Par videi draudzīgu

saimniekošanu

Inese Jurča

Gaiķu pagasta Bandenieku zemnieku saimniecība specializējusies piena lopkopībā. Inese un Uldis Jurči attīsta videi draudzīgu lauksaimniecību un šogad sasnieguši augstākos izslaukumus. Par to, kas un kā Bandeniekos tiek ražots, uzrakstījusi pati saimniece. Atliek vien pastāstīt, kā te viss tiek iecerēts un izsapņots un cik viegli vai grūti tādiem jaunsaimniekiem savus sapņus piepildīt.

Bandenieki ir mājas ar mūžvecu osi un kuplu liepu sētsvidū un ar savu leģendu. Proti, kad Ulda vectēvs Fricis 1928.gadā saņēmis no Vecsatiķu muižas atdalīto zemes gabalu un vajadzējis celt māju, citi mudinājuši to būvēt pašā Imulas krastā, bet viņš labi apskatījies, izpētījis un tad ņēmis rokā izkapti un izpļāvis mājai vietu pašā rudzu lauka vidū, kur zeme bijusi liesāka. Māju vārds tad nu nākot no tās dziesmiņas par bandinieku rudziem. Visdažādākās ēdienu receptes savukārt protot ieteikt Ulda mamma Vallija, slavenās Zaļenieku mājturības skolas audzēkne. Ineses vectēvs bijis dārznieks, māte — zootehniķe, tēvs — agronoms. Tā nu Inese un Uldis sevi uzskata par lauksaimniekiem "paaudžu paaudzēs". Un ir pārliecināti, ka viņiem jānāk ar savu pienesumu, kas nedarītu kaunu senču iedibinātajiem tikumiem un sasauktos ar jaunajiem laikiem un nākotni. Tā viņi blakus krietnajam, karu un kolhozu laikus pārdzīvojušajam pagrabam uzcēluši staltu būvi ar šķūni, kūti, piena māju un klēti zem viena jumta. Ir arī balkons ar puķēm, kā to Inese izsapņojusi. Un kūtī skan radio, jo mūzika patīkot gan pašiem, gan gotiņām, īpaši telītēm.

Inese pēc izglītības ir daiļdārzniece, un par Bandenieku puķu bagātību nebūtu ko brīnīties. Bet apbrīnojami katrā ziņā ir viņas rakstudarbi — grafiki, apraksti, diagrammas. Nu kaut vai albums "Murša dzīve un sabiedriskā darbība".

— Patiesībā tā ir Murse. Mūsu saimniecības pirmais stūrakmens. Kad gājām projām no "Dzintarzemes", par visām nopelnītajām pajām viņu nosolījām. Toreiz Mursīte bija grūsna tele. Mīlējām un lolojām. Un izauga par varenu buļļu māti. Trešajā laktācijā izslaucām vairāk nekā 8000 kilogramu piena. Ar dāņu šķirnes tēvu Murse mums dāvājusi arī ļoti raženu dēlu Minoru. Gadu mijā nosvinējām savas izcilnieces piekto dzimšanas dienu. Albumā var redzēt — lūgtie viesi sabrauca ar septiņiem limuzīniem. Burkāni, kāposti un citas lepnas dāvanas. Jubilāre gan pārēdās un dabūja caureju. Bet visādi citādi balle bija ļoti izdevusies.

Kamēr tikai reta ģimene Latvijā var lepoties ar dzimtas ciltskoku, Bandenieku labākajām govīm tādi jau ir. Un Inese ved arī grāmatas, kurās smalki uzskaitīts, kad, kas un par cik pirkts, kad kas celts un tā joprojām. Sarēķināts, kāda kurā gadā bijusi piena, cūkgaļas un nobaroto bullīšu pašizmaksa, kāda bijusi realizācijas cena un peļņa.

Ir arī ieraksti, ko tā uzreiz pat grūti izprast. Lasu: "Naudas fondi no 1997.gada." Un tālāk: sēklas — 240 lati, govju — 85 lati, traktoru — 60 lati. Ko tas varētu nozīmēt? Kā šādi fondi var veidoties un kam tie domāti? Uz šiem jautājumiem atbild Uldis:

— Lai kaut ko būvētu un pie kaut kā tiktu, mums jādzīvo sīksti. Esam izplānojuši, ka līdzekļus sēklai un sējas darbiem varam nopelnīt ar cūkām. Par cūkgaļu nopelnīto naudu ieskaitām sēklas fondā. Govju fondā krājas subsīdijas, ko kādreiz maksāja par šķirnes telītēm. Traktoru fondā lieku naudu, ko nopelnu ar saviem mehanizatora pakalpojumiem citiem zemniekiem. Lielākā māksla jau ir to naudu tiešām izlietot tikai šiem mērķiem. Vajadzību ir daudz, un izdot iekrātos latus varētu viens un divi. Te vajag gribu un raksturu.

Gan Inese, gan Uldis no bērnības raduši strādāt. Dēls Kalvis pašlaik mācās 6.klasē. Arī viņš no darba nebaidās. Varot vecākus savu reizi uz kādu sanāksmi vai balli palaist, bet siena laikā esot neaizstājams. Ir cerība, ka zemkopju dinastija turpināsies.

Aina Rozeniece, "LV"

Foto: Aleksejs Koziņecs

Dažas rindas no Bandeniekiem

Uldis Jurčs

Pirms četriem gadiem mēs no Tukuma rajona Džūkstes pagasta bijušā kolhoza "Dzintarzeme" pārnācām saimniekot uz Ulda vectēva mājām Saldus rajona Gaiķos. Saimniecību nesākām veidot gluži tukšā vietā. Pirms kara celto māju, kūti un saimniecības ēkas, savu mūžu te dzīvojot, bija saglabājuši Ulda vecāki. Tikai šķūnis sagruvis — kolhoza gadu minerālmēslu glabāšanu nepārdzīvojis. Pirmajā ziemā paši gājām strādāt mežā un pavasarī sākām būvēt krietnu šķūni. Ne nu gluži Jāņos, kā solīja celtnieki, bet rudens pusē 300 m garais uz 6 m augstais šķūnis bija gatavs. Tajā pašā rudenī ielikām pamatus kūtij. Ziemā atkal strādājām mežā un nākamajā gadā uzcēlām kūti. Trešajā gadā uzbūvējām šķūņa otro stāvu, kur var žāvēt un uzglabāt lopbarības graudus. Šogad uzcēlām tehnikas nojumi un labiekārtojām piena māju. Tā ir mūsu celtniecība četros gados.

Domājām nodarboties ar graudaugu sēklas un zālāju sēklu audzēšanu. Bet, veicot augsnes kartēšanu, izrādījās, ka mantojumā gūtā velēnu podzolētā augsne vietām pat glejota, skāba, sastāvs — pārsvarā māls ar trūdvielu saturu zem 3 procentiem, nav piemērota graudaugu audzēšanai, bet zāle jau aug arī šādās vietās.

Negāja gludi ar visas zemes atgūšanu īpašumā, tomēr pirmajā gadā augsni nokaļķojām un uz savas piemājas 20 ha aramzemes sākām ieviest lopbarības augu seku. Tagad trīs laukos aug daudzgadīgie zālāji, ceturtais pēc pavasara noganīšanas tiek uzarts un apsēts ar ziemājiem. Pavasarī zem ziemājiem pasējam daudzgadīgas zāles, nākamajā rudenī, pēc ziemāju nopļaušanas, tas ir ganāms. Ārpus augu sekas ir sakņaugi, kamolzāles un lucernas lauki, kuriem vajadzētu kalpot astoņus gadus, tad tie tiks nomainīti, iesaistot pārējā augu apritē. Tas ir visintensīvākais augsnes izmantošanas veids, kādu spējām izdomāt savā nelielajā saimniecībā.

Četrdaļīga aprite ir arī sakņaugu laukam. Vienā daļā audzējam bietes, otrā — kartupeļus, trešā un ceturtā — kādu no proteīnkultūrām. Lopbarību izaudzējam un sagatavojam paši. Ziemājiem izvēlamies veldres izturīgas šķirnes, lai neciestu pasētās kultūras. Audzējam kviešus ‘Kozak’ un tritikāli. No proteīnkultūrām esam audzējuši gan vīķauzu, gan zirņu un vasaras kviešu mistru. Pēdējie mūsu zemē nelabprāt aug, tādēļ šogad izmēģinājām lopbarības pupas, bet nākamgad ceram izaudzēt kādu no jaunajām pašnoturīgajām zirņu šķirnēm. Lai saimniekotu lētāk, pērkam elites sējmateriālu, nelielās platībās savām vajadzībām izaudzējam labu sēklu. Šogad, piemēram, iesējām zviedru elites tritikāles šķirni ‘Ulrika’. Pirms trim gadiem mēģinājām audzēt austrumu galegu, bet tā mūsu mālā neaug.

Jaunpiešķirtā zeme ir 9 kilometrus no mājām. Nesekmīgas meliorācijas un sliktas tālākās apsaimniekošanas rezultātā tā ir stipri mitra un lauksaimniecībā maz izmantojama, bet pašreiz mums nav izvēles, ieguldām lielu darbu, lai šos laukus sakārtotu, nolasītu akmeņus, nolīdzinātu un iesētu kvalitatīvu zālāju.

Tā kā esam izvēlējušies smagāko lauksaimniecības nozari — piena lopkopību, būvējam jaunu kūti. Mūsu ganāmpulkā ir 36 liellopi. Stāvvietas paredzētas 17 slaucamām govīm un 10 mazajiem teliņiem. Jaunlopi izvietoti vecajā kūtī. Jaunā kūts celta no skaidbetona. To viegli varētu paplašināt, bet pašlaik mūs ierobežo zemes platība. Visas stāvvietas aizņemtas ar slaucamām govīm un grūsnām telēm. Ganāmpulkā ir divas Holšteinas melnraibās, pārējās — Latvijas brūnās govis. Visas ir tīršķirnes, viena buļļu māte, vairākas govis ierakstītas republikas ciltsgrāmatā. Ganāmpulkā ir arī turpat divus gadus vecs vaislas bullis.

Vidējais izslaukums visus šos gadus bijis virs 5000 kilogramiem no govs. Tas nav augstāks tādēļ, ka katru gadu atslaucas vairākas pirmpienes. Iespējams, arī šogad pilnus 6000 kilogramu nesasniegsim; 5000 kilogramu augstu izslaukumu no Latvijas brūnās šķirnes govīm var iegūt, izbarojot pašu saimniecībā saražoto lopbarību. Lielākam kāpumam pietrūks proteīna. Arī mēs augstražīgākām govīm pērkam kokvilnas un sojas raušus.

Sienu mūsu govis ēd visu gadu, cik pašas vēlas. Spēkbarība placinātu graudu veidā un minerālpiedevas tiek dotas katrai individuāli "pēc nopelniem". Šogad pirmo gadu ēdienkartē būs arī skābēti placinātie graudi. Liellopiem pērkam somu minerālpiedevas "Herta". Jau ceturto gadu izmantojam arī šīs pašas firmas piena aizstājēju teliņu barošanai. Gan ganībās, gan stāvvietās katrai govij pieejama laizāmā sāls un mikroelementi.

Jau vairākus gadus mēs domājam nevis par to, kā "izvilkt" lopbarību līdz pavasarim, bet kā to izbarot, lai govs iespējami vairāk apēstu. Ziemā sienu dodam nelielās porcijās piecas reizes dienā, jo katru reizi svaiga siena smarža kārdina, liek celties augšā un ēst atkal. Barības galds ir visām kopējs, cenšanās atņemt kumosu kaimiņienei sekmē pašas krietnāku pieēšanos.

Govis mums lielāko izslaukumu dod lucernas ganībās un lucernas sienu ēdot. Kā zināms, lucernai nepieciešamas karbonātu augsnes, tādēļ laukus regulāri kaļķojam.

Pamazām sagādāta visa nepieciešamā tehnika siena savākšanai, augsnes apstrādei, kartupeļu audzēšanai. Daļa no tās nav jauna, bet nelielā saimniecībā nekad "dārgie ārzemnieki" neatmaksāsies. Kūts sīkajam inventāram izmantojam firmas "Alfa Laval Agri" palīgierīces, bet mazgāšanai un dezinfekcijai — igauņu firmas ražojumus.

Saimniecības gada apgrozījums nav liels, jo piena cena ir zema. Kā var redzēt no mūsu izdevumu struktūras, tikai nepilnu sesto daļu mēs iztērējam savām vajadzībām, visa pārējā nauda tiek ieguldīta ražošanas attīstībā un modernizācijā. Ja šo skaitli dala ar slaucamo govju skaitu, tad katrai iznāk Ls 500 (diezin vai šādu summu var atļauties pat kāda lielferma).

Bandenieki nav nekāda īpaša saimniecība. Domājam, ka šādu saimniecību četros gados var izveidot arī dažkārt peltie divu govju īpašnieki, ja vien viņiem ir raksturs, viņi zina, ko grib, un ir gatavi strādāt.

Neba mums saule spīdēja vairāk un lietus mazāk lija. Mēs neesam "Breša zemnieki" un neko neesam guvuši privatizācijas rezultātā, arī bagātu radu ārzemēs nav. Tomēr bankas aizdevumus neizmantojām, cik paši nopelnām, tik arī tērējam. Jā, mums abiem ir akadēmiskā padomju laika izglītība — esmu agronome un vīrs — inženieris, bet tā vairāk palīdzējusi ne jau darīt to, kā vajag un kā skolā mācīts, bet gluži otrādi — izdomāt, kur var ko ietaupīt. Ekonomiski saimniekot un taupīt mums palīdz arī spēcīgā naturālā saimniecība — nobarojam nedaudz cūku un turam vistas.

Šie četri gadi nav bijuši viegli. Nākamajiem četriem gan vajadzētu būt vieglākiem, ja vien lauksaimniecība mūsu valstī vispār būs vajadzīga.

Inese un Uldis Jurči

Saldus rajona

Gaiķu pagasta Bandeniekos