Vakar, 5. novembrī, Žurnālistu namā Rīgā ar semināru "Nabadzības raksturojums Latvijā" beidzās Latvijas Republikas Labklājības ministrijas un ANO Attīstības programmas Latvijas pārstāvniecības kopīgā projekta — "Atbalsts visaptverošas nabadzības novēršanas stratēģijas izstrādei" — pirmais posms.

Šī posma ietvaros kopš projekta sākuma šī gada februārī veikti kvantitatīvi pētījumi: cik lielu iedzīvotāju skaitu un kuras sociālās grupas nabadzība skārusi visvairāk; kā nabadzību kā sociālo problēmu analizēt kvalitatīvi — kādi ir tās izplatītākie cēloņi, un kā tā visvairāk izpaužas; kā jūtas trūcīgie Latvijas iedzīvotāji, vai tie saskata un paši saviem spēkiem spēj atrast izeju no situācijas, kurā nokļuvuši. Diemžēl izpētes rezultāti bijuši šokējoši pat daudziem labklājības jomas darbiniekiem, to skaitā labklājības ministram Vladimiram Makarovam. Tā, piemēram, konstatēts, ka, pat pēc visoptimistiskākajām aplēsēm, nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvars Latvijas dažādos reģionos svārstās no 35 līdz 42 procentiem.

Darbam seminārā "Nabadzības raksturojums Latvijā" projekta organizatori vakar bija pulcinājuši gan projekta dalībniekus, gan citus interesentus — valsts institūciju, pašvaldību, augstskolu, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Centrālās statistikas pārvaldes, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvjus — no Latvijas Pensionāru federācijas, Latvijas Audžuģimeņu biedrības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, arodbiedrībām un invalīdu atbalsta organizācijām.

Semināra pirmajā daļā, apkopojot izpētes darba rezultātus, Franciska Gasmana, Māstrihtas universitātes pētniece, nolasīja referātu "Kas un kur ir Latvijā nabadzīgs?", Starptautiskās darba organizācijas pārstāvis Mārtens Kēne — "Nabadzība un darba tirgus Latvijā", bet Ilze Trapenciere — atskaiti par Filozofijas un socioloģijas institūta pētījumu "Nabadzīgo cilvēku viedokļi un nabadzības sociālais vērtējums Latvijā", kura laikā tikuši aptaujāti aptuveni 400 valsts nabadzīgo iedzīvotāju.

Projekta otrais posms — rekomendāciju izstrāde, balstoties uz pirmajā posmā veiktajiem pētījumiem, beigsies 1999. gada jūnijā, kad gūtie secinājumi tiks iesniegti Latvijas valdībai kā ieteikumi iedzīvotāju nabadzības novēršanas stratēģijas izstrādei.

Kā atzina viens no projekta iniciatoriem, ANO pastāvīgais koordinators Latvijā un ANO Attīstības programmas pārstāvis Latvijā Jans Sands Sorensens, ANO pārstāvniecība Latvijā kopīgi ar Latvijas valdību nabadzības novēršanu ir definējusi par vienu no nosacījumiem demokrātiskas sabiedrības attīstībai. Un savu iespēju palīdzēt šī nosacījuma realizācijā starptautiskā organizācija saskata tieši šādu pētījumu atbalstā ar nolūku noskaidrot, kādu iemeslu dēļ nabadzība veidojas un kā tā ietekmē sabiedrību. J. S. Sorensens uzsvēra, ka projekta pirmā posma rezultāti ļauj secināt, ka katastrofāli zemi ienākumi nav vienīgais Latvijas iedzīvotāju nabadzības aspekts. Tikpat sāpīgas problēmas iedzīvotājiem rada arī veselības aprūpes un izglītības nepieejamība, kas, summējoties ar finansu trūkumu, rada atsvešinātības un izolētības sajūtu. Šo jautājumu risināšanā, pēc ANO pārstāvja atzinuma, būtu jāiesaistās visai sabiedrībai — pat gadījumā, ja krasi pieaugtu sociālo problēmu risināšanai valsts budžetā atvēlētie resursi, tikai veiksmīga sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām un medijiem var nodrošināt valdības veikto pasākumu efektivitāti.

Arī labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, piekrītot J.S. Sorensena viedoklim, atzina, ka, lai panāktu sabiedrības nabadzīgās daļas samazināšanos, valdībai vispirms jāveic pasākumi nodarbinātības jomā — jāatbalsta reģionālā attīstība, jāsniedz atbalsts mazo un vidējo uzņēmumu darbībai, jāizstrādā un jāīsteno lauksaimniecības un enerģētikas politika, jāpaaugstina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, skaidrojot iedzīvotājiem to apmaksas kārtību un paplašinot kompensējamo medikamentu sarakstu. Jāveic reforma izglītības jomā, nodrošinot iespējas jebkura vecuma iedzīvotāju profesionālajai izaugsmei un pārkvalifikācijai, kā arī izglītības pieejamība vispār.

Vienlaikus ar šiem stratēģiskajiem mērķiem, kā uzsvēra V. Makarovs, jāturpina un jāpalielina valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem, kas pašlaik veido sociālo grupu, kura ir vissmagākajā situācijā. Apmēram 3–4 gados Latvijā ir jārealizē Eiropas Savienības direktīvas par pabalstu politiku ģimenēm ar bērniem.

Šo četru nosacījumu izpilde savienojumā ar mērķētu palīdzību riska grupām, pēc V. Makarova domām, var mainīt situāciju Latvijā. Šādā gadījumā, iespējams, piepildītos Pasaules bankas optimistiskā prognoze, ka Latvija šo lielas iedzīvotāju daļas nabadzības problēmu spētu atrisināt pat tuvākajos septiņos gados — līdz 2005. gadam.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore