Par jaunām tehnoloģijām

un tehniku laukos

Zenta Frema

Sivēnmāšu kopējas no kreisās: Inta Zuļģe un Atvara Albīna

Nobarojamo cūku kopējs Imants Sapats piepilda barības galdus

Lielajam kompleksam esam piebraukuši no nepareizās puses, jo pustukšajā korpusā atrodas dažas govis. Pārdesmit metru uz priekšu jau jūtama dzīvība un rosme. Liepājas rajona Nīcas pagastā atrodas viena no lielākajām cūkkopības fermām Kurzemē, un šeit saimnieko Fremu ģimene.

Pati uzņēmuma "Nīca I" īpašniece Zenta Frema šeit ir visaizņemtākais cilvēks, jo neiznāk pat laika pakasīt aiz auss visu mīlulim tīršķirnes Beļģijas Landrases kuilim Kazino vai papriecāties par apvelties sākušajiem sivēniem. Darbs dzen darbu. Par to pārliecināmies arī mēs, veroties, kā vienā no tukšajiem korpusiem rosās celtnieki. Pavisam drīz tur mājvieta būs barokļiem. Saimniecība arvien paplašinās. Lai gan arī pašreizējais daudzums — 5000 nobarojamo dzīvnieku — jau ir iespaidīgs.

Atceroties saimniecības veidošanās laiku, Zenta Frema stāsta:

— Kad šo kompleksu privatizējām, te bija apmēram 2000 dzīvnieku. Savas pajas šeit bija ieguldījuši daudzi bijušie kolhoznieki. Sevišķi grūts bija sākums, kamēr ar visiem norēķinājāmies. Divu gadu laikā katram bija jāatlīdzina viņa daļa, tāpēc maksājām gan naudā, gan graudā — pat ar barokļiem. Naudu vajadzēja arī apgrozāmajiem līdzekļiem. Dabūjām aizdevumu uz vienu gadu par 16 procentiem. Vajadzēja ņemt kredītu arī traktora iegādei. Hipotēku un zemes banka noteica 15 procentu augstu aizdevuma likmi. Tas bija ļoti smags laiks.

Saimniecībai ir arī 700 hektāru zemes, no tās īpašumā – 38 hektāri, pārējā tiek nomāta. Zemes darbi ir vīra Edgara un dēla Māra ziņā. Viņi abi palīdz arī lielfermā pievest pakaišus, izvest mēslus un veic arī citus darbus. Savukārt meita Inga patlaban mācās Liepājā grāmatvedības un datoru zinības. Tā ka nākotnē varēs palīdzēt šajā jomā.

Cūkkopībā 80 procentus no visiem izdevumiem veido lopbarība. Tāpēc svarīgi pēc iespējas vairāk censties to izaudzēt pašiem. "Nīcā I" sēj miežus, rudzus. Šogad rudzi ‘Čulpan’ deva 36 centnerus ražas no hektāra, bet mieži — 20 centnerus. Dārzeņus pēdējos gados gan vairs neaudzē. Tikai nelielā platībā tiek stādīti kartupeļi ģimenes un strādājošo patēriņam. Varētu likties, ka nekādu grūtību ar lopbarības sagatavošanu nevarētu būt, atliek tikai samalt miltus un izbarot, bet tā tas nav. Stāsta Z. Frema:

— Mēs sākumā tā arī darījām, vārījām nebeidzamos putras katlus un pirkām sivēniem pienu. Mēnesī 400 latus šiem mērķiem vien iztērējam. Lopbarības kvalitāte ir pati svarīgākā šajā darbā. Izmēģinājām visdažādākās piedevas — pat malām zivis. Tomēr rezultāti nebija sevišķi labi. Sākām rēķināt, ka gandrīz ceturtā daļa barības tiek izmesta uz grīdas vai saskābst silēs. Un kur tad vēl elektrības un ūdens patēriņš! Braucām skatīties, kā strādā citi, un pamazām vien pārkārtojām savu darbu. Mēs izmantojam Holandes firmas "Provimi" lopbarības piedevas. Daudz ierosmju guvu arī pieredzes braucienos Holandē, ko organizēja mūsu sadarbības partneri "Labība un Co".

Pirmās pārbūves notika sivēnmāšu korpusā, kur uzstādīja jaunos barības galdus, dzirdnes un pilnīgi pārkārtoja sivēnu apsildīšanas iekārtas.

Tagad sivēni ātri iemācās piegrūst šņukurus barības kastei un arī padzerties no automātiskās dzirdnes. Mazajiem pirmajiem sāka izbarot specializēto kombinēto lopbarību "Starter". Vēlāk notika rekonstrukcijas darbi pārējos korpusos, kur uzstādīja automātiskos barības galdus un dzirdnes. Sākumā kopēji esot ar neuzticību raudzījušies uz šīm pārmaiņām. Bet nu vecos laikus neviens vairs pat negrib atcerēties. Kas nekait tagad, kad tikai pāris reižu dienā jāpapildina krājumi automātiskajos barības galdos. Vēl gan ir palicis smagais darbs, kas jāveic, lai piekrautu ratiņus. Bet arī par to ir domāts. Drīzumā tiks uzstādīti lopbarības glabāšanas torņi, no kuriem iepildīšana ratiņos būs mehanizēta un vienkārša. Atvešana arī, jo tagad specializētās mašīnas spēkbarību no rūpnīcas uzreiz iepildīs torņos, un tā vairs nenonāks nekādā saskarē ar zemi, arī grauzēji netiks klāt.

Kombinēto barību nīcenieki iegādājas spēkbarības ražošanas rūpnīcā "Straume". Tukums gan ir krietni patālu no Nīcas, toties šeit apmaiņā pret graudiem iespējams saņemt labas kvalitātes barību visu vecumu dzīvniekiem. Par to liecina arī rezultāti — vidējais diennakts dzīvsvara pieaugums barokļiem sasniedz 650 gramus. Parasti dzīvnieki bekona svaru sasniedz piecarpus mēnešos.

Saimniecībā daudz strādāts arī ciltsdarba jomā. Sen tie laiki pagājuši, kad tirgū varēja piedāvāt speķa cūkas. Tāpēc tagad liela uzmanība tiek veltīta dzīvnieku krustošanai. Patlaban saimniecībā ir 800 sivēnmāšu — galvenokārt Latvijas baltās šķirnes. Liela daļa par kredīta naudu nopirktas šķirnes dzīvnieku audzētavās. Krustošanai tiek izmantoti Beļģijas Landrases kuiļi. Ir arī trīsšķirņu krustojumi, kur kā trešā šķirne tiek izmantotas Pjetrēnas cūkas. Krustošanas rezultātā iegūtie dzīvnieki ir ātraudzīgāki, un tiem ir ievērojami lielāks liesās gaļas iznākums, plānāka speķa kārta.

Protams, pēc šādas gaļas pieprasījums ir bijis un būs. Daļu produkcijas nīcenieki pārdod akciju sabiedrībai "Talsu gaļa", arī uzpircējiem "Griģis un Co". Kad nācies pārtraukt sadarbību ar akciju sabiedrību "Rīgas miesnieks", jauno partneri atraduši Tukumā – gaļas pārstrādes sabiedrībā. Jāpiebilst, ka šis uzņēmums gatavojas saņemt Eiropas Savienības sertifikātu. Un te savu artavu dos arī "Nīca I", jo tā piegādā augstas kvalitātes produkciju. Vēl vērā ņemams fakts ir tas, ka noslēgts trīspusējs sadarbības līgums starp gaļas kombinātu, spēkbarības rūpnīcu un "Nīcu I". Tajā paredzēts, ka gaļas kombināts naudu par iepirktajiem dzīvniekiem pārskaita uzreiz spēkbarības rūpnīcai. Tādējādi visas trīs puses ir ieinteresētas strādāt korekti.

Cik ienesīgs un perspektīvs ir šis bizness? Uz šo jautājumu Z.Frema atbild nepārprotami:

— Mums ir jārēķinās, ka nesaņemam subsīdijas, kuras maksā tikai šķirnes dzīvnieku audzētājiem. Izdzīvos tie, kas ražos lētāku un kvalitatīvāku produkciju. Tie laiki ir sen pagājuši, kad varēja pārdot vienalga ko. Tāpēc attīstībā nedrīkst apstāties ne uz brīdi, jo tad būsi zaudētājs.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Aleksejs Koziņecs