MĒS VISI BALTIJĀ Lietuva svin Latvijas astoņdesmitgadi

Lietuvas Nacionālajā bibliotēkā izstādi atklāj Klements Sinkēvičs, Dzintra Mukāne un Atis Sjanīts; tēlniece Olga Šilova pie savas skulptūras; Nacionālās bibliotēkas izstādes centrā — 1997.gada labākās grāmatas; par gaumīgi iekārtoto mākslas izstādi — ziedi arī Elitai Gavelei un Vidai Rutkienei

paaudžu kopībā, talantu daudzveidībā

Ar svētku uzrunām, atkalredzēšanās prieku un jaunu kontaktu veidošanos otrdien, 3.novembrī, mākslas galerijā "Vartai" ienāca mūsdienu latviešu glezniecība, tēlniecība, grafika un tekstilmāksla. Pamatvilcienos — tā pati izstāde, kas pērn izpelnījās mākslas pazinēju un plašas publikas atzinību Strasbūrā un Parīzē. Ekspozīcijas atklāšanas brīdi svinīgu darīja diplomātu un galerijas pastāvīgo apmeklētāju un labvēļu klātbūtne un Latvijas delegācijas līdzdalība. Mākslinieku savienības valdes priekšsēdis Egils Rozenbergs un ekspozīcijas veidotāja mākslas zinātniece Inese Baranovska sniedza arī intervijas lietuviešu presei, televīzijai un radio. Gan klātesošos, gan žurnālistus interesēja ne vien izstādītie darbi, bet arī latviešu mākslas situācija vispār, radošās inteliģences stāvoklis sabiedrībā un daudzi citi jautājumi, kas vienlīdz aktuāli ir kā Latvijā, tā Lietuvā.

Preses konferencē pirms izstādes atklāšanas lietuviešu žurnālisti interesējās par Mākslinieku savienības funkcijām un iespējām. Egils Rozenbergs uzteica mākslas galeriju "Vartai", kuras saimniece ir estētikas skolotāja Vida Rutkiene. Šī privātā galerija kļuvusi par pašu prestižāko izstāžu zali un latviešu mākslinieki uzskata par lielu godu parādīt te savus darbus.

Inese Baranovska: "Jaunu riteni necentāmies izgudrot. Francijā pārliecinājāmies, ka šāda ekspozīcija spēj dot ieskatu mūsdienu latviešu mākslā. Tas nekādā ziņā nav pilnīgs pārskats, jo no vairāk nekā tūkstoš radoši strādājošiem māksliniekiem te pārstāvēta niecīga daļa. Visplašāk ieskats sniegts glezniecībā, kaut arī te nav, piemēram, Džemmas Skulmes, Maijas Tabakas, Edvarda Grūbes un vairāku citu plaši pazīstamu autoru darbi. Toties ir pārstāvētas visas paaudzes un mākslinieku radošā daudzveidība atklājas bagātīgā krāsu spektrā. Šī ekspozīcija nekādā ziņā nav Parīzes izstādes kopija. Ne tikai tāpēc, ka daži darbi ir nopirkti un aizgājuši pie saviem īpašniekiem un klāt nākuši jauni darbi. Divas vienādas izstādes nemaz nav iespējamas. Mākslas darbi dzīvo savā vidē un savā telpā, tie sarunājas savā starpā un sarunājas ar skatītāju.

Ka tas tiešām tā, var pārliecināties arī šajā izstādē. Neles Zirnītes tumšzaļie oforti te "saspēlējas" ar Barbaras Muižnieces sārto gobelēnu, Sandras Krastiņas koši zilie akrila ziedi — ar Ivara Heinrihsona pelēkajiem zirgiem, bet Olgas Šilovas trauslie, apgarotie bronzas tēli — ar Ausekļa Baušķenieka pilnasinīgā humorā veidoto gleznu ar diviem cilvēka bērniem lielās dzīves priekšā. Arī Olga Šilova piedalās izstādes atklāšanā un par šo kluso dialogu ir ļoti priecīga: "Es vienmēr esmu apbrīnojusi Ausekli Baušķenieku, bet nekad nebiju cerējusi ieraudzīt mūsu darbus vienu otram blakus. Brīnišķīga sajūta!"

Egils Rozenbergs uzsver, ka šāda saskare ar citām nacionālajām kultūrām katrai tautai ir svarīga. Šķiet, lietuvieši un latvieši jau pietiekami labi pazīst vieni otras brāļu tautas mākslu un kultūru, bet šī tuvība var kļūt arvien dziļāka, mēs varam aizvien labāk izprast viens otru. Un šādi kopīgi pasākumi parasti ir auglīgi, katrs jauns process raisa nākamo. Pirms pāris gadiem Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā bija skatāma mūsdienu lietuviešu mākslas izstāde. Šī zināmā mērā ir pretvizīte. No Viļņas ekspozīcija ceļos uz Kauņu. Tur tā iegūs atkal citu seju, arī citus skatītājus.

Viļņā izstādes atklāšanas svētkos piedalījās viss inteliģences zieds, daudzas prominentas personas. Arī daudzi latvieši, kas ilgāku vai īsāku laiku dzīvo Lietuvā.

"Mēs te esam mīlestības dēļ," saka Ērika Sausverde un Daina Kloviene, kas Lietuvā ir ieprecējušās. Ērika Pēterburgā studējusi zviedru filoloģiju un tur arī iepazinusies ar Vītautu, kas tur mācījies aspirantūrā. Nu jau desmit gadus viņi dzīvo Viļņā, ģimenē aug dēls Jurģis un meita Anna. Arī viņi abi pārvalda latviešu valodu. Ērika kļuvusi par Viļņas universitātes docenti, Vītauts ir fiziķis un strādā Kauņas universitātē. Daina Kloviene ir ekonomiste un strādā Lietuvas Lauksaimniecības ministrijā. Arī viņas vīrs esot Vītauts. Viņi audzina divus dēlus. Viļņas latviešu biedrību vada Gunta Rone. Viņas vīrs Aleksandrs kā sportists varējis izvēlēties dzīves vietu, un tā kopīgi izšķīrušies par Viļņu.

Arī Elitas Gaveles dzīvesbiedrs ir lietuvietis. Viņa jau septīto gadu strādā Latvijas vēstniecībā un kā vēstnieka palīdze aktīvi piedalās šādu pasākumu iecerēšanā un sarīkošanā: "Šajos septiņos gados notikušas astoņpadsmit izstādes. Pirmo atvērām 1991.gada 4.maijā — par godu mūsu Neatkarības deklarācijas pirmajai gadskārtai. Arī 18.novembri un citas lielākās godadienas atzīmējam ar mākslas klātbūtni — aicinām piedalīties operas solistus, kameransambļus. Šo tradīciju iedibināja jau pirmais vēstnieks Alberts Sarkanis. Tagad arī citas vēstniecības seko mūsu paraugam."

No Viļņā sastaptajiem latviešiem visilgāk Lietuvā dzīvo Rūta Ķišķe. Viņi abi ar vīru Alfonu strādāja par ainavu arhitektiem, veidoja Brāļu kapu ansambļus Ančupānos un Jūrmalā, par darbu pienācās apbalvojumi, bet augstākās instancēs bija kļuvis zināms, ka Alfona ģimene bijusi represēta. Tā pateicības vietā viņš tika atlaists no darba. Pasūtījumu nebija. Bet no Lietuvas nāca darba piedāvājumi. Tā 1967.gadā Ķišķu ģimene no Jūrmalas pārcēlās uz Viļņu. Pirms dažiem gadiem Alfons te guldīts kapukalniņā, un Rūta jūtas uz visiem laikiem saistīta ar šo zemi, kaut Latvijā ir brāļi, māsas un māmuļa, kam jau pāri deviņdesmit. Uz izstādes atklāšanu viņa atnākusi Zemgales tautastērpā, kas pa daļai ir pašas darināts. Draudzenes Rūtu Ķišķi raksturo arī kā lielu dziedātāju, rokdarbnieci un rakstainu cimdu adītāju. Vecākais dēls Inesis ir Pasaules bankas konsultants, jaunākais — Alnis — vairāk interesējas par mūziku un strādā par pazīstamā zēnu kora "Ozoliukas" menedžeri. Mēs Latvijā pazīstam Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku filozofu Vilni Zariņu un pianistu Daini Zariņu, nu esam iepazinušies arī ar viņu māsu Rūtu Ķišķi. "Tulkojumā tas būtu Zaķe," viņa saka, pat īsā sarunā ļaudama pārliecināties, kā šūpulī ielikto dzīvotprieku nav spējuši deldēt ne likteņa pāridarījumi, ne zaudējumi.

Savukārt grafiķei Nelei Zirnītei tāda mīlestības zeme ir Latvija. Viņa pēc tautības ir lietuviete un uz Latviju pārcelusies lidzi savam dzīves biedram. Šajā ekspozīcijā ietvērts viņas oforts "Zaļais rāmis", kas Baltijas valstu grafikas triennālē izpelnījās Lielo godalgu.

Preses konferencē uz žurnālistu jautājumiem atbild (no kreisās): Olga Šilova, Egils Rozenbergs, Elita Gavele, Inese Baranovska un Nele Zirnīte. Fonā — latviešu mākslinieku darbi

Egils Rozenbergs sarunā ar savu kolēģi Gvido Raudoni; Somijas vēstnieks Lietuvā Rauno Viemero un Lietuvas valdības konsultante Ramūne Travīmiene

Ērika Sausverde ar dēlu Jurģi; Viļņas Latviešu biedrības vadītāja Gunta Rone (vidū) kopā ar biedrības aktīvistēm Rūtu Ķišķi un Mariju Mačulieni

Nacionālajā bibliotēkā viesus uzrunā Latvijas vēstnieks Lietuvā Atis Sjanīts

Starp pirmajiem apmeklētājiem — arī bibliotēkas pastāvīgie lasītāji

Izstādes fragments

Ekspozīcijas autores — Baiba Prikule un Anda Lamaša

Latviešu grāmatas Viļņā — mūsu valsts

astoņu desmitgažu un pēdējo astoņu gadu spogulis

Aizvakar, 4. novembrī, Viļņā Martīna Mažvīda Lietuvas Nacionālajā bibliotēkā durvis vēra Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas vēstniecības sarūpētā izstāde "Latvija 1990 - 1998: politika, ekonomika, kultūra".

Pēcpusdienas stundā ragu mūzika aicināja visus grāmatu krātuves lasītājus mazliet atslēgties no burtu ganīšanas un pulcēties otrajā stāvā zem Lietuvas un Latvijas karogu krāsām.

Plašo interesentu pulku uzrunāja Martīna Mažvīda Lietuvas Nacionālās bibliotēkas direktora vietnieks Klements Sinkēvičs, apcerot baltu tautu kopību un likteņgaitas cauri gadu simteņiem kopā ar grāmatu. Taču dziesmas bija vēl pirms iespiestā vārda. Gan lietuviešu dainas, gan latviešu tautas dziesmas, kuras Krišjānis Barons atzina par mūžīgu vērtību, bet tagad latviešiem ik ierasto dainu nosaukumu patapināja no dienvidu kaimiņiem. Namatēvs savos ievadvārdos neaizmirsa pieminēt arī Igauniju, jo visām trim Baltijas zemēm cauri vēstures līčločiem ir bijis daudz kopīga gan darbdienās, gan svētkos paužot savas zemes mīlestību, par ko tik nepārprotami liecina visu trīs valstu himnas. To sākumrindas viņš citēja oriģinālvalodā un savu uzrunu nobeidza ar vārdiem "Dievs, svētī Latviju!".

Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Lietuvā Atis Sjanīts lietuviešu valodā aicināja visus iepazīties ar izstādi, kas atspoguļo atjaunotās Latvijas attīstības gaitu no 1990. līdz 1998. gadam, bet ciemkukulim bibliotēkai uzdāvināja dažas latviešu grāmatas. To pašu darīja arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotājdirektore Dzintra Mukāne, kas sniedza ieskatu izstādes tapšanā. Tā veidota no Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondiem un rāda, ka "šajos astoņos gados esam kļuvuši ne tikai vecāki un gudrāki, bet varbūt arī skaistāki". Viešņa aicināja īpašu uzmanību pievērst pērnā gada skaistākajām grāmatām, kas izvietotas izstādes centrā, bet vienlaikus neaizmirst iepazīt arī fotodokumentus un liecības par Latviju, kas radušās citur pasaulē.

Nav šaubu, ka atjaunotajā Latvijas valstī darinātās grāmatas var būt interesants izpētes un ierosmes avots svešiniekam. Bet vai arī latvietim, kas cītīgi sekojis līdzi visiem jaunizdevumiem un tos vismaz redzējis veikalu plauktos vai pārlūkojis bibliotēkā? Tomēr. Kopaina ir neparasti mūsdienīga, eleganta un vienlaikus ziemeļnieciski atturīga. Nenoliedzami, tāda iespaida radīšanā sava loma ir arī plašajai izstāžu zālei, ko nekādi nevar samērot ar pieticīgo istabiņu, kas pielāgota līdzīgiem mērķiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Rīgā.

Šajā sakarā der mazliet ielūkoties Martīna Mažvīda Lietuvas Nacionālās bibliotēkas pašreizējās ēkas tapšanā. Kamēr pēckara Latvijā toreizējie noteicēji netika tālāk par valsts bibliotēkas konkursa projektiem un tukšu salmu kulšanu, Lietuvā izšķīrās par grāmatu krātuves celtniecību. Būvēšana bija ilga un sarežģīta - jaunās bibliotēkas ēka Viļņas centrā tika atklāta tikai sešdesmito gadu sākumā. Nams būvēts pēc tipveida projekta, tāpēc tam līdziniekus var ieraudzīt vēl dažās bijušās Padomju savienības pilsētās. Milzīgs un smegnējs no ārpuses, ar milzu kolonām, kas resnumā pārspēj visus Baltijas dižkokus. Toties ar samērā ērtām telpām darbam gan lasītājiem, gan viņu aprūpētājiem. Tā kā top arī bibliotēkas piebūve, tad Lietuvas galvenās grāmatu krātuves darbinieki nākotnē var lūkoties ar gaišam cerībām. To visu stāsta bibliotēkas arhitekte (izrādās - var būt arī tāds amats) Egle Kīseliene, kas arī pielikusi savu roku izstādes "Latvija 1990 - 1998: politika, ekonomika, kultūra" iekārtošanā Martīna Mažvīda Lietuvas nacionālajā bibliotēkā.

Varam būt lepni, ka citu iespieddarbu vidū izdodas ieraudzīt arī "Latvijas Vēstneša" apgāda izdevumus, gan lielsējumu "Triju Zvaigžņu gaismā", gan normatīvo aktu kopojumus, gan Jura Krieviņa fotoalbumu "Mani dziesmusvētki".

Turpat izstādes atklāšanā izdodas aprunāties ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas galveno bibliotekāri Baibu Prikuli un nodaļas vadītāju Andu Lamašu. Viņas ir šīs ekspozīcijas autores no ieceres līdz īstenošanai.

Lieli darbi nerodas vienā dienā. No idejas līdz tās piepildījumam nācās strādāt gadu, konsultēties ar speciālistiem, izraudzīties katrā nozarē pašus būtiskākos iespieddarbus, pašām rakstīt izstādes anotācijas. Sākotnēji bija paredzēts, ka izstāde vispirms tiks parādīta šogad maijā Maskavā, taču notikumu attīstība šim nodomam pārvilka svītru. Līdz ar to izstādē nav iekļautas pēdējos mēnešos Latvijā iznākušas grāmatas. Vispirms šī vērienīga skate priecēja interesentus Kauņā, kur oktobra nogalē risinājās zinātniskā konference "Latvija un Lietuva XX gadsimtā". Abas autores apgalvo, ka tur izstāde esot izskatījusies pavisam citādi, lai gan eksponāti bijuši tie paši. Izrādās, ka ne tikai cilvēku spēj pārvērst apģērbs, bet arī izstādei papildu spožumu piedod mūsdienīgas vitrīnas un stendi.

Mūsu gadsimta latviešu domātājs un teologs Alberts Freijs ir teicis: "Labai grāmatai pieder četras vērtības: gara, kultūras, mūžības un celsmes vērtība".

Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas vēstniecības Lietuvā sarūpētā izstāde sliecas atklāt visas šīs vērtības gan katrā grāmatā, gan ekspozīcijā kopumā.

Teksts: Aina Rozeniece un Andris Sproģis, foto: Arnis Blumbergs

— "Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenti

Viļņā 1998.gada 3., 4.novembrīa