PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Ārlietas: Drosmīgi darbā,

un lēnīgi izpildē

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 331/332, 4.11.98.

Zigfrīda Annas

Meierovica

(1887 – 1925) laiks

(19.11.1918. – 26.01.1924.;

19.12.1924. – 22.08.1925.)

Pirmais

ārlietu ministrs

1923.gada 2.septembrī Vācijas sūtniecības padomnieks Rīgā Vēbers pārsteidza Meierovicu, izsakoties, ka nevarētu būt nekādu iebildumu pret mazo Baltijas valstu antanti un tās neitralizēšanu uz 25 gadiem. Ministrs norādīja, ka visām šīm valstīm ir interešu kopība un neitralitātes nodrošināšanai vajadzētu starptautisku aktu ar Vācijas un PSRS parakstu. Vācu diplomāts, resp., viņa valdība, uzskatīja, ka pietiktu ar šo abu valstu solījumu neitralizēt Latviju, bet Meierovics atgādināja, ka Baltijas valstis ir citu zemju atzītas TS locekles, kādēļ to neitralitātes aktam jābūt starptautiskam un nekādā gadījumā uz īsu termiņu. Tādēļ viņš kategoriski atteicās parakstīt Latvijas vienas pašas neitralitātes deklarāciju un bija pret muitas ūniju ar Padomju Savienību, kas beigtos ar Latvijas pienākumu maksāt augstas muitas, kaimiņvalstij cenšoties aizsargāt savu jauno rūpniecību.

Vācija faktiski piedāvāja Latvijai noslēgt separātu neuzbrukšanas līgumu. Baltijas valstis 1925.gada 5.maijā atklāti noraidīja vēlēšanos tās saskaldīt un izmantot savās interesēs.

Kad Latgale bija atbrīvota, Latvijas valdība 1920.gada 16.februārī nolēma sākt tiešas miera sarunas ar padomju Krieviju (pamiera līgums bija noslēgts 1.februārī), Meierovics cerēja iegūt miera sarunām Antantes valstu atbalstu, aicinot tās 16.martā sasaukt miera konferenci. Lielbritānija 24.aprīlī ierosinājumu noraidīja, jo neesot atzinusi padomju Krieviju. Nemaz nenogaidot pārējās atbildes, kuru saturu varēja paredzēt, Meierovics jau 26. martā paziņoja kaimiņvalsts ārlietu komisāram Čičerinam, ka Latvija ir gatava miera sarunām. Dialogs sākās Maskavā 16.aprīlī. Latvijas delegācijā, kuru vadīja tieslietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, ietilpa Kārlis Pauļuks, Jānis Vesmanis, Pēteris Berģis, pulkv. Eduards Kalniņš (vēlāk delegācijas sastāvs mainījās), 27 eksperti un 6 tehniķi. Otras puses delegācijas vadītājs bija ārlietu komisāra vietnieks Ādolfs Jofe.

Pēc spraigām diskusijām 18 plenārsēdēs un 47 komisiju sēdēs, kuras sākās Maskavā, bet beidzās Rīgā, 11.augustā miera līgums tika parakstīts. Latvijas vārdā to izdarīja Pauļuks, Vesmanis, Berģis, Kalniņš un Ansis Buševics.

Vienošanās 1.pantā bija teikts: "No šī miera līguma spēkā stāšanās dienas kara stāvoklis starp līdzējām pusēm top izbeigts."

Lai gan šī ārkārtīgi svarīgā ārpolitiskā dokumenta 2.pants pēdējos gados ir bieži citēts, tas ir jādara arī šajā rakstā. Lūk, tā teksts.

"Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts–tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju."

4.pantā abas līdzējpuses apņēmās aizliegt uzturēties savā teritorijā jebkādam karaspēkam, izņemot valdības vai tādu draudzīgu valstu karaspēku, ar kurām viena no līdzējpusēm noslēgusi kara konvenciju, bet kuras neatrodas faktiskā kara stāvoklī ar otru līdzējpusi, kā arī aizliegt savas teritorijas robežās līgt un mobilizēt personālo sastāvu tādu valstu, organizāciju un grupu armijām, kuru nolūks ir bruņota cīņa ar otru pusi.

Abas puses 5.pantā savstarpēji atteicās no prasībām, lai pretējā puse atlīdzinātu viņu kara izdevumus, t.i., valsts izdevumus kara vajadzībām, kā arī atlīdzinātu kara zaudējumus. 7.pantā bija noteikts, ka abu līdzējvalstu karagūstekņi visdrīzākajā laikā nosūtāmi atpakaļ uz dzimteni. 11.pants paredzēja, ka KSFPR uz sava rēķina atved atpakaļ uz Latviju un nodod tās valdībai arhīvus, muzejus, dokumentus, mākslas darbus utt. Tā atdod Latvijai sabiedrisko, labdarības, kultūrizglītības iestāžu īpašumus, kā arī visu ticību baznīcu un lūgšanas namu zvanus un piederumus. 16.pants paredzēja, ka, ievērojot Latvijas izpostīšanu 1914.–1917.gada pasaules kara laikā, Krievija atsvabina Latviju no atbildības par Krievijas parādu un dažādām citām saistībām.

Latvijas Satversmes sapulce miera līgumu ratificēja 1920.gada 2.septembrī, KSFPR — 9.septembrī. Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika Maskavā 4.oktobrī.

Pa daļai nevēlēšanās, pa daļai haotisko iekšējo politisko un saimniecisko apstākļu dēļ padomju valdība tomēr nekorekti pildīja līguma noteikumus. Latvija tikai daļēji atguva dzelzceļu ritošo sastāvu, kuģus, fabriku un darbnīcu iekārtas un citus īpašumus. Arī bēgļu atgriešanās bija ļoti apgrūtināta. Līdz 1928.gadam atceļu uz dzimteni tomēr atrada ap 230 tūkstoš bēgļu, 7 tūkstoš optantu (personas, kuras vēlējās iegūt Latvijas pavalstniecību), vairāk nekā 12 tūkstoš karavīru, kā arī ap 400 ķīlnieku un Krievijas cietumos ieslodzīto Latvijas pilsoņu.

1920.gadā latviešu tauta uzticēja savam ārlietu ministram arī godpilnos Satversmes sapulces deputāta pienākumus (Meierovics bija arīdzan 1.Saeimas deputāts). Cielēns tā raksturoja Meierovicu Satversmes sapulces atklāšanas dienā 1920.gada 1.maijā: "Eleganti tērpies, vestes pēdējo pogu vaļā, baltu puķi pie žaketes atloka, drošā līdzsvarā viņš ieslīdēja kuluāru zālē. Slaido stāvu lepni izslējis, sniedza roku uz visām pusēm, un viņa plašais laipnais smaids izteica apmierinātību par sasniegto un optimistisko ticību turpmākajiem Latvijas panākumiem (..). Ārlietu ministrs nemaz nebažījās par savu rītdienu. Viņš skaidri sajuta kontaktu ar latviešu deputātiem, kuru uzticību viņš bija ieguvis ar savu darbu, it īpaši ar savu raksturu un taktu."

Un tiešām — Meierovics pēc gada un nepilniem diviem mēnešiem kļuva par Ministru prezidentu Ulmaņa vietā (1921.g. jūnijs – 1923.g. janvāris). Šo augsto amatu, līdztekus pildot ārlietu ministra pienākumus, viņam uzticēja arī no 1923.g. jūnija līdz 1924.g. janvārim.

Meierovica zvaigžņu stunda bija Latvijas atzīšana de jure un uzņemšana Tautas savienībā.

Tiesa, kā saka, pirmajā piegājienā Latvija tomēr šajā organizācijā neiekļuva. Lūgumu par uzņemšanu TS Latvija iesniedza 1920. gada 14.maijā. Galvenās problēmas šajā sakarā bija: pirmkārt, vai savienībā var uzņemt juridiski neatzītas valstis un, otrkārt, vai Baltijas valstu uzņemšanas gadījumā TS loceklēm būtu automātiski jādodas tām palīgā uzbrukuma gadījumā. Izskatot Baltijas valstu lūgumus TS pilnsapulces 20. plenārsēdē 1920.gada 16.decembrī, pret Latvijas uzņemšanu balsoja 24 valstis, to vidū arī Lielbritānija, Francija, Zviedrija u.c. Atturējās 13 valstis.

Pēc piedzīvotās neveiksmes politiski un morāli vēl vājajā jaunajā starptautiskajā organizācijā Baltijas valstu diplomāti savu darbību koncentrēja četru Sabiedroto lielvalstu — Lielbritānijas, Francijas, ASV un Itālijas — galvaspilsētās. Arī Meierovics 1920.gada novembra sākumā devās garākā tūrē pa Rietumeiropas valstīm.

Romā viņu pieņēma Itālijas Ministru prezidents Džovanni Džoliti un karalis Viktors Emanuēls III, bet Vatikānā pāvests Benedikts XV un viņa ietekmīgais ārlietu jautājumu kārtotājs kardināls Pjetro Gaspari. No mūžīgās pilsētas latviešu diplomāts devās uz Franciju, kur sastapās ar jauno prezidentu Aleksandru Mijerānu. Londonā viņu uzklausīja britu ārlietu ministrs lords Džordžs Kērzons. Neizpalika arī Latvijas memorandi un notas.

1921.gada 22.janvārī sākās Antantes Augstākās padomes sesija, kurā piedalījās Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvji. 26.janvārī pulksten 17 Latvijas un Igaunijas diplomātiem paziņoja, ka Augstākā padome atzinusi viņu valstu neatkarību de jure (Lietuvu atzina tikai 1922.gada 10.novembrī).

Somija un Polija jau tajā pašā 26.janvārī pasteidzās atzīt Latviju un Igauniju turklāt ar agrākiem datumiem, tā demonstrējot jau senāk izveidojušos draudzību. Vācija pieņēma tādu pašu lēmumu 1921.gada 1.februārī, Norvēģija un Zviedrija — 5.februārī, Dānija — 7.februārī, Persija — 10.februārī, Austrija — 10.februārī, Portugāle — 19.februārī un Rumānija — 26.februārī. Padomju Krievija to bija izdarījusi jau ar 1920.gada miera līgumu. Vēl Latviju 1921.gadā atzina Svētais Krēsls, Ungārija, Panama, Siāma, Kuba, Čīle un Brazīlija. ASV to izdarīja gan tikai 1922.gada 28.jūlijā, jo šaubījās par Baltijas valstu ilgstošu pastāvēšanu un joprojām ar vienu aci raudzījās uz Krievijas izbijušajiem valdītājiem.

1921.gada 26.janvāris, raksta diplomāts Dr. O.Grosvalds, bija Meierovica "gudrā un neatlaidīgā darba kronējums, attaisnojums un atbalss".

1921.gada 1.septembrī Meierovics iesniedza TS ģenerālsekretāram seram Ērikam Dramondam kopā ar jaunu uzņemšanas lūgumu informāciju, ka jau 22 valstis atzinušas Latviju de jure. Latvija cenšas nodibināt draudzīgu saprašanos ar visām zemēm, kas atdalījušās no Krievijas, un sola stingri ievērot savus internacionālos un nacionālos pienākumus. Līdzīgus lūgumus iesniedza arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji.

1921.gada 15.septembrī Latviju uzņēma Tautu savienībā ar 38 balsīm, atturoties 10 valstīm. Par savienības loceklēm kļuva arī Igaunija un Lietuva. Pretim balsotāju nebija. Baltijas valstis tagad bija ieguvušas šķietami lielāku drošību un varēja brīvi darboties kā atzītas pasaules brīvo valstu saimes neatkarīgas locekles. Tās sāka arī darboties dažādās TS organizācijās.

Meierovica mūžs aprāvās traģiski 38 gadu vecumā. 1925.gada 22.augustā, braucot pie bērniem no pirmās laulības Helmuta, Gunāra un Rutas, viņš piedzīvoja autokatastrofu uz Tukuma — Brizules ceļa. Aklā nāve laupīja latviešu tautai vienu no tās gaišākajiem prātiem.

Zigfrīda Meierovica darba mūžs bija īss, pārāk īss. Nepilni desmit gadi! Taču tie bija vēsturiski gadi — laiks, kad tapa brīvā Latvija. Tai Meierovics atdeva sevi visu.

Ludviga Sējas

(1885 – 1962) laiks

(27.01.1924. – 18.12.1924.)

Otrais

ārlietu ministrs

Dzimis Džūkstes pagastā lauksaimnieka ģimenē. Absolvējis Valmieras skolotāju semināru (1904), strādājis par tautskolotāju. Sākoties pirmās revolūcijas atplūdiem, 1906.gadā emigrē uz Šveici, pēc tam uz Franciju, kur pabeidzis franču valodas kursus Grenobles universitātē, 1909.gadā atgriežas dzimtenē un strādā par ģimnāzijas skolotāju, vēlāk arī par lektoru LU, savienojot to ar darbu Ārlietu ministrijā (ĀM). Būdams kreisi noskaņots, iestājies Latvijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, bet, 1921.gadā pilnīgi pārejot diplomātiskā dienestā, izstājas no tās un vispār vairs neatjauno darbību politiskās partijās.

Sēja kopš 1919.gada vadīja ĀM Politisko departamentu, kura uzdevums bija izveidot un uzturēt attiecības ar ārvalstīm un Tautu savienību (TS). Departamentā bija četras nodaļas: austrumu, Baltijas, rietumu un TS sekciju un preses nodaļa. Austrumu nodaļas pirmie vadītāji 20.gados bija Jūlijs Feldmanis (1920), Aleksandrs Birznieks (1920), Valdemārs Sproģis (1922–1927), Emīlis Vīgrabs (1927–1929) un Kārlis Students (1929–1930) kā vietas izpildītājs). Svarīgo Baltijas nodaļu vadīja Antons Balodis (1920–1924), Kārlis Freimanis (1924–1925) un Vilhelms Munters (1925–1931), rietumu (sākumā Viduseiropas) nodaļas vadībā atradās Dr.Edgars Krieviņš (1920), Pēteris Sēja (1920–1921; 1925–1927), Dr.Pēteris Oliņš (1922–1924; 1927–1928), Dr. Oļģerds Grosvalds (1924–1925) un Jūlijs Feldmanis (1928–1930).

Sēja vadīja Latvijas delegāciju Polijas organizētajā starpvalstu konferencē, kura notika Varšavā no 1920.gada 6.līdz 15.martam. Latvijas pārstāvji (arī iekšlietu ministra biedrs un armijas artilērijas inspektors) vispirms bija pārsteigti, ka poļi nebija aicinājuši Lietuvu un Igauniju, bet tajā vietā ielūguši Rumāniju. Viņi noorganizēja šo valstu pārstāvju sarunas ne kopīgi, bet ar katras valsts delegātiem atsevišķi, un ar dažādām ekskursijām un pieņemšanām radīja tādus apstākļus, ka pārējo valstu pārstāvjiem nebija pat lāgā iespējams savā starpā kontaktēties. Latvieši šādā situācijā atteicās sarunās skart jautājumus, kas attiecās uz visām kaimiņvalstīm. Tā vietā pārrunāja tikai Latvijas un Polijas attiecības, vispirms mēģinot panākt poļu karaspēka aiziešanu no Latgales. Latvijas delegācija noraidīja poļu ierosinājumu atzīt Poliju 1772.gada robežās, iekļaujot tajā Lietuvu, Baltkrieviju un Ukrainu, un nevēlējās parakstīt ar Poliju militāru aliansi ilgākam laikam kā tikai līdz miera noslēgšanai ar padomju Krieviju. Sarunas beidzās 14.martā, un nākamajā dienā parakstīja neko neizsakošu vēlēšanos "noslēgt vienošanos, kas izteiktu abu valstu solidaritāti". Konference bija beigusies ar neveiksmi poļu pārliecīgo prasību dēļ, neievērojot mazāko tautu intereses un radot bažas par mazo valstu patstāvību, ja tās sadarbotos ar Poliju.

1920.gada pavasarī un vasarā Sēja bija Latvijas delegācijas sekretārs miera sarunās ar padomju Krieviju. Pirmā miera konferences sēde notika Maskavā 16.aprīlī. Pēc 12 plenārsēdēm un 37 komisijas sēdēm, kuras ilga līdz 7.jūlijam, uz Meierovica priekšlikumu sarunas tika pārceltas uz Rīgu, kur notika vēl 6 plenārsēdes un 10 komisijas sēdes. Pēdējā sēde notika 10.augustā, un nākamajā dienā tika parakstīts miera līgums starp Latviju un KSFPR.

1921.gada 30.aprīlī karjeras diplomāts Sēja ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs, lai kļūtu par Latvijas sūtni un panāktu savas valsts atzīšanu de jure. Viņa un turienes latviešu neatlaidīga darba rezultātā ASV prezidents Vorens Hārdings 1922.gada 24.jūlijā pilnvaroja valsts sekretāru Čārlzu E.Hjūzu atzīt Baltijas valstis. Hjūzs savukārt deva rīkojumu ASV komisāram Rīgā Evanam E.Jangam 27.jūlijā informēt Baltijas valstu valdības par to de jure atzīšanu.

Oficiālajā dokumentā par šo lēmumu bija teikts:

"Ar atzīšanas aktu Savienoto Valstu valdība atzīst šo valdību faktisko eksistenci pašreizējā laikā un nepieciešamību to robežās pasargāt politisko un saimniecisko stabilitāti. Savienotās Valstis vienmēr pasvītrojušas, ka sarežgītais stāvoklis Krievijā nevar būt par iemeslu Krievijas teritoriju atsvešināšanai, bet šo principu nelauž pašreizējās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valdības, kuras iecēluši un uzturējuši turienes iedzīvotāji."

Sēju atzina par Latvijas lietvedi aizokeāna zemē 1922.gada 28.septembrī. Sekmīgi izpildījis savu misiju, viņš drīz pēc tam atgriezās dzimtenē, lai no turienes dotos sūtņa amatā uz Kauņu. Lai gan strādāt vajadzēja brāļu tautas vidū, tas nebija viegls darbs. Lietuviešus aizvainoja latviešu nevēlēšanās palīdzēt Lietuvai atgūt Viļņu, bet latviešus aizskāra kaimiņvalsts ambīcijas un nerealitāte ārpolitikā. Tomēr Sējas laikā tika sagatavotas un jau pēc viņa aizbraukšanas parakstītas skolu konvencija un vienošanās par pierobežas satiksmi 10 km abpus robežām dzīvojošiem pilsoņiem.

Sēja kļuva par ārlietu ministru pēc Meierovica Voldemāra Zāmuēla vadītajā kreisās koalīcijas (sociāldemokrāti, centristi un Latgales minoritāšu partijas) valdībā. Pazīstamā trimdas vēsturnieka prof. Edgara Andersona skatījumā viņš bija "neliela auguma, mazliet pedantiska un ļoti nopietna persona, labs pasaules notikumu vērotājs un iztirzātājs. (..) Saglabātie Sējas ziņojumi liecina par viņa dziļo inteliģenci un notikumu izpratni, kādu nemanām dažu par viņu slavenāku un populārāku latviešu diplomātu ziņojumos. Sēja visumā turpināja Meierovica sākto Latvijas ārpolitiku, neko radikāli nemainīdams" ("Latvijas vēsture 1920–1940". — Stokholma, 1982. — 38.lpp.). Prioritātes palika iepriekšējās: labas kaimiņattiecības un cieša sadarbība ar Igauniju un Lietuvu (mazā Baltijas savienība), lielā Baltijas valstu savienība, iesaistot tajā Somiju un Poliju, normālas attiecības ar padomju Krieviju un Vāciju, sakaru paplašināšana ar Rietumeiropu, darbs Tautu savienībā utt.

Pazīstamajā Bulduru konferencē, kas notika 1920.gada vasarā un kurā bez Baltijas valstīm piedalījās arī Somija un Polija, Sēja izpalika, būdams aizņemts Latvijas miera sarunās ar padomju Krieviju. Vairākās citās analogās sanāksmēs viņš bija aktīvs līdzdalībnieks.

No 1924.gada 15. līdz 18.februārim Latvijas jaunais ārlietu ministrs piedalījās starptautiskā konferencē Varšavā, uz kurieni savas delegācijas bija atsūtījušas arī Igaunija un Somija. Polijas ārlietu ministrs grāfs Mauricijs Zamoiskis, atklājot konferenci, teica: "Tagadējais stāvoklis starptautiskajā dzīvē prasa, lai Baltijas valstu un Polijas solidaritāte būtu pastāvīga un stipra ar skaidri apzinātu kopīgu mērķi." Diemžēl tie palika tikai skaisti vārdi. Somijas ārlietu ministrs Kārlis Enkels pat atteicās parakstīt konvenciju par domstarpību izšķiršanu arbitrāžas ceļā.

Oficiāli Varšavā apsprieda tikai sadarbību Tautu savienībā, tirdzniecisko un kultūras sakaru veicināšanu un telegrāfa, telefona un preses aģentūru sadarbību. Baltijas valstis interesēja poļu nafta, ogles, dzelzs, tekstīlijas un sāls, bet bija grūti atrast bāzi preču apmaiņai.

Lielbritānijas sūtnis Baltijā Džons Č.Vons 1924.gada 13.martā ziņoja savai Ārlietu ministrijai, ka Sēja viņu informējis — Varšavā parakstīts slepens līgums par visu četru valstu iekšlietu ministru darbības koordinēšanu komunisma apkarošanai un komunistu uzmanīšanai. Līdzīgs somu un latviešu sadarbības līgums esot eksistējis jau kopš 1922.gada, un arī jaunā dokumenta pamatā bijušas somu ekspertu atziņas.

No 1924.gada 19. līdz 21. maijam Sēja piedalījās triju Baltijas valstu konferencē Kauņā. Konferences laikā darbojās politisko, saimniecisko un tehnisko jautājumu komisijas. Politiskie jautājumi bija formulēti tā, lai Polija nevarētu justies aizskarta. Viļņas jautājumu noņēma no dienas kārtības. Tāpat arī neapsprieda jautājumu par Lietuvas pievienošanos 1923.gadā noslēgtajai aizsardzības savienībai starp Latviju un Igauniju. Tika nolemts politiskajā komisijā pārrunāt trīs Baltijas valstu ārpolitikas vēsturisko mantojumu un noteicošo virzienu, kas veicinātu to neatkarību un brīvas attīstības nodrošināšanu, un kā šo politiku saskaņot. Militārai sadarbībai konferences dalībnieki vispār nepieskārās un nolēma "1) atrast modernu 3 valstu kopdarbību ārpolitikā, 2) koordinēt 3 valstu darbību Tautu savienībā un citās starptautiskās organizācijās".

Saimnieciskā komisija apsprieda Baltijas valstu muitas politikas vienkāršošanu un tarifu vienveidošanas iespējas, lai atvieglinātu starpvalstu tirdzniecības sakarus. Pārrunāja iespēju noslēgt savstarpējus tirdzniecības līgumus, kas ietu pāri vislielākās labvēlības principiem. Lietuvieši muitas ūnijā nemaz nebija ieinteresēti. Viņi paši gribēja izveidot savu rūpniecību un nevēlējās igauņu un latviešu konkurenci. Lietuva bija gatava parakstīt tikai tirdzniecības līgumu. Konference tālab nolēma dibināt tikai ekspertu komisiju saimnieciskas tuvināšanās līgumu izstrādāšanai. Tā nosprieda vajadzības gadījumā palīdzēt savās teritorijās dzīvojošiem kaimiņvalsts nabadzīgiem pilsoņiem un uzskatīt par saistošiem vienas valsts civilspriedumus otrā valstī.

No 1924.gada 25. līdz 27. jūlijam Rīgā notika pirmais latvju–lietuvju kongress, kuru Latvijas valdības vārdā apsveica finansu ministrs Ringolds Kalnings un ārlietu ministrs Sēja, atgādinot Ārlietu ministrijas nama Valdemāra ielā 3 fasādes moto: "Concordia parvae res crescunt." (Vienprātībā mazas lietas zeļ.) Konferences dalībnieki vienojās panākt ciešāku abu tautu intelektuāļu sadarbību, savstarpēju iepazīšanos ar brāļu tautas kultūras sasniegumiem, apmainīties bibliotēkām, rīkot kultūras darbinieku konferences, kultivēt abās tautās brālības un vienības apziņu, skolās un žurnālistiem mācīt brāļu tautas valodu un vēsturi, laikrakstiem ziņot par notikumiem kaimiņtautas dzīvē utt. Latvieši solīja atbalstīt Lietuvas Viļņas atgūšanas centienus, kas gan bija ļoti problemātiski, jo karot ar Poliju Latvija gan tālab negrasījās. 1925.gadā Sēja sāka strādāt par Latvijas sūtni Vašingtonā. Taču viņš palika šajā amatā tikai līdz 1927.gadam, kad taupības nolūkos Latvijas valdība šo sūtniecību likvidēja kā nesvarīgu. Pēc tam latviešu diplomāts ieņēma ģenerālkonsula posteni Londonā (1927–1931), bet 1934.gadā atkal devās uz Kauņu, lai strādātu par sūtni.

1935.gada 28.jūnijā II Latvijas sūtņu konferencē lietuviešiem draudzīgais Sēja tomēr bija spiests konstatēt, ka kaimiņvalsts valdība tīši pielaidusi ārpolitikas pārvēršanu par iekšpolitisku jautājumu. Visas Lietuvas politiskās partijas bija savtīgi izmantojušas Viļņas problēmu savā politiskajā sacensībā, cenšoties viena otru pārspēt šovinismā. Šī iemesla dēļ Lietuvas valdība nedrīkstēja tautai atzīt, ka valsts pastāvēšanas interesēs bija nepieciešams saprasties ar Poliju. Paļaudamies uz Vāciju un PSRS, lietuvieši bija pazaudējuši daudz laika, kad varēja panākt kaut kādu saprašanos ar kaimiņvalsti.

Sēja uzskatīja, ka Lietuvas lielākā kļūda bijusi pārliecīga paļāvība uz PSRS, īsredzīga spekulēšana uz poļu un vāciešu nesamierināmām pretešķībām un it kā neizbēgamiem poļu un krievu kariem. Lietuvieši bija pazaudējuši savu spēli bīstamajā politisko spekulāciju biržā. Viņi bija sevi uzskatījuši par gudrākiem nekā viņu ziemeļu kaimiņi un skatījušies uz viņiem no augšas. Kopš 1934. gada rudens lietuvieši centušies tuvināties latviešiem. Latvija bija sevišķi populāra Lietuvas inteliģences un armijas aprindās. Latvijas sniegtais politiskais un morālais atbalsts izolācijā nonākušajai Lietuvai bija augsti novērtēts. Maskavas ietekmi varēja saskatīt vairs tikai šaurās aprindās, kas pulcējas ap prezidentu Antanu Smetonu, un zemniekos. Kvantitatīvi un kvalitatīvi bija ļoti izaugusi Lietuvas armija.

Klaipēdas apgabalā Lietuva bija zaudējusi savu spēli pēc desmit gadus ilga neauglīga, kaut arī saimnieciski izdevīga flirta ar Vāciju. Sēja bija pārliecināts, ka Vācija neizbēgami atprasīs Klaipēdas apgabalu (kā zināms, tā arī notika). Viņa skatījumā Lietuvas nopietnākā aplamība bija pārmērīga paļaušanās uz Padomju Savienību, uzticīgi sekojot Maskavas savtīgajiem padomiem un pārāk turedzīgi cerot uz lielvalstu pretešķībām.

Polija, draudot ar militāru akciju, 1938. gada martā pieprasīja Lietuvai atjaunot normālas diplomātiskas attiecības, lai novērstu mieram bīstamus incidentus, kādi bija notikuši uz abu valstu robežām. Tā kā neviena lielvalsts, pie kurām griezās Lietuva, nevēlējās to atbalstīt, neatlika nekas cits kā piekāpties Polijai. Sēja šajā sakarā rakstīja: "No notikumiem leiši un citi var mācīties, cik bīstami mazajām valstīm palaisties uz bagātiem radiem, resp., lielvalstīm. Šoreiz Padomju Savienība pirkstu nekustināja, lai Lietuvai kaut kā palīdzētu. Vēl 19. martā krievu militāratašejs Kauņā Tjagunovs atklāti pateica, ka padomju valdība Lietuvas dēļ neies karot ar Poliju, kamēr senāk sūtnis Kurskis (Lietuvā — R.T.) mācēja skaidri izrēķināt, cik ilgi no Vitebskas un citām vietām līdz Kauņai nāktu tanki un bruņotie automobiļi."

Pēc zināmajiem 1940. gada vasaras notikumiem Sēja atgriezās Rīgā un kā krievu, tā vācu okupācijas laikā strādāja par franču valodas lektoru Latvijas Universitātē. 1943. gadā viņš kļuva par prof. Mintauta Čakstes vadītā nacionālās demokrātiskās pretestības kustības centra Latvijas Centrālās padomes ģenerālsekretāru. 1944. gada 5. jūnijā Sēju arestēja, ieslodzīja sākumā Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnē. No 1945. gada viņš dzīvoja Polijā. 1946. gadā Sēju deportēja uz PSRS, īpašā apspriede piesprieda Latvijas patriotam 5 gadus ieslodzījuma. Sekoja dzīve nometnēs, izsūtījumā un pēc aiziešanas pensijā atgriešanās dzimtenē, kur Sēja nodarbojās ar tulkošanu no franču un angļu valodas. Līdz aiziešanai viņsaulē.

Baltijas valstu parlamentāriešu delegācija ar vainagiem pie Nezināmā kareivja kapa Londonā 1924.gada jūnijā. Priekšgalā — Zigfrīds Meierovics, aizmugurē — Fēlikss Cielēns

Hugo Celmiņa

(1877 – 1941) laiks

(23.08.1925. – 23.12.1925.;

05.02.1930. – 26.03.1931.)

Ārlietu ministrs

pa divi lāgi

Dzīves aprakstu sk. "LV" 13.05.98.

Celmiņa 1924.gada beigās sastādītās valdības laikā 1925.gada 22.augustā traģiski gāja bojā ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Viņa vietu, paliekot arī Ministru prezidenta amatā, ieņēma pats Celmiņš, kas sabiedrībai bija diezgan negaidīti. Viens no latviešu sociāldemokrātu līderiem, ilggadējs Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Fēlikss Cielēns par to kritiski raksta: "Pēc Zigfrīda Meierovica nāves Latvijas ārpolitika gandrīz pusotru gadu atradās sastinguma stāvoklī. Skaidri bija manāms ierosmes un virzes trūkums pie visiem trim ārlietu resora vadītājiem (H.Celmiņš, H.Albats un K.Ulmanis — R.T.), kas darbojās šai laikā. Ministru prezidents Hugo Celmiņš, kas pēc Meierovica nāves 4 mēnešus izpildīja arī ārlietu ministra pienākumus, nekad nebija interesējies par ārpolitiku, un šī nozare viņam bija sveša. Viņa laikā šī ministrija kārtoja tikai rutīnas lietas un pildīja parasto diplomātisko reprezentāciju" ("Laikmetu maiņā", II sēj. — Vesterosa, 1963. — 320.lpp.).

Šķiet, ka pēdējā teikumā sacītais ir tomēr nedaudz pārspīlēts, jo ārlietu resora ierēdņi turpināja darbu kā Latvijā, tā ārzemēs un to savu iespēju robežās, vienlaikus ieņemot divus tik atbildīgus amatus, darīja arī Celmiņš. Pazīstamais trimdas vēsturnieks prof. E.Andresons viņu raksturo tā: "Ar savām izkoptajām manierēm un stāju viņš imponēja ārzemju diplomātiem. Viņa vājība bija neuzmanība sarunās, un viņa izteicieni bija bieži nediplomātiska rakstura. Celmiņš bija atklāts un taisnīgas (bet viņa pretinieku uztverē paštaisnas) dabas cilvēks un stingra personība" ("Latvijas vēsture 1928–1940". — Stokholma, 1982. — 39.lpp.).

1925.gada novembra beigās Celmiņa intervija ārpolitiskajos jautājumos bija vienkārši jūsmīga. Viņa vērtējumā Latvijai bija draudzīgas attiecības ar visām valstīm un Baltijas valstu savienība bija "tikai stundas jautājums". Viņš uzskatīja, ka Latvijas "viskvēlākā vēlēšanās" bija piecu valstu savienība, bet, ja tā neizdotos, tad paliktu trīs valstu savienība. Šādus spriedumus par kompetentiem vis nenosaukt.

1930.gada februāra sākumā ārlietu ministra posteni, šoreiz no Antona Baloža, atkal pārņēma pats Ministru prezidents Celmiņš. ASV lietvedis Rīgā Sasdorfs 1930.gada 10.maijā konstatēja, ka Celmiņu pozitīvi novērtējis diplomātiskais korpuss, un piemetināja, ka to nevarēja teikt par viņa priekšgājēju, kurš bija ieguvis sūtņa posteni Somijā.

Lai uzlabotu Latvijas un Igaunijas attiecības, Celmiņš 1930.gada 26.martā devās divu nedēļu ilgā vizītē uz Igauniju. Brauciens nepalika bez rezultātiem. Maijā, kā saka, ar viņa svētību par Latvijas sūtni Igaunijā iecēla Kārli Zariņu, kas bija dzimis Igaunijas pierobežā un prata igauniski. Zariņš savu akreditēšanas runu teica igauņu valodā un īsā laikā nodibināja ar dažādām aprindām ļoti labas attiecības. Viņš, pazīdams igauņu mentalitāti un saskarsmē ar igauņu sabiedrību allaž runādams igauniski, ieguva Igaunijas valdošo aprindu un preses simpātijas. Tam bija liela pozitīva nozīme.

Kara akadēmisko kursu priekšnieks ģen. Rūdolfs Bangerskis 1930.gada rudenī vienojās ar Igaunijas Kara akadēmijas vadību rīkot kopīgas vasaras mācības abu valstu augstākajiem virsniekiem vienu gadu Igaunijā, otru gadu Latvijā. Šāda sadarbība gan notika tikai 1931. un 1932.gadā, pēc tam to pārtrauca it kā līdzekļu trūkuma dēļ. Vēlāk ik gadus tikai viens vai daži igauņi mācījās Latvijas Augstākajā kara skolā un tikpat daudz latviešu igauņu Kara akadēmijā. Lai gan pastāvēja 1923.gada aizsardzības līgums starp abām valstīm, 1930. un 1931.gadā pirmo un vienīgo reizi notika Latvijas un Igaunijas armiju kopīgi manevri. Sadarbības kulminācija bija abu valstu kopīgie manevri 1931.gada augustā, kuros piedalījās 6 igauņu un 6 latviešu karakuģi un flotes aviācijas vienības.

Šajā laikā uzlabojās arī Latvijas un Lietuvas attiecības. Šis process aizsākās 1930.gada 24.aprīlī, kad Celmiņš un jaunais Lietuvas ārlietu ministrs Dr. D.Zauņus parakstīja izlīgšanas un šķīrējtiesas līgumu. Tā ratificēšanas dienā Saeimā 16.decembrī Cielēns vēlreiz oficiāli pieprasīja ciešu Baltijas valstu ūniju, vispirms atceļot vīzas to savstarpējā satiksmē. Arī Zauņus Baltijas saimnieciskajā konferencē 1930.gada 16. un 17.jūnijā izteicās, ka Lietuva ir ieinteresēta šā reģiona valstu ciešākā politiskā un ekonomiskā sadarbībā. 30.jūnijā, pateicoties latviešiem draudzīgajam ministru prezidentam J.Tubelim, beidzot varēja parakstīt Lietuvas un Latvijas noteikto galīgo robežu līgumu.

1930.gada 24.novembrī Lietuvā viesojās Celmiņš, bet nākamā gada 24.janvārī Latviju apciemoja Tubelis. Celmiņš vizītes laikā parakstīja tirdzniecības līgumu ar Lietuvu. Notika arī latviešu un lietuviešu žurnālistu, kultūras darbinieku, ierēdņu, studentu, sportistu u.tml. apmaiņa. Taču Latvijas Saeimā sašutumu izraisīja Celmiņa paziņojums, ka Liepājas osta un Liepājas–Romnu dzelzceļš Latvijai nav sevišķi svarīgs. Šī deklarācija bija sava veida reveranss Lietuvai, bet radīja neapmierinātību Rietumkurzemes iedzīvotājos un kreisajās aprindās.

1930.gada beigās Celmiņam vajadzēja iejaukties Latvijas un Vācijas strīdā. Lieta tāda, ka 27.novembrī nacionālsociālistu pārstāvji Reihstāgā demagoģiski pieprasīja, lai Vācijas valdība piespiež Latvijas valdību izpildīt 1918.gada 29.decembra līgumu par zemes piesķiršanu bijušajiem Latvijas atbrīvošanas kara dalībniekiem — tā dēvētajiem baltikumiešiem. Šo līgumu Latvija nekad nebija ratificējusi, turklāt līgumā bija paredzēts piešķirt vāciešiem tikai Latvijas pavalstniecību, bet ne zemi. Pavalstniecību 1918.– 1919.gadā bija pieprasījuši tikai divi baltikumieši. Turklāt 29.decembra vienošanos bija anulējis Versaļas miera līgums. Šāda vācu ekstrēmistu rīcība izraisīja lielu sašutumu Latvijas sabiedrībā. Celmiņš 1930.gada 3.decembrī izteica protestu Vācijas sūtnim un 15.decembrī norādīja Vācijas valdībai uz minētajiem apstākļiem, atbildot uz tās pieprasījumu un piebilstot, ka baltikumiešu kompensēšana ir Vācijas iekšlietu ministra darīšana. Celmiņš, 19.decembrī runājot Saeimā, kategoriski noraidīja mēģinājumus kaitēt vācu un latviešu attiecībām.

Jau īsi pēc Pirmā pasaules kara beigām ungāru grāfs R.Kūdenhove-Kalergi nodibināja kustību visu Eiropas valstu apvienošanai vienā ūnijā. 1929.gadā kustības goda prezidents Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns aicināja visas Tautu savienības locekles — Eiropas valstis — apvienoties saimnieciskā un politiskā sadarbībā. 1931.gada janvārī Paneiropas kustības konferencē piedalījās arī Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministrs Celmiņš. Pēc Briāna nāves 1932.gadā kustībai bija vairs tikai akadēmiska nozīme.

Celmiņu, kas bija kļuvis par Rīgas pilsētas lielvecāko un Ulmaņa opozicionāru, 1935.gada 20.augustā iecēla par Latvijas sūtni Berlīnē. Viņš brauca uz Vāciju nelabprāt, uzskatīdams, ka tā ir izsūtīšana trimdā.

1935.gada 25.oktobrī Celmiņu pieņēma Vācijas ārlietu ministrs Konstantīns fon Neirāts. Viņš centās iegalvot latviešu diplomātam, ka Latvijas bažām par attiecībām ar Vāciju neesot nekāda pamata. Vācija vēloties mieru. Dižpolitiķi fantasti taisot paši savu politiku, bet viņiem neesot Vācijas valdības atbalsta. Vācbaltiešu sūdzības esot cilvēcīgas un saprotamas, jo viņi visu pazaudējuši, bet viņiem neesot ietekmes Vācijas politikā.

31.oktobrī Celmiņu pieņēma pats Hitlers. Sūtnis devās pie viņa, demonstratīvi izrotājies ar Baltijas valstu un Francijas ordeņiem, "lai [Hitlers] neaizmirst Latvijas stāvokli un cieņu". Staltā auguma kareivīgais Celmiņš esot atstājis lielu iespaidu uz pamazo fīreru. Hitlers ieteica Vācijas robežvalstīm apgādāt Vāczemi ar pārtiku un jēlvielām pret vācu rūpniecības ražojumiem. Celmiņš slēptā zobgalībā atbildējis, ka tādā gadījumā Latvijai vairs nebūs jābūvē jaunas fabrikas.

1937.gada 28.februārī sarunā ar latviešu diplomātu valsts maršals Gērings interesējās par medībām Latvijā, bet Celmiņš bez sava šefa Muntera ziņas "tik lielu politisku zvēru" nevarēja aicināt ciemos.

Tā paša gada 10.jūnijā sakarā ar Latvijas ārlietu ministra gaidāmo vizīti Maskavā sūtnim bija uzdevums tikties ar Vācijas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktoru Veiczekeru, viņa palīgu firstu fon Bismarku un Baltijas un Skandināvijas nodaļas vadītāju fon Grundherru. Vācu diplomāti vienā balsī apgalvoja, ka Vācija ir Baltijas valstīm labvēlīga un negrib tās iekarot. Viņi ieteica Latvijai, Lietuvai un Igaunijai turēties kopā, ievērot stingru neitralitāti un sargāt savas problēmas. Vācijai nebija iebildumu pret Baltijas valstu palikšanu Tautu savienībā, bet vācu politiķi ieteica tām pieprasīt šīs organizācijas reformu, īpaši vēršoties pret 16.pantu, kas paredzēja sankcijas pret agresoru. Grundherrs arī "paskaidroja", ka katrai tautai esot tiesības noteikt savu iekārtu un visas valstis nevarot sadalīt fašistiskās un demokrātiskās valstīs.

Hitlers jau 1938.gada sākumā paziņoja Reihstāgā, ka Vācijas lielvalsts aizsargās visus tos ārzemju vāciešus, kam nav iespējams pašiem aizsargāt savas cilvēciskās, politiskās un pasaules uzskatu brīvības. Īpaša iestāde "Baltenhilf" sāka vākt ziedojumus vācu minoritātes atbalstam Latvijā un Igaunijā. 24.martā Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs fon Makenzens nostrostēja Celmiņu un dienu vēlāk Lietuvas sūtni Šauli par vācu tiesību un interešu aizskaršanu. Bija jau skaidrs, ka Vācijas nākamais upuris pēc Austrijas būs Čehoslovākija, lai no tās vispirms atrautu Sudetiju. Hitlers aprīlī paziņoja Makenzenam: "Blakus Sudetijai Baltija ir mūsu nākamais mērķis (..). Mēs negribam valdīt pār nevāciem, bet, ja tas būtu jādara, tad tikai robežvalstīs." Bet Baltijas zemēm bija tā nelaime būt robežvalstīm...

Nokalpojis viņam paredzēto laiku, Celmiņš 1938.gadā atgriezās dzimtenē.

Hermaņa Albata

(1879 – 1942) laiks

(24.12.1925. – 06.05.1926.)

Pārvaldnieks

ministra vietā

Pasaulē nācis Cēsu apriņķa Veļķu pagastā zemkopja ģimenē. Pirmo izglītību ieguvis Vecpiebalgas draudzes skolā. Absolvējis Valkas skolotāju semināru (1898), dažus gadus strādā par skolotāju Rīgā. Studēdams jurisprudenci un tautsaimniecību Maskavā, turpina pedagoģisko darbu, strādādams par mājskolotāju. Kopā ar saviem audzēkņiem vasarās apceļo Rietumeiropu. Studijas beidzis 1910. gadā, papildinās juridiskās zinātnēs Parīzē un Heidelbergā (Vācijā). Gadsimtu mijā publicējis literatūrkritiskus rakstus. Jaunībā rakstījis arī dzejoļus. No 1908. līdz 1918. gadam Maskavā iznākošā laikraksta "Russkije vedomosti" līdzstrādnieks, pēdējos divus gadus arī redakcijas ārlietu nodaļas redaktors. No 1912. līdz 1915. gadam lielās dienas avīzes "Dzimtenes Vēstnesis" redakcijas loceklis.

1919. gadā Albats atgriezās dzimtenē un augustā sāka strādāt par juriskonsultu Ārlietu ministrijā (ĀM). No 1920. līdz 1923. gadam ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica biedrs. Albats no 1921. gada bija arī LU docents (no 1939. gada profesors), lasīja lekcijas starptautiskās publiskās un civiltiesībās. Viņa kompetencē bija arī diplomātiskās, konsulārās un baznīcas tiesības. Albats, kas perfekti pārvaldīja vairākas svešvalodas, pirmām kārtām franču valodu, rediģēja Latvijas starptautisko līgumu krājumu "Recueil des principaux Traitēs conclus par la Lettonie avec les Pays Ątrangers", kas iznāca divos sējumos latviešu, franču, angļu, vācu u.c. valodās 1928. un 1938. gadā. Viņa spalvai pieder ap 200 lielāku vai mazāku rakstu par diplomātijas un jurisprudences tematiem Latviešu konversācijas vārdnīcā, kā arī publikācijas citos izdevumos.

Albats desmit gadus (1923–1933) bija ĀM ģenerālsekretārs — otrā persona ministrijā, pa vidu pusgadu ieņemot sava resora pārvaldnieka amatu, kas nozīmēja pildīt ministra pienākumus.

Ievērojamā ārzemju latviešu vēsturnieka prof. Edgara Andersona vērtējumā Albats bija "interesanta personība — starptautisko tiesību speciālists un rietumeiropeiski noskaņots zinātnieks (..), bezpartijisks un objektīvs cilvēks, kas bija izveidojis Ārlietu ministrijas iekšējo iekārtu, vadījis tehniskus darbus un kārtojis daudzas nepatīkamas diplomātiskas problēmas. Saticīgs būdams, viņš bija pratis saprasties ar dažādu partiju pārstāvjiem. Viņa kritiķi pārmeta viņam zināmu nedrošību lēmumu pieņemšanā, pārliecīgas objektivitātes un citu personu interešu pasvītrošanas dēļ. Albats tomēr cīnījās pret politiķu mēģinājumiem pārliecīgi samazināt Ārlietu ministrijas budžetu, naudu tajā vietā plānojot izšķiest pieciešamiem vai pat nevajadzīgiem, bet iekšpolitiski izdevīgiem projektiem" ("Latvijas vēsture 1918–1940". — Stokholma, 1982. — 42.–43.lpp.). Kritiskāk Albatu vērtēja sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns, kas ne vienu vien gadu vadīja Saeimas Ārlietu komisiju. Viņš rakstīja: "Ģenerālsekretārs Hermanis Albats, labs starptautisko tiesību pazinējs un arī šī priekšmeta pasniedzējs mūsu universitātē, tomēr bija ļoti pasīvs un nedrošs slēdzienos, vienmēr gaidīja direktīvas no ministra."

Lai kā tas arī būtu, Albats bija pieredzējis karjeras diplomāts, kas, kādu ĀM amatu arī ieņēmis, diendienā tikās ar augstāka vai zemāka ranga latviešu un ārzemju kolēģiem, bija klāt neskaitāmās konferencēs un sarunās, dinejās un pieņemšanās, nemaz nerunājot par piedalīšanos dažādu ārpolitisku dokumentu izstrādāšanā.

1920. un 1922.gadā viņš vadīja līgumsarunas ar Vāciju, 1921.gadā — ar Vatikānu, 1922.gadā — ar Čehoslovākiju, 1924.gadā — ar Holandi, Norvēģiju, Zviedriju, Somiju, Dāniju un Šveici, 1925.gadā — ar Vāciju, 1927.gadā — ar Grieķiju utt. Latvijas delegācijas locekļa statusā diplomāts bija redzams Tautu savienības asamblejās, Baltijas valstu ārlietu ministru konferencēs, jūras tiesību konferencē Briselē, Hāgas starptautiskā civiltiesību konferencē un citos forumos. 1926.gada pavasarī Albats pavadīja Valsts prezidentu Jāni Čaksti oficiālā vizītē Somijā.

Jau 1919.gada augusta beigās Latvijas diplomātiskā delegācija Albata un Rīgas bīskapa kūrijas pārstāvja prof.Jāzepa Rancāna sastāvā izbrauca uz Vatikānu. 25.novembrī latviešu delegāti privātā audiencē iesniedza pāvestam Benediktam XV savas pilnvaras un prof.Rancāns apmeklēja vairākus kardinālus, 1920.gada 16.janvārī Vatikāna valsts sekretārs Gaspari paziņoja Ministru prezidentam Ulmanim, ka Svētais Krēsls atzīst Latvijas valdību kā neatkarīgu valdību de facto, un apsolīja apspriest citas iesniegtās prasības.

1921.gada maijā Albats un Rancāns atkal devās uz Romu, lai noslēgtu konkordātu ar Vatikānu. Jau 10.jūnijā Vatikāns atzina Latviju de jure. Pēc gada — 1922.gada 30.maijā — Meierovics un Gaspari parakstīja konkordāta tekstu. Latvijas un Vatikāna konkordāts bija pirmais šāda veida līgums pēc Pirmā pasaules kara starp Svēto Krēslu un pēckara jaunajām valstīm. Latvijas valdība ar šo līgumu atzina katoļu reliģijas brīvību un katoļu baznīcas juridiskās personas tiesības, solīja Rīgas bīskapa vajadzībām nodot piemērotu baznīcu, dibināt katoļu garīgo semināru un atzīt katoļu baznīcas un īpašumu imunitāti.

Latvijas sūtnis Vatikānā no 1927.līdz 1941.gadam bija Albats ar rezidences vietu Rīgā. Pēc Ulmaņa spiediena 1933.gada 16.jūlijā toreizējais Ministru prezidents Ādolfs Bļodnieks bija spiests atbrīvot Albatu no ĀM ģenerālsekretāra amata, atstājot viņu tikai sūtņa amatā pie Svētā Krēsla. Albata vietā iecēla Ulmaņa protežēto Vilhelmu Munteru.

Iebrucēji jau 1940.gada rudenī padzina Albatu no universitātes, bet 1941.gada 14.jūnijā viņu sulaiņi ielauzās profesora dzīvoklī Antonijas ielā 4–8, lai izsūtītu viņu uz Vjatlaga nometni Kirovas apgabalā, kur latviešu diplomāts 1942.gada 9.februārī aizgāja mūžībā.

Kārļa Ulmaņa

(1877 – 1942) laiks

(07.05.1926. – 18.12.1926.;

27.03.1931. – 05.12.1931.;

17.03.1934. – 17.04.1936.)

Trīs reizes ārlietu

ministra postenī

Dzīves aprakstu sk. "LV" 7.05.98.

Ulmanis kļuva par ārlietu resora vadītāju viņa partijas līdzbiedra zemsavieša Artura Alberinga vadītajā vienpadsmitajā Latvijas valdībā. Jaunā ministra politiskais pretinieks un konkurents Fēlikss Cielēns, kas daudzus gadus vadīja Saeimas Ārlietu komisiju, savos memuāros vērtēja Ulmaņa darbību šajā amatā kritiski: "Viņš neparādīja nekādu aktivitāti un ierosmi ārpolitikas laukā" ("Laikmetu maiņā. II sēj." — Vesterosa, 1963. — 321. lpp.). Ievērojamais trimdas vēsturnieks prof. Edgars Andersons atzīmē, ka "Ulmani ārpolitika maz interesēja" ("Latvijas vēsture 1920–1940". — Stokholma, 1982. — 42.lpp.).

Taču stāvēt ārpus tās ārlietu ministrs, protams, nevarēja. 1926. gada 4. maijā Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) pasvītroja, ka tā vēlas vispirms Baltijas trejsavienību, kurai varētu pievienoties Somija un pēc tam vēlāk varbūt Polija. Baltijas valstu un Somijas sadarbību aktualizēja PSRS ierosinātie neuzbrukšanas līgumi Latvijai, Lietuvai un Igaunijai katrai atsevišķi. Valsts prezidents Gustavs Zemgals viesojās Somijā no 1926. gada 12. līdz 16. maijam, bet Somijas prezidenta Dr. Lauri Rēlandera pretvizīte notika no 21. līdz 24. jūnijam.

1926. gada 21. maijā Latvija saņēma jaunu PSRS notu ar priekšlikumu noslēgt neuzbrukšanas līgumu uz trim gadiem un strīdus par līguma izpildīšanu nodot abu pušu saskaņošanas komisijai, t.i., bez neitrāla priekšsēdētāja. Arī Igaunija bija saņēmusi tādu pašu priekšlikumu, un sakarā ar to 28. maijā Rīgā apspriedās abi ārlietu ministri — Ulmanis un Antss Pīps. Viņi nolēma nogaidīt, kamēr tādu pašu notu, kā bija sagaidāms, no PSRS saņems Somija, lai tad visas trīs valstis varētu saskaņot savas atbildes. Tajā pašā laikā Ulmanis un Pīps nolēma aicināt piedalīties sarunās ar PSRS arī Poliju. Šīs valsts premjerministrs Pilsudskis atbildēja, ka viņš nav ieinteresēts divpusējās sarunās ar Padomju Savienību, un atkārtoja ierosinājumu par kolektīvām sarunām.

Nākošā apspriede starp Ulmani, Pīpu un Somijas ārlietu ministru notika Tallinā 1926. gada 13. un 14. jūlijā. Iniciatīva bija Ulmaņa rokās, kas izstrādāja tēzes, kurām pievienojās arī Igaunija un Somija. Šajā dokumentā bija paredzēts mēģināt ar austrumu kaimiņu panākt kolektīvu līgumu, bet, ja tas neizdotos, tad parakstīt pilnīgi vienāda satura līgumu starp Padomju Savienību, no vienas puses, un Latviju, Igauniju un Somiju, no otras puses. Bija paredzēts, ka kolektīvā līguma sagatavošanai dibināma īpaša komisija, kurā piedalītos visu ieinteresēto valstu pārstāvji. Jūlija sarunās, norāda E.Andersons, sevišķi aktīvs bija jaunais Latvijas ārlietu ministrs Kārlis Ulmanis (cit. grām., 256. lpp.).

Tallinā izstrādātās tēzes Latvija, Igaunija un Somija katra atsevišķi 1926. gada 24. jūlijā iesniedza Padomju Savienībai. Tā, baidoties no naidīgas federācijas izveidošanās pie savām robežām, noraidīja šo valstu priekšlikumu.

Ulmanis tūliņ pēc Tallinas konferences devās uz Kauņu, lai mēģinātu sarunās ar Lietuvu panākt, ka tā pieņem Pilsudska priekšlikumu par militāro un muitas ūniju. Šeit viņš tomēr piedzīvoja diplomātisku neveiksmi, jo lietuviešu viedoklis bija un palika: "Mēs bez Viļņas nenorimsim."

Lietuva neatkarīgi no savām kaimiņvalstīm viena pati 1926. gada 26. septembrī parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar PSRS, kas neatbilda Baltijas zemju interesēm, un tālāka sadarbība ar Lietuvu kļuva gandrīz neiespējama. Ārpolitikas debatēs Latvijas Saeimas Ārlietu komisijā Ulmanis to atklāti atzina, paziņodams, ka Lietuvas rīcība izjaukusi sadarbību ar citām valstīm. Viņu gan nepatīkami pārsteidza komisijas priekšsēdētājs Cielēns, kas tajā pašā 4. oktobrī paziņoja, ka sociāldemokrāti apsveic Lietuvas akciju, un ieteica pretpoļu politiku arī Latvijai. Ulmani piespieda apsolīt, ka viņš ar PSRS turpinās sarunas, kad tā to vēlēsies. Taču ārlietu ministrs jau 4. jūnijā bija noraidījis Saeimā baumas par Polijas piedāvātu slepenu vienošanos ārpolitikas saskaņošanai.

1926. gada oktobra vidū uz Rīgu devās bijušais PSRS sūtnis Latvijā Semjons Aralovs, lai turpinātu sarunas par neitralitātes līgumu, bet Ulmanis pieprasīja šķīrējtiesas klauzulu, kādas nebija līgumā ar Lietuvu. Zinot, ka Ulmaņa pozīcijas Saeimā bija vājas, Aralovs pieprasīja, lai līgumā ietver klauzulu, ka katrai līguma slēdzējai pusei ir tiesības uzteikt šo līgumu, ja otra puse paraksta līgumu ar kādu trešo pusi. Ulmanis tad jautājis, kāpēc padomju līgumos ar Vāciju un Turciju nav šādas klauzulas, Aralovs atbildējis, ka nav sagaidāma šo valstu iesaistīšanās "pretpadomju blokā". Tā kā padomju diplomāta prasība nozīmēja veto tiesības Latvijas varbūtējām saistībām ar citām valstīm, Ulmanis šādu prasību noraidīja. Neuzbrukšanas un neitralitātes līgumu starp Latviju un PSRS noslēdza tikai 1932. gada 5. februārī.

1926. gada 4. oktobrī "Jaunākās Ziņas" publicēja Ulmaņa rakstu "Svarīgākie notikumi ārējā politikā", kas sākās ar vārdiem: "Mūsu līdzdalība Eiropas drošības jautājumā izpaužas sarunās par neuzbrukšanas līgumu ar PSRS. Padomju valdība pret mūsu ierosinājumu par kopēju sagatavošanas komisiju (ar visām Baltijas valstīm — R.T.) ieņēma noraidošu stāvokli, un mums, protams, nav līdzekļu viņu piespiest ņemt dalību šādā komisijā pret viņas gribu."

Runājot par Padomju Savienības un Lietuvas līgumu, raksta autors atzīmēja, ka politiskā ziņā šīs vienošanās smaguma punkts meklējams lielās kaimiņvalsts ārlietu komisāra Čičerina notā, kurā padomju valdība deklarē, ka Lietuvas robežu faktiskā pārkāpšana no Polijas puses nav grozījusi padomju valdības attieksmi pret teritoriālo suverenitāti, kāda nosacīta Lietuvas un Krievijas miera līgumā. Citiem vārdiem sakot, PSRS atzīst Lietuvas suverenitāti pār Viļņas apgabalu.

Ulmanis informēja lasītājus, ka muitas ūnijas jautājumā ar Igauniju vistuvākajā laikā tiek gaidīta galīga atbilde no Tallinas, cerot, ka tā būs pozitīva. Ūniju parakstīja 1927. gadā 5. februārī un ratifikācijas dokumentus apmainīja 10. maijā.

Ārlietu ministrs atzīmēja, ka tirdzniecības līguma liktenis ar Lietuvu ir "mūsu likumdošanas iestādes un tātad politisko partiju rokās". Lietuvas separātās pozīcijas dēļ attiecībās ar PSRS šo vienošanos izdevās parakstīt tikai 1930. gada 24. novembrī.

Ulmanis bija spiests konstatēt, ka Polijas importpreces ir atradušas Latvijā prāvu tirgu, kamēr Latvijas eksports uz turieni ir desmit reizes mazāks. Tikai 1927. gada 22. decembrī Polija beidzot noslēdza sev ļoti izdevīgu tirdzniecības līgumu ar Latviju, stipri palielinot akmeņogļu eksportu uz Latviju, kas saasināja angļu un latviešu attiecības.

Tirdzniecības līgums ar PSRS, vēstīja ministrs, atrodas sarunu stadijā. Tam jāpieiet uzmanīgi, lai līgums patiešām kļūtu par "saimniecisku saišu stiprinošu faktoru, bet nepaliktu teorētisks dokuments". Līgumu parakstīja 1927. gada jūnijā. Ulmanis līguma ratifikācijas laikā Saeimā asi uzstājās pret šo vienošanos.

Savā rakstā "Jaunākajās Ziņās" viņš atzīmēja, ka 26. jūnijā noslēgto līgumu ar Vāciju jau 1926. gada rudenī ratificēs un "tā izvešanai dzīvē šķēršļi ceļā nestāv". Līguma nozīmi jutīs lielā mērā Latvijas lauksaimniecība, jo uz vislielākās labvēlības principa pamata tās ražojumi, kā arī kokmateriāli bauda svarīgas priekšrocības.

Līgums paredzēja arī, ka abu valstu pavalstniekiem ir tiesības otrā valstī iegūt nekustamus īpašumus, kā arī nokārtoja procesuālos un citus strīda jautājumus. Tā politiskā nozīme bija, ka tas uzlaboja vēsās attiecības, kas visu laiku bija valdījušas starp Latviju un Vāciju. Sarunas par šo līgumu bija ilgušas gadiem, un beidzot tas bija parakstīts laikā, kad līguma sarunas ar PSRS bija nonākušas strupceļā.

Īsā laikā Vācija kļuva arī par Latvijas galveno importa zemi. Liela daļa Latvijas tirgotāju bija vācu tautības, turklāt ar plašiem sakariem Vācijā. Latvijas rūpniecībā, tirdzniecībā un bankās bija ieguldīti lieli vācu kapitāli, un šiem uzņēmumiem bija piešķirti Vācijas kredīti.

Galīga tirdzniecības līguma noslēgšana ar ASV, norādīja Ulmanis, ir tikai laika jautājums, jo nekādu šķēršļu pagaidlīguma aizvietošanai ar pilnīgu vienošanos pēc būtības nav. Latvija parakstīja draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgumu ar ASV 1928. gada 20. aprīlī.

Turpinājums — seko