Minhauzena garam un vērienam atdzimstot

Par kultūras un

komerciālo interešu

sasaisti

Māris Zvirbulis

Vecais Duntes krogs — atjaunots un uzposts

Grāmatiņa par Minhauzenu, kas satur izcili ticamu informāciju par brīvkunga gaitām Duntē un ārpus tās, savu dzimšanas dienu zemliku mēneša nogalē svinēja vecajā Duntes krogā, kur zem viena jumta mājo Minhauzena muzejs un krodziņš. Ēkas saimnieks, proti, Limbažu novadpētniecības muzejs, vienā spārnā iekārtojis Minhauzena muzeju, bet otru mājas daļu iznomājis "Diānas dārzam" — sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, kas te pērnā gada rudenī atvēra Minhauzena krodziņa "kalpu galu", bet šajos svētkos viesus uzņēma arī jaunajā "baronu galā". Tādā kārtā pēc skata necilās grāmatiņas dzimšanas diena reizē prezentēja gan Anitas Mellupes vadītā apgāda "Likteņstāsti" prasmi atrast īstos tematus un vislabākos autorus, gan muzejnieku spēju celt godā sava novada slavenos vīrus un izvēlēties labākos sadarbības partnerus. Tiklab muzeja direktors Jānis Ulmis, kā arī "Diānas dārza" saimnieks Māris Zvirbulis atzina, ka muzejs ceļ krodziņa popularitāti un krodziņš vairo muzeja apmeklētāju skaitu. Kā vienam, tā otram palīdz pats brīvkungs fon Minhauzens.

Jau pirms muzeja atklāšanas Minhauzena garam te palīdzēja iemitināties stomatoloģijas profesors Gunārs Pakalns, kas Pernigeles (tagadējās Liepupes) baznīcas grāmatā bija izlasījis, ka pasaulslavenais fantasts 1744.gada 2.februārī šeit salaulājies ar Jakobīni fon Duntena jaunkundzi. Izstādi "Minhauzena atgriešanās Duntē" nācās pagarināt vairākas reizes. Un 1994.gada 2.februārī — tieši pēc 250 gadiem — Duntē svinēja brīvkunga Hieronīma Kārļa Frīdriha fon Minhauzena un Jakobīnes fon Duntenas atkāzas. Jau pēc nedēļas Limbažu rajona deputāti apstiprināja Minhauzena muzeja nosaukumu. Profesoram Pakalnam cits pēc cita piepulcējās aizvien jauni Minhauzena fani — Austra Dektere, Līga Zvirbule, Aija Zaļmeža un citi muzejnieki, arī mākslinieki, mednieki un makšķernieki. Un te nu atkal ir vieta, kur cilvēks var aprunāties ar savu sirdi, kā par to "Minhauzena precībās" rakstījis Mārtiņš Zīverts: "Un, kad vakar iemaldījos Duntē, es sarunājos pats ar savu sirdi un teicu viņai tā: paskaties, cik labi un jauki cilvēki te dzīvo! Sniegputenī un salā te ir uguns, kas tevi silda. Te ir gluži kā Ulubelē, kur vienmēr spīd saule..."

Jānim Ulmim vistuvākā sirdij esot atziņa, ka Minhauzens nebija melis. Viņš tikai patiesību stāstīja tik kaislīgi un krāsaini, ka cilvēki nespēja noticēt. Dažkārt pasaulē mēdz runāt par muzejiem — svētnīcām — un muzejiem — balagāniem. Limbažu novadā tādas svētnīcas ir Bārdu dzimtas Rumbiņi, Lauči un Melngaiļa Igate, bet Dunte ar savu mūžam dzīvo Minhauzena garu varētu būt ja ne gluži balagāna, tad atraktīva muzeja paraugs.

Māris Zvirbulis ir pārliecināts, ka katrā no mums mājo Minhauzens. Un Minhauzena fantāzijas lidojums garu tur možu.

Par labu muzeja un krodziņa sadarbībai liecina muzeja apmeklētāju skaita pieauguma dinamika: 1994.gadā, kad to atvēra, ar ekspozīciju iepazinās 2582 cilvēki, 1995.gadā — 9426, vēl pēc gada — 12 127, pērn — 17 125, bet līdz šā gada oktobrim — jau 26 tūkstoši cilvēku. Visčaklākie muzeja apmeklētāji ir skolēni. Vaicājām Mārim Zvirbulim, ko krogs viņiem var piedāvāt.

— Skolēni te ierodas no visām Latvijas malām, un pēc ceļa viņiem gribas ēst, tāpēc ir labi, ja skolas laikus pieteikušas savas ekskursijas un pasūtījušas pusdienas. Zupa, pīrādziņi un tēja maksā 45 santīmus, otrie ēdieni un dažādie salāti ir dārgāki. Taču ir bijuši gadījumi, kad bērniem nav līdzi naudiņas un ar pīrādziņiem un tēju viņus esam pacienājuši par brīvu. Bet tā tad nu arī ir mūsu vienīgā saskare ar skolēniem. Krogs domāts pieaugušajiem. Un mēs orientējamies uz vidēji turīgiem cilvēkiem, kas savās brīvajās dienās labprāt kaut kur izbrauc un ciena latvisku vidi un latvisku virtuvi. Klājam arī svētku galdus. Pieņemam dažādus firmu pasūtījumus.

Krodziņā strādā 14 cilvēku, lielākoties liepupieši. Galdā tiek likta cepta gaļa, sautēti kāposti un citi tradicionālie ēdieni. Diemžēl pamaz zivju ēdienu — tikai Skultes kūpinātās un marinētās siļķes un laši. Lai dažādotu zivju galdu, nepieciešama otra virtuve ar atsevišķu aprīkojumu. Tā pagaidām nākotnes iecere. Tāpat kā medījumi. Minhauzena krodziņš bez medījuma galdā — tas tā īsti neskan. Un līdz ar otro virtuvi stāvoklis varētu uzlaboties. Pašlaik turpinās remontdarbi otrajā stāvā, kur būs telpas personālam un kantorim.

Daudzas ieceres tiek lolotas kopā ar muzejniekiem. Piemēram, par tālāku sadarbību ar Valmieras teātri, kura aktieri — jaunā "Minhauzena precību" uzveduma personāži — piedalījās arī šajos svētkos. Varbūt taps uzvedums "Spēļu nakts Duntes krogā". Un pagalmā parādīsies Minhauzena cienīgi koktēlniecības darbi, kurus jau veido Dainis Lūsis.

Patlaban nomas līgums noslēgts uz 25 gadiem. Ja sakarā ar administratīvi teritoriālo reformu iespējamā rajona un pagasta īpašuma tiesību maiņa nesabojās ieceres un nākotnes plānus, te vēl daudz kas taps. Visi darbi tikšot pabeigti 32.maijā — protams, pēc Minhauzena kalendāra.

Pēc Minhauzena kalendāra dzīvo arī lauku tūrisma uzņēmums "Liepupīte" Anitas Ozolas personā. Viņa tūristu grupas sagaida Jakobīnes tērpā un zina stāstīt ne vien par Minhauzenu, kam reizē ar Rīgas 800 gadu jubileju tiks svinēta 280.dzimšanas diena, bet arī par Pētera Čaikovska uzticamo labvēli, baronesi fon Meki, kuras muižā tepat Pernigelē komponists arī ciemojies, par Garlība Merķeļa gaitām šajā pusē un par sarkanajām smilšakmens klintīm, kas te veidojušās pirms 300 miljoniem gadu.

Kas teicis, ka Minhauzenam nav pēcnācēju? Cilvēki ar drosmīgu domas lidojumu un strādīgu dvēseli te ir uz katra soļa! Apcerot savus brīnumainos darbus un spēju izkulties no visbezcerīgākās situācijas, Minhauzens savulaik atzina: "Ne tikai gudrība palīdz, dažkārt arī miesas spēki ir nepieciešami."

...Un vēl nauda, varētu piebilst mūsdienu minhauzeni. Labi, ka Duntē uzņēmīgi cilvēki cenšas to visu apvienot.

Uzziņai:

Minhauzens, kā zināms, tiešām bija vēsturiska persona. Dzimis Vācijā, Bodenverderas pilsētā. Jau divpadsmit gadu vecumā iestājies armijā un kļuvis par prinča Antona Ulriha pāžu. Divdesmit gadu vecumā izskatīgais, staltais Minhauzens, jau būdams leitnanta pakāpē, ierodas Rīgā. Viņam jau ir pietiekami daudz ko stāstīt, jo viņš piedalījies divos karos ar turkiem, parādījis varonību, saņēmis trofeju — turku zobenu. 1744.gadā divdesmit četru gadu vecumā Minhauzens komandē godasardzi, kad Rīgai cauri brauc augstā princese, kura vēlāk kļūst par ķeizarieni Katrīnu II. Šajā gadā Minhauzens arī apprecas ar Vidzemes muižnieka un Rīgas ārsta brīnumskaisto meitu Jakobīni fon Duntenu (no šā uzvārda cēlies Duntes nosaukums), ar ko saskanīgā laulībā nodzīvo 46 gadus (Jakobīne nomirusi 1790.gadā). Pēc septiņpadsmit Krievijā (galvenokārt — Rīgā un Vidzemē) pavadītiem gadiem Minhauzens ar Jakobīni pārceļas uz savu dzimto pusi Vācijā.

Pret sievietēm Minhauzens arī savos piedzīvojumu stāstos izturas delikāti, bruņnieciski džentlmeniski. Kārie klausītāji skubina Minhauzenu stāstīt par mīlas dēkām, bet Minhauzens parasti ir izvairīgs un pat saka: "Ļoti nelabprāt lielos ar panākumiem, kādus gūstu dāmu sabiedrībā."

Tikai mūža nogalē viņam nākas piedzīvot godu aizskarošus notikumus. Četrus gadus pēc Jakobīnes nāves Minhauzens 74 gadu vecumā apprec sava drauga septiņpadsmitgadīgo meitu, kas izputina viņa mantu un piedzīvo bērnu, kuru Minhauzens neatzīst par savu. 77 gadu vecumā Minhauzens atvadās no tās reālās pasaules, kas vistiešāk un netīkamāk sevi atgādināja mūža nogalē.

Aina Rozeniece, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV",

un Romvalds Salcevičs