Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Lāčplēša gara spēku Toreiz, pirms 80 gadiem un citās liktens stundās Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.11.1998., Nr. 336 (1397) https://vestnesis.lv/ta/id/50679

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Būs grūti. Bet mūsu Saeima drīz sāks konstruktīvu darbu"

Vēl šajā numurā

10.11.1998., Nr. 336 (1397)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Ar Lāčplēša gara spēku

Krievu armijas pulkvedis vecpiebaldzēns Kārlis Šancbergs (1858 – 1919) pēc Latvijas Republikas proklamēšanas pieteicās tās aizstāvju rindās

Tagad, Vecpiebalgā

1998. gada Lāčplēša dienā Latvijas brīvības cīnītājus pieminēs arī Cēsu rajona Vecpiebalgas kapos. Tas simboliski notiks pie pulkvedim Kārlim Šancbergam nupat uzstādītās piemiņas zīmes Šancbergu dzimtas vienā no kapa vietām. Šī piemiņas zīme ir mazmeitas Ingrīdas Garofali–Šancbergas dāvana vectēvam, sagaidot Latvijas Republikas proklamēšanas 80. gadskārtu

Rīt, 11. novembrī, Vecpiebalgas Vidus kapos pieminēs Latvijas brīvības cīnītājus, kā arī rakstniekus un dzejniekus, kuri ar dzeju un rakstiem tālaika preses izdevumos atbalstīja cīnītājus dažādās frontēs.

Latviešu strēlnieki brīvības cīņu laikā bija izvietoti dažādās Krievijas vietās. Tādēļ Latvijas teritorijā brīvības cīņās piedalījās skolēni un studenti. Cēsu novada jaunieši un vecākās paaudzes cīnītāji Latvijas vēsturē ierakstījuši daudzas spilgtas lappuses. Lai minam te tikai Cēsu pulka Skolnieku rotu. Jaunās Latvijas Republikas armijas veidošanai bija vajadzīgi arī pieredzējuši augstākie virsnieki. Viņi atradās dažādās Krievijas karaspēka daļās. Ne visiem izdevās atgriezties Latvijas teritorijā. Daudzi kļuva uzticīgi komunisma ideju cīņu vadītājiem. Situācija sarežģījās, kad Pētera Stučkas vadībā uz Latviju devās boļševiku vadītā armija. Drīz vien gandrīz visā Latvijas teritorijā sākās sarkanais terors. Jaunās republikas valdība no Rīgas devās uz Jelgavu, pēc tam uz Kurzemes pilsētām, galamērķis bija Liepāja. Arī te valdīja satraukums. Kā rakstīja Liepājas prese, 1919. gada sākumā no Liepājas aizbrauca gandrīz visi tur esošie vecākie latviešu virsnieki. Rakstītais situāciju nedaudz pārspīlē. Palika vairāki Kārļa Ulmaņa vadītajai valdībai uzticīgie virsnieki.

Vecpiebalgā pieminēsim vienu no viņiem — pulkvedi Kārli Šancbergu. Viņš dzimis Vecpiebalgas pagasta Griškās 1858. gada 25. novembrī. Tātad šogad apritēs 140 gadu kopš viņa dzimšanas. Viņš bija beidzis junkurskolu, kā virsnieks 114. kājnieku pulkā no 1910. līdz 1913. gadam dienējis Jelgavā, tur 1917. gadā atvaļinājies. Pēc 1918. gada 18. novembra vecpiebaldzēns pieteicies aizstāvēt jauno republiku, un jau 1918. gada 23. decembrī viņš ticis ieskaitīts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Pulkvedis Kārlis Šancbergs kļuvis par Jelgavas apriņķa apsardzības priekšnieku. Taču 1919. gada 1. janvārī viņš atvaļināts sakarā ar Apsardzības ministrijas darbības pārtraukšanu Rīgā. Tad pulkvedis devies līdzi valdībai uz Liepāju, kur 29. martā iecelts par Apsardzības ministrijas apģērbu un kara piederumu darbnīcas priekšnieku, kas bijis ļoti sarežģīts un grūts darbs. Taču pieredzējušajam pulkvedim liktenis neļāvis darboties jaunās Latvijas labā, viņš saslimis ar tīfu un 13. aprīlī Liepājā ievietots slimnīcā, kur 1919. gada 16. aprīlī miris. Līdzšinējie mēģinājumi uzzināt arhīvos par viņa bērēm un apbedījuma vietu bijuši nesekmīgi. Iespējams, ka iemesls bija tīfa slimība. Spriežot pēc tālaika avīžu ziņām, tie varēja būt Liepājas Ziemeļu kapi, jo tajos apbedīja daudzus Liepājā un tās apkārtnē kritušos brīvības cīnītājus. Meklējumi vēl turpinās.

Kārļa Šancberga ģimenes pārstāvji 1944. gadā devušies trimdā uz Vāciju, ASV, Austrāliju. Sidnejā dzīvo viņa mazmeita Ingrīda Garofali–Šancberga. Var tikai apbrīnot viņas cieņu un mīlestību pret vectēva paveikto. Kad vectēva kapa meklējumi Liepājā beidzās nesekmīgi, mazmeita nolēma vectēva piemiņu iemūžināt viņa dzimtajā pusē Vecpiebalgā. Tur vēl bija saglabājusies Reiņa Šancberga dzimtas kapa kopa ar vandāļu iznīcinātu pieminekli. Mazmeita parūpējās, lai šogad, atzīmējot Latvijas Republikas 80. gadskārtu, vēsturei tiktu atstāts pulkveža Kārļa Šancberga vārds.

Vecpiebalgas pusē un ar Cēsu novadu saistītie rakstnieki un dzejnieki, kuri ar savu darbu sekmējuši brīvības cīņas, arī tiks pieminēti Vecpiebalgā šajā Lāčplēša dienā. Apbrīnojama bijusi Kārļa Skalbes rosīgā darbība. Liepājā gandrīz katrā laikrakstā lasāmi viņa dzejoļi vai raksti. Ar Cēsu novadu saistītie brīvības cīņu dokumentētāji bijuši Antons Austriņš, Pēteris Blaus, Pāvils Rozītis, Ādolfs Erss, Jānis Sudrabkalns, Kārlis Jēkabsons, Jānis Grīns, Andrejs Ikšens. Viņu vidū arī Kārlis Egle, kurš atdusas Viduskapos. Nav vēl apzināta citu novada rakstnieku atsaucība brīvības cīņām.

Lāčplēša dienā Priekuļos notiks piemiņas brīdis pie pirmās atmodas laika piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim.

Šo Lāčplēša dienu rīko Latvijas Zinātņu vēstures asociācija, Priekuļu Valsts lauksaimniecības tehnikums, Vecpiebalgas lauku reģionālā ģimnāzija, Cēsu rajona centrālā bibliotēka.

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors,

Latvijas Zinātņu vēstures

asociācijas viceprezidents

Kārļa Šancberga mazmeita Ingrīda Garofali–Šancberga (

pirmā no labās ) 1987. gada novembrī Sidnejā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" sarīkotajā izstādē Latviešu namā Sidnejā. Attēlā blakus: Austra Eichmane (apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni).

Foto: Sigizmunds Timšāns

 

Toreiz, pirms 80 gadiem

un citās liktens stundās

Kārļa Šancberga ģimene. No kreisās: Hermanis Romans sēž klēpī tēvam Kārlim, meita Dagmāra un dzīvesbiedre Alma Šancberga, dzimusi Rīhe ( Rieche ). Domājams, ka uzņēmums izdarīts Jelgavā, jo Šancbergu ģimene tur dzīvoja vairākus gadus. Turpat 1904. gadā (?) dzimis Hermanis Romāns Šancbergs (Ingrīdas tēvs). Pirmpublikācija

Fragments no kontrakta starp Cēsu apriņķa Vecpiebalgas draudzes Veļķu muižas īpašnieku Viņa ķeizariskās majestātes pilsgalma oberģeģermeisteru grāfu Sergiju Dmitrijeviču Šeremetjevu kā rentes devēju un Augustu Reini Šancbergu kā rentnieku. Šīs muižas teritorijā — Vecpiebalgas Griškās — dzimis Kārlis Šancbergs

Kopijas: no Latvijas Valsts vēstures arhīva

un no Austrālijas (Sidneja) atsūtītajiem dokumentiem

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Ārlietas: Drosmīgi darbā,

un lēnīgi izpildē

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 331/332, 4.11.98.; nr. 334/334, 6.10.98.

Kārļa Ulmaņa

(1877 – 1942) laiks

(07.05.1926. – 18.12.1926.;

27.03.1931. – 05.12.1931.;

17.03.1934. – 17.04.1936.)

Trīs reizes ārlietu

ministra postenī

Ministrs atzīmēja, ka uz dienas kārtības vēl stāv robežu galīga nokārtošana ar Igauniju un Lietuvu. Robežu izbūve ir pabeigta un pēc to plānu un aprakstu izstrādāšanas valstu robežas tuvākajā laikā stāsies spēkā.

Raksta nobeigumā Ulmanis fantazēja par Latvijas eksporta orientāciju uz Dienvidaustrumeiropu, bet tas jau vairs nebija nopietni ņemams.

Alberinga valdība, kas spēja darboties tikai 7 mēnešus un 11 dienas, demisionēja 1926. gada decembra vidū. Ulmanis uz laiku palika "tikai" Saeimas deputāts un savas Zemnieku savienības šefs.

Pieredzējušais politiķis tika atkal pie izpildvaras vadītāja posteņa, 1931. gada martā nodibinot Latvijas piecpadsmito valdību un pašam tajā uzņemoties arī ārlietu ministra amatu. Saprotams, ka, sēžot uz diviem krēsliem, ārpolitikai nepalika daudz laika.

Jaunā kabineta ārpolitiskās darbības programma bija pavisam īsi izklāstīta valdības deklarācijā, kuru Ulmanis nolasīja Saeimas 1931. gada 25. marta kopsēdē. Ministru prezidents deklaratīvi teica: "Sadarbībā ar ārvalstīm mūsu rūpes būs izkopt un paplašināt saimnieciskos sakarus. Tāpēc mēs centīsimies uzturēt labas un draudzīgas attiecības ar mūsu kaimiņu un pārējām valstīm. Latvija arvien ir vēlējusies mieru, un arī nākotnē Latvija visiem spēkiem piedalīsies miera nodrošināšanas darbā."

Strādājot divos visnotaļ atbildīgos amatos, Ulmanis nebija sevišķi rosmīgs parlamentā. 3. Saeimā viņš bija referents pārgrozījumos un papildinājumos par muitas tarifiem. Runājot par šiem likumprojektiem, viņš norādīja, ka, paaugstinot muitu, piemēram, maizes labībai, nav katrā ziņā sagaidāms, ka maizes cena Latvijā celsies.

Kā ārlietu ministrs Ulmanis 1931. gada 19. jūnijā atbildēja uz jautājumu par iespējamām demonstrācijām pret Padomju Savienību sakarā ar Latvijas karaflotes svētkiem. Atbildot uz komunistu deputātu pieprasījumu, viņš paskaidroja, ka PSRS flote nav aicināta piedalīties svinībās Liepājā tālab, ka arī neviena cita flote nav ielūgta. Toties uz flotes svētkiem aicināti visi Latvijā akreditētie sūtņi, Padomju Savienības sūtni ieskaitot.

Par Ulmaņa darbu ārlietu ministra postenī Cielēns raksta: "Pēc Antona Baloža par ārlietu ministru darbojās 9 mēnešus Kārlis Ulmanis: no 1931. gada marta līdz tā paša gada decembrim. Viņš šai laikā nav atstājis nekādas manāmas pēdas Latvijas ārpolitikā" (cit. grām., 437. lpp.). Citējis šos vārdus, Ulmaņa biogrāfs, izcilais latviešu vēsturnieks prof. Edgars Dunsdorfs (Austrālija), piebilda: "Šis nav tikai Ulmaņa politiskā pretinieka spriedums, bet to var akceptēt bez ierunām — ārpolitikā Ulmanis bija bezdarbīgs ("Kārļa Ulmaņa dzīve". — R., 1992. — 204. lpp.)."

Toties darbīgs viņš bija iekšpolitikā, 1934. gada martā sastādot pēdējo parlamentārā laika valdību, pēc skaita astoņpadsmito, pašam atkal uzņemoties ārlietu resora vadību, to paturot divus gadus, un pa vidam vēl noorganizējot antikonstitucionālu puču.

Ulmanis nolasīja valdības deklarāciju Saeimas 1934. gada 16. marta sēdē. Tās ārpolitiskā sadaļā bija teikts: "Ārējā politikā jāturpina darboties, lai nostiprinātu Latvijas neatkarību un viņas starptautisko stāvokli un pavairotu viņas drošību. Pieliekamas visas pūles Baltijas valstu savienības nodibināšanas uz priekšu virzīšanai, un ņemama aktīva dalība visos centienos Austrumeiropas drošības nostiprināšanai un vispārējā miera nodrošināšanai, turpinot līdzšinējo sadarbību ar Tautu Savienību. Arī turpmāk jācenšas pārkārtot saimnieciskos līgumus tagadējam laikmetam atbilstošā garā, piegriežot izcilu uzmanību galveno eksporttirgu paturēšanai un jaunu tirgu iekarošanai."

Nozīmīgākais notikums Latvijas ārpolitiskajā dzīvē Ulmaņa ministrības laikā bija 1934. gada 12. septembrī Ženēvā noslēgtais saprašanās un sadarbības līgums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, kuru Latvijas vārdā parakstīja ĀM ģenerālsekretārs Vilhelms Munters, kas bija faktiskais Latvijas ārlietu ministrs, Lietuvas vārdā — ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis un Igaunijas vārdā — ārlietu ministrs Jūlijs Seljamā.

Ceļš uz šo vienošanos nebija rozēm kaisīts. No 1919. līdz 1933. gadam bija notikuši daudzi mēģinājumi apvienot Baltijas valstis gan lielākā, gan mazākā savienībā. Latvijai šajos mēģinājumos bija vislielākie nopelni. Diemžēl Vācija un PSRS darīja visu iespējamo, lai savu zaudēto teritoriju atgūšanas interesēs novērstu šādas savienības izveidošanu, sevišķi izmantojot Lietuvas naidu pret Poliju.

Pēc bezgala ilgām sarunām un konsultācijām, kuras vilkās gadiem ilgi, beidzot 1934. gada 24. februārī notika izšķirīgais pagrieziens, kad Lietuvas ārlietu ministrs Dr. Dovs Zauņus pirmo reizi oficiāli izteicās, ka Lietuva ir ieinteresēta ūnijā, kurā Baltijas valstis varētu sadarboties tādos jautājumos, kas neskar īpaši tikai vienu no tām. 7.–9. jūlijā Kauņā notika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministru sanāksme Baltijas antantes izveidošanai, bet jaunā konferencē 29.–30. augustā tās vienojās par līguma tekstu. Taču Baltijas valstu diplomāti bija tik piesardzīgi un bikli, ka līguma tekstā pat baidījās minēt vārdu antante. Šajā konferencē Lozoraitis beidzot atkāpās arī no prasības iekļaut vienošanās tekstā Klaipēdas un Viļņas problēmu.

12. septembra līguma 1. pantā bija teikts: "Lai saskaņotu savus miera centienus, visas trīs valdības apņemas saprasties tajos ārējās politikas jautājumos, kuriem kopēja nozīme ir savstarpēji sniegt politisku un diplomātisku (bet ne militāru! — R.T.) palīdzību, savos starptautiskos sakaros." 2. pants paredzēja triju valstu ārlietu ministru periodiskas konferences, vismaz divas reizes gadā pārmaiņus katras valsts teritorijā un ārkārtējas konferences kādā no šīm valstīm vai arī ārpus tām, ar to domājot Šveici. 3. pants atzina "specifisku problēmu" pastāvēšanu, kuras izslēdza no 1. pantā paredzētām saistībām. 4. pants pasvītroja līgumslēdzēju vēlēšanos miera ceļā un tiesas un taisnības garā nokārtot ikvienu strīda jautājumu iespējami īsā laikā un vienoties par līgumiem, kas varētu noderēt šā nolūka sasniegšanai. 5. pants paredzēja Baltijas valstu diplomātisko un konsulāro pārstāvju ārzemēs un delegātu starptautiskās konferencēs kontaktu nodibināšanu (neminot ciešu sadarbību). 6. pantā līgumslēdzējas solījās viena otru iepazīstināt ar līgumiem, kas noslēgti ar citām valstīm. 7. pants paredzēja arī tālāku valstu pievienošanos šim līgumam pēc vienošanās ar trim līgumslēdzējām valstīm. 9. pants noteica, ka līgums būs spēkā 10 gadus. Ja kāda no līgumslēdzējām vienu gadu pirms šī laika šo līgumu neuzteiktu, tas būtu pagarināts klusējot un izbeigtos vienu gadu pēc tam, kad kāda no līgumslēdzējām valstīm to būtu uzteikusi. Atsevišķā deklarācijā trīs valstsvīri vienojās, ka viņu valdības gādās, lai solidārās saprašanās un draudzības gars izplatītos visās trijās tautās un viņu zemēs.

Zigfrīda Meierovica sapnis beidzot bija piepildījies, kaut gan tikai daļēji un ne sevišķi efektīvi. Līgums neparedzēja nekādu militāru sadarbību, kādēļ tam praktiskā Baltijas valstu aizsardzībā nebija nekādas nozīmes. To cita starpā ar prieku konstatēja Vācija.

Par Ženēvas līgumu Ulmanis sniedza "Jaunākajām Ziņām" 14. septembrī interviju, kurā bija sacīts: "Mēs ar lielu gandarījumu saņēmām ziņu par līguma parakstīšanu. Panākumiem vainagojas tas, ko Latvija ilgus gadus centusies panākt. Baltijas valstu saprašanās un ciešāka sadarbība bija visu laiku viena no Latvijas ārpolitikas pamatdomām, kuru pauda un mēģināja jau realizēt mūsu pirmais ārlietu ministrs nelaiķis Zigfrīds Meierovics. Visu laiku esam turpinājuši un gājuši pa viņa ievadīto ceļu, kurā sastapām daudz un dažādus šķēršļus. Pēdējā laikā radās tādi apstākļi, kas sekmēja mūsu pūles — panākt triju Baltijas valstu saprašanos un kopdarbības idejas realizēšanu.

Atzīmējams, ka šis līgums parakstīts Ženēvā Tautu savienības pilnsapulces laikā. Parakstītā līgumā teikts, ka triju Baltijas valstu sadarbības nolūks ir veicināt miera uzturēšanu un ka tās apņēmušās saskaņot savu ārpolitiku Tautu savienības pakta garā. Bez šaubām, Baltijas valstu vienotā uzstāšanās un kopdarbība pacels viņu svaru un nozīmi citu valstu starpā."

Drīz pēc tam, kad Lietuva bija pievienojusies Baltijas aliansei, Rīgu apmeklēja Lietuvas armijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Stasis Raštiķis. Pēc Anglijas militārā atašeja Roja Fairbressa ziņojuma, ģenerālis esot ierosinājis arī militāru savienību. Latvijas armijas štābs viņa priekšlikumu esot uzņēmis ļoti vēsi. Fairbress komentēja: "Ir ļoti problemātiski, ka Latvija vēlēsies atbalstīt Lietuvu ar tās daudzajām un komplicētajām problēmām. Ar Polijas ģenerālštāba ietekmi vien pietiktu, lai šādu aliansi novērstu."

Ulmanis turpretim 1934. gada 10. augustā Liepājā teiktajā runā bija optimisma pilns: "Latvijas stāvoklis viņas kaimiņu starpā noteikti nostiprinās un visa situācija ap Baltijas jūru nedod iemeslu ne mazākām bažām (..). Mums ir pārliecība, ka mēs turpināsim ceļu uz mierīgu un sekmīgu nākotni." "Vadonis" lepni deklarēja: "Neviena valsts nav maza, kuras krastus skalo jūra, jo viņai atvērta visa pasaule."

No 1935. gada 9. līdz 11. decembrim Rīgā notika trešā Baltijas valstu ārlietu ministru konference, kurā pirmo reizi piedalījās pats Ulmanis, kā arī Munters, Ludvigs Sēja, Edgars Krieviņš u.c. latviešu diplomāti. Latvijas Ministru prezidents un ārlietu ministrs, atklājot konferenci, atkal teica skaistus vārdus, kuri, kā izrādījās dažus gadus vēlāk, bija bez seguma: "Tik dabīga ir mūsu triju valstu kopā iešana, ka 1934. gada 12. septembra līgums varēja būt uzrakstīts pašā pirmajā dienā, kad Baltijas valstis atguva savu brīvību un neatkarību. Ka tas toreiz nenotika un tad vēlākos gados aiz dažādiem iemesliem nebija realizējams, tad tas lai noder mums par mācību, ka dabīgas politikas tieksmes ir jāizkopj un jānostiprina bez kavēšanās, lai starptautiskās dzīves raibie apstākļi nenovilcinātu un pat neaizkavētu nokārtojumus, kas ir neizbēgami."

Raksta nobeigumā dosim vēlreiz vārdu Cielēnam: "Viņš (Ulmanis. — R.T.) visu Latvijas laiku izvairījās no aktīvas līdzdalības ārpolitikas veidošanā (..). Viņš nedarbojās arī Saeimas ārlietu komisijā, kuras sastāvā viņš piedalījās tikai īsu laiciņu. Ārpolitika bija šī enerģiskā vīra visvājākā puse" .

Rūgti, bet patiesi vārdi.

Fēliksa Cielēna

(1888 – 1964) laiks

(19.12.1926. – 23.01.1928.)

Pirmais un vienīgais

sociāldemokrāts

ārlietu ministra

amatā

Dzīves ceļš sācies Ādažu pagasta Alderos aldara ģimenē. Piedalījies Latvijas pirmo sociāldemokrātisko organizāciju darbā un Piektā gada revolūcijā. Studējis tieslietas Pēterpils universitātē (1906–1909). 1910.gadā emigrē uz Parīzi, kur 1914.gadā studijas beidzis. Studējis arī valststiesības Šveicē. Rosīgi darbojas latviešu sociāldemokrātiskā presē, rakstīdams galvenokārt par ārpolitiskiem un tiesību jautājumiem, Latvijas sociāldemokrātijas IV kongresā Briselē 1914.gadā viens no mazinieciskā virziena vadītājiem. 1915.gada novembrī izstrādājis pirmo Latvijas autonomijas projektu. Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas atgriežas dzimtenē, kur aktīvi iesaistās sabiedriski politiskajos procesos un kļūst par vienu no 1918.gadā nodibinātās mazinieciskās sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un bezpartijiskās Latvijas pašnolemšanās savienības vadītājiem. Piedalās savienības biļetena "Brīvā Latvija" (1918) un laikraksta "Brīvais Latvis" (1918–1919), kā arī mēnešraksta "Laika Domas" (1918) rediģēšanā. 1919.gada pirmajā pusē strādā Latvijas delegācijā Parīzes miera konferencē.

Cielēns, 1919.gada augustā atgriezies no Parīzes dzimtenē, tūdaļ ar visu sparu metās Latvijas politiskās dzīves viļņos. Jau 23.augustā viņš runāja Tautas padomes (TP) IV sesijas 6.sēdē, apspriežot pavalstniecības likumu. Orators uzsvēra, ka Latvija jāveido ne tikai kā nacionāla, bet arī kā demokrātiska valsts. Taču tas nenozīmē, ka tā būs kā "kāda iebraucama vieta, kur katram tiesības iebraukt un izbraukt. Mūsu Latvija atrodas pie jūras, tādā pasaules caurbraucamā vietā. Ja mēs paskatāmies Eiropā pie citām demokrātiskām valstīm, tad mēs redzam, ka noteikumi par iestāšanos pavalstniecībā pašlaik ir diezgan stingri. Ja lielās Eiropas valstis baidās no dažādiem nevēlamiem elementiem, tad mums jo vairāk ir tiesības baidīties no šādiem elementiem mūsu zemē." Cielēns runāja bieži priekšparlamenta sēdēs — gan pamatojot sociāldemokrātu frakcijas interpelācijas un vērtējot TP kārtības rulli, gan — un visbiežāk — izsakot savus un savu domubiedru uzskatus principiālos Latvijas ārpolitikas jautājumos.

1919.gada 7. oktobrī, debatējot par ārlietu ministra Meierovica ziņojumu, viņš aicināja deputātus uzsākt pamiera un pēc tam miera sarunas ar padomju Krieviju. Cielēns norādīja, ka no kaimiņvalsts jāprasa Latvijas atzīšana de jure, Latvijas padomju valdības likvidēšana un tās mantu nodošana Latvijas demokrātiskai republikai, saimnieciska atlīdzība par to postu, ko Krievija nodarījusi Latvijai, un garantija par latviešu bēgļu atgriešanos dzimtenē.

Apspriežot Latvijas trešās Pagaidu valdības deklarāciju, kuru nolasīja Ministru prezidents Ulmanis, Cielēns TP 1919. gada 9.decembra sēdē, kritiski vērtējot kabineta programmu, atzīmēja, ka ātrāk jānoslēdz miers ar padomju Krieviju, kas "zināmā mērā ir Latvijas pastāvēšanas vai nepastāvēšanas jautājums". Saimniecības atjaunošana Latvijā būs iespējama tikai tad, kad Austrumeiropā valdīs vispārīgs miers. Runātājs norādīja, ka valdības deklarācijā "nedzirdējām nopietnu vēlēšanos slēgt politisku un militāru konvenciju ar Igauniju un Lietuvu. Mēs dzirdējām tikai kautkādus vispārējus izteicienus par konvencijām, par draudzību utt." Pēc Cielēna domām, ar šiem līgumiem vajag pasteigties, turklāt tiem jābūt skaidriem un noteiktiem. Līgumu projekti pirms to apspriešanas ir jādara zināmi TP vai vismaz tās ārlietu komisijai.

Šo pašu domu Cielēns akcentēja, TP 1920.gada 28.janvāra sēdē apspriežot ārlietu ministra kārtējo ziņojumu: "Tautas padomes ārlietu komisija nedarbojas (..). Tas tā uz priekšu nedrīkst notikt, visi svarīgie līgumi un konvencijas jau iepriekš sīki jāapspriež Tautas padomes ārlietu komisijā." Oponējot Meierovicam, kas, runājot par Baltijas valstu savienību, izteicās arī par Polijas iesaistīšanu šajā antantē un priekšplānā izvirzīja militārkonvencijas pieņemšanu, lai aizsargātos pret padomju Krieviju, Cielēns norādīja, ka militāra konvencija nevar būt pašmērķis un militāras operācijas, karš un karaspēks ir tikai līdzeklis zināmu politisku mērķu sasniegšanai. Šai savienībai ir jābūt noteiktiem, konkrētiem politiskiem, uzdevumiem. Pēc runātāja domām, vissvarīgākais uzdevums Baltijas savienībai, kā arī Latvijai "šai brīdī var būt tikai tas, lai tiktu garantēta visām valstīm, kas slēdz savienību, valsts patstāvība un drošība". Te jāpiebilst, kā parādīja tālākie notikumi, ka tomēr bez ciešas militāras sadarbības šie mērķi nebija sasniedzami.

1920.gada aprīlī Cielēnu ievēlēja Satversmes sapulcē, kur viņš, tāpat kā visās četrās Saeimās, kuru deputāts politiķis bija, parlamentārieša pienākumus pildīja ar lielu atbildības sajūtu, turklāt aktīvi kā tautas kalpu kopsēdēs, tā komisiju sanāksmēs. Satversmes sapulcē Cielēnu ievēlēja Ārlietu, Juridiskajā un Satversmes komisijā. Pirmo no tām viņš vadīja vairāk nekā desmit gadus. Ievērojamais latviešu trimdas vēsturnieks prof. Edgars Andersons atzīmē, ka "ar taktu un labu apstākļu izpratni Saeimas ārlietu komisija vienmēr prata sadarboties ar ārlietu ministriem" ("Latvijas vēsture 1914–1918". — Stokholma, 1982. — 23.–24.lpp).

Satversmes sapulcē Cielēns referēja par septiņiem, galvenokārt ārpolitikas, likumiem. To skaitā bija nolīgums starp Latviju un Krieviju par pilsonības optācijas kārtību un atgriešanos uz dzimteni, par abu nolīguma slēdzēju pilsoņu mantu izvešanu un likvidēšanu, līgums starp Latvijas Demokrātisko Republiku un Ukrainas Sociālistisko Padomju Republiku, konvencija un statūti par tranzīta brīvību u.c. Runāja viņš par 21 likumu, tajā skaitā par Satversmi, kuras projekta izstrādāšanā bija piedalījies, 73 reizes. Deputāts iesniedza desmitiem priekšlikumu, parakstīja un pamatoja daudzus savas frakcijas pieprasījumus un jautājumus. Cielēns nebija skubināms arī uz starpsaucieniem, par ko vairākkārt saņēma Satversmes sapulces priekšsēdētāja Jāņa Čakstes aizrādījumus, bet vienreiz tika saukts pie kārtības.

Bezpartijiskā inženiera Jāņa Pauļuka 1923.gada janvārī sastādītās sestās Latvijas valdības ārlietu ministrs Meierovics par savu otro biedru (pirmais bija Voldemārs Salnais, vēlāk ārlietu ministrs) uzaicināja Cielēnu ar balsstiesībām kabinetā. Cielēns par šo laiku, kas gan ilgi tikai pusgadu, jo valdība drīz krita, savos memuāros raksta: "Kad Meierovics pēc atvaļinājuma atsāka ārlietu ministra amata pildīšanu, mēs abi ļoti labi saskaņojāmies ārlietu vadībā. Šo sadarbību sekmēja viņa raksturs. Viņš nebija iedomīgs, labprāt uzklausīja citu domas, meklēja un atrada kompromisu (..). Par tuvāko praktisko mērķi spraudām politiskas, militāras un saimnieciskas ūnijas noslēgšanu ar Igauniju un Lietuvu" ("Laikmetu maiņā. II sēj." — Vesterosā, 1963. — 218.–219.lpp).

Grūti to izskaidrot, bet nevar arī neticēt tik kompetentam vēstures pētniekam kā prof. Andersonam, kas par Cielēna ārpolitisko darbību šajā laikā jau citētajā grāmatā raksta (22.lpp.): "Saeimā notika pastāvīgas cīņas Latvijas Ārlietu ministrijas budžeta tālākai samazināšanai, no kā neapšaubāmi ciestu Latvijas diplomātijas un informācijas darbs ārzemēs. Sevišķi par ārlietu budžeta apcirpšanu cīnījās sociāldemokrātu ārlietu eksperts Fēlikss Cielēns, 1923.g. pieprasot Latvijas sūtniecību skaita samazināšanu ārzemēs uz 3, pārstāvībās izmantojot tikai lietvežus, kam nebija tiesību veikt oficiālas sūtņu funkcijas. Viņš pieprasīja likvidēt sūtniecību Amerikas Savienotajās Valstīs (ko izdarīja 1927.gadā, sūtniecības darbību atjaunojot tikai 1935.gadā), Igaunijā, Zviedrijā, Anglijā un citur. Viņa ietekmē stipri samazināja sūtņu algas un reprezentācijas izdevumu summas. Latvijas sūtnis Londonā saņēma vairāk nekā 2 reizes mazāk līdzekļu par Somijas sūtni turpat un 4 reizes mazāk nekā Šveices sūtnis. Vēl mazākas summas piešķīra Latvijas sūtnim Parīzē. Kā ironija skan Cielēna sūkstīšanās 1933.gadā par niecīgajām sumām viņa rīcībā Parīzē, kad viņš tur ieradās kā Latvijas sūtnis."

Marģers Skujenieks 1926.gada decembrī sastādīja kabinetu, kas ieguva apzīmējumu "kreisā valdība", jo tajā ietilpa četri sociāldemokrāti: Rainis (izglītības ministrs), Voldemārs Bastjānis (finansu ministrs), Ansis Rudevics (tautas labklājības ministrs) un ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns. Par viņu šādā ampluā prof. Andersons, kas nebūt nesimpatizēja kreisajām aprindām, raksta: "Latvijas ārpolitika kļuva atkal dinamiska (..), kad par ārlietu ministru darbojās enerģiskais jurists un literāts Fēlikss Cielēns, kas visumā raksturots kā apdāvināts un enerģisks Eiropas mēroga valstsvīrs un diplomāts un mēreni dogmātisks sociāldemokrāts. Viņš bija arī labs valodu pratējs (..) Cielēns neapšaubāmi bija idejām pārbagāts un visai veikls diplomāts, kas ar lielu vērienu Latviju ieveda starptautiskajā forumā" (cit.grām., 44.lpp.).

Savukārt Cielēna atcerēs par viņa stāšanos jaunajā amatā un uzdevumiem tajā lasāms: "Tūlīt pēc resora vadības pārņemšanas formulēju Latvijas ārpolitikas galvenos uzdevumus. Saimnieciskā laukā panākama muitas ūnija ar Igauniju un, ja iespējams, arī ar Lietuvu. Noslēdzami tirdzniecības līgumi ar padomju Krieviju un Poliju. Tiešā politiskā laukā: 1. stabilizējamas miera attiecības ar padomju Krieviju, noslēdzot neuzbrukšanas līgumu, 2. sekmējama Latvijas, Igaunijas un Lietuvas politiskās un militārās savienības nodibināšana un 3. panākama Baltijas valstu drošības garantija, ko dotu Anglijas, Francijas, Vācijas, Krievijas un Baltijas valstu kopējs līgums par status quo uzturēšanu. Šīs plašās programmas realizēšanai nodevos neatlaidīgā gribā" (cit.grām., 321.–322.lpp.).

Cielēns sāka ar Latvijas un Igaunijas muitas ūniju, nedēļas laikā uzrakstot tēzes par šo eventuālo savienību. Tās viņš iesniedza Ārlietu ministrijas (ĀM) saimniecisko līgumu komisijai, kura bija nodibināta kā padomdevējs orgāns un kuras priekšsēdētājs bija ārlietu ministrs. Principā pret šādu ūniju neuzstājās neviens. Pēc tam līguma projekts nonāca Saeimas Ārlietu komisijā, kuras priekšsēdētājs Cielēna ministrēšanas laikā bija opozīcijas līderis zemsavietis Ādolfs Klīve. Komisija šo dokumentu vienprātīgi atbalstīja, kam sekoja divu nedēļu ilgas spraigas sarunas Rīgā starp Cielēnu un Igaunijas sūtni Jūliju Seljamā, kas pastāvīgi sazinājās pa telefonu ar Tallinu. Pēc tam Rīgā ieradās kaimiņvalsts delegācija ārlietu ministra Fridriha Akela vadībā, un pēc divu dienu sarunām 1927.gada 5.februārī svinīgi parakstīja Latvijas un Igaunijas muitas ūnijas līgumu. Saeima vienprātīgi ratificēja šo aktu, un to darīja arī Igaunijas parlaments.

Lai stabilizētu miera attiecības ar PSRS, Latvijai vajadzēja noslēgt neuzbrukšanas līgumu ar lielo kaimiņvalsti, kā to jau bija izdarījušas Vācija un Lietuva. Padomju Savienības ārlietu komisārs Georgijs Čičerins 1927.gada februārī aicināja arī Latviju parakstīt šādu dokumentu.

Latvijas puse šo ierosinājumu pieņēma, un Rīgā sākās sarunas starp Cielēnu un PSRS sūtni Sergeju Aralovu. Tās nebija vieglas, taču 9.martā līgums tika parakstīts. Tas paredzēja uzlikt abām pusēm par pienākumu atturēties no visāda veida agresīviem aktiem, nepiedalīties nekādās apvienībās, kas gatavo uzbrukumu pret otru līguma slēdzēja pusi, un palikt neitrālām, ja kāda trešā valsts uzbruktu vienai no parakstītājām.

Nākamajā dienā pēc līguma parakstīšanas Cielēns sniedza interviju Latvijas presē, kā arī Rīgā pārstāvētajiem laikrakstiem "Times" (Londona), "Tribune" (Ņujorka), "Frankfurter Zeitung" u.c. LETA par šo notikumu informēja ārzemju ziņu aģentūras. Publisku referātu 28.martā par valsts ārpolitiku Latvijas ārlietu ministrs nolasīja Melngalvju nama pārpildītajā zālē. Divu stundu garajā priekšlasījumā viņš formulēja vispārējos ārpolitiskos uzdevumus šādi: pirmkārt, nodrošināt Latvijai mieru un mierīgu attīstību, otrkārt, garantēt ar tik lielām pūlēm izcīnīto valsts neatkarību, un treškārt, visos virzienos sekmēt Latvijas ārējo saimniecisko sakaru paplašināšanu un padziļināšanu.

Referātu Cielēns izdeva atsevišķā grāmatiņā "Latvijas ārpolitikas uzdevumi". Viņa spalvai pieder arī vairākas brošūras kā par ārējās, tā par iekšējās politikas jautājumiem. Cielēns ne tikai pats daudz publicējās presē, bet bija arī savas partijas centrālorgāna, laikraksta "Sociāldemokrāts" redakcijas loceklis (1918–1920), rediģēja žurnālus "Skaidrība" (1924) un sociāldemokrātisko "Jauno Laiku" (1928–1929), bija kreisā literārā mēnešraksta "Domas" redakcijas loceklis.

Atgriežoties pie neuzbrukšanas līguma, jāatzīmē, ka Maskava tomēr nevēlējās to galīgi parakstīt. Taču Cielēns arī paškritiski atzīst: "Es arī no savas puses neaktivizēju līguma galīgo iedzīvināšanu." To izdarīja tikai 1932. gadā.

Tūlīt pēc muitas ūnijas noslēgšanas ar Igauniju Cielēns izstrādāja tēzes Latvijas un PSRS tirdzniecības līgumam, paredzot, ka: pirmkārt, Padomju Savienības valdība uzņemas ik gadus iepirkt Latvijā preces par 40–50 miljoniem latu, otrkārt, Latvija piešķir kaimiņvalstij uz dažādām precēm, piemēram, uz naftu, muitas atlaides, treškārt, līgumu slēdz uz 5 gadiem, un, ceturtkārt, PSRS uzņemas pienākumu ik gadus caur Latvijas ostām un pa tās dzelzceļiem pārsūtīt zināmu daudzumu tranzīta preču, kas katru gadu palielināms.

ĀM saimnieciskā komisija Cielēna vadībā apsprieda komplicēto līgumprojektu 50 sēdēs un atbalstīja to. Arī valdībai un Saeimas Ārlietu komisijai nebija iebildumu, tāpēc Latvijas delegācija, kuru vadīja parlamenta deputāts, Hipotēku bankas direktors Roberts Bīlmanis, 1927.gada 2.jūnijā parakstīja Maskavā tirdzniecības līgumu ar PSRS. Otrās puses vārdā šo dokumentu akceptēja tirdzniecības komisārs Anastass Mikojans.

Līguma saturs gavenos vilcienos bijā šāds:

— PSRS uzņemas pienākumu 5 gadu laikā ik gadus iepirkt preces par 40 milj. latu pēc saraksta, kas pievienots līgumam (galvenokārt rūpniecības ražojumi);

— uz nedaudzām precēm, pirmām kārtām uz naftas produktiem, Latvija dod kaimiņvalstij muitas atlaides;

— PSRS apņemas 5 gadu laikā sūtīt caur Latvijas ostām un pa dzelzceļiem ik gadus vismaz 200 tūkstošus tonnu eksportpreču.

Neraugoties uz labējās preses nekavējošu masīvu uzbrukumu līgumam un šīs akcijas turpinājumu Saeimā, kur diskusija ilga trīs dienas, protams, uzstājoties arī Cielēnam, parlaments galu galā 1927.gada 26.oktobrī apstiprināja līgumu, 52 deputātiem balsojot par, 45 — pret, 2 atturoties.

Turpinājums — seko

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!