MĒS VISI EIROPĀ

Par vēl vienu liecību Latvijas vēsturē

Piektdien, 6.novembrī, notika vērienīga konference par Latvijas vēsturi "Latvija un Eiropas jaunās valstis: 1918—1939". Latvijas Universitātes Vēstures institūts tai bija rūpīgi gatavojies. Līdz ar Latvijas vēstures pētniekiem konferencē piedalījās arī pārstāvji no Igaunijas un Čehijas (skat. "LV", nr.334/335 1998.gada 6.novembrī).

Konferenci ievadīja Latvijas Universitātes Vēstures institūta direktors LZA akadēmiķis habilitētais vēstures doktors Andris Caune. Viņš teica, ka Latvijas vēstures institūta apgādā tikko iznākusi grāmata "Kārlim Ulmanim 120". Tās eksemplārus viņš pasniedza Valsts prezidentam Guntim Ulmanim un LU rektoram profesoram Jurim Zaķim.

Grāmatas priekšvārdā rakstīts, ka "Latvijas XX gadsimta vēsturē Kārlis Ulmanis neapšaubāmi ir viena no spilgtākajām, bet reizē arī pretrunīgākajām personībām. Tieši ar K.Ulmaņa vārdu tautas apziņā personificējās Latvijas valsts 20.—30.gados".

Raksta krājumā publicēti materiāli par Kārļa Ulmaņa 120. dzimšanas dienas svinīgu sarīkojumu Rīgā, Nacionālajā teātrī 1997.gada 4.septembrī. Te publicēta Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runa, kā arī akadēmiķa Jāņa Stradiņa referāts "Kārlis Ulmanis — valtsvīra liktenis un mācības".

Šo grāmatu ierosinājusi zinātniskā konference "Kārlis Ulmanis un viņa laiks. Personība un laikmets: politiskie, ekonomiskie un kultūras aspekti". Šāda konference notika 1997.gada 2.septembrī Rīgas latviešu biedrības namā. Tālab tagad publicēti Tāļa Millera, Edgara Dunsdorfa (bija atsūtīts audioieraksts), Valda Bērziņa, Aivara Strangas, Romāna Apsīša, Ineša Feldmaņa, Antonija Zundas, Elmāra Pelkausa, Baibas Rivžas un Benjamiņa Treija, Sigizmunda Timšāna, Jāņa Graudoņa, Viktora Hausmaņa, Vaidelota Apsīša, Emīla Dēliņa un Rinalda Dimiņa ziņojumu teksti.

Lasītājiem liels jaunatklājums būs Andra Caunes daudzus gadus vāktie un šajā grāmatā publicētie mazpazīstamie Kārļa Ulmaņa fotoattēli. Autors bilst, ka "turpat divdesmit gadu esmu krājis pastkartes un senas fotogrāfijas ar Rīgas attēliem. Vākšanas gaitā savai kolekcijai esmu pievienojis arī attēlus, kas atspoguļo Latvijas XX gadsimta vēstures notikumus. Starp tiem manās rokās ir nokļuvuši vairāki desmiti Kārļa Ulmaņa fotogrāfiju".

Šodien publicējam Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Zinātņu akadēmijas prezidenta Jāņa Stradiņa referātus konferencē "Latvija un Eiropas jaunās valstis: 1918—1939".

Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Latvijas Universitātē konferencē sirsnīgi sagaidīja un sveica Valsts prezidentu Gunti Ulmani; nupat iznākusī grāmata "Kārlim Ulmanim 120" aizrauj LU rektoru Juri Zaķi

Latvijas Republika.

No XX uz XXI gadsimtu

Augsti godātie konferences dalībnieki, dāmas un kungi!

Man ir patiess prieks īsi pirms Latvijas Republikas nodibināšanas 80. gadadienas tikties šajā konferencē ar Latvijas vēstures zinātājiem un pētniekiem.

Šodien es īsi pieskaršos atsevišķiem jautājumiem, kas man šķiet aktuāli, runājot par Latvijas vēsturi.

Vēsture ir katra personiskā atmiņa. Vēsture ir arī visas tautas kolektīvā atmiņa. Vēsture ir arī uzrakstītajos dokumentos un zinātniskajās vai daiļliteratūras grāmatās. Vērojot mūsu sabiedrību, redzu, ka šīs it kā dažādās vēstures daudziem cilvēkiem šķiet pretrunīgas. Par to liecina nemitīgās diskusijas par leģionāriem vai arī citiem vēstures fenomeniem. Vēsturnieku uzdevums ir šīs pretrunas analizēt un izskaidrot.

Vēsturnieki vienmēr ir bijuši savas tautas vēsturiskās atmiņas glabātāji un kopēji. Tieši vēsturnieki ar saviem pētījumiem spēj ietekmēt tautas nacionālo pašapziņu un aktīvi veidot sabiedrības vēsturisko apziņu.

No vēsturnieku godprātīgas attieksmes pret savu darbu ir atkarīgs mūsu skatījums pašiem uz sevi, kā arī mūsu spēja izskaidrot citiem savas tautas un zemes vēstures notikumus.

Tas ir ārkārtīgi nozīmīgs uzdevums, lai arī Latvijas valsts vēl nav sniegusi tam pienācīgu atbalstu.

Latvijas vēstures gaita ir bijusi sarežģīta un pretrunīga. Īpaši aktuāla ir XX gadsimta pretrunu analīze. Tomēr arī mazzinātiem un neērtiem jautājumiem ir jārod rūpīgi izsvērts un zinātniski pamatots izskaidrojums. Jāatzīmē, ka vēsturiskos procesus Latvijā, tāpat kā citur, var pilnībā izprast un izvērtēt, tikai ievērojot kopējo vēsturisko kontekstu.

Šodien es gribu arī aicināt mācīties pašiem no savas vēstures. Šajā procesā vissvarīgākais ir prast izmantot patiesi vērtīgo.

Katrai tautai ir tādi vēsturiskie mirkļi, kad tā apzinās sevi. 1918.gadā Latvijas valsts sākās ar lielu uzdrīkstēšanos. Latvijas valstiskumu veidojot, mūsu vienīgais balsts bija mūsu kultūra un mūsu vienīgais ierocis — tautas gara spēks. Lai gan Latviju atbalstīja Francija un Anglija, tomēr vairums pastāvošo lielvaru apšaubīja jaunas valsts pastāvēšanas iespēju. Latvijas sabiedrība uzņēmās atbildību par savas valsts nākotni. Latvijas valstiskuma ideja spēja uzvarēt, īstenojot latviešu tautas tiesības uz savu nacionālu valsti, izvirzot pragmatiskus un saprotamus mērķus. Neatkarīgas valsts ideja ietvēra arī domu par Latvijas mazākumtautību tiesību nodrošināšanu savas identitātes saglabāšanai.

Līdzās latviešiem Latvijas valstiskumu ar savu darbu veidoja arī cittautieši. Latvijas valsts bija visas Latvijas tautas auklējums.

Atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību 1991.gadā, mūsu atskaites punkts bija tā valsts, kas pastāvēja no 1918.gada līdz 1940.gadam, un ļoti bieži, izvērtējot savu rīcību, mēs esam vērsuši skatu atpakļ un meklējuši 20. un 30.gados mērauklu šodienai. Šāda pieeja diezin vai vairs ir produktīva. Turpinot vērtēt šodienu pēc pagātnes kritērijiem, mēs riskējam zaudēt izjūtu par rītdienas izaicinājumiem.

Manā skatījumā starpkaru Latvijas vēstures idealizēšana, atmiņas par "labajiem laikiem" bija sava veida aizsargslānis, kas padomju pārvaldes gados palīdzēja uzturēt dzīvu ideju par savu neatkarīgo valsti. To varētu apzīmēt par tādu kā romantisku vēstures traktējumu. Mūsu tautas vēsturiskā apziņa veidojās kā garīgais protests pastāvošajai iekārtai. Akcentējot tikai pozitīvo savas tautas vēsturē un uzsverot vēsturiskā taisnīguma ideju, tika uzturēts tautas gara spēks, kas savu spilgtāko izpausmi rada tautas manifestācijās un barikāžu laikā.

Idealizējot pagātni, mēs neviļus visu labo un gaišo saskatām tikai bijušā atjaunošanā. Vilšanos savā ikdienā dažkārt cenšamies skaidrot ar spilgtu personību trūkumu pretstatā pagājušo laiku varoņiem. Šāds vēstures traktējums traucē saskatīt mūsu panākumu patieso kvalitāti.

Padomju okupācijas laikā šāda pieeja bija attaisnojama, un varbūt tā bija vienīgā iespēja, kā saglabāt savas nacionālās pašapziņas kodolu un neizkust plašajā padomju ideoloģijas telpā. Taču tagad situācija ir radikāli mainījusies. Savu vēsturisko uzdevumu starpkaru Latvijas vēstures romantiskais traktējums ir izpildījis.

Pašlaik, kad tiek veidota jaunā — XXI— gadsimta Latvijas valsts, mūsu vēstures pētījumiem ir adekvāti jāatspoguļo neatkarīgās Latvijas veidošanās procesi.

Par bīstamu parādību uzskatu padomju laika realitāšu neizvērtēšanu. Joprojām nav apzinātas okupācijas sekas mūsu vēsturiskajā apziņā un katra indivīda personiskajā dzīvē. Tādēļ šī gada septembrī no Apvienoto Nāciju tribīnes es aicināju pasaules sabiedrību izvērtēt padomju totalitārismu. Mums ir godīgi jārunā par šiem jautājumiem savā valstī un arī ārpus tās.

Gatavojoties atzīmēt Latvijas Republikas 80.gadadienu, tagad, septiņus gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, mums ir jābūt skaidrībā par valsts attīstības ceļu nākotnē. Manā skatījumā mūsu valsts sekmīgas attīstības iespējas lielā mērā noteiks prasme maksimāli izmantot savu ģeopolitisko stāvokli, kas nav izdarāms bez reģiona vēsturiskās pieredzes analīzes. Lielu ieguldījumu šajā intelektuālajā darbā var dot un ir jādod tieši Latvijas vēstures pētniekiem. Es aicinu jūs, godātie vēsturnieki, plašāk publiski runāt par valsts vēsturi.

Vēl es vēlos minēt nepieciešamību skaidri un saprotami izstāstīt Latvijas vēsturi cittautiešiem. Izzinot latviešu tautas un Latvijas valsts vēsturi, mēs redzam nebeidzamu cīņu par latviešu tautas tiesībām uz savu valsti, redzam cīņu par Latvijas valsts tiesībām pastāvēt. Mums jāvelta pūles tam, lai arī cittautieši izprastu mūsu pagātni.

Ir izveidojušies daudzi mīti par latviešiem un Latvijas vēsturi. Mūsu vēstures apziņā bieži vien pietrūkst skaidras Latvijas un latviešu vēstures sasaistes ar citu valstu un tautu vēsturi. Īpaši svarīgu kontekstu veido valstis un tautas, kuras ir pārdzīvojušas līdzīgus vēsturiskos procesus.

Šajās dienās Eiropas valstu galvaspilsētās notiek Latvijas Republikas izveidošanas 80.gadadienai veltītie kultūras pasākumi un izstādes par Latvijas vēstures nozīmīgākajiem posmiem, vēl daudz pasākumu notiks Rīgā un visā Latvijā.

Es domāju, ka šis ir piemērots brīdis Latvijas vēstures apzināšanai pašā Latvijā, laikam atbilstošas vēsturiskas apziņas veidošanai Latvijas sabiedrībā.

Tieši pēc nedēļas es tikšos ar daudziem Latvijas vēsturniekiem. Mēs veidosim vēsturnieku komisiju. Es viņus aicināšu vairāk publiski runāt un rakstīt par vēsturi. Man šķiet, ka par vēsturi šodien publiski runā galvenokārt politiķi. Sabiedrība joprojām gaida vēstures objektīvu izklāstu.

Ir vēl viens jautājums, kas izraisa pretrunīgu vērtējumu. Proti — vai vēsturei jābūt nacionālai un vai tā tāda var būt. Jums noteikti ir savs viedoklis šajā jautājumā. Es par to domāju saistībā ar identitātes jēdzienu.

Katra Latvijas cilvēka identitātē kaut kas viņu saista ar tā dzimto novadu un arī ar visu Eiropu. Protams, spēcīga ir katra cilvēka piederības sajūta savai tautai. Šīs dažādās identitātes var būt vairāk vai mazāk izteiktas. Tomēr tās nav pretrunīgas, bet savstarpēji papildinošas, tāpēc arī iespējami vēstures izklāsta dažādi formāti — novada, tautas, valsts vēsture un arī vēsture visas Eiropas kontekstā. Šīs konferences tēma ir Latvija un citas Eiropas jaunās valstis starpkaru laikā, un tas ļauj saistīt minētos dažādos skatus uz vēsturi ar noteiktas identitātes apzināšanos.

Manuprāt, vēsturnieku priekšā un mūsu visu priekšā tas ir liels un atbildīgs uzdevums — radīt objektīvu, politiskajām nostādnēm pāristāvošu, eiropeisku Latvijas vēstures koncepciju. Tas nav dažu dienu vai mēnešu jautājums. Liels uzdevums ir arī šo koncepciju popularizēt. Es ticu, ka šie uzdevumi Latvijas vēsturniekiem ir pa spēkam.

Konferences tribīnē Valsts prezidents Guntis Ulmanis

Rerefē Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Mūsu valsts attīstības nosacījumi

Ievadruna konferencē "Latvija un Eiropas jaunās valstis: 1918—1939" Rīgā, Latvijas Universitātē, 1998.gada 6.novembrī

Latvijas demokrātiskās republikas proklamēšanai veltītā starptautiskā konference ir iecerēta gan kā mūsu mīļās valsts godinājums, gan arī kā tās tapšanas un pirmā pastāvēšanas posma izvērtējums. Varbūt bikls un nepilnīgs tomēr izvērtējums.

Saprotams, Latvijas vēsture nesākas ar 1918.gadu. Mūsu teritorijas vēsturē, vulgāri izsakoties, ir bijuši gan "ordeņa laiki", gan "hercogu laiki", gan "poļu laiki", "zviedru laiki", "krievu laiki", tad nu loģiski būtu vaicāt — vai ar 1918.gadu Latvijā sākās "latviešu laiki", laikmets, kad arī pamattauta piesaka un gūst tiesības uz šo teritoriju, uz savu valsti un pirmoreiz vēsturē gūst savu valstiskumu? Un vai šī tauta ir gatava vēsturiskai misijai — veidot valsti, bez vēsturiskas pieredzes un politiskām tradīcijām. Manuprāt, uz šo jautājumu jāatbild pozitīvi. Latviešu nācijas, tāpat kā citu Eiropas mazo tautu, vēsturē kopš XIX. gadsimta vidus, 1848.gada revolūcijām secīgi bijušas nacionāli kulturālā atmoda, saimnieciskā atmoda, politiskā atmoda.

Mūsu valstiskumu par realitāti ir darījuši Pirmā pasaules kara rezultāti, lielās revolūcijas un četru impēriju — Vācijas, Austroungārijas, Otomaņu un Krievijas — sabrukums vai — mūsu gadījumā konkrētāk — Krievijas un Vācijas impēriju sinhrons sabrukums, Vudro Vilsona deklarētie tautu pašnoteikšanās principi, kas Latvijai, Baltijai gan nebija domāti, tāpat vienlaikus Ļeņina formulētā, kaut arī ne gluži nopietni iecerētā Krievijas tautu tiesību deklarācija. 1918.gads vispār ir brīnumu gads , " annus mirabilis " Viduseiropas un Austrumeiropas tautām. Šajā gadā izveidojās Čehoslovākija un Dienvidslāvija, neatkarību atguva Polija, Ungārija un Lietuva, neatkarību ieguva Latvija un Igaunija (mazliet agrāk, 1917. gada decembrī, arī Somija), veidojoties uz Romanovu, Hāsburgu un Hohencollernu impēriju drupām.

Šīs lielās vēstures sakritības, labvēlīgā zvaigžņu konstelācija, ārējie faktori ļāva uznākt uz vēstures skatuves arī Latvijai kā jaunajai Eiropas valstij, būtībā pašai pēdējai no uzskaitītajām (ja par Latvijas Republikas proklamēšanas datumu viennozīmīgi atzīst 18.novembri). Taču jāapzinās arī, ka šāds uznāciens nebūtu bijis iespējams, ja pati latviešu tauta vai vismaz prāva tās daļa šajā vēstures mirklī neapliecinātu neatkarības vēlmi, nebūtu atbrīvojusies no lielinieciskā internacionālisma ilūzijām, kas pavisam nesen vēl bija apņēmis nācijas vairākumu kā sarkans plīvurs, ja tauta nebūtu atbrīvojusies no gadsimtu nomāktības, padevības varenajām lielvalstīm, no pašnoniecināšanās un neticības sev. Iedīglī šī iekšējā atbrīvošanās manifestējās latviešu strēlnieku pulku dibināšanā, bet īpaši — Brīvības cīņās, taču liela psiholoģiska nozīme bija arī sociāliem un nacionāliem protestiem pašā gadsimta sākumā, 1905.gada revolūcijai un tās sagrāvei, kas sagtavoja augsni neatkarības centieniem, par ko pērnā gadsimta beigās vēl tā īsti pat nesapņoja.

Tomēr pats svarīgākais faktors bija Latvijas pilsonības, vidusšķiras izveidošanās, kas bija kļuvusi vairāk vai mazāk konkurētspējīga ar vietējām vācu un krievu aprindām, un, kas man liekas vēl nozīmīgāk, nācijas intelektuālās elites — literātu, akadēmisku mācībspēku, juristu, inženieru, agronomu, vispār inteliģences — izveidošanās no pašu latviešu vidus. Ne velti saka, ka Latvija kā valsts esot dzejnieku, žurnālistu, inteliģentu izlolota — tā tas bija 1915. — 1919.gadā, te bez Skalbes, Virzas, Akurātera gribu izcelt arī nacionālo sociāldemokrātu Raini ar viņa "Daugavu". Par Latvijas neatkarību inteliģenti runāja agrāk nekā politiķi.

Latvijas neatkarības proklamēšana un valsts izveidošanās izglāba mūsu nāciju no bojāejas, turklāt, manuprāt, ne tikai no asimilācijas imigrācijas dēļ, bet galvenokārt no Krievijas impērijas modernizācijas sekām. Proti, latviešu rosīgāko saimniecisko un intelektuālo spēku — skaitliski varbūt ne tik daudz, te svarīgākā bija kvalitāte — sāka aizklīst uz Iekškrievijas, Ukrainas, Sibīrijas, Kaukāza plašumiem, iesaistoties tur saimniecībā, militārās struktūrās, augstskolu dzīvē. Atgādināšu, ka Jānis Endzelīns bija profesors Harkovā, bet Pēteris Šmits — Vladivostokā. Ja šos cilvēkus pēc 1918. — 1920. gada savā klēpī atpakaļ nesavāktu dzimtenē, tad diez vai kādu pusgadsimtu vēlāk latviešu valsts veidošanās būtu īpaši reāla.

Tādējādi galu galā Latvijas neatkarības proklamēšanu iespējamu darīja lielā politika, ne mazā politika, kaut arī — atkārtoju — latviešu nācijas stāja, neatkarības centieni, mūsu sabiedrības, inteliģences lielā uzdrīkstēšanās — un tikai tā — vērsa to realitātē. Tā nebija uzdāvināta vai imperiālistisko lielvalstu uzspiesta neatkarība, kā to centās tēlot komunistiskā propaganda, tā tomēr bija izcīnīta (kaut arī ar vāciešu, landesvēra, igauņu un poļu atbalstu).

Visi šie un daudzi citi še neminētie faktori — tos droši vien izvērsīs referenti — determinēja jaunās, neatkarīgās Latvijas attīstības ceļu, sākumā parlamentāras republikas, vēlāk autoritāra režīma ietvaros, un šis ceļš visumā bija līdzīgs citu jauno Eiropas valstu evolūcijai starpkaru posmā. Tas beidzās ar neatkarības zaudējumu, un mēs labi zinām, ka neatkarība tika zaudēta ne jau iekšējo faktoru dēļ, bet ārējas agresijas, aneksijas, okupācijas rezultātā, atjaunojoties impērijām. Baltijas tautu likteni atkal noteica lielā, bet ne mazā politika. Vai valsts iekārta būtu autoritāra vai demokrātiska, tas diez vai būtiski mainītu notikumu gaitu, varbūt radītu vienīgi skaistāku leģendu nākamajām paaudzēm un darītu pievilcīgāku Baltijas valstu tēlu Rietumu sabiedriskajai domai mūsu nebrīves gados.

Šajā konferencē, manuprāt, pamācošs varētu būt plašāks skatījums uz Latvijas neatkarības problēmām, ne tikai no vietēja redzespunkta, bet iekļaujot skatījumā kaut nelielā mērā arī Vācijas, Somijas, Lietuvas, Čehoslovākijas, varbūt arī Polijas, Krievijas, Igaunijas problēmas, lielās politikas elementus. Mūsu skatījums uz vēsturi sabiedriskās domas spogulī, dienas presē kļuvis pārāk lokāls, mikroskopisks, nevis teleskopisks, mēs pat varbūt pārāk sajūtamies latvieši, nevis eiropieši. Tas varbūt ir pat labi unifikācijas laikmetā, tomēr konteksta pietrūkst.

Šī konteksta pietrūkst gan mūsu mācību grāmatās, gan politiskajās deklarācijās, ko pieņem mūsu parlamentārieši; bieži vien viedokļi ir pārāk politizēti, vēlmju atzinumi, tie nebalstās uz profesionālu vēsturnieku diskusijām un faktos dibinātu izvērtējumu. Valsts prezidenta ierosme par starptautiskas vēsturnieku komisijas izveidošanu, kas izvērtētu un vispusīgi izdiskutētu XX gadsimta Latvijas vēstures un varbūt pat ne tikai XX gadsimta, bet arī dziļākas pagātnes norises, ir apsveicama, kaut arī varbūt iekšpolitisko un ārpolitisko faktoru dēļ tā aizkavēta. Ceru, ka tomēr Latvijas Republikas 80. gadu jubilejas reizē tā beidzot īstenosies, sāks reāli un konstruktīvi strādāt. Tās secinājumi varētu likt pamatu patiesības atklāšanai, kaut arī tā būtu ne vienmēr mums tīkama un apoloģētiskā patosā ietonēta, un kaut arī ne vienmēr tā būtu patiesība. Jo: "Kas ir patiesība?" vaicāja Poncijs Pilāts Jēzum, un šādu jautājumu, saprotams, uzdod katrs īsts vēsturnieks.

Ceru, ka šī konference atklās mūsu valsts veidošanās mehānismus, jaunus aspektus, rosinās nākotnes attīstības scenārijus, veicinās dziļāku izpratni par norisēm. Tikai uz dziļām faktu un norišu zināšanām var balstīties īsts patriotisms.a