Valsts prezidents:

— Polijas valsts svētku vizītē Varšavā

Vakar, 10.novembrī, Valsts prezidents Guntis Ulmanis pēc Polijas prezidenta Aleksandra Kvašņevska ielūguma ieradās Varšavā, lai piedalītos Polijas neatkarības atjaunošanas 80.gadadienai veltītajos pasākumos.

Ar Polijas televīzijas starpniecību Latvijas Valsts prezidents apsveica Polijas tautu valsts svinībās. G.Ulmanis, uzrunājot Polijas iedzīvotājus, apliecināja abu valstu labās attiecības un norādīja uz Latvijas un Polijas līdzīgo vēsturisko pieredzi.

Valsts prezidents atgādināja, ka pēc nedēļas arī Latvijas tauta atzīmēs savas neatkarības pasludināšanas astoņdesmito gadadienu. "Sarežģītā pēckara situācija Eiropā mūsu valstīm uzlika jaunus pārbaudījumus. Neatkarība bija jānosargā. Tas tika paveikts kopīgiem spēkiem. Par šīm trauksmainajām dienām Latvijas pilsētā Daugavpilī šodien vēl atgādina cīņās ar boļševikiem kritušo poļu karavīru atdusas vietas," teica Valsts prezidents. G.Ulmanis minēja arī to, ka, Latvijas pilsoņiem nobalsojot par grozījumiem Pilsonības likumā un dodot tiesības ārpus kārtas iegūt pilsonību Latvijā dzīvojošajiem poļiem, ir likvidēts vēl viens traģiskās pagātnes radītais šķērslis un radīta jauna iespēja latviešu un poļu tautu sadarbībai. Uzrunas noslēgumā Valsts prezidents pauda gandarījumu par Polijas panākumiem ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, norādot, ka Polijas sekmes ir arī Latvijas sekmes.

Pēc uzrunas televīzijā Guntis Ulmanis devās uz Polijas Prezidenta pili, kur tikās ar svētkos klātesošajiem citu valstu prezidentiem.

Valsts prezidenta preses dienests

Polijas Republikas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis Varšavā 1998. gada 10. novembrī, svinīgajā pieņemšanā par godu Polijas neatkarības atgūšanas astoņdesmitgadei:

Jūsu ekselences, cienījamās dāmas un kungi!

Pirms 80 gadiem Polija atgriezās Eiropas kartē kā suverēna valsts, kā vēstures priekšmets. Piepildījās paaudžu sapnis; izrādījās, ka stipra griba nozīmē mērķa sasniegšanu.

Ilgāk nekā 120 gadus bijām bez valsts tiesībām, tomēr tauta nepadevās, nezaudēja savu identitāti un radošo spēku. Jauno valsti vajadzēja veidot no pamatiem, gandrīz ne no kā, tomēr paveicām to apbrīnojami īsā laikā, pārtiekot ne tikai no patriotiskā entuziasma, bet arī no profesionālās sagatavotības. Kad domājam par 1918.gada novembri, jūtamies lepni un priecīgi. Tomēr rodas arī pārdomas, kuras apvieno pagātni un tagadni. Uzdodam sev jautājumu: ko esam sasnieguši šodien, kāds pirms mums paveras apvārsnis?

Līdzīgas pārdomas rodas Viduseiropas valstu tautām, jo esam gājuši līdzīgu ceļu.

Jūsu ekselences! Manu tautiešu vārdā vēlos jums, prezidentu kungi, sirsnīgi pateikties par piekrišanu piedalīties mūsu nacionālajos svētkos. Pateicos Ungārijas Republikas prezidenta kungam, Igaunijas Republikas prezidenta kungam, Latvijas Republikas prezidenta kungam, Ukrainas prezidenta kungam, Rumānijas prezidenta kungam un Lietuvas Republikas prezidenta kungam par Polijai izrādīto labvēlību un draudzību.

Šī tikšanās Varšavā, kas vienlaikus ir arī mūsu tautu tikšanās, ir svarīga laika zīme. Tā parāda mūsu kopības sajūtu. Mēs piederam pie tautām, kurām vēsture, ne vienmēr Viduseiropas reģionā pasīvi veidojusies, ir likusi sevišķi ciest. Pārvarot kārtējos ūdenskritumus, esam lauzušies cauri tiem pašiem notikumiem: gan ar prieku un enerģiju, ar sāpēm un apņēmību, gan ar vēlmēm uz pārmaiņām un jaunu cerību.

Vieta, kurā atrodamies, simbolizē Polijas un mūsu kopīgo vēsturi. Šeit 1918.gada 11.novembrī atdzimstošās Polijas vārdā Juzefs Pilsudskis tikās ar vācu armijas pārstāvjiem, liekot tiem piekrist nolikt ieročus un atstāt Varšavu. No šī brīža galvaspilsēta atguva brīvību, un Polija — suverenitāti. Šajā pašā ēkā pēckara Jaltas galotņu tikšanās rezultātā 1955.gadā tika parakstīts Varšavas pakts, kurš padziļināja Eiropas sadali, un impēriskās dominēšanas ēna nomāca mūsu tautu likteņus. 1989.gadā šeit notika apaļā galda sarunas, kuru rezultātā Polijā un vēlāk visā Viduseiropā notika fundamentālas pārmaiņas.

Šā gadsimta pēdējā dekāde mūsu tautām ir devusi sevišķu iespēju. Tas, ka mācējām šo iespēju izmantot, brīvību apvienot ar atbildību, suverenitāti un demokrātijas saskaņu ar labām kaimiņattiecībām un sadarbību, mūsu sadraudzībai piedod jaunu kvalitāti. Sev un citiem esam pierādījuši, ka mūs nenomāc vēstures konflikti, ka grūtā pagātne neaizsedza mums nākotni, ka Viduseiropas tautas ir apvienojusi ne tikai sāpīga pieredze, bet arī aizraujoši panākumi. Esam izveidojuši šīs teritorijas jaunu attēlu.

Turpinājums — 5.lpp.