Kā atbalstīt Latvijas ražotājus grūtā brīdī

Par ilglaicīgu un īslaicīgu

saimniekošanu

Valentīna Andrējeva, Finansu ministrijas valsts sekretāre, — "Latvijas Vēstnesim"

Valentīna

Andrējeva

Šobrīd Latvijas ražotājiem aizvērti tik ierastie un plašie Krievijas tirgus vārti, un daudzi desmiti uzņēmumu vai nu samazinājuši, vai pilnīgi apstādinājuši ražošanu. Ārkārtīgi strauji ceļas bezdarba līmenis un valsts budžetā, protams, arī neienāk visi plānotie līdzekļi.

— Kā jūs raugāties uz šābrīža situāciju?

— Nekas traģisks nav noticis un pārliekam satraukumam nav iemesla. Tagad jāstrādā, lai produkcijas noieta tirgus Krievijā un pārējās NVS valstīs aizstātu ar citiem tirgiem. Jāskatās uz priekšu, vairāk jāstrādā pie menedžmenta. Šis viedoklis varbūt nesaskan ar mūsu ikdienas darbu, jo no uzņēmumiem regulāri saņemam pieteikumus nodokļu maksājumu pagarināšanai, valsts atbalsta lūgumus. Pašlaik analizējam, kā ekonomiskā krīze Krievijā varētu iespaidot mūsu valsts tautsaimniecību, protams, tieši budžeta izpildes kontekstā. Visu ļoti sarežģī tas, ka nav pietiekami konkrētas un detalizētas informācijas par Krievijā notiekošajiem procesiem — kādā veidā un cik ātri šīs grūtības paredzēts pārvarēt. Izstrādājam vairākas prognozes, kuras pilnīgi nav pabeigtas, jo ir vairāki iespējamie attīstības scenāriji. Šobrīd lēšam, ka iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu samazinājums varētu būt 1 - 2 procenti.

Pieteikumi nodokļu maksājumu pagarināšanai un lūgumi piešķirt valsts atbalstu liecina, ka vairākiem Latvijas uzņēmumiem šobrīd klājas smagi. Kā zināms, visvairāk cieš tie uzņēmumi un nozares, kuru produkcija galvenokārt bija orientēta uz Krievijas un citu NVS valstu tirgu. Tomēr uzreiz jāteic, ka likumdošanas ietvaros atļautā palīdzība ne vienmēr uzņēmumu glābs, ja tam gluži vienkārši nav nākotnes. Finansu ministrijā ļoti nopietni darbojas valsts atbalsta kontroles komisija, kuru vada mana vietniece Ingūna Sudraba. Šī komisija atzinusi, ka "Dambim", "Rebiram" un "Olainfarm" iespējams sniegt atbalstu atbilstoši pašreiz spēkā esošajai likumdošanai. Diemžēl vēl šodien nav skaidrs, vai "Dambja" līgumi par produkcijas realizāciju nākotnē ir pietiekami droši un izsvērti. Esam saņēmuši informāciju, ka šī akciju sabiedrība noslēgusi līgumu ar partneriem Uzbekijā.

— Taču saskaņā ar līdzšinējo informāciju "Dambis" galveno uzsvaru licis uz jaunās produkcijas realizāciju Eiropas tirgū?

— Jāsaprot, ka pārorientēties uz Rietumu tirgu nav iespējams dažu dienu laikā. Lai ar produkcijas kvalitāti iegūtu pastāvīgu vietu, nepieciešami gadi. "Dambis" tomēr līdz šim strādāja galvenokārt Krievijas tirgum, sadarbojās ar valstiskajām institūcijām. Pat mēs savulaik Krievijas valdībai rakstījām vēstules, atgādinot par parādiem šim uzņēmumam un naudas atdošanu. Diemžēl vispārzināmu iemeslu dēļ tas pašlaik nav iespējams. Uzskatu, ka šābrīža situācijā "Dambim" palīdzēt var, nodokļu maksājumi uzņēmumam pagarināti līdz trim gadiem. Taču, ja viņi neradīs ceļu savas produkcijas eksportam, tad tas viss būs velti. Ar valsts atbalsta piešķiršanu nav tik vienkārši.Arī tad, ja mūsu komisijā kāds projekts guvis atbalstu, nav teikts, ka šo naudu valdība noteikti piešķirs. Turklāt tā vēl ir jāatrod. Jau sācies novembris, budžetā šogad tādu līdzekļu nav, arī ar budžeta izpildi vairs neiet tik spīdoši.

— Taču, ja šie uzņēmumi atbalstu nesaņems, var gadīties, ka pēc kāda laika to vienkārši vairs nebūs, kaut arī līdz šim tie pat bija "tikuši uz kājām" un jau veikuši zināmas iestrādes nākotnei. To var teikt, piemēram, par a/s "Rebir", kura, smagi cīnoties, meklē ceļu uz Eiropas tirgiem, uzsākusi atbilstošas kvalitātes produkcijas ražošanu. Lai sertificētu jaunos produkcijas veidus atbilstoši Eiropas standartiem, nepieciešami ļoti lieli līdzekļi.

— Mēs no šā uzņēmuma vadības saņēmām vēstuli un atbildējām, ka varam piemērot visus likumdošanā paredzētos atvieglojumus — pagarināt nodokļu parādu maksājumus līdz trim mēnešiem, pēc tam līdz vienam gadam, lai pa šo laiku viņi varētu sagatavot nākotnes ceļu uz jauniem tirgiem.

Taču, runājot par valsts atbalstu uzņēmumiem kopumā, jāteic, ka lūgums piešķirt valsts atbalsta veidā zināmu summu vēl neko nenozīmē. Jāizstrādā pamatots biznesa plāns, kas pierāda paredzamā ieguldījuma lietderību, šābrīža situācijas smagumu, un, kas ir pats galvenais, mums jāpārliecinās, ka produkcijai nodrošināts ar līgumiem pamatots noieta tirgus.

— Vai mūsu uzņēmēji to spēj izdarīt pietiekami kvalitatīvi?

— Daži šajā ziņā ir lieli profesionāļi. Un te atkal ne viss rit pareizi. Manā skatījumā pašlaik ir kāds ļoti liels trūkums — mums joprojām nav kopējā valsts atbalsta programmas. Ekonomikas ministrijai to vajadzēja izstrādāt un iesniegt akceptēšanai valdībā.Tagad notiek arī tā: kurš uzņēmums lielāks un kura vadība labāk orientējas likumdošanā un zina, kas atļauts un kas nē, tie pirmie saņem atbalstu Ekonomikas ministrijā. Pēc tam ierodas pie mums. Tā kā biznesa plāns ir sastādīts nevainojami, visi papīri kārtībā, arī mēs esam ar mieru atbalstīt. Daži gudrākie mēģina Krievijas krīzes situāciju izmantot savā labā, kaut arī īstenībā grūtības tos nav skārušas tik stipri kā pārējos. Bet tie, kuriem nav šādu zināšanu, nemaz līdz mums nenonāk. Protams, mēs neesam ieinteresēti izvērst reklāmu un visus aicināt pie mums saņemt atbalstu. Mums nav tādas naudas. Ar ļoti lielām grūtībām varam palīdzēt tikai tiem, kam tas ārkārtīgi nepieciešams. Taču manuprāt vajadzētu rīkoties tā: pieņemt pieteikumus no visiem, kas lūdz palīdzību; Ekonomikas ministrijas speciālisti ļoti labi pārzina attiecīgo nozaru uzņēmumu darbību un problēmas un var dot savu vērtējumu, kuram no tiem palīdzība patiešām nepieciešama. Tagad, kurš pirmais nāk un prasa, tas arī dabū.

— EM ir izstrādājusi valsts atbalsta koncepciju uzņēmumiem sakarā ar krīzes situāciju Krievijā. Tajā bija minēti arī kritēriji, pēc kādiem pienākas palīdzība grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem.

— Tomēr patlaban rodas iespaids, ka Ekonomikas ministrija, un to var saprast, gatava atbalstīt jebkuru uzņēmumu, jo pašlaik daudziem klājas grūti. Finansu ministrijā ir mazliet citāda attieksme, jo mums ir jārēķina, rūpējoties par valsts budžeta līdzsvarošanu. Valsts atbalstam tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda, kuru mēs nelūdzam atpakaļ.

— Kaut gan — lielie uzņēmumi, ja tie normāli darbojas, ir arī tie lielākie nodokļu maksātāji...

— Jā, bet mēs arī ļoti daudz esam palīdzējuši, piemēram, akciju sabiedrībai "Dauteks". Galvenokārt tāpēc, ka tā atrodas Latgales reģionā, kur jau tā ir daudz problēmu. Šajā gadījumā līdz trim gadiem tika atlikti gan nodokļu maksājumi, gan norakstītas nokavējumu summas, pagarinājām arī kredītu nomaksu, lai tikai varētu strādāt. Tagad šim uzņēmumam ir ļoti cerīgi investori, un domājams, ka tas turpmāk darbosies veiksmīgi. Uzskatu, ka katrā ziņā jāatbalsta tādi mūsu valsts vēsturei un nākotnei nozīmīgi uzņēmumi kā "Latvija", "Lauma", "Dzintars", "Rebir" un citi. Ļaut tiem "nogrimt" būtu neprāts. Pagājušajā nedēļā spriedām par Rīgas Vagonu rūpnīcas (RVR) sanācijas plānu. Šajā uzņēmumā izveidojusies smaga situācija, tomēr ir arī vairākas iespējas, kā tam palīdzēt. Mēs piekrītam kapitalizēt parādus, kā arī pagarināt nodokļu maksājumus. Esam arī vienojušies ar Valsts ieņēmumu dienestu un Privatizācijas aģentūru, ka 6 mēnešu laikā tomēr nepieciešams uzsākt sanāciju. Tas jādara, ja vien ir jebkāda cerība atsākt ražošanu un saglabāt uzņēmumu. Tas ir izdevīgāk arī no ekonomikas viedokļa, jo uzņēmuma likvidācija velkas gadiem, izsoles notiek gausi un nedod kaut cik vērā ņemamus ieņēmumus, toties administrēšanas izdevumi ir lieli. Tā ka izdevīgāk ir ieguldīt līdzekļus uzņēmuma saglabāšanas pasākumos.

— Ja uzņēmumi izpilda visus iepriekšminētos nosacījumus, uz kāda veida palīdzību iespējams cerēt?

— Šobrīd palīdzība uzņēmumiem no valsts puses izpaužas pirmām kārtām nodokļu maksājumu termiņu pagarināšanā, nokavējumu naudas atlaidēs līdz 50 procentiem. Ja mēs pagarinām nodokļu maksājumu termiņu, tas faktiski arī ir lētais kredīts. Jo bankās aizdevumu nevar saņemt lētāk nekā par 12 — 15 procentiem, bet mēs prasām tikai 4 procentus gadā. Otrs palīdzības veids ir valsts atbalsts ar zināmu naudas summu, kuru nevajadzētu "noēst", bet ieguldīt attīstības programmās, jaunu tehnoloģiju ieviešanā, menedžmenta attīstīšanā.

— Tagad veidojas nelabvēlīga situācija: sakarā ar uzņēmumu darbības sastingumu rodas grūtības ar budžeta izpildi un vienlaikus nepieciešami papildu līdzekļi šo uzņēmumu pastāvēšanas nodrošināšanai. Vai jūsuprāt nevajadzēja veikt kādus atbalsta pasākumus jau agrāk, kad parādījās pirmie signāli par grūtībām ar Austrumu tirgu?

— Faktiski visi uzņēmumi Latvijā tagad ir privāti. Katram uzņēmumam, tāpat kā bankai, jāprot prognozēt sava biznesa nākotni. Mēs varam paredzēt un aprēķināt makroekonomiskos rādītājus: kā attiecīgā situācija iespaidos visu valsti, cik augsts būs bezdarba līmenis, cik lieli sociālie pabalsti būs nepieciešami, kā mainīsies budžeta ieņēmumu prognozes. Protams, mēs paredzam, ka ieņēmumi budžetā būs mazāki un tādēļ nāksies samazināt arī izdevumus. Bet ieiet katrā uzņēmumā nav valdības uzdevums.

— Tātad Krievijas ekonomiskās krīzes atbalsis Latvijā nekādā gadījumā nav iespējams saistīt ar politiskā riska jēdzienu?

— Ja šāds risks ir, tad tas ir pašā Krievijā. Latvijas valdība nevar uzņemties atbildību par to, kur katrs uzņēmējs ir nolēmis savu produkciju pārdot. Un, lūk, dažus uzņēmumus šī situācija nav pārsteigusi nesagatavotus un nav radījusi īpašas grūtības, jo tie jau sen strādā Rietumu tirgum. Piemēram, šūšanas firma "Latvija". Tā varbūt nesaņem tik lielu peļņu, taču strādniekiem tomēr joprojām ir darbs, jo uz Krieviju tika eksportēta tikai nenozīmīga daļa produkcijas, bet pārsvarā ir sena sadarbība ar Vācijas partneriem. Tāpat arī Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijā pašlaik risina gluži citas problēmas — runā par nodokļiem, muitas tarifiem, par to, kādā veidā atbalstīt eksportētājus, bet ne par Krievijas krīzi. Bet es saprotu arī tos, kuriem ir nopietnas grūtības. Ļoti smagi klājas autopārvadātājiem. Viņi lūdz valdību, lai tiktu uzsāktas sarunas ar Baltkrieviju, Krieviju un citām valstīm, jo viņi negrib stāvēt uz robežām. Krievijas tirgu arī nedrīkst pavisam zaudēt. Taču es nevaru atbalstīt lielos uzņēmumus, kuri neko nav darījuši, lai produkcijas eksportam rastu jaunas iespējas, bet gadiem gaidījuši, kad Krievijā beidzot kāds kaut ko samaksās par piegādāto preci. Tā arī nedrīkst strādāt. Vēl jāņem vērā, ka Krievijā ir ļoti zema pircēju maksātspēja. Ja cilvēks mēnesī nopelna pārdesmit dolāru, viņš nevar nopirkt ne mūsu ražotās kleitas, ne jakas. Un tas būs ļoti ilgi.

— Lai tiktu Rietumu tirgū, kā jau minējāt, ir vajadzīgi ilgstoši pūliņi un ievērojami papildu izdevumi. Latvijas ražotājiem jāpiedalās izstādēs un gadatirgos, un tas arī maksā lielu naudu. Vai te nav vajadzīgs valsts atbalsts?

— Protams, šādiem nolūkiem naudu vajadzētu atrast. Varētu izmantot arī starptautiskās sadarbības programmas. Piemēram, ar Vācijas valdības atbalstu īstenoto "Transform" programmu Latvijā. Pašlaik tā tiek pārorientēta atbilstoši aktuālajām vajadzībām: ir izvēlēti vairāki Latvijas lielie uzņēmumi, kuriem par Vācijas valdības piešķirtajiem līdzekļiem tiks sniegtas konsultācijas un cita veida palīdzība, lai tie iespējami ātri varētu iekļūt Rietumu tirgū. Galīgais programmas variants tiks apstiprināts 23. novembrī, kad Rīgā ieradīsies Vācijas valdības pārstāvji. Galvenais, lai šīs firmas prastu sniegto palīdzību izmantot.

— Šobrīd ļoti aktuāls kļuvis jautājums par eksporta veicināšanu, tātad arī par valsts akciju sabiedrības "Latvijas eksportkredīts" darbības nodrošināšanu un izvēršanu. Kāds ir jūsu viedoklis šajā sakarā?

— Domāju, ka pirmām kārtām jāpastiprina v/as "Eksportkredīts" darbība (es neizsaku šīs institūcijas vadības darba vērtējumu) un jāpalielina valdības iemaksas tās pamatkapitālā. Šāda eksporta apdrošināšanas un kreditēšanas sistēma darbojas visur Eiropā, un tas ir galvenais nosacījums normālam preču eksportam.

Taču patlaban mani ļoti uztrauc cita problēma — nedrīkst pieļaut, ka uzņēmumi nenokārto sociālā nodokļa maksājumus. Likums šobrīd paredz, ka uzņēmumam nav obligāti vispirms jānomaksā sociālais nodoklis un tikai pēc tam jāveic pārējie maksājumi. Vispirms var nomaksāt uzņēmuma ienākuma nodokli un tikai pēc tam — sociālo. Šābrīža finansiāli saspringtajā situācijā daži vadītāji pat varbūt domā tā: ar sociālā nodokļa maksājumiem nav ko steigties — valdībai tik un tā nebūs izejas un nāksies sameklēt naudu pensiju un pabalstu izmaksām. Mēs tomēr nedrīkstam to pieļaut, un, ja neradīsies citas iespējas, varbūt nāksies mainīt likumdošanu un paredzēt, ka sociālais nodoklis ir pirmās kārtas obligātais maksājums. Citādi var rasties ļoti liela sociālā spriedze.

— Ekonomikas ministrija aprēķinājusi, ka uzņēmumu valsts atbalstam restrukturizācijai un virzīšanai uz jauniem tirgiem vien nepieciešami 5,5 miljoni latu, arī valsts saistības ar zemniekiem, sākot ar akcīzes nodokļa atmaksu un subsīdijām, nav nokārtotas... Protams, šie ne tuvu nav vienīgie papildu izdevumi. Toties ienākumi būtiski samazinās.Kā domājat līdzsvarot budžetu?

— Par šiem 5,5 miljoniem rūpniecības uzņēmumu atbalstam ir tikai vispārīgi runāts. Mēs neesam redzējuši, kādā veidā, tieši kuriem uzņēmumiem šie līdzekļi paredzēti. Varbūt lietderīgāk būtu līdzekļus novirzīt nevis tiešajam atbalstam, bet lai palīdzētu uzņēmumu menedžmentam tos izlietot kā iemaksas, lai varētu piedalīties dažādās starptautiskajās izglītības programmās, piemēram, par mazo un vidējo biznesu. Jautājumu par valsts atbalsta sniegšanas iespējām valdība izskatīs vēl ne vienu reizi vien. Ja valdība izlems, ka atbalstam nepieciešami noteikti naudas līdzekļi, tad nāksies pārskatīt 1999. gada valsts budžeta projektu. Galvenais, lai atbalsta programma būtu stingri izstrādāta un ieguldītie līdzekļi noteikti nestu augļus.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"