RUNAS. REFERĀTI

Pētera Pētersona

piemiņas konferencē

Rīgā 28. oktobrī

Domu par šādas konferences rīkošanu, par nepieciešamību izvērtēt pašreizējo situāciju Latvijas teātros un pārrunāt turpmākās attīstības ceļus kolēģiem izteica pats Pēteris Pētersons. Rīgas Latviešu biedrībā, kur viņš bija pratis iedvest jaunu dzīvību, šādas sarunas par mākslai, kultūrai svarīgām lietām notika bieži. Šoreiz — bez paša saimnieka, vien ar skaudro atziņu, ka ar izcilā režisora, dramaturga, oratormākslas meistara un sabiedriskā darbinieka aiziešanu Rīga, Latviešu biedrības nams un visi mēs esam kļuvuši nabagāki, mūsu pasaule — tukšāka. Kā ievadvārdos sacīja akadēmiķis Viktors Hausmanis, labākā Pētera Pētersona piemiņa būs viņa darbu turpināšana. Viņš savā dzīvē un mākslā apvienoja divus svarīgus principus: kā īsts patriots viņš kopa un aizstāvēja latviskumu, aizrautīgi cēla gaismā mūsu kultūras avotus, uzveda uz skatuves gan Ādolfa Alunāna, gan Gunāra Priedes lugas, bet tajā pašā laikā ar savām plašajām zināšanām un valodu prasmi viņš bija dziļi ieaudzis Eiropas un pasaules kultūrā, atklāja latviešu skatītājiem Brehta, Anuija, Dostojevska un daudzu citu humānistu mākslas pasauli.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas, Rīgas Latviešu biedrības un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes rīkotajā konferencē referēja un pārdomās dalījās Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle Lilija Dzene, akadēmiķis Viktors Hausmanis, habilitētā mākslas zinātņu doktore Silvija Radzobe, mākslas zinātņu doktore Guna Zeltiņa un filoloģijas doktore Valda Čakare. Aicināti bija visi, kam rūp teātra mākslas attīstības ceļi. Un Māmuļas Kluba zāle bija pārpildīta.

Kā uzsvēra Lilija Dzene, tūlīt pat būtu jāsāk gatavoties plašākai un dziļākai sarunai par pašu Pēteri Pētersonu, par viņa devumu dramaturģijā, režijā un teātra mākslā vispār, par viņa mantojumu tik dažādajās kultūras jomās.

Šodien lasītājiem piedāvājam akadēmiķa Viktora Hausmaņa referātu. Redakcijas rīcībā ir arī citi konferences materiāli, kas tiek gatavoti publicēšanai. "LV"

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis

Viktors Hausmanis:

Vērojot aizvadīto sezonu un šīs sezonas sākumu, domāju, ka iezīmējas zināma teātru darbības stabilizācija. Aizvadītie gadi visādā ziņā mūsu teātriem bijuši ārkārtēji grūti, jo teātri pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas pēkšņi attapās pavisam jaunā situācijā.

Teātri bija pazaudējuši savu tautas tribūna misiju. Padomju varas gados skatītāji straumēm vien plūda uz teātri kā vietu, kur skan latviska valoda un strāvo citur nepaustas idejas. Teātri visādā ziņā veica klusās pretošanās misiju: par ko nevarēja lasīt avīzēs, ko nevarēja dzirdēt radio un televīzijā, par to runāja teātris.

Trešās atmodas laikā teātris šo privilēģiju zaudēja: tagad jebkurš laikraksts vai žurnāls var paust savu domu, kā vien grib. Rolands Zagorskis klubā "Hamlets" dažkārt rīko politiskā teātra izrādes. Es diemžēl nevienu no šīm izrādēm redzējis neesmu, nevaru par tām spriest, taču mēs visi bijām liecinieki politiskā teātra izrādēm televīzijā, kad tur tikās un ķīvējās deputātu kandidāti. Ne tik spilgtā veidā šīs izrādes turpinās arī vēl tagad. Ko darīt teātriem? Konkurēt ar šīm dzīves realitātē notiekošām teātra formām ļoti grūti, teātrim jāmeklē sava niša. Varbūt teātrim pavisam jāatsakās no līdzdalības mūsdienu problēmu risināšanā? Domāju, ka nē. Skatītāji joprojām labprāt skatās izrādes, kurās jaušamas asociācijas ar mūsu pašu dzīvi, tikai šī saite ar mūsdienām nedrīkstētu būt pārāk klaja, ar pirkstu kratoša. Skatītāji jau pieraduši, ka Žurkas Kornēlijas improvizācijās tieši skan mūsdienu realitāte, viņi gaida šīs izrādes un priecājas par tām, tādas katrā ziņā vajadzīgas. Kādreiz žanra ziņā mazliet līdzīgus uzvedumus veidoja Austrālijas Latviešu teātris Melburnā — tur gāja ilggadējie Zobgaļa iestudējumi, bet Sidnejas Latviešu teātrī joprojām notiek "Kaleidoskopu" izrādes.

Neatkarīgajā Latvijā teātri pēkšņi vaigu vaigā saskārās ar tādu vienkāršu, prozaisku, bet neizbēgamu problēmu kā nauda. Nevarēja vairs gaidīt tikai uz dotācijām, nācās domāt pašiem — kā izdzīvot. Šī problēma ir nepatīkama, nežēlīga, taču — tāda tā ir, un ar to nākas rēķināties. Šai nelaimei ir arī sava pozitīvā loma: mūsu teātru dzīve kļuvusi nesalīdzināmi spraigāka un interesantāka nekā kādreiz. Atcerieties, bija laiks, kad Drāmā un Dailē bija četri pieci iestudējumi sezonā (uz lielās skatuves). Dailē tā tas bija 1975., 1977. un 1979. gadā. Pirmizrādes notika ļoti reti. Tagad iestudējumu skaits sezonā nesalīdzināmi pieaudzis. Patlaban izveidojusies situācija, ka noskatīties visas pirmizrādes gandrīz nav iespējams. Teātra pasaulē valda spraigums, nav vairs dīkas garlaicības. Cita lieta, ka, dzenot vienu iestudējumu pakaļ otram, daudz retāk tagad gadās nozīmīgi notikumi un lielā pārsvarā vairojas viduvējības.

Nežēlīgs konkurences likums darbojas aktiermākslā. Visādā ziņā nepatīkams, bet tas valda visā pasaulē. Aktieri sevi var apliecināt tikai ar darbu. Nebija normāla situācija, ka teātrī tika uzņemts viss aktieru fakultātes kurss, un nevienu aktieri gadiem ilgi nevarēja no darba teātrī atlaist. Tagad princips ir pareizāks — ja vien nevajadzētu saskarties ar gluži citu problēmu — aktieru aldziņas ir tik niecīgas, ka, vienkārši, lai izvilktu dzīvību, nākas strādāt vēl divās un pat trijās darbavietās, un tad vēl darboties reklāmā. Šajā ziņā mūsu aktieri atkal tuvojas amatieru situācijai, kāda Rīgas Latviešu teātrī bija pagājušā gadsimta astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados: Dace Akmentiņa bija šuvēja, Berta Rūmniece — šuvēja, Jānis Brigadere — Blehšteina galantērijas veikala pārdevējs, Teodors Podnieks — Berga Bazāra veikaliņā tirgojās ar grāmatām, Pēteris Rudzītis strādāja Dzelzceļa virsvaldē. Vakarā viņi atnāca uz teātri un — spēlēja teātri. Mūsdienās situācija ir gandrīz tāda pati, varbūt tikai darbavietas tagad citas.

Atgriežos pie teātru pašreizējās stiuācijas vērtējuma. Ko skatītājiem rādīt? Ar šo problēmu mūsu teātri nodarbināti vēl līdz šai dienai. Viena no teātru atrastajām atbildēm: skatītāji jāizklaidē. Dzīves realitāte ir tik skarba, ka cilvēkiem jāļauj teātrī relaksēties, jāļauj pasmieties un izklaidēties. Teorētiski pret to nekas nebūtu iebilstams, visā pasaulē teātri pilda šo izklaides misiju. Taču varētu runāt par proporcijām. Ja jau skatītāji iet un smejas — lai jau tā būtu. Man šāds repertuāra atzars liekas neinteresants, mani tas garlaiko. Īpaši daudz šādu izklaides lugu ir Dailes teātrī, un šāda situācija kļūst nomācoša. Nacionālajā teātrī situācija ir mazliet labāka.

Šai sezonā izklaides misiju teātri domā stūrēt vēl citā virzienā. Nav noliedzams, ka skatītāju iemīļots žanrs ir operete, mūzikls, dziesmu spēle. Savā laikā par šo žanru kopšanu rūpējās Operetes teātris, to pirms pāris gadiem varmācīgi likvidēja, bet izrādās, ka "zārks jau nevar palikt tukšā". Tagad operetes un mūzikla žanru solās kopt dramatiskie teātri, turklāt nevis Liepāja, kur iedibinātas stingras tradīcijas, bet Rīga: Daile rāda Franča Lehāra operešu montāžu ar nosaukumu "Mana jautrā atraitne", Nacionālais sola "Manu skaisto lēdiju".

Tomēr domāju, ka kopumā situācija uzlabojusies. Gluži saturīgs liekas Nacionālā teātra repertuārs un varbūt mazpamazām tas uzņems patiesi nacionāla teātra statusu? Īpaši gribu izcelt latviešu oriģinālrepertuāra īpatsvaru Nacionālajā teātrī. Piemēram, oktobrī Nacionālais teātris rādīja tādus uzvedumus kā "Rīga", "Zvejnieka dēls", "Zaļā zeme", "Dullais barons Bundulis" un "Fēlikss un Felicita". Mazajā zālē — Raimonda Auškapa "Tāda ir dzīve", Leldes Stumbres "Mīla jā, mīla nē" un Edvarda Vulfa "Līnis murdā". Astoņi nosaukumi — tas nav slikti.

Tūliņ var vaicāt: vai tad maz vajadzīgs tā aģitēt par oriģinālrepertuāru, vai tas nav provinciālisms, pagātnes atlieka, padomju teātra recidīvs? Es tā nedomāju. Visos laikos katras mazas tautas teātra mākslas uzdevums bijis kopt un sargāt šīs tautas identitāti. Teātris palīdzēja saglabāt Latvijā latviskumu padomju varas gados, tas palīdzējis kopt latviskumu trimdas apstākļos. Bet varbūt mūsdienās tas vispār nav vairs vajadzīgs? Ārišķīgs tautiskums, protams, nav vajadzīgs, bet lugas, kas runā par mūsu cilvēkiem, viņu dzīvi un problēmām, lugas, kas apliecina mūsu neatkārtojamo savdabību, gan! Pazaudējot latviskumu, mēs nebūsim interesanti ne paši sev, ne citiem. Raksturīgs piemērs: žurnālā "Theater Heute" raksturoti vairāku mazo tautu teātri, slavēta Islande, labi vārdi sacīti par Igauniju, bet par Latviju diezgan kritiskas rindas: tur neesot nekā sava: rādot Čehovu, Čehovu un Čehovu, mazliet Zolā un Dostojevski. Bet atbraukušie kritiķi bija vēlējušies redzēt kaut ko oriģinālu, savu, un to tā arī nav redzējuši.

Tomēr līdzās kritiskām piebildēm par repertuāru gribas sacīt arī labus vārdus. Uz skatuves nereti jaunā interpretācijā atgriežas latviešu klasika: es jau minēju Andreju Upīti un Vili Lāci. Manā uztverē šis fakts vērtējams pozitīvi. Jā, mēs nepieņemam šo autoru politisko darbību, bet mēs atzīstam viņu pozitīvi vērtējamos darbus, kādi šai gadījumā ir "Zvejnieka dēls" un "Zaļā zeme", kaut arī presē Edmundam Freibergam nācies lasīt arī klaji kritiskas piezīmes.

Uz skatuves uznācis Mārtiņa Zīverta Minhauzens, jaunā skatījumā dzīvo Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" un Raiņa "Pūt, vējiņi!". Tiesa, tepat jāpiebilst, ka teātri ļoti piesardzīgi izturas pret Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša lugām, daudzas no tām uz Latvijas skatuvēm vispār nav izrādītas. Labas lugas var atrast trimdas dramaturgu krājumos, bet teātri par tiem maz interesējas. Tāpat vēl būtu pārvētāma divdesmito trīsdesmito gadu dramaturgu raža, arī tur vēl ir izrādāmi darbi. Es te domāju par Jūliju Pētersonu, Kārli Zariņu, Irmu Braču un Jāni Vainovski, arī Jāni Grotu.

Domājot par repertuāru, kā pozitīvu gribu atzīmēt faktu, ka teātri lugu izvēlē pārkāpuši šauras ideoloģiskās orientācijas robežas. Uz mūsu skatuvēm nu izrāda tos pašus autorus, ko Eiropā vai Amerikā, protams, ja izdodas atrisināt autoru honorāru problēmu. Manis minētie vācu kritiķi tā skeptiski vērtējuši Antona Čehova īpatsvaru repertuārā. Te gan jāpiebilst, ka tik ļoti daudz tā Čehova mūsu teātros nav — trīs lugas, un jāpriecājas par to, ka Čehovu latviešu aktieri iemācījušies nospēlēt un režisori iestudēt. Kā pēdējo sezonu labākie iestudējumi pelnīti tiek minēti "Kaija" Jaunajā Rīgas teātrī un "Ivanovs" — Valmierā. Atzinīgi vērtējams fakts, ka Jaunais Rīgas teātris un Valmieras teātris iestudējuši Alekseja Arbuzova lugas "Mans nabaga Marats" un "Vecmodīgā komēdija". Kādu laiku pret Arbuzova daiļradi bija visai atturīga nostāja: sak, vai tad klājas iestudēt padomju autora lugas. Aleksejs Arbuzovs, pirmkārt, bija labs dramaturgs un, otrkārt, viņš nebija nekāds komunisma ideologs.

Ar pozitīvu vārdu es pieminēju Oļģerta Krodera iestudēto Raiņa "Pūt, vējiņi!" izrādi Dailes teātrī un Viestura Kairiša "Skroderdienu" iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī. Ne viens, ne otrs iestudējums man nav tuvs. "Pūt, vējiņi!" izrādē man nav pieņemama lugas stilistikas maiņa, poētisku darbu pārvēršot prozā. Izrādē ir pazudis pats šīs lugas kodols — te nav tā ētiskā spēka, kas tik dārgs bija Rainim. Nodzēsta pati lugas pamatproblēma: ja Baiba jau pirmajā brīdī Uldim skauj rokas ap kaklu, ja viņa ar Uldi jau izrādes gaitā izgulējusies, zūd jēga, kālab viņai no dzīves jāaiziet un līdz ar to zūd pamats, kāpēc luga rakstīta. Un tomēr es negribētu uzstāties pret šo izrādi: mans Rainis un mana Raiņa izpratne ir citāda, bet tiesības pastāvēt ir arī atšķirīgam lasījumam. Kaut ko līdzīgu es varētu sacīt par Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienām" Jaunajā Rīgas teātrī. Manuprāt, šīs lugas jēga tur ir stipri sašaurināta. Un tomēr ir labi, ka šādi meklējumi notiek, ka ir tieksme un prasme uz labi zināmiem darbiem paskatīties ar neparastu skatienu. Šāds neordinārs skatījums mākslā ir ārkārtīgi nepieciešams. Cita lieta, ka cīkstēšanās ar klasiķiem ir ļoti smags process, jo Raiņa un Blaumaņa lugu pamatā ir ļoti stingra loģika, tās ir racionāli stingri modelētas celtnes, un, pārliekot vienu balstu uz citu vietu, uzreiz sāk šķobīties visa celtne.

Var dažādi vērtēt atsevišķas izrādes, bet katrai īstai teātra valstij raksturīga teātra forma ir — alternatīvais teātris. Tas aizsākās ar nepanesamā teātra arteļa nepanesamajām izrādēm, tās pazibēja teātrī "Skatuve" un tagad atsevišķās citu teātru izrādēs. Nepanesamais teātris man likās garlaicīgs, nomācošs, man tas nepatika, un tomēr jārēķinās, ka alternatīvais teātris sevi pieteicis, ka tiek meklētas jaunas teātra izteiksmes iespējas. Turklāt, ieejot profesionālajos teātros, jaunie režisori sāk pieslīpēties teātru iespējām. Un šāds alternatīvais teātris vajadzīgs kaut vai tālab vien, lai augstāk novērtētu īstu vārda teātra un psiholoģiskā teātra spēku. Ilgu laiku daži mūsu kritiķi pārlieku cildinājuši kustību un zīmju teātri, taču atkal un atkal jāatgriežas pie vārda — šī brīnišķā ieroča, kas dots tikai un vienīgi cilvēkam.

Kopumā daudzveidīgs man šķiet pašreizējais teātru spektrs. Es priecājos, ka Nacionālais teātris atgūst nacionāla teātra statusu. Tādi teātri ir arī Londonā, Parīzē, Kopenhāgenā, Stokholmā, Prāgā. Patlaban nav skaidrs, kādā virzienā ies Dailes teātris — sezona solās būt ļoti raiba. Varbūt arī notikumiem bagāta?

Aizvadītajā sezonā ar nopietnu darbu un nopietnu repertuāra plānojumu pārliecināja Jaunais Rīgas teātris. Tur nebija vairs tā haotiskā mētāšanās, kas pavīdēja iepriekšējās sezonās. Par vienu no nopietnākajiem, patiesi respektējamiem kolektīviem izveidojies Valmieras teātris, kas ļauj pārliecināties par laba psiholoģiskā teātra izveidi un pārdomātu repertuāra plānojumu. Rīgā joprojām vēl ķepurojas Jaunatnes teātris un "Skatuve". Neesmu patlaban šo teātru izrādes redzējis, vērtēt nevaru. Pastāv Kamerteātris. Šķiet, arī Liepājas teātris tiks pāri grūtībām.

Teātri strādā. Pesimismam vietas nav. Ar pagājušo sezonu situācija vērtusies uz labo pusi. Kāda būs šī sezona — redzēsim. Labi, ka tā iesākās ar augsti vērtējamu iestudējumu — Augusta Deglava "Rīgu".

a