• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Latvijas nākotnes vērtības politiķi nedrīkst noteikt uz emociju pamata". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.11.1998., Nr. 336 https://www.vestnesis.lv/ta/id/50675

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - pie Jums dodas 32. burtnīca

Vēl šajā numurā

10.11.1998., Nr. 336

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Latvijas nākotnes vērtības

politiķi nedrīkst noteikt

uz emociju pamata"

Turpinājums

no 1.lpp.

Es vēlreiz saku, man ir simpātiska Krištopana kunga vēlme to darīt, atsevišķu partiju politiskie paziņojumi, kuri izskatās diezgan labi nogludināti un patīkami klausītāju un vēlētāju ausij, bet es neredzu šo praktisko darbības virzienu uz priekšu, šo konkrēto darbību, kas liecinātu par to, ka šīs partijas — Tautas partija, "Latvijas ceļš", "Tēvzemei un Brīvībai", Jaunā partija — spētu savā starpā vienoties.

— Arī Eiropas Komisijas visiem jau tik labi zināmā Progresa ziņojumā uzsvērta nepieciešamība turpināt reformas, lai Latvija tiktu uzaicināta sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā nākamā gada nogalē. Kas, jūsuprāt, tagad ir svarīgākais ne vien pašām politiskajām partijām, vadošajām partijām, bet varbūt arī citiem sabiedrības pārstāvjiem, sabiedrībai kopumā, arī Latvijas uzņēmumiem, un, protams, Eiropa skatās arī uz mūsu premjera izvēli.

G.Ulmanis:

— Jā, tie visi ir jautājumi, kas mums fokusējušies tieši novembra nogalē, bet, manuprāt, pats būtiskākais ir — neaizrauties ar retoriku, bet turpināt to darbu, kas ir veikts pēdējā gada laikā. Pēdējais gads ir parādījis, un Eiropas Savienība to ir atzinusi, ka Latvija šodien ir viena no veiksmīgākajām kandidātvalstīm uz Eiropas Savienību. Un es negribētu piekrist tiem skeptiķiem, kuri saka: nu, redz, uzreiz nav pateikts, ka jūs esat Eiropas Savienībā, un ar to viss ir beidzies. Nē, strādāsim nākamo gadu, tāpat kā iepriekšējo gadu, un šie procesi paši par sevi apliecinās mūsu piederību Eiropas Savienībai un Eiropai. Un es esmu kopumā ar Eiropas Savienības lēmumu apmierināts tanī ziņā, ka Eiropas Savienība ir novērtējusi Latvijas padarīto. Jā, ir Eiropas Savienībai pašai savas problēmas ar paplašināšanos — vai uzņemt piecas valstis vai septiņas, vai sešas, kad uzsākt sarunas, ko nozīmē šo sarunu sākums. Tās jau ir Eiropas iekšējās problēmas, un es ceru, ka nākamajā prezidentūras laikā, Vācijas prezidentūras laikā Latvijas akcijas vēl vairāk celsies, un, ja man ir atļauts prognozēt, Somijas prezidentūras laikā jau Latvija varētu diezgan droši runāt par savu sarunu uzsākšanu. Vēl es gribētu teikt, ka sarunu uzsākšana nav tas pats, kas uzņemšana Eiropas Savienībā. Sarunas var ilgt trīs gadus, četrus gadus, piecus, septiņus gadus var ilgt. Un visas valstis mūs ir brīdinājušas, ka šīs sarunas būs ļoti sarežģītas, smagas, ļoti atbildīgas un ļoti konkrētas. Un tāpēc, jo mēs labāk būsim sagatavojušies pirmssarunu laikā, jo veiksmīgāk mums risināsies šīs sarunas.

— Un tomēr šis sarunu uzsākšanas fakts, šķiet, ir tāds kā atskaites punkts.

G.Ulmanis:

— Jā, tas ir atskaites punkts, bet būtu dīvaini, ja novembrī mēs saņemtu ziņu, ka 1998. gadā ar Latviju tiks uzsāktas sarunas. Labi zinām, ka decembrī ne ar vienu sarunas vispār netiks uzsāktas, tās var uzsākt nākamajā gadā, un ir ierakstīts, ka ar Latviju sarunas varētu tikt uzsāktas, ka Eiropas Savienība lems par sarunu uzsākšanu 1999. gadā. Un ir doti diezgan konkrēti signāli, es negribētu būt māņticīgs un apsteigt notikumus šādā veidā, jo par katru manu optimistisko prognozi pēc tam atrodas skeptiķi, kas to ar tādu ļaunu smīniņu pēc tam atceras — redz, ka neiznāca. Centīsimies tik ilgi, kamēr mums iznāks. Un 1999. gadā Latvija varētu apliecināt, kas ir noticis Latvijas ekonomikā, mums galvenais ir ne pārmetums, bet Eiropas Savienības šaubas par to, vai Latvija ir konkurētspējīga, un faktiski Krievijas krīzes situācija, mūsu tautsaimniecības pārstrukturēšanās, jaunās valdības veidošana, kurā galvenā uzmanība varētu tikt pievērsta mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, ņemot vērā arī mūsu tranzītsistēmas panākumus, — tas apliecinās, vai 1999. gadā mēs savu konkurētspēju esam nostiprinājuši, ieejot Eiropas tirgū, vai mēs to esam pavājinājuši vai stāvējuši uz vietas. Katrā ziņā šis dialogs ar Eiropas Savienību jau ir uzsācies pēc būtības, tas nav formālais signāls — jā, ir uzsākušās sarunas.

— Kādā veidā jūs varētu atreferēt šo Vācijas prezidentūras laiku kā labvēlīgu impulsu Latvijai?

G.Ulmanis:

— Vācija ir viena no tām valstīm, kura ir ieinteresēta Viduseiropas tālākai attīstībai, iesaistīšanai Eiropas procesos, un manās sarunās ar Vācijas dažādiem politiķiem es jutu, ka Vācija ir valsts, kur daudz domā par Baltijas tālāko likteni, man ir tāda sajūta, man nav konkrētu faktu, ka Vācija savas prezidentūras laikā varētu ne tikai stimulēt Latvijas iesaistīšanos Eiropas Savienībā, bet ļoti daudz arī turpināt palīdzēt ar savām investīcijām, ar saviem padomiem un ar savu reālo konkrēto palīdzību, kāda ir izveidojusies starp Vāciju un Latviju. Starp citu, tirdzniecības apgrozījums pašlaik ar Vāciju ir vislielākais no visām valstīm, arī investīciju apjomā Vācija ir trešajā vai ceturtajā vietā. Un, ja vēl pieskaita Vācijas prezidentūru Eiropas Savienībā, tad varētu būt labs pamats, lai runātu tālāk par Latvijas panākumiem.

— Un tomēr. Neapšaubāmi, šis Eiropas Komisijas kolēģijas atzinums, ja tā var teikt, ir bijis labvēlīgs eiroskeptiķiem šeit, Latvijā. Ko jūs varat teikt viņiem?

G.Ulmanis:

— Ziniet, jūs jau man trešo jautājumu uzdodat par vienu un to pašu tēmu un visu laiku mēģināt no manis izvilināt, lai es teiktu, ka Eiropas Savienības lēmums nav bijis Latvijai labvēlīgs. Nu nevaru es tam piekrist. Un es saprotu arī, no kurienes jums šīs domas rodas, varbūt tā ir laba griba, varbūt tā ir pārliecība vai arī mūsu pārlieku ātrā ticība, ka ceļš uz Eiropas Savienību ir tik viegls, es nevaru piekrist eiroskeptiķiem, jo darbs apliecinās mūsu gatavību, darbs apliecinās mūsu vietu Eiropas Savienībā, un skeptiķi vienmēr stāvēs ceļa malā un smīnēs vai arī sitīs plaukstiņas tajos brīžos, kad mums būs veiksmes vai neveiksmes, bet es uzskatu, ka lielākā daļa Latvijas uzņēmēju, Latvijas politiķu, Latvijas sabiedrības ir ieinteresētas šai procesā, jo būtībā mūsu ceļš uz Eiropu varētu tikt traktēts arī kā mūsu ceļš uz Eiropas Savienību. Es esmu optimists.

— Neapšaubāmi, skepticisms vienkārši ir lipīgāks.

G.Ulmanis:

— Bet skepticisms arī no kritikas viedokļa ir vajadzīgs, un tas piedod dzīvei arī interesi un stimulu. Un, jo vairāk skeptiķi uztraucas, ka varbūt mums kaut kas neizdodas, jo vairāk mums ir jāstrādā un jāpierāda, ka skepticismam nav vietas.

— Skepticisms jeb skepse varbūt pēdējā laikā ir iesvēlusies ne vien Latvijā, te es domāju Baltijas telpu kopumā — Latvija, Lietuva, Igaunija. Arī šis Eiropas Komisijas ziņojums ir tāds kā atskaites punkts, Igaunija ir šo sarunu pirmajā kārtā, Latvijai tā tiek solīta nākamā gada nogalē, savukārt Lietuva aizvien intensīvāk sevi piesaka dalībai NATO. Vai, jūsuprāt, tas jau organiski nepadara grūtāku mūsu valstu savstarpējo koordināciju?

G.Ulmanis:

— Nē, visas trīs valstis strādā ar pilnu sparu, katra no valstīm izmanto savas iespējas, ne tikai praktiskās, bet arī retoriskās, un nebūsim varbūt pārāk naivi, lai katrai retoriskai pieskaņai vai katram retoriskam paziņojumam mēs pavilktu strīpu apakšā un runātu par skepticismu arī Baltijas savienības jautājumos. Pēc dažām dienām Latvijai būs 80 gadu, un šai gadadienā ierasties ar lielu gandarījumu ir piekrituši gan Lietuvas, gan Igaunijas prezidenti, un mēs šajā dienā arī pārrunāsim par to, kas mums tālāk kopīgi darāms. Bet viena otra uzmanīšana jeb pakritizēšana, arī viena otra jauna virziena noteikšana, pieņemsim, no Igaunijas puses — par ziemeļvektora lielāku akcentēšanu, savukārt no Lietuvas — vairāk par Viduseiropas vektora akcentēšanu... Mums savukārt ir jāakcentē sava spēja centralizēt un koncentrēt ap sevi Baltijas jūras reģiona valstu sadarbību, mums ir zināmā mērā jājūt atbildība par šo valstu sadarbību. Es domāju, ka katrs Eiropas Savienības paziņojums ir izraisījis emocionāli vilni katrā no trim Baltijas valstīm, un pēc katra šī viļņa nāk atkal konkrēts darbs, kas apliecina mūsu gribu tuvoties Eiropai un Eiropas Savienībai. Es nekad neesmu uzskatījis, ka šī Baltijas valstu savienība varētu būt it kā administratīva vienošanās, kurā būtu kopīgs Ministru kabinets vai kādas citas kopīgas administratīvās struktūras, bet mums ir jāveido kopīga darbības politika, piemēram, aizsardzības jautājumos, ārlietu sistēmā, izglītības sistēmā, reformu realizēšanā, piemēri liecina, ka šī sadarbība pēdējos gados ir kļuvusi ļoti produktīva un ļoti konstruktīva starp trim Baltijas valstīm.

— Un, vēlreiz atgriežoties pie Latvijas—Eiropas vektora, ja tā var teikt, iepretim Hansa van der Bruka un tātad Eiropas Komisijas atzinumam par Latviju un šo terminēto laiku līdz nākamā gada nogalei, iepretim tam ir parādījusies Eiropas Padomes deputāta Gomolkas kunga versija par varbūt ātrāku solījumu uzsākt šīs sarunas, kas varētu būt katrā ziņā ātrāk par Ziemassvētkiem, par labēju, konkrētu, darboties spējīgu valdību. Kā jūs to komentētu?

G.Ulmanis:

— Gomolkas kungs ir viens no spilgtākajiem Eiroparlamenta deputātiem, vismaz attiecībā uz Baltijas valstīm, viņš ir arī Baltijas valstu zināms advokāts, vienmēr ir ar cerībām un labu viedokli par mums uzstājies, un jāsaka, ka Eiroparlaments ir viena no tām organizācijām Eiropas Savienībā, kur ļoti atbalsta Latvijas panākumus, Latvijas uzņemšanu, tāpēc man šī labvēlīgā Eiroparlamenta deputāta uzstāšanās neizraisa izbrīnu, vienīgi es domāju, ka līdzās mūsu optimismam šai gadījumā ir arī Eiropas Savienībai skaidri jāapzinās sava atbildība to kritēriju izpildē, kas saistās gan ar Kopenhāgenas lēmumiem, ar Luksemburgas lēmumiem, ar Māstrihtas līgumu. Un šinī gadījumā, kad Latvija šos noteikumus ir izpildījusi, pavilcināšanās ar mūsu uzņemšanu ir zināmā mērā arī Eiropas Savienības neizlēmība. Tā ka nebūsim pārāk kritiski šad tad pret savu valdību vai parlamentu neizlēmības gadījumos, jo redzam arī, ka globālā mērogā, šinī gadījumā — Eiropas Savienības izlēmība, nebūt nebija tik ātra, konstruktīva un mērķtiecīga, kā tas varēja būt atbilstoši viņu pašu lēmumiem. Un Gomolkas labie vārdi un novēlējumi vienkārši ir jānovada līdz valdības vīru organizētāju un vadītāju ausīm, lai viņi to ņem vērā.

— Vēl kāds jūsu aktualizēts un, šķiet, jau kādu laiku arī gaidīts notikums. Jūs šonedēļ esat nolēmis tikties ar Latvijas vēsturniekiem, lai veidotu vēsturnieku komisiju, kam, citējot jūs, būtu jārada objektīva politiskajām nostādnēm pāri stāvoša eiropeiska Latvijas vēstures koncepcija. Kā jūs šo darbu, kas acīmredzot ļoti drīz sāksies, redzat, materializējamies, ja tā var teikt?

G.Ulmanis:

— Es domāju, ka tas darbs ir sācies jau labi sen. Jau tas vien, ka esam diskutējuši gan par padomju okupāciju, gan par mūsu leģionāru likteni, gan par mūsu karavīru likteni dažādās frontēs, gan par holokausta problēmām, kaut vai atceramies šo gadu, cik mēs esam karsti un emocionāli par šīm lietām runājuši, un tad, kad mēs esam emociju līmenī visas šīs lietas pārsprieduši un izteikuši cits citam gan pamatotus, gan nepamatotus apvainojumus, gan arī tēzes, kas bieži vien nav pamatotas, mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka politiķi nedrīkstētu nākotnē Latvijas vērtības noteikt tikai uz emociju pamata. Uz sava labā vai sliktā garastāvokļa pamata vai uz savu radinieku liecību pamata, vai uz personīgā piedzīvojuma pamata. Šīs mūsu Latvijas un latviskās vērtības ir jānosaka ar objektīviem kritērijiem, un tāpēc es 13. novembrī aicinu Latvijas vēsturniekus uz sarunu, 6. novembrī mums jau bija Universitātes Mazajā aulā saruna par vēsturi un vēstures izvērtējumu, mēs veidosim komisiju, kurā varētu būt 8–10 Latvijā redzami un strādātgriboši vēsturnieki. Es aicināšu valdību un arī parlamentu atbalstīt šo vēsturnieku komisiju, un šai vēsturnieku komisijai ir jāizstrādā konkrēts rīcības plāns diviem, trijiem, pieciem, desmit un piecdesmit gadiem, jo vēsture nav process, kuru mēs varam kaut kādā brīdī sākt vērtēt un kaut kādā brīdī pārstāt vērtēt. Un es ticu, ka šī vēsturnieku komisija pāraugs ļoti nopietnā darba institūcijā, materiāli atbalstītā, cik tas ir vajadzīgs attiecīgu grāmatu izdošanai, dokumentu izdošanai, dokumentu noformēšanai, tas būs arī mūsu tālākais nākotnes darbs. Es neesmu apmierināts, kā šodien skolās māca vēsturi. Faktiski skola ir sekas mūsu neizdarībai līdz šim, jo, ja vienā skolā māca no divām trijām vēstures grāmatām un katrā no vēstures grāmatām ir dažādi kritēriji, dažādi apgalvojumi, ja skolotājam nav sava skolotāja viedokļa, kurš balstās uz oficiāliem un pamatotiem dokumentiem, kas izstrādāti valsts un valdības līmenī, tad runāt par objektīvu vēstures mācīšanu ir ļoti grūti, lai gan es apzinos, cik vēstures skolotāji ļoti cenšas, viņu vidū ir ļoti daudzi fanātiski vēstures mīlētāji, ja tā var teikt. Bet ar to vien ir par maz. Viņi ir jāapbruņo ar maksimāli objektīvu informāciju, lai šī vēsture ne tikai konfliktētu cilvēkus, kas šo vēsturi izgājuši, bet lai šī vēsture dotu objektīvu ieskatu mūsu jaunatnei.

— Tieši tā, jūs runājāt arī par šiem termiņiem, divus, trīs un pat 50 gadus nosaucāt. Vai kādā no šiem termiņiem ir arī reāls rezultāts, jūsuprāt, saskatāms, mācību grāmatā vispārizglītojošā skolā?

G.Ulmanis:

— Mēs par to runāsim 13. novembrī, pēc kura mēs izdosim jau tuvākajiem diviem trijiem gadiem savu darbības programmu, kā tas varētu notikt.

— Jā. Un, visbeidzot — par jūsu braucienu uz Poliju, kur jūs piedalīsities Polijas valsts neatkarības gadadienas svinībās, kas tur vēl notiks bez ceremoniāliem pasākumiem?

G.Ulmanis:

— Uz Poliju es dodos, ja tā var simboliski teikt, uz dažām stundām, rīt pulksten divos es izbraukšu un pulksten divos naktī arī atgriezīšos no Varšavas. Es esmu gandarīts par Polijas prezidenta iniciatīvu, tur ir uzaicināti sešu valstu prezidenti, jo Polija 11. novembrī svin savas neatkarības atjaunošanas 80. gadadienu, un mums ir valsts neatkarības izveidošanas 80. gadadiena. Viņiem patiesie svētki ir 11. novembrī, mūsu Lāčplēša dienā, kad mums ir jābūt visiem tajās vietās, kurās esam nolēmuši būt, un es esmu gandarīts, ka Polija šo svētku tikšanos organizēja dažas stundas pirms 11. novembra, lai mēs paspētu atpakaļ būt. Un tur būs tikšanās starp Viduseiropas valstu prezidentiem, runāsim par Eiropas Savienības paplašināšanu, par tiem procesiem, kas mūs saista vēsturiski, Polija ir ļoti aizkustināta, pārliecināta un gandarīta par mūsu parlamenta lēmumiem un par referenduma lēmumiem, kas attiecas uz poļu tautības cilvēkiem Latvijā.

Valsts prezidents intervijā

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

Pēc radioieraksta

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!