālo drošību:

A.

Pensiju un pabalstu

piešķiršanu; 11 2 — 4 23;

B.

Sociālo garantiju

nodrošināšana; 8 2 — 1 33;

C.

No ieslodzījuma vietām

atbrīvoto tiesības 4 3 3 3 31

11.

Personas tiesības uz

darbu un taisnīgiem un

labvēlīgiem darba apstākļiem 7 1 3 3 44

12.

Personas tiesības uz

īpašumu 11 — 3 5 27

13.

Personas tiesības uz

mājokli:

A.

Atzīme par dzīvesvietu; 6 1 — 6 37

B.

Izlikšana no dzīvokļiem; 5 — 5 4 62

C.

Strīdi ar namīpašniekiem; 1 — — 2 55

D.

Citi jautājumi 12 3 2 3 25

14.

Tiesības uz veselībai

drošu vidi 1 — — 1 6

15.

Dažādi 17 4 7 5 50

Kopā 136 23 47 56 789

1 JRKPP izveidota ar mērķi veikt izpētes darbu attiecībā uz jaunajām reliģiskajām kustībām; informēt sabiedrību par problēmām, kuras saistītas ar jaunajām reliģiskajām kustībām; iegūt, apkopot un izplatīt informāciju par pastāvošo situāciju attiecību uz jauno reliģisko kustību darbību Latvijā u.c.

2 Pētījums "Prostitūcija Latvijā", Latvijas Gendera problēmu centrs.